Piecas minūtes līdz pusnaktij?

Jānis Ulme


Šis nebūs raksts par klimata zinātni vai par klimata sarunu tehnisko un juridisko saturu un niansēm, jo – par nelaimi Latvijas lasītājiem un veiksmi Latvijas kokiem – vienīgais vides izdevums Latvijā, proti, «Vides Vēstis», diez vai var kaut konspektīvā izklāstā ietvert to vairāk nekā 60 tūkstošu lappušu plašo pēdējo gadu zinātnisko pētījumu un juridisko dokumentu apjomu šajā tēmā. Šis būs raksts par to, kā politiķi un biznesmeņi mūsu acu priekšā izspēlē kārtis kādā lielā spēlē ar neskaidrām un slēptām likmēm. Ar likmēm, kuras maksās ne tikai mūsu bērni, bet, iespējams, pat mēs paši.


Ko nozīmē teiciens «5 minūtes līdz pusnaktij»? Kopš 1947. gada zinātnieku grupa, tās darbības pirmsākumos galvenokārt vērtējot pasaules tuvošanos kodolkaram, aizsāka simbolisku projektu – vērojot, cik tuvu pasaule ir kodolkatastrofai, noteica atskaites laiku līdz «pusnaktij». Pēdējos gadu desmitos šis pulkstenis tiek koriģēts ne tikai kodoldraudu ietekmē, bet arī ņemot vērā vides problēmas un – jo īpaši – klimata pārmaiņu problemātiku. Tagad šīs iniciatīvas autoriem acīmredzot nāksies likt galvas kopā un pārlikt pulksteņa rādītājus krietni vien tuvāk izšķirošajam brīdim, jo diezgan ilgi bruģētam un loģiskam strupceļam tuvojas ANO starpvaldību sarunas par kopīgu turpmāko rīcību cilvēka darbības ietekmēto klimata pārmaiņu mazināšanā.

Nākotnes izvēle sastop reālpolitiku

Klimata pārmaiņas kā politiskās dienaskārtības jautājums tika nostiprināts jau 1992. gadā ar ANO Vispārējo Konvenciju par klimata pārmaiņām un pārvērsts praktiskā instrumentā 1997. gadā, vienojoties par Kioto protokolu. Tiesa gan, Kioto protokols stājās spēkā tikai 2005. gadā. 1992. gadā, kad visa pasaule bija sadevusies rokās un vēroja Riodežaneiro ANO galotņu sanāksmi, bija viegli vienoties par kaut kādu darīšanu, jo sevišķi – tālā nākotnē. Sabiedrības spiediens un politiskais moments bija tāds, ka pat drosmīgākie un izmisušākie lobiji neuzdrošinājās īpaši iejaukties. Tomēr, jau ķeroties pie pirmajiem praktiskajiem soļiem, nevienam nebija pārsteigums, ka entuziasms ir noplacis – pasaules tobrīd lielākais piesārņotājs un resursu patērētājs ne tikai «paņēma un uzmeta» visus, bet sāka aktīvi bloķēt turpmākus centienus starpvalstu sadarbībai ne tikai klimata jomā, bet arī ikvienā citā starptautiskā vides iniciatīvā.

Jāņem vērā, ka klimata pārmaiņu jautājums nav viens kārtējais mūsdienās jau ikdienišķais līgums par vides aizsardzību – dziļākajā būtībā tas skar gūzmu pretrunīgu un ļoti asu tēmu. Tas pārdroši un asi definē atteikšanos no fosilajiem energoresursiem kā neizbēgamu nepieciešamību jau vienas paaudzes laikā. Un tas ir nāvējošs sitiens daudziem «biznesiem». Tieši tāpēc klimata pārmaiņas atsevišķās aprindās nekad nav bijušas populāra tēma. Te der atgādināt analītiķu klimata sarunās bieži vien uzsvērto, ka principā starp nākotnes klimata politiku un nākotnes enerģētikas politiku ir liekama vienādības zīme.

Kioto protokols arī nebija ideāls, un pilnīgi saprotami, ka tas nevar tikt vienkārši kopēts no perioda uz periodu. Situācija pasaulē ir būtiski mainījusies – Kioto protokols izmešu samazināšanas slogu uzlika pietiekami mazam valstu lokam, bet pa šiem padsmit gadiem ļoti daudzas kādreizējās jaunattīstības valstis ir piedzīvojušas tādu izaugsmi, kas liek pārskatīt jautājumus par to lomu klimata pārmaiņās.

2007. gads saskaņā ar ANO pašas solījumiem un plāniem bija izšķirošs brīdis, lai varētu vienoties par starpvalstu sadarbību klimata pārmaiņu novēršanā pēc 2012. gada, ņemot vērā Kioto protokola darbības beigas. Bet ANO Bali konference 2007. gadā izvērtās par milzīgu vilšanos pilsoniskajai sabiedrībai un skarbu realitātes pārbaudi. Uz sanāksmi gandrīz visas puses sabrauca ar gatavību pieņemt konkrētus rīcības plānus. Vienīgais rezultāts, ar ko iesaistītās puses aizbrauca prom, – abstrakta ceļa karte turpmākajai rīcībai un diplomātiska vienošanās sarunu rezultātu saukt par sākuma sākumu, pietušējot ambīcijas par šo sarunu saturisko jēgu. Tomēr Bali sarunas noslēdzās ar kādu būtisku pozitīvu punktu – valstis gala dokumentos vienojās arī turpmāk saglabāt tos darba principus, kas ir ielikti pašā Konvencijas un Kioto protokola pamatā.

Lūzuma punkts klimata sarunās – «zaļā» Kopenhāgena

Uz Kopenhāgenas klimata sarunām visi – gan politiķi, gan mediji, gan aktīvisti, gan lobisti – brauca kā uz Roskildes festivālu, sak, nu tik būs! Jo Kopenhāgenas vārds jau kopš 2007. gada uz lūpām bija kā atbilde visiem, kam tika jautāts, vai būs kāds atrisinājums klimata sarunām. Tomēr Kopenhāgenas klimata sarunas vēsturē iegājušas tikai ar pompu, reklāmu, šovbiznesa piegaršu visos publiskajos notikumos un militārās slepenības disciplīnu kabinetu sarunās. Un vēl ar ņirgāšanos par sabiedrību – NVO izmešanu no apspriedes un miermīlīgu demonstrantu arestiem un dauzīšanu. Ar 12 dienu pasākuma organizēšanai izniekotiem 40,5 tūkstošiem tonnu CO2 gāžu (kas līdzvērtīgs aptuveni gada izmešu apjomam, piemēram, Marokā), kā arī ASV prezidenta Obamas pusnakts stundas performanci noslēguma sesijā. Un uz rokas pirkstiem saskaitāmu valstu klubiņa divu stundu «diplomātisku» darbu aiz slēgtām durvīm. Sanāksmes rezultāts: vienošanās, ka jāpanāk vienošanās, asaras salu valstu delegātu acīs un visu sākotnējo Konvencijas pamatprincipu pārkāpšana sanāksmes gala dokumentā.

Kopenhāgenas klimata sarunas sākās ar pašapmierinātā Dānijas premjera Rasmusena uzrunu, ka «mēs esam nonākuši pie viena no retajiem un izšķirīgajiem vēstures brīžiem. Mums ir jāiezīmē šīs planētas nākotne!», un noslēdzās ar G77 valstu grupas vadītāja Di-Aping atziņu: «Šis galarezultāts paģēr Āfrikai parakstīt piekrišanu pašnāvībai, piekrišanu pašsadedzināties tikai tālab, lai dažas valstis varētu turpināt savu ekonomisko dominanci. Un šis piedāvātais risinājums, mūsuprāt, ir balstīts tieši uz tām pašām vērtībām, kuru dēļ tepat Eiropā seši miljoni cilvēku tika sadedzināti kurtuvēs.» Kopenhāgenas galotņu sanāksmē iecirstās plaisas turpināja padziļināties arī nākamajā klimata diplomātu pasaules apceļošanas tūres pieturā – Meksikas pilsētā Kankunā.

Meistarībā sapinušies bagātie onkuļi jeb 2011. gads klimata sarunās

Šogad klimata diplomātijas virpulis ir apceļojis visu pasauli – no Bangkokas līdz Bonnai. Pirms pēdējās izšķirošās sanāksmes gada nogalē Dienvidāfrikā ir lietderīgi pavilkt svītru zem jau sasniegtā un izvērtēt praktisko nu jau piecu gadu spraigo sarunu rezultātu.

Pirmkārt, lai gan zinātnieku vidē valda vienprātība, ka klimata pārmaiņas ir noturamas rāmjos, ja vien izdosies tās ierobežot 1,5 grādu pieauguma robežās, šie atzinumi netiek sadzirdēti jau kopš 2008. gada. Sarunu vedēji izskatās pat aizmirsuši visās konferencēs atkārtoto pieticīgo mantru, ka klimata sarunu mērķis ir vienoties par mehānismu, kā klimata pārmaiņas noturēt 2 grādu robežās. Bet – tas nebūt nav aiz pieticības! Kā Bonnas sanāksmes laikā atzina atsevišķas valstu grupas un vadošie institūti, ar šādu sarunu progresu mēs viennozīmīgi ejam uz daudz sliktākiem scenārijiem – vismaz 5 grādu temperatūras izmaiņām. Lai skaitļi runā paši par sevi: temperatūras izmaiņu noturēšana 2 grādu robežās nākamajā periodā prasa vismaz 14 Gt CO2 izmešu samazinājumu. Pēc piecu gadu sarunām un nepilnu gadu pirms Kioto protokola beigām šis samazinājums, summējot visu valstu līdzdalību un nodomus, sastāda vien 5,5 Gt.

Otrkārt, pēdējo piecu gadu sarunas līdz šim lielākoties ir bijušas tikai strīdi par darba kārtību. Tomēr tas ir arī ļoti būtisks aspekts, jo darba kārtība nosaka rezultātus un pēdējās sanāksmes ir iezīmējušās ar jaunattīstības valstu mēģinājumiem aizstāvēt tos principus, kas ir ielikti ANO Konvencijā un Kioto protokolā. Bagātās valstis, savukārt, liek lietā visu savu ietekmi, lai šos principus nemanāmi izsvītrotu no darba kārtības. Arī pēdējā sarunu raundā Bonnā paralēli sadzīvoja un cīnījās divi turpmākās darba kārtības scenāriji, kuru laikā tiek izcīnīta simboliska cīņa, kas iziet krietni ārpus jautājuma par klimata pārmaiņām vien – to neviens vairs nenoliedz. Bet, ņemot vērā, ka četrus mēnešus pirms pēdējām klimata sarunām pastāv divas radikāli atšķirīgas pieejas un skatījumi par to, ko vispār vajadzētu runāt un par ko īsti vienoties, iznākums var būt bēdīgs.

Treškārt, šis gads ir īpaši iezīmējis vēl vienu būtisku plaisu klimata sarunās. Lielākā daļa valstu arī turpmāk vēlas pieturēties pie Konvencijā un Kioto protokolā noteiktajām vērtībām un principiem. Visas jaunattīstības valstis un tie pasaules reģioni, kurus jau reāli skar klimata pārmaiņas, balso par juridiski saistošu, pārbaudāmu un konkrētu mērķu noteikšanu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazinājumam periodā pēc Kioto protokola beigšanās. Bet bagāto valstu klubiņš (to skaitā arī Latvija) ir izdomājis jaunu metodiku, sliecoties pievienoties jaunizceptajai panacejai – «solu un pārbaudu» principam, kas vairs neuzliek nekādus juridiski saistošus pienākumus un, ja būtu jāsalīdzina ar reālo dzīvi, visvairāk līdzinātos idealizētai skolas videi, kur katrs skolēns gada sākumā deklarē, ka apņemas iemācīties to un to un gada beigās pēc paša ieskatiem pasaka, ka ir iemācījies.

Visbeidzot, skaidrs, ka tiek runāts gandrīz tikai par naudu. Protams, tā nav maznozīmīga tēma, sevišķi saistībā ar iemesliem, kādēļ klimata sarunu starptautiskais ietvars sākās – jo par cilvēka ietekmētu klimata mainību jau ir atbildīga tikai maza saujiņa industriāli attīstīto valstu. Kopenhāgenā kā viens no attaisnojumiem sarunu bēdīgajam iznākumam tika minēts tas, ka daudzas valstis tikai gaidot, lai tām maksā par jebkādām aktivitātēm, un par daudz grib. Bonnā atklājās, ka, tā rūpīgāk paanalizējot, no tiem vismaz 100 miljardiem pasolītā finansējuma sanāk vien apaļš čiks – pašreizējais nākamā perioda papildu finansējuma budžets klimata pārmaiņu adaptācijai vai novēršanai ir... apaļa nulle!

Ir palikuši daži mēneši pirms, iespējams, izšķirošās sanāksmes par starptautiskās klimata politikas nākotni. Tā norisināsies Dienvidāfrikā, Durbanā, 2011. gada decembrī. Pa ceļam uz to – vēl darba grupu tikšanās Panamā. Un tā būs pēdējā iespēja vienoties par nopietnu starptautisku ietvaru turpmākajai koordinētajai pasaules rīcībai klimata pārmaiņu jomā. Kāds tas būs un vai vispār būs, nav zināms, jo visas puses ar savu taisnību ir nostājušās katra savā ierakumu pusē, bieži vien plūcas par tehniskām detaļām un aizmirst galveno – planēta uzkarst!

Frontes līnijas

Kanāda, Krievija un Japāna jau ir paziņojušas, ka neuzskata par vajadzīgu un nekādā gadījumā nepievienosies nekādam juridiski saistošam un pārbaudāmam līgumam pēc Kioto protokola beigām. Neviens no šo valstu diplomātiem gan pēdējās divās sanāksmēs nevarēja vai neuzdrošinājās tieši atbildēt uz Tuvalu un Maldivu (salu valstis, kas jau izjūt klimata pārmaiņu postošo ietekmi un pēc 20-50 gadiem vairs nepastāvēs) delegātu jautājumiem, kādēļ tad negribīši vienkārši nepamet sarunu telpas, lai ļautu strādāt tiem, kuri kaut ko vēlas panākt. Citas tā sauktās attīstītās valstis spēlē lielu teātri, proti, no vienas puses – apstiprinot vēlmi kaut ko darīt, no otras puses – pat negrasoties neko īpaši papildus darīt pašas, un sarunas risina šantāžas garā, par sarunu progresa sākuma punktu uzstādot nosacījumus citiem valstu blokiem, nevis pašu rīcībai.

Par virzošo spēku klimata sarunās ir kļuvusi līdz šim nesašķeltā jaunattīstības un nabadzīgo valstu grupa G77, ietverot arī salu valstis un atsevišķus globāli nopietnus spēlētājus, piemēram, Ķīnu, kas vismaz līdz šim oficiālos paziņojumos ir pieturējusies pie stingra viedokļa: juridiski saistošs nākamais periods, vai arī ballīte beigusies!

Eiropas Savienība, kas tiek uzskatīta par vides politikas un likumdošanas globālo līderi, bieži vien vairāk piedomā nevis par sarunu saturu, bet par to, kā sadzīvot ar visām nometnēm un kā atrisināt ar klimata jautājumiem saistītos bloka iekšējos konfliktus. ASV, kas ir pārdzīvojusi Džordža Buša tumsonīgās politikas laikmetu, tomēr arī ar jauno administrāciju nav piepildījusi cerības uz radikālām pārmaiņām savā vides politikā, turpina manevrus juridiski saistoša līguma izgāšanai.

Zinātnieki, eņģeļi un nabas

Pēdējos piecos gados, kas ir bijuši izšķiroši politiskajā nozīmē, jautājums par klimata pārmaiņām bieži vien ir vazāts pa plašsaziņas līdzekļiem nevis tādā nozīmē, ko varētu darīt un kas būtu jādara, bet gan ar atmaskojošos virsrakstos paslēptiem skandāliem, informāciju par datu neprecizitātēm, interpretējumiem un visvisādu līmeņu teorijām par pavisam citiem klimata pārmaiņas ietekmējošiem atslēgas faktoriem, nevis cilvēku postošo ietekmi, – sākot no dabiskiem leduslaikmetiem, beidzot ar liellopu gremošanas sistēmas specifiku. Šai saistībā nevar neatcerēties, kā godājami «zinātnes vīri» vairākus gadsimtus lauza šķēpus par tādas kvalitātes jautājumiem kā, piemēram, cik velnu var apsēsties uz adatas smailes un cik eņģeļu dancot uz cilvēka nabas.

No otras puses, šie skaļie virsraksti bieži vien ir aizēnojuši daudz būtiskāku informāciju par aizvien jaunām un jaunām zinātniskajām evidencēm cilvēka darbības ietekmei uz planētas klimatu. Un, ņemot vērā, ka mēs tomēr dzīvojam plašsaziņas līdzekļu konstruētā realitātē, šie skandāli nav palikuši bez atbalss. Šīsvasaras Eirobarometra dati liecina, ka vairs tikai 34% eiropiešu klimata pārmaiņas uzskata par vienu no savām piecām būtiskākajām rūpju sfērām, salīdzinot ar 57% 2007. gadā. Atgādināšu, ka pirms Kopenhāgenas sanāksmes tikai 4% Latvijas iedzīvotāju pauda bažas par klimata jautājumiem, netieši parādot mūsu vietu Eiropā. Tas izskaidro gan pašreizējo Latvijas iesaisti klimata sarunās, gan arī nopietnas nacionālās klimata politikas neesamību.

Noderīgi resursi:

1) klimata zinātne: http://www.ipcc.ch/publications_and_data/publications_and_data.shtml

2) klimata sarunas: http://unfccc.int/documentation/items/2643.php

3) Stokholmas Vides institūts: http://sei-international.org

4) Eiropas «Zemes draugi»: http://www.foeeurope.org/climate

5) Klimata likumu kampaņa «The Big Ask»: http://www.thebigask.eu

Plašāk: http://www.plakanapasaule.lv •