Instruments ilgtspējīgai un zaļākai nākotnei

Intervēja Anitra Tooma un Ilze Liepa


Lai sniegtu savu ieguldījumu globālo klimata pārmaiņu novēršanā un samazinātu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, Latvijā jau otro gadu aktīvi darbojas valsts budžeta programma Klimata pārmaiņu finanšu instruments (KPFI). Arī žurnāls «Vides Vēstis» kā zaļais vēstnesis ar KPFI finansiālu atbalstu stāsta saviem lasītājiem par tiem daudzajiem jautājumiem, kas saistīti ar klimatu un tā pārmaiņām. Jau īstenotos KPFI finansētos projektus varam pamanīt daudzviet visā Latvijā, tāpēc devāmies uz Vides un reģionālās attīstības ministriju, lai rastu atbildi uz to, kur un kā šāda aktivitāte radusies, un aicinājām uz sarunu LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata politikas un tehnoloģiju departamenta direktoru Valdi Bisteru.


Kas ir tā nauda, kas Klimata pārmaiņu finanšu instrumentam ļauj finansēt tik daudzus projektus visā Latvijā?

Saskaņā ar Kioto protokola nosacījumiem Latvijai laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam jāsamazina antropogēno siltumnīcefekta gāzu emisija par 8% (salīdzinājumā ar 1990. gadu). Ir valstis, kurām nopietni jāpiepūlas un aktīvi jārīkojas, lai sasniegtu šo mērķi, un ir valstu bloks, kam nav īpaši jāpiepūlas, lai šīs emisijas samazinātu. Tā kā Latvijā pēc 1990. gada, ko var saukt par pārejas ekonomikas periodu, faktiski sagruva valsts rūpniecība, visai īsā laika posmā radās emisiju pārpalikums, un, šo emisijas kvotu pārpalikumu pārdodot, Latvija saņēma ievērojamus finanšu līdzekļus.

Tātad tikai tādēļ, ka mazāk ražojām, mazāk arī piesārņojām?

Tas ir likumsakarīgs, taču no vides viedokļa ne vienmēr tas sliktākais variants. Šajos apstākļos mums ir arī ieguvumi no ekonomiskajām pozīcijām. Kioto protokola elastīgie mehānismi deva iespēju ar finanšu instrumentu palīdzību realizēt starptautisko emisiju tirdzniecību un brīvās emisijas pārdot citai valstij. Taču šo brīvo emisiju pārdošana ir iespējama ar nosacījumu, ka visi ieņēmumi tiek ieguldīti tikai tālākai emisiju samazināšanai. Kioto protokolā skaidri definēts, ka nenotiks tukša emisijas vienību pirkšana un pārdošana. Rezultātā, sadarbojoties ar Pasaules Banku, Latvijā tika izveidota šī KPFI programma, un mūsu valsts bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas izveidoja mehānismu, kā iegūto naudu izmantot. Ar savu brīvo emisiju pārdošanu mēs apņemamies samazināt arī emisijas Latvijā konkrētu projektu veidā. Sagatavojām jaunu likumu un KPFI pamatnosacījumi tika iestrādāti normatīvajos aktos.

Sanāk, ka Latvija pārdeva... savu nepiesārņoto gaisu?

Mēs pārdevām emisiju tiesības, kuras principā varētu arī nepārdot, bet izmantot savu mērķu sasniegšanai. Taču, tā kā pagaidām vēl nav skaidrs, vai pēc Kioto protokola pirmā saistību perioda, kas beidzas 2012. gadā, neizlietotās emisiju vienības varēs izmantot arī turpmāk, iedarbinājām KPFI mehānismu.

Tā teikt, labāk zīle rokā nekā mednis kokā...

Jā, pēc tāda principa mēs rīkojāmies. Nolēmām nevis nogaidīt, kādas būs Latvijas saistības kaut kad nezināmā nākotnē, bet gan balstīties uz esošajām ES stingrajām klimata un enerģētikas paketes prasībām, kas nosaka, ka ES līdz 2020. gadam ir apņēmusies samazināt kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, un uzņemties saistības panākt samazinājumu pat par 30%, ja citas rūpnieciskās valstis piekritīs rīkoties tāpat. Lai panāktu šāda līmeņa samazinājumu, nosprausti arī jauni mērķi: līdz 2020. gadam uzlabot energoefektivitāti par 20%, palielināt atjaunojamās enerģijas daļu gala enerģijas patēriņā par 20% un panākt, lai 10% transportlīdzekļos izmantotās enerģijas būtu iegūta no atjaunojamiem energoresursiem.

Turklāt Latvijai būs ļoti stingras saistības arī pēc 2012. gada. Mēs nevarēsim, neko nedarot, atsaukties vien uz savu atjaunojamo energoresursu vēsturisko mantojumu. Vēsturiski mēs «sēžam» uz Daugavas hidroelektrostaciju lauriem, kas spēj saražot līdz pat 50% no valsts kopējā elektroenerģijas daudzuma. Taču, ja mēs noņemam no atjaunojamo dabas resursu saražotās enerģijas nost šīs lielās HES, mums paliek vairs tikai 4%! Tas nozīmē, ka izkliedētā ražošana Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav nekur tālu uz priekšu pavirzījusies, proti, jaunas ražošanas faktiski nav, un tas nozīmē, ka būs ļoti liels izaicinājums enerģētikā realizēt klimata mērķus, jo jaunas hidroelektrostacijas taču necelsim. Tāpēc KPFI ir ļoti nopietns ieguldījums nākotnes konkurētspējas palielināšanā. Šodienas ieguldījumi turpinās samazināt emisijas nākotnē. Pašlaik vairāk nekā 200 miljoni eiro ir novirzīti 14 projektu konkursiem, turklāt ar KPFI palīdzību varējām atļauties atbalstīt jomas, kas vienlaikus silda arī ekonomiku, un tas Latvijai šobrīd ir ļoti svarīgi.

Reizēm šķiet, ka gandrīz visur, kur Latvijā pašlaik notiek kādi būvniecības darbi, tas notiek ar KPFI finansiālu atbalstu.

Par to tik tiešām ir prieks. Ļoti lielu daļu līdzekļu novirzījām pašvaldību atbalstam – sabiedrisko ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. Sākām ar siltināšanu, līdz nonācām pie kompleksiem risinājumiem, kas ir gan siltināšana, gan atjaunojamo resursu izmantošana, gan energoefektīvs apgaismojums telpās.

Brīnišķīga ir KPFI ideja ieguldīt līdzekļus Latvijas zinātnē un atbalstīt pētījumus atjaunojamo tehnoloģiju attīstībā. Līguma parakstīšana bija pagājušogad. Kādi ir rezultāti?

Liela daļa projektu jau ir beigu stadijā. Tas bija mēģinājums radīt papildu pieprasījumu zinātniskajam potenciālam, vietējās zinātnes un biznesa sadarbībai, lai nebūtu tā, ka ar KPFI finansiālu atbalstu tikai importē tehnoloģijas. Konkrētais konkurss parādīja to, ka Latvijas zinātnieki un biznesa jomas pārstāvji spēj kopā radīt jaunus prototipus.

Varbūt varat minēt kādu piemēru?

Piemēram, tika prezentēts stikla pārklājums, kas palielina saules absorbciju par 20%. Tas ir būtiski nozīmīgs faktors saules paneļu, saules bateriju un kolektoru ražošanā. Kā piemēru varu minēt arī vēl izstrādes stadijā esošo automašīnu akumulatoru bateriju, kas būs daudz efektīvāka par tirgū esošajām. Tā ka – ne tikai amerikāņi vai ķīnieši spēj kaut ko progresīvu izgudrot. Ir divi projekti ar jauna veida biomasas koģenerācijas prototipu izstrādi, – tā ir gazifikācija, izmantojot gan hidrolīzes procesu, gan plazmu. Tiek izstrādāts efektīvs saules kolektors, kas piemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Ir dažādi mazo vēja sistēmu izgudrojumi. Otrajā jaunāko tehnoloģiju attīstības projektu kārtā plānojam pievienot arī pilotprojektus jeb tā sauktos demoprojektus, to skaitā elektromobiļu demonstrācijas projektus. Ideju patiešām ir ļoti daudz.

Vai ministrijas ierēdņi sāks pārvietoties ar elektromobiļiem?

Uzreiz droši vien ne. Domāju, tie būs citu ar dabas aizsardzību saistītu institūciju ekonomiski pamatoti autoparki, kas varētu rādīt labu paraugu. Piemēram, botāniskais vai zooloģiskais dārzs, kur ar elektromobili varētu vest stādu kastes vai žirafēm barību. Ir idejas pašvaldībās rādīt elektromobiļu pielietošanas dažādās iespējas. Svarīga ir demonstrācijas funkcija.

Dažkārt šķiet, ka centieni visur piesaukt atjaunojamās enerģijas ir absurdi. Piemēram, mežinieki tagad aktīvi sludina to, ka jaunaudzes CO2 absorbē labāk un, ignorējot sugu daudzveidību, cērt nost vecos mežus. Vai arī mazo HES būvētāji, kas atjaunojamās enerģijas vārdā atņem zivīm upes un paziņo, ka zivis izzūd piesārņojuma, nevis neadekvāto dzīves apstākļu dēļ…

Atklāti sakot, tāda viennozīmīga un kategoriska, vienu vai otru aktivitāti aizstāvoša vai noliedzoša vērtējuma tik tiešām nav. Latvijā ir tendence šļūkt no viena grāvja otrā, kas reizēm labu un vērtīgu ideju padara apšaubāmu. Pieminētajos gadījumos ir gan labi, gan slikti piemēri.

Latvija ir zaļa valsts, un sabiedrība it kā atbalsta zaļas idejas. Taču, tiklīdz kāds mēģina sākt kaut ko jaunu, tauta sabīstas un protestē. Pēdējais gadījums – ļoti noliedzošā attieksme pret vēja parkiem jūrā. Vējš taču ir tik vienreizējs resurss, kas mums pieejams par velti...

Vējš ir, un klimata pārmaiņu ietekmes rezultātā tas nemazināsies. Turklāt tas nav kā, piemēram, biomasa nepārtraukti jāpieved klāt. Nezinu, kas sabiedrību varētu traucēt, ja nu vienīgi nepatika pret to, ka kaut kur kaimiņos griežas rotors un liedz izbaudīt ainavu.

Mani arī mazliet traucē elektrības stabi, kad vēlos nobildēt kādu skaistu ainavu, bet tāpēc jau neprotestēšu un nekliegšu, ka tie visi jānogāž.

Sauszemē, protams, ir vajadzīgi ierobežojumi, cik un kādus vēja rotorus var uzstādīt, taču vēja parki jūras selgā, kas ir vairāk nekā 10 km no krasta, ainavu nebojā. Jūras vēja parki ir efektīvi, jo tur vējš ir pastāvīgāks. Ne velti mūsu kaimiņi dāņi ir apņēmušies līdz 2050. gadam pilnībā atteikties no fosilajiem resursiem energoapgādē un 65% no elektrības iegūt tieši no jūras vēja. Ir vērts par to aizdomāties.

Kā mainīt sabiedrības negatīvo attieksmi?

Es īsti nezinu, kas sabiedrībai varētu būt pret vēja parkiem jūrā. Varbūt problēma ir tieši savstarpējā komunikācijā, proti, ieinteresētā puse vietējiem iedzīvotājiem nav īsti izskaidrojusi, kāds tad izskatās šāds vēja parks jūrā un kāds no tā labums visai sabiedrībai…

Tā kā klimata pārmaiņas skar visu planētu, valstīm vajadzētu sadarboties.

Diemžēl redzam, ka tas nav tik vienkārši. Ir dažādas intereses. Nav noslēpums, ka vairāk nekā 97% pasaules finanšu līdzekļu tiek apgrozīti dažādās spekulācijās un tikai 3% saistīti ar reālu ražošanu. Līdzīgi ir arī ar klimata jautājumiem. Pastāv milzu ekonomiskā konkurence un rezervēti tiek vērtēts jebkas, kas varētu negatīvi ietekmēt ekonomiku. Sevišķi aktīvi to pauž ASV, kas neļauj citām valstīm globāli vienoties par vienotiem pasākumiem klimata pārmaiņu novēršanai. Ķīna un Kanāda skatās uz Ameriku, bet Austrālija pat negrasās neko īpaši darīt, jo viņiem vienīgajiem ir atklātās ogļu raktuves, kas nodrošina vislētāko ogļu ieguvi pasaulē. Taču tā tik tiešām ir tuvredzīga un nepārdomāta poza.

Kā Latvija var ietekmēt globālo klimata pārmaiņu samazināšanos? Kādas ir mūsu iespējas?

Vislielākais izaicinājums varbūt ir tieši tas, ka mums nav daudz tiešo samazinājuma iespēju, jo jau tagad esam klimatam diezgan draudzīga valsts, proti, mums nav ogļu staciju vai sašķidrinātās gāzes termināļu, ko aizvietot. Ar vēja parkiem varam aizstāt elektroenerģijas importu. Latvijai būtisks ir mājsaimniecību un ēku energoefektivitātes jautājums. Arī atjaunojamie energoresursi ir mūsu dienas kārtībā. Liels potenciāls ir transportam. Taču visgrūtākā joma Latvijā, manuprāt, būs lauksaimniecība, kas rada 15% no kopējām emisijām. Tas ir liels izaicinājums.

KPFI darbība pēc 2012. gada beigsies. Kas notiks pēc tam?

Turpināsim ES klimata politikas ieviešanu, kas, iespējams, dos jaunus ienākumus no valstij piederošo emisiju izsoļu tiesībām. Arī KPFI vēl nebeigsies pēc 2012. gada, jo mums paliek saistības par realizēto un iesāktie projekti jāpabeidz. KPFI atšķiras no visa pārējā struktūrfondu finansējuma ar to, ka tas paredz atbildību par gala rezultātiem. Piecus gadus pēc ikviena projekta īstenošanas ir paredzēts monitorings, lai novērtētu sasniegto. Protams, mājsaimniecībām prasības nav tik striktas, taču ir noteikts, ka piecus gadus tehnoloģija nevar būt atdalāma no tās ēkas, kur uzstādīta.

Pārbaudīsiet, cik daudz malkas esmu izkurinājusi vai cik bieži siltumsūkni lietojusi?

Nē, to nu gan nepārbaudīsim (smejas). Ir tomēr paļāvības princips. Ja tehnoloģija ir uzstādīta, tad tā arī strādā tai paredzēto stundu skaitu. Nav jēgas ar savu naudu līdzfinansēt eksponātus.

Par ko jums pašam ir vislielākais gandarījums, atskatoties uz projektiem, kas īstenoti ar KPFI atbalstu?

Vislielākais gandarījums, ka ieguldījums zaļākās tehnoloģijās šobrīd ir nodalīts no tā, ko ikdienā mēs varam vai nevaram finansiāli atļauties. Gandarījums, ka ar KPFI atbalstu var ļauties izaicinājumiem un paskatīties uz priekšu ilgtermiņā. Gandarījums, ka klimats liek zināmā mērā globāli mobilizēties un varam rīkoties tepat uz vietas – savas valsts un tautas labumam. Bez KPFI finansiālas palīdzības Latvija šobrīd, kad ne skolotājiem, ne ārstiem, arī daudziem citiem nav adekvātas algas, nevarētu atļauties atbalstīt, piemēram, mājsaimniecības vai zinātniskus pētījumus. Bez investēšanas tas būtu apburtais loks, ko nevar pārraut. Ar zaļo ekonomiku ir līdzīgi, arī tas ir tas apburtais loks. Kamēr nebūs lēti, tikmēr mēs neko nedarīsim, bet, kamēr neko nedarīsim, nekas nebūs lēti. KPFI zināmā mērā ir pārrāvis šo apli.

Ja kāds Latvijā nolems būvēt rūpnīcu, vai izmešu kvotas būs jāpērk no kādas citas valsts?

Ja tā būs liela rūpnīca, kur plānots pārsniegt izmešu normas, tad būs jāpērk. Tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tad arī mūsu valsts rūpnieciskajiem ražotājiem spēkā ir SEG emisijas kvotu tirdzniecības direktīva, kas nosaka, ka ir jābūt darbības un siltumnīcas efekta gāzu noteiktai emisiju atļaujai. Likums nosaka: kolīdz tu saražo vairāk emisiju uz vienu vienību, nekā atļauts, tās jāpiepērk klāt, jo tu esi vainīgs atmosfēras piesārņošanā. Tas stimulē ražotājus meklēt videi draudzīgākas tehnoloģijas un izejmateriālus.

Vai piedzīvosim laikus, kad videi draudzīgās tehnoloģijas būs konkurētspējīgas un vairs nebūs jāpiemaksā papildu subsīdijas?

Domāju, tāds laiks nav tālu. Pašlaik piedzīvojam tā sauktās fosilās ekonomikas norietu, kas bija neizbēgams. Ja runājam par pašreizējo, mūsdienu ekonomiku, tad zaļā enerģija tās kontekstā vēl tik tiešām ir dārga, taču zaļajā ekonomikā atjaunojamā enerģija nav dārga un ir adekvāta pēc izcenojuma. Attīstoties tehnoloģijām un pētījumiem, paredzu zaļās enerģijas un produktu cenu samazinājumu. Šobrīd esam pārejas posmā, kad valstī jāatbalsta ne tikai uzņēmējdarbība, kas ražo zaļās tehnoloģijas, bet jāatbalsta arī sabiedrība, kas tās izmanto.

Tātad jāizglīto sabiedrība. Jāteic, «Vides Vēstis», ko šogad finansiāli atbalstījāt, jau ilgus gadus darbojas tieši šai jomā.

Sabiedrības informēšana ir obligāts un neatņemams nosacījums, lai šajā ziņā valstī vispār kaut kas mainītos un uzlabotos. Taču tas nav vienīgais. Vienlaikus valstī ir jābūt skaidrai uzņēmējdarbības veicināšanas politikai, kas ilgtermiņā ļautu paredzēt zaļo tehnoloģiju kā valsts prioritāti. Viss, kā zināms, ir savstarpēji saistīts. •