Kādi esam un kurp ejam?

Sallija Benfelde


Forumā par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam, kas 10. oktobrī notika Ķīpsalā, bija iespējams iepazīties gan ar aptaujas par mūsu valsts iedzīvotāju vērtībām, paradumiem un ilgtspējības izpratni rezultātiem, gan ar Stratēģijas pamatziņojumu. Forums piedāvāja arī piecas tematiskās darbnīcas: «Telpiskā attīstība un apkārtējā vide», «Atjaunojama un droša enerģija», «Vienādas iespējas un radoša uzņēmējdarbība», «Inovatīva pārvaldība un līdzdalība» un «Cilvēkkapitāls un izglītība». Raksta autore piedalījās darbnīcas «Telpiskā attīstība un vide» darbā un guva ne mazumu pārdomu un atziņu. Piedāvājam arī «Vides Vēstu» lasītājiem ieskatu pētījumā un pārdomās par mūsu nākotni.


Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam izstrādā SIA «Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija» LR Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas uzdevumā. Pirmais izstrādes posms noslēdzās 2007. gada 31. decembrī, un tas bija veltīts ideju apkopošanai un analīzes veikšanai, lai formulētu vairākas Latvijas attīstības alternatīvas pēc 2013. gada, kad beidzas Nacionālās attīstības programmas periods. Izstrādātās alternatīvas jeb stratēģiskās dilemmas tagad ir izvirzītas dažādu līmeņu diskusijām, kuru uzstādījums ir – plašu sabiedrisku diskusiju un līdzdalības rezultātā izvēlēties Latvijas iedzīvotajiem pieņemamāko/optimālāko attīstības ceļu.

Vīzija par nākotni

Attīstības stratēģijas pirmās redakcijas kopsavilkuma pašā ievadā ir sniegta vīzija par to, kāda Latvija varētu būt un kādai tai jābūt 2030. gadā. «2030. gada Latvijā būs sabiedrība, kas patērē atbildīgi, ir radoša, atvērta, gatava sadarboties, draudzīga un iecietīga pret ikvienu. Mēs daudz ieguldīsim bērnos un vienlaikus rūpēsimies, lai vecāka gadagājuma cilvēki pēc iespējas ilgāk paliktu sociāli un ekonomiski aktīvi. Latvijā būs izteikti zaļa, inovatīva, uz radošiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem balstīta ekonomika, enerģētika, kas galvenokārt izmantos atjaunojamos resursus, un pārvaldība, kura spēs ātri reaģēt uz pārmaiņām un kuru uztvers kā savējo gan nelielu pilsētiņu iedzīvotāji, gan tie, kas konkurē globālā mērogā.»

Patiesībā šī vīzija ir aizkustinoša un varētu pat sacīt – tā ir ideāla sabiedrība, kurā dzīvot noteikti būtu labāk nekā šodien. Pirmās redakcijas autori uzdod jautājumu, kādēļ gan tāda stratēģija būtu vajadzīga, vai tā padarīs mūs labākus un gudrākus, un paši sniedz arī atbildi: «Atbilde ir vienkārša – pasaule kļūst arvien sarežģītāka. Globālo pārmaiņu ātrums nemitīgi pieaug, un daudzas no šīm pārmaiņām būtiski ietekmēs mūsu dzīvi. Jau šobrīd ir skaidrs, ka Latvijas sabiedrību gaida novecošanās, ka fosilās enerģijas resursu daudzums pasaulē arvien saruks un tie kļūs dārgāki un dārgāki, ka globālajā ekonomikā arvien būtiskāka nozīme būs Āzijas valstīm, jo īpaši Ķīnai un Indijai. Vai mēs būsim gatavi šīm nenovēršamajām pārmaiņām pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem, ja pašlaik Latvijas valsts pārvaldes stratēģisko dokumentu laika horizonts lielākoties nepārsniedz piecu gadu robežu? Bez vienota ilgtermiņa redzējuma, visticamāk, nebūsim. Tāpēc mums visiem ir nepieciešams mērķtiecīgs, skaidri definētos principos balstīts rīcības plāns, kas ļautu pēc iespējas pilnīgāk izmantot Latvijas rīcībā esošos nebūt ne niecīgos, tomēr trauslos resursus tā, lai 2030. gadā mēs, mūsu bērni un mazbērni vēlētos dzīvot savā valstī un lepotos ar to. Šī stratēģija pati par sevi vēl nav brīnumlīdzeklis, kas atrisinās visas esošās un novērsīs visas nākotnes problēmas, tomēr, sabiedrībai vienojoties, tā var kļūt par atspērienu mūsu kopīgajam ceļam uz labāku Latviju. Šī stratēģija vēršas pie ikviena no mums un pirmām kārtām ir domāta Latvijas mājsaimniecībām, jo tieši tās būs galvenās zaudētājas, ja mēs turpināsim domāt un darboties īstermiņā.»

Runājot par pārmaiņām, ar kurām jārēķinās nākotnē, ir vērts atcerēties, ka tās būs:

  • demogrāfiskās pārmaiņas – iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošanās;
  • globalizācija ekonomikā un inovatīvās/radošās ekonomikas attīstība;
  • darba tirgus dinamika un prasība pēc jaunām kompetencēm un iemaņām;
  • klimata pārmaiņas;
  • augošs pieprasījums enerģētikā un enerģētiskā drošība;
  • bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un dabas kā dzīvesvides apdraudētība;
  • demokrātiskās pārstāvniecības institūciju krīze un jaunu publiskās līdzdalības formu attīstība;
  • globālās vidusšķiras attīstība un relatīvo nabadzības risku pieaugums;
  • urbanizācija, aglomerācija un reģionālā pozicionēšanās.

Visbeidzot lietderīgi būtu noskaidrot, kas tad īsti ir ilgtspējīga attīstība.

Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas un nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Interesanti, ka, veidojot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, tika izmantota tā sauktā kapitāla pieeja jeb nacionālās bagātības jēdziens, kas nav tikai tradicionāli ierastais materiālo bagātību kopums. Stratēģijas autori raksta: «Kapitāla jēdziens šeit tiek lietots plašā izpratnē un ietver elementus, ko tiešā veidā ir grūti izteikt naudā. Mūsu galvenais kapitāls ir cilvēki, viņu spējas, zināšanas un talanti. Mūsu kapitāls ir arī Latvijas daba un vieta. Mūsu kapitāls ir arī spēja sadarboties un kopā izdarīt to, ko nav iespējams paveikt kat-ram atsevišķi. Kopumā mūsu rīcībā šobrīd esošie kapitāli ir daudzveidīgi un labā stāvoklī, tikai mums nav veicies ar šo daudzveidīgo kapitālu maksimāli efektīvu izmantošanu. Ja mēs izglītojam savus bērnus, bet viņiem ir jādodas prom, lai savu spēju un talantu pielietojumu meklētu citās zemēs, tā ir resursu izšķērdēšana. Mēs izšķiežam talantu. Mūsu daba ir bagāta un tīra, taču joprojām neproduktīvi izmantota. Arī Latvijas vieta pasaules kartē ir veiksmīga, tomēr šīs vietas kapitāls tiek vāji izmantots. Kapitālus nedarbinot, tie noplicinās. Ja nesāksim rūpēties par savu kapitālu labu izmantošanu, globalizācijas spiedienā tie nenovēršami samazināsies – spējīgie un talantīgie cilvēki dosies projām, tīro dabu un bioloģisko daudzveidību noplicinās īstermiņa peļņas pasākumi, Rīgas kā potenciālas metropoles lomu pārņems tuvāko kaimiņvalstu lielpilsētas, bet ekonomiskās aktivitātes aizvirzīsies uz citiem reģioniem. Latvijas pilsētas konkurences cīņā par vietējā līdera statusu izšķērdēs tos nelielos resursus, kas mums ir. Savu atjaunojamo energoresursu kapitālu kā izejmateriālu turpināsim pārdot citiem, bet iedzīvotāju radošums kalpos citu valstu vai starptautisku kompāniju turības vairošanai.»

Kādi mēs esam?

Protams, pirms domāt par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un veicamajiem darbiem, ir vērts paskatīties, kādi esam un ko šobrīd vērtējam visaugstāk. Tādēļ noderīgi ir ielūkoties SIA «Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas» no 2007. gada novembra līdz 2008. gada februārim veiktajā aptaujā par iedzīvotāju vērtībām un paradumiem. Piedāvājam dažus, mūsuprāt, interesantākos šīs aptaujas secinājumus.

Pirmais interesantais secinājums ir, ka Latvijas iedzīvotāji vairāk jūtas laimīgi nekā nelaimīgi; par to liecināja atbildes uz jautājumu: «Kopumā ņemot, cik laimīgs jūs esat?» Turklāt jāteic, ka latvieši jūtas mazliet laimīgāki nekā cittautieši un mazliet laimīgāki arī nekā igauņi un daudz laimīgāki par lietuviešiem. Turklāt šī laimīguma sajūta nav mainījusies kopš 2005. gada. Jāteic arī, ka laimīgumu vairāk nosaka sasniegumi, hedonisms un pašrealizācija, jo laimīgāki jūtas tie cilvēki, kuriem šīs minētās vērtības ir svarīgākās. Tāpat arī laimīguma sajūta ir saistīta ar personīgajiem un ģimenes ienākumiem, bet tautībai, dzimumam un vecumam nav nozīmes. Vārdu sakot, laimība ir tieši saistīta ar ienākumiem un iespēju baudīt dzīvi.

Otrais secinājums, ko sniedz aptauja ir, ka 52,2% Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi, un, ja būtu iespējams to sākt no jauna, lielākā daļa cilvēku tajā neko negribētu mainīt. Tikai ceturtā daļa iedzīvotāju jeb 24,6% ar dzīvi nav apmierināti. Tā kā, pieaugot ienākumiem, pieaug arī cilvēku apmierinātība ar dzīvi, tad, protams, vēl ir uz kurieni tiekties, jo, tikai sasniedzot zināmu naudas daudzuma robežu, tā laimi vairs nevairo. Bagātība un daudz naudas būtiska dzīves sastāvdaļa ir 44% iedzīvotāju, bet sevis lutināšana, baudīšana un prestižs ir cieņā trim ceturtdaļām aptaujāto. Tiesa gan, rūpes par tuvinieku labklājību, drošība, tradīcijas un rūpes par dabu ir vienas no pirmajām, ja runājam par dzīves saturu un mērķiem. Tādēļ atliek vien secināt, ka cilvēku prātos sadzīvo konservatīvās ar tipiskām patērētāju sabiedrības vērtībām.

Trešais secinājums ir, ka cilvēki palīdzību lielākoties lūdz radiniekiem vai draugiem, jo uz jautājumu, kur tiks meklēta palīdzība dažādās dzīves situācijās, cilvēki atzina, ka valstij lūgs palīdzību tikai tajā gadījumā, kad apdraudēta būs viņu dzīvība vai arī tad, kad meklēs darbu. Tādēļ nepārsteidz arī vēl kāds secinājums: Latvijā cilvēki vairāk uzticas pazīstamiem un zināmiem cilvēkiem, nevis valsts institūcijām.

Ceturtais interesantais secinājums skar cilvēku ilgtermiņa un īstermiņa orientāciju jeb, citiem vārdiem sakot, cik lielā mērā cilvēki domā par savas rīcības un uzvedības sekām ilgākā vai īsākā laika posmā. Īstermiņa orientācijas faktors ietver apgalvojumus par to, cik lielā mērā cilvēki apsver nākotni, raugoties no acumirklīga izdevīguma un ērtuma pozīcijām, iespējām, ka problēmas nākotnē «atrisināsies pašas no sevis». Savukārt ilgtermiņa orientācija norāda uz cilvēku gatavību darīt arī darbus, kuru augļi būs baudāmi pēc ilgāka laika, un ir gatavi atteikties no šodienas labumiem nākotnes vārdā. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji dalās aptuveni uz pusēm – puse iedzīvotāju rēķinās ar ilgtermiņa perspektīvu, savukārt otru pusi interesē tikai īstermiņš. Te jāpiebilst, ka hedonismu jeb baudīšanu par lielāku vērtību uzskata cilvēki, kas vairāk orientēti īstermiņā. Aptauja liecina arī par to, ka savu dzīvi plāno tikai divas piektdaļas Latvijas iedzīvotāju, un šie plāni ir vidēja termiņa. No tiem, kuriem ir augstākā izglītība, savu dzīvi plāno puse, bet no cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem to dara vairāk nekā puse. Visvairāk savas dzīves plānotāju ir starp pašnodarbinātajiem un darba devējiem, bet starp darba ņēmējiem savu dzīvi plāno gandrīz tikpat daudz cilvēku, cik vidēji Latvijā. Vēl var piebilst, ka mazāk dzīvi plānojošo ir Vidzemē un Kurzemē.

Piektais secinājums ir par to, kā zināšanas par ilgtspējīgu dzīvesveidu ietekmē cilvēku rīcību. Uzreiz jāsaka, ka par to, kas tad ir ilgtspējīgs dzīvesveids, zina tikai 19% aptaujāto. Tomēr uz jautājumu, vai cilvēki būtu ar mieru šķirot atkritumus, ja tos varētu otrreiz pārstrādāt, par ilgtermiņa dzīvesveidu zinošajiem bija tikai nedaudz vairāk pozitīvu atbilžu nekā nezinošajiem – uzreiz to darīt bija gatavi 68,3% zinošo un 59,6% nezinošo iedzīvotāju.





Kas ar mums notiks?

Un tātad – mēs esam tādi, kādi esam, kļūstam par tipisku patērētājsabiedrību, kurai pagaidām vēl nav svešas arī citas vērtības, toties valsts institūcijām neuzticamies. Savā ziņā tas nozīmē, ka varam doties jebkurā virzienā, ja vien sapratīsim, ko gribam. Var gadīties, ka gribam baudīt un baudīt, gan apgalvojot, ka gribam ilgtspējīgu dzīvi, bet patiesībā aiztipināt pa hedonisma taciņu. Diskusijas laikā dzirdētais gan lika domāt, ka īsti neredzam robežu, kuru nedrīkstam pārkāpt, izmantojot savu dabas kapitālu, jo ļoti gribam vairāk ērtību, mantas, naudas un citu labumu. Tā sacīt, ar prātu saprotam, ka savas vēlmes un centienus pēc absolūtās labklājības acīmredzot vajadzētu iegrožot, bet tajā pašā laikā tik ļoti gribas bagāti dzīvot... Uzskatāms piemērs šai duālajai domāšanai, manuprāt, ir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna pēdējā laikā izteiktie apgalvojumi par jūras piekrastes apbūvi, par runām, kas saistībā ar dabas un vides saglabāšanu un aizsardzību iz-skan aizvien biežāk. Vieni apgalvo, ka nekas nav aizskarams un darāms, otri ir pārliecināti, ka mēs, tik ļoti sargājot dabu un vidi, apstādināsim jebkuru attīstību un zaudēsim visas savas nākotnes iespējas. Lai nu kā, šobrīd sabiedrība ir iepazinusies tikai ar ilgtspējīgās attīstības stratēģijas pirmo redakciju, un katram no mums ir iespējas teikt savu vārdu šīs stratēģijas tapšanā. •