Plastmasa, kas ražota no augiem

Ilze Liepa

Cilvēce plastmasu pazīst tikai 130 gadu, taču tā jau kļuvusi par tik ierastu mūsu ikdienas sastāvdaļu, ka laiku, kurā dzīvojam, dēvē par Plastmasas laikmetu. Un kā nu ne: ja 1980. gadā pasaulē saražoja aptuveni 50 miljonus tonnu plastmasas, tad 2010. gadā – jau 250 miljonus tonnu! Vismaz 20% no kopējā atkritumu daudzuma ir dažādi izstrādājumi no plastmasas, pārsvarā – iepakojums. Labākajā gadījumā plastmasa tiek otrreizēji pārstrādāta, taču tik un tā ievērojama daļa šā materiāla nonāk izgāztuvēs vai tiek izmesta kaut kur dabā, kur tā nesadalījusies gulēs vēl daudzus gadus. Aizvien straujāk augošo plastmasas atkritumu kalnu apjoms ir ne tikai ekoloģiska visas pasaules problēma, tā ir arī nesaprātīga resursu šķērdēšana, jo plastmasas izstrādājumu, piemēram, plastmasas maisiņu vai vienreizlietojamo trauku, kalpošanas laiks nereti ir ļoti īss. Tāpat plastmasas ražošana ne tuvu nav nosaucama par cilvēkam un dabai draudzīgu. Tās ražošanā izmanto izejvielas, kas iegūtas no neatjaunojamiem dabas resursiem, kuru daudzums strauji sarūk. Plastmasas ražošanas procesā atmosfērā nonāk arī milzīgs apjoms kaitīgo izmešu, kas veicina siltumnīcas efektu un klimata pārmaiņas.

Strauji pieaugot to cilvēku skaitam, kas atbalsta ekodomāšanu un bioekonomiku, kā arī saasinoties fosilo resursu deficītam, arī daudzu nozaru lielražotājiem kļūst skaidrs, ka šādi turpināties vairs nedrīkst. Tāpēc jau gadus desmit notiek pakāpeniska tehnoloģiju pāreja no fosilajiem uz atjaunojamajiem energoresursiem un zinātnieki pēta arvien jaunas iespējas, kā samazināt tā saukto ekoloģiskās pēdas nospiedumu un kā attīstīt atjaunojamo resursu izmantošanu ne tikai ražošanā, bet arī sadzīvē. Plastmasa un tās ražošana nav izņēmums. Daudzsološa alternatīva, kas patlaban strauji attīstās un tiek pilnveidota, ir bioplastmasa (BPM). Kā zināms, par bioplastmasu sauc trīs veidu materiālus: tādus, kas iegūti no atjaunojamiem vides resursiem, bet nav kompostējami (biobased); tādus, kas nav iegūti no atjaunojamiem vides resursiem, taču ir kompostējami un sadalās vidē bez atlikuma (biodegradable); tādus materiālus, kas iegūti no atjaunojamiem vides resursiem (piemēram, augos esošās cietes, celulozes vai cukura) un ir kompostējami (biobased & biodegradable). Lai izgaismotu dažādos mītus un sniegtu zināšanas par šo biopolimēru, septembra beigās biedrība «homo ecos:» sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju rīkoja konferenci «Bioplastmasa – jaunākās tendences Eiropā», kur pulcēja vietējos un ārvalstu ekspertus, zinātniekus, ekomarķējumu sertifikācijas pārstāvjus, ražotājus, tirdzniecības tīklu un nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Konference sniedza ieskatu nozares attīstībā un tendencēs, citu valstu pieredzē un jaunākajos zinātniskajos pētījumos šajā jomā, tika prezentēti Latvijā veiktie pētījumi par BPM lietošanu pārtikas iepakojumā un biopapīra apstrādē, kā arī tika skaidroti nacionāli tiesiskā regulējuma līkloči.

Konferencē runātais un redzētais kārtējo reizi apliecināja to, ka bioplastmasa ir materiāls, kam ir ilgtspējīgas un daudzveidīgas izmantošanas iespējas. Daudzi pētījumi pierāda, ka BPM tik tiešām ir jaunākās paaudzes plastmasa – tā sauktā zaļā plastmasa, kas ir biodegradabla un kuras sastāvdaļas pilnībā vai gandrīz pilnībā tiek iegūtas no atjaunojamām izejvielām, piemēram, cietes, celulozes vai cukura, saudzējot neatjaunojamos enerģijas avotus – naftu, dabasgāzi un akmeņogles. BPM nerada problēmas atkritumu apsaimniekotājiem, jo īpašos, dabiskos apstākļos komposta baktēriju, mitruma un siltuma ietekmē tā īsā laikā (viena mēneša līdz pusotra gada laikā) noārdās līdz ogļskābajai gāzei un ūdenim. Tā kā ne vienmēr tas, ka BPM dabiskos apstākļos sadalās, ir vēlams, izstrādāta divu veidu bioplastmasa: tāda, kuru var kompostēt (biobased & biodegradable), un tāda, kura nav kompostējama (biobased).

Populārākie BPM izejmateriāli ir:

celuloze – visbiežāk lietotais ogļhidrāts;

ciete – ražo no kukurūzas, kartupeļiem, kviešiem un citiem augiem;

kolagēns – dzīvnieku izcelsmes olbaltumviela;

kazeīns – komerciāliem nolūkiem to iegūst galvenokārt no govs vājpiena;

sojas olbaltumvielas un kukurūzas zeīns – plaši sastopamas augu olbaltumvielas.

Pat «Coca-Cola» krāsojas zaļa

Galvenās jomas, kur izmanto BPM, ir iepakojuma ražošana, dārzkopības, medicīnas un higiēnas preču ražošana, kā arī sabiedriskā ēdināšana. Taču zinātne, kā zināms, nestāv uz vietas. Izrādās, ka BPM izmanto ne tikai vidējie un mazie uzņēmumi, kā līdz šim ierasts, bet šīs tehnoloģijas attīsta un pārņem arī tādas lielas firmas kā «Coca-Cola», «Danon», «Nokia», «IKEA», «Toyota», «Ford», «BMW» u.c. Patiesu prieku sagādāja konferencē «Bioplastmasa – jaunākās tendences Eiropā» izskanējušais fakts, ka Itālijā un Spānijā tik ierastie plastmasas maisiņi ir aizliegti – tie aizstāti ar kompostējamajiem – un ka arī Londonā notiekošo 2012. gada vasaras Olimpisko spēļu organizētāji nolēmuši mazināt ietekmi uz vidi ar dažādiem paņēmieniem, un viens no tiem būs kompostējamās bioplastmasas izmantošana vismaz 70% no kopējā iepakojuma, turklāt BPM izmantos arī būvniecībā.

Statistika liecina, ka Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, bioplastmasas izmantošana tiek pieņemta un ieviesta praksē diezgan kūtri. Taču ir arī kas pozitīvs, proti, esam vienīgā valsts Eiropā, kur būtiski samazināts dabas resursu nodoklis produktiem no BPM. Turklāt pašmāju pētījumi liecina, ka plašas nākotnes iespējas BPM ražošanā ir kaņepēm, kas, tāpat kā cukurbietes un kartupeļi, varētu būt labs, Latvijas apstākļos viegli izaudzējams BPM izejmateriāls. Grūtākais posms visā procesā, izrādās, ir sertifikāta iegūšana, taču arī tas patlaban ir izdarāms un sasniedzams. Šeit jāpiebilst, ka savulaik bioplastmasa Latvijā tika ražota, taču birokrātisku šķēršļu dēļ neizdevās to sertificēt...

Nesertificēti produkti nav uzticami

Sertifikātam mūsdienās, kā zināms, ir liela nozīme. Vārdi «bio» un «eko» rotā neskaitāmu produktu iepakojumu, taču saturs, izrādās, nemaz tāds nav. Piemēram, Latvijas lielveikali nereti piedāvā gan «bio», gan «eko» maisiņus ar īpašu EPI piedevu, taču tas nozīmē tikai to, ka šis maisiņš pāris gadu laikā izšķīst, sadalās lipīgos putekļos, bet vidē nonāk tas pats vecais ķīmiskais sastāvs. Tā nav bioplastmasa, un EPI nav biodegradabls. Vienīgais, kā neuzķerties uz tirgotāju un ražotāju koķetērijas ap zaļo ideju, ir meklēt starptautiski atzītu ekomarķējumu uz produkta. Zem sertifikāta logo obligāti jābūt sertifikāta numuram.

«European Bioplastics» kompostējamības logo

Lai izveidot vienotu vizuālo tēlu kompostējamiem produktiem, asociācija «European Bioplastics» radījusi logo un nodrošinājusi tā aizsardzību Eiropā un citviet pasaulē.

 

Beļģu «Vinçotte» logo «OK Compost»

Sertifikāts, ko izsniedz kopš 1990. gadu sākumā, kad Beļģijas ostas pilsēta Antverpene izsludināja konkursu par kompostējamu maisu piegādi dārza atkritumu savākšanai.

 

Skandināvu «ābols»

Ja izvēlaties bioplastmasas atkritumu maisus, ir liela iespēja, ka to marķējumā ieraudzīsit «ābolu». Ir divi dažādi «ābola» logo: vienu no tiem izmanto Somijā, otru – Norvēģijā.

 

Japānas Bioplastmasas asociācijas (JBPA) logo un marķējuma sistēma «GreenPla»

Japānā bioloģiski noārdāmo plastmasu dēvē par «GreenPla» (zaļā plastmasa), un no 2000. gada jūnija darbojas JBPA izveidotā «GreenPla» identifikācijas un marķējuma sistēma, kas bioloģiski noārdāmo plastmasu ļauj atšķirt no tradicionālās plastmasas.

 

JBPA logotips «BiomassPla»

«BiomassPla» logotipu un identifikācijas sistēmu JBPA vada kopš 2006. gada. Saskaņā ar JBPA definīciju «BiomassPla» apzīmē izstrādājumu, kas satur vismaz 25% plastmasas uz biomasas bāzes.

 

BPI kompostējamības logo

ASV Biodegradablo produktu institūta un Kompostēšanas padomes logo, ko piešķir pēc atbilstošiem standartiem.

 

Pēdējos 5–10 gadus lielākā daļa jauno polimēru ir radīti uz bioplastmasas bāzes, kas ne tikai mazina cilvēka ietekmi uz dabu un klimata pārmaiņām, bet arī ļauj izvairīties no dažādiem saslimšanu riskiem, kas ir likumsakarīgi fosilās industrijas pavadoņi.

Taču, ja arī vides veselības aizsardzības argumenti par BPM nozīmību un izdevīgumu vēl joprojām kādam šķiet nepārliecinoši un mazsvarīgi, lai pārliecina cenas, proti, kopš 2002. gada naftas cenas ir cēlušās vairāk nekā četras reizes. BPM izejvielas ir krietni vien lētākas par jēlnaftu. Tādēļ labāk izvēlēties strauji sarūkošās naftas produktus ieliet mašīnas degvielas bākā, nevis iečaukstināt iepirkumu maisiņos. Biodegradablā plastmasa ir dabisks un unikāls produkts. Tam nav līdzvērtīga, un es ceru, ka drīzumā tas pilnībā izspiedīs no sadzīves fosilās plastmasas izstrādājumus. Daba ir vērtība, tīra un zaļa daba – nenovērtējams dārgums. •