Ģeometriskā mežsaimniecība izraisīs plūdus un vējgāzes

Intervēja Anitra Tooma un Ilze Liepa


Klimata pārmaiņu radītās sekas skar visas dzīves sfēras, un tās notiek tik strauji, ka jau tagad apsteidz laiku, kāds nepieciešams sugām un visai pasaules ekosistēmai, arī cilvēkam, lai spētu veiksmīgi tām pielāgoties. Latviju mēdz saukt par dziedošās tautas un mežu zemi. Kamēr tauta dzied, kas notiek ar mežiem? Vai tie vēl ilgi pastāvēs un kā mainīsies globālās sasilšanas ietekmē? Pēdējā laikā lauzts daudz šķēpu par to, kas un kā ar mežiem notiek Latvijā, un ļoti gribētos, ka mežs ne tikai nāktu uz pilsētu, lai noklusinātu smakas, trokšņus un putekļus, kā Imanta Ziedoņa Zaļajā pasakā, bet lai arī cilvēks tādā pašā mīlestībā ietu uz mežu un būtu patiess tā Draugs. Lai saprastu meža un klimata kopsaucējus Latvijas kontekstā, uz sarunu aicinājām Pasaules Dabas fonda direktoru, Meža programmas vadītāju Jāni Rozīti.


Zinātnieki cenšas prognozēt, kādas būs klimata pārmaiņas un to izraisītās sekas tuvākajās desmitgadēs. Vai šīs pārmaiņas varētu ietekmēt arī mežsaimniecību Latvijā?

Ir ieguldīts zinātniskais darbs un strādāts pie prognozēm, taču šajā ziņā joprojām ir daudz neskaidrību, jo pastāv dažādi scenāriji, kuri no Latvijas nav tieši atkarīgi. Neviens nespēj precīzi pateikt, kāds būs temperatūras pieaugums, nokrišņu daudzums, kā klimata pārmaiņas ietekmēs veģetāciju un bioloģisko daudzveidību visplašākajā izpratnē. Šobrīd vairāk tiek runāts par klimata ietekmi uz tautsaimniecību, tajā skaitā mežsaimniecību, bet pietiekami liela uzmanība netiek pievērsta potenciālajām pārmaiņām bioloģiskajā daudzveidībā, par ko, atklāti sakot, neesmu redzējis ne dziļus pētījumus, ne manījis izvērstas diskusijas Latvijā.

Varbūt par sugu daudzveidības pārmaiņām jādomā tad, kad tās notiek?

Tad būs par vēlu. Pārmaiņas ir straujākas, nekā daba spēj pielāgoties. Mums nāksies tai palīdzēt, jo pēdējos gados esam gājuši pret dabas procesiem un īpatnībām. Ar mežsaimniecības metodēm un lēmumiem esam radījuši meža ekosistēmai stresainu vidi. Runājot par mežu un klimata pārmaiņām, uzskatu, ka meža nozares cilvēki joprojām grēko ar to, ka vairāk analizē problēmu caur ekonomiskā labuma prizmu, neskatot ainu kontekstā, kurā būtu ietverta arī bioloģiskā daudzveidība. Gan politikas līmenī, gan arī meža zinātnē un jauno speciālistu sagatavošanā mūsu prioritāte līdz šim ir bijusi ekonomika, precīzāk – koku audzēšana, bet mazāk tika skatīti sociālie un vides jautājumi. Profesionālam mežkopim vai mežizstrādes darbu plānotājam ir jāizprot biologu un arī citu sociālo interešu grupu viedoklis. Vēlos uzsvērt, ka ne tikai jāuzklausa vai jāizlasa normatīvo aktu prasības, bet arī jāizprot to būtība!

Manuprāt, dabas aizsardzības speciālisti cenšas vairāk piemēroties saimnieciskajām vajadzībām nekā mežsaimniecības speciālisti vides jautājumiem. Labākajā gadījumā tiek demonstrēta spēja uzklausīt bioloģiskās daudzveidības aizsardzības nepieciešamību, bet ne izprast būtību. Tā, piemēram, sauso vai kritušo koku uzlūko par vēl no meža izņemamu kubikmetru un ar milzu neticību uztver ieteikumu to saglabāt kā daudzu organismu dzīves telpu. Protams, domājot Latvijas līmeni, ekonomiskie jautājumi ir ļoti svarīgi un tie nav vairs tikai šauri telpiski, bet tieši un netieši arvien plašāk ievirzās globālā mērogā. Taču ekonomiskās problēmas, ieskaitot CO2 un klimata adaptāciju, kā arī meža apsaimniekošanas efektivitātes jautājumus nedrīkst risināt uz dabas vai sociālo jautājumu rēķina. Taču esmu optimists un ļoti ceru, ka tiksim ārā no diskusiju un vienvirziena lēmumu purva.

Klimata pārmaiņu ietekmē arī Latvijā ienāks jaunas sugas. Dzirdēts pat viedoklis, ka priede šobrīd ir neaizsargātāka suga nekā melnais stārķis.

Gan jau esat pamanījuši, ka priežu meži ir ļoti atšķirīgi – sausi, pārmitri... Līdztekus priedēm lielu īpatsvaru veido egles utt., līdz ar to arī ekoloģiskās īpatnības var atšķirties. Biežāk minētais viedoklis, kas Latvijas sabiedrībai grūti uztverams, ir ugunsgrēku trūkums priežu mežos. Priežu mežu kontrolēta dedzināšana ir dabiska procesa atdarināšana, tā tiek izmantota arī pasaules mežsaimniecību praksē. Lai nodrošinātu priežu meža atjaunošanu, dedzina gan izcirtumus, gan retinātas mežaudzes, taču to veic arī tāpēc, lai uzturētu šiem mežiem piemītošo sugu daudzveidību. Citos augšanas apstākļos mēs priedi varam uzskatīt par pioniersugu, kam seko citas koku sugas. Tad nebūtu jāsatraucas par priedes nomaiņu ar citām koku sugām. Vēl cits viedoklis ir entomoloģijas speciālistiem.

Ja runājam par koku sugām, jāteic, ka apdraudēta ir ne tikai priede, bet arī egle. Kaut diskusijās Latvijā izskan pretējs viedoklis, tomēr dzirdēti pieņēmumi, ka, klimatam kļūstot maigākam, varētu rasties problēmas ar egļu mežaudzēm, proti, to īpatsvars Latvijā varētu samazināties, kas mūsu mežsaimniecībai pievieno potenciālus riska faktorus nākotnē. Taču problēmas nav tikai par skuju kokiem, tikpat liela uzmanība jāpievērš arī platlapju koku sugām, piemēram, ko mēs darīsim, lai palielinātu ozolu mežaudžu īpatsvaru? Kā pozitīvs aspekts jāmin tas, ka bioloģiskās daudzveidības vairošanai šobrīd Latvijā jau tiek veidotas dažādu koku sugu mistrotas audzes, kas mazina riskus arī no ekonomiskā viedokļa. Taču, lai arī kā centīsimies, ir jāsadzīvo ar faktu, ka, mainoties klimatam, sugu nomaiņa ir neizbēgama.

Klimata pārmaiņu speciālisti prognozē, ka nākotnē vasaras būšot sausas. Tad jau priežu mežu vai izcirtumu degšanai būs ideāli apstākļi...

Ir jānodala gadījumi, kad priežu mežs vai izcirtums tiek dedzināts pārdomāti un kontrolēti, no tādiem, kad notiek ļaunprātīga vai arī neprasmīga dedzināšana. Otrajā gadījumā tam var būt milzīgi saimnieciski zaudējumi un dedzinātāji ir bargi sodāmi.

Tiek prognozēts arī, ka klimata pārmaiņu ietekmē Latvijā arvien vairāk būs tādu ziemu, kad augsne tā īsti nesasals, palielināsies plūdu draudi. Vai tādā gadījumā lielie vienlaidu izcirtumi, kur lielās platībās vairs nav koku, kas uzsūktu kūstošā sniega ūdeņus, plūdu briesmas nepadara vēl lielākas?

Latvijā nepārtraukti runā par to, kā efektivizēt mežsaimniecību, un nu jau parādās arī pirmie šo diskusiju iedīgļi par CO2 piesaisti. Viens no ieteikumiem ir hidromeliorācijas sistēmu atjaunošana un uzturēšana. Meliorācijas ietekme jāvērtē ļoti uzmanīgi un kompleksi. Te svarīgi prognozēt, kāda būs šo sistēmu ietekme pavasara, vasaras un rudens periodos ekstremālu nokrišņu daudzuma gadījumos, kas tiek prognozēts klimata pārmaiņu kontekstā. Citiem vārdiem sakot, kā tiksim galā ar plūdiem. Un vēl – vai tiks veidoti sedimentācijas dīķi, kas mazinātu barības vielu noplūdi uz saldūdeņiem. Savukārt no bioloģiskās daudzveidības viedokļa tas ir ļoti būtisks kaitējums, jo šādi tiek mākslīgi izmainīts biotops.

Ir daudz šādu neviennozīmīgi vērtējamu jautājumu, jo īpaši, kad plašāk sāk izsvērt ieguvumus un zaudējumus. Mežkopība ir kā no maziem gabaliņiem saliekama bilde jeb puzle, kurā katrs gabaliņš atsevišķi neko nenozīmē, tie ir jāliek kopā un jāskatās, kas no tā visa sanāk. Bet pie mums nereti gadās, ka labums tiek privatizēts, bet viss sliktais pārpalikums – nacionalizēts. Jo skaidrs, ka, piemēram, ja es susinu mežu, tad, godprātīgi uzturot meliorācijas sistēmu, plūdi nebūs pie manis, bet kaut kur citviet.

Ir vēl kāda mežiem bīstama klimata pārmaiņu izpausme – vējš...

Arī tas ir būtisks apdraudējums. Lai meža īpašnieks justu vēja ietekmi, nevajag nemaz 30 vai 40 m/s stipru vēju. Būtiski postījumi var tikt nodarīti, vēja ātrumam sasniedzot aptuveni 20 m/s. Latvijas mežsaimniecība tradicionāli plānojusi kailciršu mežsaimniecību, lai neatsegtu meža sienu rietumu, dienvidrietumu vējiem. Vai šobrīd un pēdējos padsmit gados plašā kailciršu pielietojuma prakse, to savstarpējie attālumi vispār atbilst jebkādiem piesardzības principiem vai arī mēs pieņemam, ka Latvijā vienmēr būs bezvējš? Vai mēs gatavojamies tikai rietumu un dienvidrietumu vēju postījumiem? Es varu būt apzinīgākais meža īpašnieks, bet blakus esošā kaimiņa kailcirte dos iespēju vējam ieskrieties un mans mežs tiks nolauzts kā skali.

Es šaubos, vai Latvijā drīkst veidot tik plašas kailcirtes. Bet tajā pašā laikā intensīvās mežsaimniecības piekritēji pauž viedokli, ka jāizskauž izlases cirtes un viss pēc iespējas ātrāk jānocērt, jo pastāv vēja risks... Es tad rosinu izvērtēt šodienas un pagātnes kailciršu mežsaimniecības ietekmes uz blakusesošām audzēm un tikai tad diskutēt par izlases ciršu mežsaimniecību un vēja riskiem. Pieminot izlases cirtes, bieži ir vērojamas atšķirības, kad izlases cirte ir likumdošanas uzspiesta un kad meža apsaimniekotājs pats to izvēlējies. Tad nu šeit mēs varam runāt par efektiem un defektiem.

Lai arī cik smaga patlaban ir ekonomiskā situācija, nevar uz pasauli skatīties tikai caur maka caurumu.

Īslaicīgs materiālais ieguvums neatsver ilgtermiņa zaudējumus. Pasaules Dabas fonds valsts mežu apsaimniekotājiem vairākkārt izteicis nepieciešamību pārskatīt līdzšinējo pieeju mežsaimniecības jautājumos, nākotnē demonstrējot labo praksi meža īpašniekiem. Esam arī diskutējuši par nepieciešamību uzņemties atbildību par problēmsituācijām, kas radušās citu īpašnieku mežos. Te domāju gan saimnieciskos jautājumus, gan gatavošanos klimata pārmaiņām, gan dabas un sociālās vajadzības. Protams, ir nepieciešami arī zinātniskie argumenti, pētījumiem nepieciešami ne tikai līdzekļi, bet arī laiks. Taču ir jau arī tūlīt veicami darbi. Vai pašreizējā mežsaimniecisko darbu optimizācija atbilst šiem priekšlikumiem? Domāju, ka vēl ne.

Kāds būtu drošākais mežu apsaimniekošanas veids?

Kailcirte nav vienīgais meža ražas novākšanas veids. Kokus var cirst arī ar izlases cirtes metodēm.

Vai tas ir mūžīgais mežs?

Jā, tā var teikt. Mūžīgā meža metodes pielietojums nodrošina nepārtrauktu koksnes plūsmu no meža, nemazina īpašuma vērtību un ļauj gūt regulārus ienākumus no īpašuma, tajā pašā laikā šāda saimniekošana ir draudzīgāka mežam. Mežu pēc būtības nekad nenocērt, strādā nevis ar lieliem izcirtumiem, bet gan ar atsevišķiem kokiem, koku grupām. Taču, lai attīstītu šādu pieeju praksē, par to jāsāk domāt daudz agrāk, nevis tad, kad pienācis galvenās cirtes vecums.

Pasaules Dabas fonds ir izveidojis četras teritorijas, kurās demonstrējam mūžīgā meža mežsaimniecības metodi, taču nereti, analizējot audzes stāvokli dabā, jāizvēlas arī grupu izlases cirtes un pakāpeniskās cirtes principi. Mēs mēģinām un arī mācāmies, meža īpašnieki labprāt rāda savu praksi citiem, organizējam seminārus un diskutējam arī par kļūdām. Mežs ir jāapsaimnieko, koki ir jācērt, un arī demonstrējumu teritoriju īpašnieki nopietni domā par ekonomiskajiem rādītājiem. Tāpat jādomā par atjaunošanos vai stādmateriāla iegādi un kociņu piestādīšanu, kopšanas darbiem, pieaugumu, mežizstrādes darbu plānošanu, ceļiem utt. Šādi strādājot, tiek apmierinātas arī citas ikdienas vajadzības, piemēram, iespēja ogot, sēņot, sportot, būt dabā.

Kaut esmu absolūts nekailciršu mežsaimniecības piekritējs un pēdējos 10 gados nevienam meža īpašniekam neesmu ieteicis cirst kailcirti, spēju arī saprast, ka, domājot par ekonomisko izdevīgumu, var gadīties, kad izlases cirtes principu īstenošana var būt ļoti apgrūtināta. Manuprāt, meža apsaimniekošanas metodes nepieciešams tuvināt dabā notiekošajiem procesiem. Pašlaik ar matemātisko domāšanu un ģeometrisko pieeju mēs ejam pretējā virzienā.

Par ko Latvijas mežsaimniekiem klimata pārmaiņu kontekstā būtu jādomā visvairāk?

Mežsaimniecībā jābūt piesardzīgiem, jo šodienas lēmumu augļi būs redzami pēc desmitiem gadu. Mežsaimniecība ir ļoti sarežģīts bizness, jo īpaši, ja sākam godprātīgi domāt par visiem ekosistēmas pakalpojumiem un sabiedrības vērtībām. Šodien vispirms jāanalizē prognozētās klimata pārmaiņas – temperatūra, nokrišņi, vējš; tad jāmodelē veģetācijas sezonas pārmaiņas un īpatnības, iespējamās augtenes pārmaiņas, sugu daudzveidības pārmaiņu tendences, kam būs tieša vai netieša ietekme uz sekmēm meža apsaimniekošanā. Tad visas iespējamās pārmaiņas jāintegrē stratēģiju, programmu, normatīvo aktu, īstermiņa un ilgtermiņa plānos. Lai visu vēl vairāk sarežģītu, ir jāapzinās, ka mūs apdraud ne tikai klimata pārmaiņas, mūs noteikti ietekmēs globalizācija, pieaugošais koksnes un atjaunojamās enerģijas pieprasījums, turklāt jānodrošina ne tikai darba vietas, bet jāsaglabā arī harmoniska ainava.

Nākotnē nepieciešamība pēc koksnes resursiem enerģētikā tikai pieaugs. Jautājums, kā lai mēs zaru un celmu sašķeldošanu savietojam ar bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Tas atkal ir liels izaicinājums. Mežu nozares biznesa pārstāvji jau gadiem strīdas ar biologiem par to pašu mirušo koksni, par veciem bioloģiskiem kokiem; klāt varam pievienot vēl neuzsākto diskusiju par ciršanas atlieku izvākšanas intensitāti, potenciālo celmu izmantošanu. Vides organizācijas pieprasa arvien nopietnāk pievērst tam uzmanību, savukārt meža nozare skaita, kādi būs neieņemtie naudas apjomi.

Ir dzirdēti cipari, cik izmaksā mežā atstāts dzenim vai dzilnai piemērots koks. Ekoloģisko koku atstāšana cirsmā tiek salīdzināta ar nenopelnītiem miljoniem!

Man tas liekas dramatiski… Aprēķini jau ir pareizi, bet kur tad ir ilgtspējīgas mežsaimniecības definīcija, interešu līdzsvarošana? Plānojot budžetu, visi izprot ieņēmumu un izdevumu ailes, bet, saimniekojot dabas sistēmā, tas absolūti aizmirsies. Iztēlojieties situāciju, ja mēs pirms dažiem simtiem gadu Latvijā mežu nebūtu sākuši izmantot un vēl tagad mežā ietu ar lielu pietāti. Mēs taču intensīvi necirstu kokus plašās kailcirtēs! Tagad ir otrādi, mēs domājam, kā vēl vairāk intensificēt koksnes resursu ieguvi. Esam otrā galējībā, kur cirtēji atsaucas uz normatīvo vidi, piesedzas ar mežsaimniecības sertifikātu, kas piedāvājot jau tā stingras vides prasības un kompromisus. Bet kas tas par kompromisu, kad, nocērtot divu hektāru kailcirti, atstāj 10 vai 15 kokus un dažas kritalas? Vai tas ir kompromiss?

Nelaime, ka uz meža apsaimniekošanu nereti skatās tikai kā uz koksnes resursu ieguvumiem vai neieguvumiem, bieži vien trūkst dabas procesu, bioloģiskās daudzveidības struktūru, pašas bioloģiskās daudzveidības būtības izpratnes.

Latvijas meža zinātnieku pētījumus lielākoties finansē tieši mežu cirtēji. Tiek radīta aizplīvurota apmierinātība ar ciršanas ideoloģiju un sabiedrībai tiek gudri iestāstīts, ka viss ir kārtībā.

Zinātnei ir nepieciešami finanšu resursi pētījumu veikšanai, un no zinātniekiem arī sagaida secinājumus un priekšlikumus rīcībai praksē. Nedomāju, ka meža zinātnieki vienmēr apgalvotu, ka viss ir ideāli, biežāk šie secinājumi tiek dažādi interpretēti. Vienīgais, ko es vēlētos sagaidīt, ka finansējums atrastos arī jautājumiem par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas riskiem un piesardzības principiem, dabas atjaunošanas projektiem. Tas ir nožēlojami, ka naudas vienmēr tendenciozi pietrūkst tieši biologu pētījumiem. Un rezultāts ir tāds, ka uz mežsaimniecību lūkojamies caur šauru ekonomisko prizmu, bet dabas zinātnieku secinājumi un pētījumi par bioloģisko daudzveidību lielākoties sagatavoti kaimiņvalstīs.

Neesmu dzirdējis, ka valsts būtu devusi uzdevumu mūsu biologiem veikt lielus, visaptverošus pētījumus par mežizstrādes ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ir veikts pētījums par apses trupi – saprotams un nepieciešams no ekonomiskā viedokļa. Taču, ja, pamatojoties uz šo pētījumu, tiek virzīts ieteikums ļaut cirst apšu mežus bez vecuma ierobežojuma, bet tad, kad tas ekonomiski vispieņemamāk, loģiski, ja šajā vai citā pētījumā būtu aplūkots arī jautājums par apšu audžu ciršanas vecuma noņemšanas vai samazināšanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Šogad un pagājušajā gadā Meža likuma darba grupās vairākkārt uzdevu šādu jautājumu, bet atbildi ne reizi nesaņēmu.

Tātad Zemkopības ministrija savu valsts pasūtījumu meža zinātniekiem ir nodevusi jau pirms vairākiem gadiem, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija dabas pētniekiem, biologiem šos pasūtījumus vēl nav devusi. Varbūt tas būtu viens no darbiem, kas jāpaveic šajā periodā?

Tas būtu ļoti vērtīgi. Arī es vienmēr esmu bijis pārsteigts par to, cik prasmīgi meža nozare spēj rast finansējumu un domāt par to, kā maksimāli efektīvi veicināt meža apsaimniekošanu, bet tajā pašā laikā vienlīdz prioritāri neizvērtē šo pasākumu ietekmi uz vidi un dabas daudzveidību.

Dabas aizsardzības jomā mums esot jāmācās no citu valstu pētniekiem. No kurām valstīm ir vērts mācīties?

Tas ir mūžīgais jautājums, ko man uzdod arī mežsaimnieki. Ko mēs gribam mācīties – slikto vai labo praksi? Bet tas nav pilnvērtīgi atbildams, jo nav jau vienādu valstu – ir atšķirīgi meži, reljefs, klimats, politika, sociālekonomiskie apstākļi, likumdošanas vide, tradīcijas utt. Protams, ir valstis, kur kailcirtes netiek pielietotas, piemēram, Slovēnijā, nosacīti arī Vācijā. Daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā, sabiedrība pēdējos gados pieprasa un diskutē par nepieciešamību pētīt un aplūkot nekailciršu mežsaimniecības piemērotību meža apsaimniekošanā. Labi pētījumi par meža ekoloģiju ir Somijā, Zviedrijā, Kanādā. Bet mēs nedrīkstam salīdzināt Latvijas mozaīkveida ainavu ar plašām kailcirtēm Zviedrijā vai Kanādā.

Bet tas jau sen ir skaidrs, ka mežsaimniecība vairs nav tikai vienīgi koku audzēšana un ka draudošās klimata pārmaiņas nav vienīgās, kas arvien asāk pieprasa, lai tiktu domāts par to, kā savienot sabiedrības labumus, dabas vajadzības un ekonomiskos jautājumus. Ir jāmeklē līdzsvars.

Mežkopji vienā balsī stāsta, ka viss ir jauki un saulaini, ka kailcirtes tiek apstādītas ar jauniem kokiem, – viss notiek!

Paskatīsimies uz šo jautājumu filozofiski. Nocērt mežu, sastāda kailcirtē kociņus un sauc to par meža atjaunošanu… Taču pilnvērtīgs mežs pēc kailcirtes atjaunosies labi ja pēc 100–200 gadiem. Mežs ir kompleksa un sarežģīta bioloģiska sistēma. Es uzskatu, ka, lai ģimene pieņemtu lēmumu par kailcirti savā īpašumā, būtu jāorganizē referendums, kurā piedalītos visi – sākot ar deviņdesmitgadīgo vectēvu un beidzot ar mazmazdēlu, jo tas nedrīkst būt viena cilvēka lēmums. Labi, no ekonomiskā viedokļa ir tūlītējs labums, bet šodienas veiktās kailcirtes ietekme saglabāsies uz 30, 40, 100 un vairāk gadu. Ja kāds man tagad, 2011. gadā, teic, ka 2060. gadā te atkal būs skaista priežu audze, es parasti nodomāju, cik tie ir tukši vārdi! Ko nozīmē, ka mežs būs pēc 40–80 gadiem? Tas ir cilvēka mūžs un paaudžu lēmums. Tas nav lēmums par viengadīgo griķu vai rudzu sēšanu, kur liela nelaime nenotiks, ja vienreiz nokļūdīsimies. Es lasu pirms 70–80 gadiem sagatavotās publikācijas, mežkopju diskusijas un saprotu, ka šobrīd meži nav tādi, kādus iecerēja toreizējie mežkopji, turklāt notiek klimata pārmaiņas un pieaug sabiedrības vajadzības. Tātad visu nevar prognozēt, un ir bijušas, iespējams, arī kļūdainas prognozes. Arī tagad nākotnes izaicinājumi ir milzīgi, beigu produkts un vajadzības nezināmas. Vai mežsaimniecībā līdzēs tikai matemātika un vai drīkstam ignorēt dabas pamatprincipus? •