Nunas mīļākā nodarbošanās ir spēles ar riņķīti – viņa gatava to ķert un pienest saimniecei stundām ilgi.

Laura ar vienu no mīluļiem – šinšillu.

Sunīte Daša rūpīgi vēro, kā saimniece baro šinšillas, jo nespēj atkāpties no Lauras ne uz brīdi.

Šagijs beidzot ir noticējis, ka saimnieki viņu nekad nepametīs un ka Garciemā ir viņa mājas.

Daša ir tik mīlīga! Laura joprojām nespējot saprast, ka saimnieki gribēja sunenīti iemidzināt.

 
 

Dzīvības cena

Sallija Benfelde;
foto: Kārlis Ozoliņš un no
Lauras Karnītes personīgā arhīva


Aizvien biežāk publiskajā telpā atskan ziņas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Nereti gan cilvēki teic, ka visupirms jāparūpējas par cilvēkiem un ka tad, kad paši būsim laimīgi un bagāti, parūpēsimies arī par tiem, kurus dēvējam par saviem mazākajiem brāļiem. Vai tiešām tā ir? Vai ļaunumu var dalīt «labākā» un «sliktākā» cietsirdībā?


Viesojāmies pie dzīvnieku aizsardzības biedrības «Dzīvnieku SOS» valdes priekšsēdētājas Lauras Karnītes Garciemā, un mūsu saruna, sākusies par dzīvniekiem, beidzās ar viņas sacīto, ka bieži vien nākas kļūt arī par «cilvēku SOS». Lauras ikdienas darbs ir Iekšlietu ministrijā, kur viņa ir Preses un sabiedrisko attiecību departamenta direktores vietniece un Preses centra vadītāja. Par sevi Laura saka, ka ar dzīvniekiem nodarbojusies vienmēr – no divu gadu vecuma, kad mēģinājusi glābt katru satikto bezpajumtes kaķēnu. Pašlaik kopā ar Lauru, viņas vīru un dēlu dzīvo četri suņi, divas jūrascūciņas, kupla šinšillu ģimenīte un kaķis. Jāteic, ka gandrīz vienmēr Lauras aprūpē ir arī kāds kucēns, kurš jābaro un jāaudzina līdz vecumam, kad to varētu atdot jaun-atrastiem saimniekiem. Lauras darbabiedri jau pieraduši, ka bieži vien viņa ierodas darbā kopā ar kādu suņa bērnu, kurš barojams no pudelītes un vēl ir tik mazs, ka vienu pašu mājās nevar atstāt. Reizēm arī ministrijas sanāksmēs nākoties piedalīties ar visu kucēnu klēpī. «Darba sanāksmēs pie ministra kopā ar suņa bērniem gan vēl man nav nācies doties, bet pārējie jau ar to samierinājušies,» viņa smejas.

Tagad uzzinām vairāk

«Dzīvnieku SOS» darbojas jau trīs gadus. Vispirms domubiedru grupa bija kā nodaļa citas dzīvnieku aizsardzības organizācijas sastāvā, bet tad viņi nolēma dibināt paši savu biedrību. Pirmie septiņi šās biedrības biedri vienmēr bija kādu dzīvnieciņu glābuši, ārstējuši vai citādi palīdzējuši, patiesībā tāda darbošanās viņiem nebija pienākums, drīzāk pašsaprotams dzīvesveids. Pirms trīs gadiem kādā kanalizācijas šahtā Berģos tika atrasts vecs suns. Rīgas pašvaldības dzīvnieku patversme «Līči» lūdza sabiedrības palīdzību, lai noskaidrotu suņa saimnieku. Internetā, ar e-pasta palīdzību un dažādos forumos šie septiņi cilvēki iepazinās, brauca uz Berģiem, runāja ar cilvēkiem, rādīja fotoattēlus, un suņa saimnieku izdevās atrast. Sākumā tas bija kā draugu un domubiedru pulciņš, līdz tika nolemts dibināt pašiem savu dzīvnieku aizsardzības biedrību. «Nolēmām, ka vairāk varēsim izdarīt, strādājot kopā, nevis katrs izglābjot pa vienam kaķim vai sunim,» Laura skaidro. «Dzīvnieku SOS» nodarbojas gan ar dzīvnieku glābšanu un attiecīgo pašvaldības iestāžu «bikstīšanu», gan ar sabiedrības izglītošanu un audzināšanu, gan piedalās tiesisko un normatīvi aktu izstrādē, jo Latvijā šādu organizāciju nav daudz – piecas, sešas – un tikai dažas no tām ir patiešām aktīvas. Tiesa gan, Laura uzskata, ka cilvēki pret dzīvniekiem nav kļuvuši nežēlīgāki, vienkārši tagad par šiem notikumiem biežāk uzzina arī sabiedrība, cilvēki vairs neklusē. «Statistika liecina, ka konstatēto gadījumu un ierosināto lietu šogad nav vairāk kā citos gados,» saka Laura. «Ja kādreiz kaimiņš laukos sita savu suni, neviens par to nelikās ne zinis, sak’, viņa suns, ja grib, lai sit, kāda man daļa. Tagad cilvēki zina un saprot vairāk, viņi redz, ka tas ir noziegums, viņi par to runā, ziņo attiecīgajām iestādēm, un tas kļūst zināms visiem.» Otrs iemesls tam, ka vardarbība kļuvusi «redzamāka», esot tas, ka Dzīvnieku aizsardzības likumam, kurš ir spēkā gadus astoņus, pakārtotie normatīvie akti, kas skaidri pasaka, ko drīkst un ko nedrīkst, ir stājušies spēkā pavisam nesen. Tādēļ līdz šim esot bijusi absolūta nesodāmības apziņa par dzīvnieka sišanu vai citiem nodarījumiem, un cilvēku attieksme bieži bijusi ļoti ciniska. Laura apgalvo, ka civilizētā pasaulē nav iedomājams gadījums, kad publiskā pasākumā suņa īpašnieks tam atdotu saplosīšanai kaķēnu. Pie mums vēl neviens par šādiem noziegumiem nav saņēmis īsti bargu sodu, tādēļ daudzi domā, ka viņiem jau «nekas nebūs». Visi šie nosacījumi kopā radot situāciju, ka publiski zināmie notikumi ir kliedzoši un ciniski un izraisa cilvēku sašutumu.

Dzīvību vērtē tiesa

Tas, ka sods parasti netiek piemērots vai arī tas ir viegls, esot atkarīgs no tiesas, un tā, pēc Lauras domām, esot lielākā problēma šajās lietās, nevis likumdošanas trūkums. «Protams, man kā dzīvnieku aizstāvei šķiet, ka četri gadi cietumā, kas ir lielākais piespriežamais sods šajās lietās, ir pārāk maz, jo dzīvība ir dzīvība – neatkarīgi no tā, vai tas ir cilvēks vai dzīvnieks. Tomēr saprotu, ka tas ir mans maksimālisms – prasīt lielāku sodu par dzīvnieka nogalināšanu. Tomēr bēdīgākais jau ir tas, ka tos četrus gadus jau neviens nav saņēmis. Un tas ir tiesas, nevis likuma jautājums: par cik smagu un būtisku tiesa uz-skata tādu noziegumu? Es esmu pārliecināta – ja cilvēks var nodarīt pāri sunim, kaķim, putnam vai citai dzīvai radībai, viņam nav cieņas pret dzīvību vispār, un nākamais solis var būt vērsts pret bērnu vai pieaugušu cilvēku, tur vairs nav starpības, jo dzīvība šā cilvēka acīs neko nenozīmē. Tā kā pati esmu «bez piecām minūtēm» juriste un strādāju iekšlietu sistēmā, es labi saprotu, kā tas tiesās notiek: cilvēks iepriekš nav sodīts, raksturojums no darbavietas viņam ir ļoti labs, un tiesai it kā nav pamata piespriest iespējamo bargāko sodu. Es gan domāju, ka nodarījums būtu jāvērtē kā noziegums pret dzīvību.»

Dīvainā Babītes lieta

Klausoties Lauras sacītajā, šķiet, ka Latvijas likumdošana šajos jautājumos nav īsti sakārtota. Spilgtā atmiņā vēl gadījums Babītē, ko atspoguļoja arī televīzijā: izkāmējušu un apspalvojumu zaudējušu suņu bars, kuru saimniece apgalvoja, ka viss kārtībā, un rādīja dihlofosu, ar kuru nīdējot parazītus uz suņu ādas. Visvairāk pārsteidza tas, ka gan pagasta deputāts, gan Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbiniece apgalvoja tieši to pašu: viss kārtībā, tādēļ nav iemesla suņus saimniecei atņemt. Attieksme pret «Dzīvnieku SOS» bijusi kā pret aizdomīgiem likumpārkāpējiem, kuri neko nesaprot un noteikti grib nodarīt kādu ļaunumu. Laurai par šo gadījumu ir savs stāsts, kas liek paraudzīties uz notikušo pavisam no citas puses. «Šis ir jautājums par likuma piemērošanu, jo likums ļāva suņus paņemt, lai glābtu viņu dzīvības. Pirms ieradās amatpersonas, kas apgalvoja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, mums ar policijas palīdzību izdevās paņemt četrus suņus, no kuriem trīs pašlaik atveseļojas. Ceturtais bija pavisam slims un ļoti vecs, tur nekas vairs nebija līdzams. Pārējie suņi, kas palika pie saimnieces, jau ir miruši, iespējams, nogalināti. Esot it kā pazuduši un pēc tam atrasti miruši. Katrā ziņā – saimniecei vietā jau ir citi.

Un jautājums patiesībā pat nav par veco sievieti, kas varbūt pat nesaprot, ko dara, bet par veterinārārstu, par pagasta deputātu, par PVD darbinieci. Pēc tam internetā pret mani tika izvērsta vesela kampaņa – es saņēmu pārmetumus, ka to visu es darot, lai dabūtu savā īpašumā vecās sievietes zemi! Iedomājieties, mēs aizbraucam glābt šos suņus, un izrādās, ka tas ir mans plāns, kā dabūt svešu zemi! Tas ir tik absurds apgalvojums, ka nudien man liek domāt: varbūt patiesībā zem visa tā kaut kas slēpjas, jo izrādās, ka sievietei tiešām pieder diezgan daudz zemes. Es gan nezinu, kā var dabūt īpašumā zemi, ja atsavina slimus suņus, bet acīmredzot slimo suņu nāve ir saistīta ar pierādījumu noslēpšanu, jo ir ierosināts kriminālprocess.

Lai nu kā, bet šis notikums rāda arī to, ka PVD iemācījušies cīnīties par normām atbilstošu pārtiku, bet to darba daļu, kas saistīta ar dzīvnieku labturību, dienests nezina un nesaprot. Saucām palīgā valsts iestādes, bet viss beidzās ar 20 suņu nāvi. Protams, konkrētais gadījums ir ekstrēms, bet ikdienā ar PVD neizpratni un vienaldzību sastopamies bieži. Reiz kāds cilvēks autostāvvietā bija atstājis divus suņus, bet pats pārcēlies uz dzīvi citur. It kā viņš esot devis kaut kādu naudu, lai stāvvietas apsargi suņus pabarotu. Taču neviens dzīvniekus nebaroja, un tā viņi, piesieti pie ķēdes, būdās sēdēja. Netālu dzīvojošie cilvēki ieraudzīja, kas ar suņiem notiek. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi pie ķēdēm tur bija nīkuši divus gadus. Viens no suņiem bija jauns, ar to vēl nekas, bet otrs bija jau vecs, un viņam bija audzējs – spalva nogājusi, pats kā skelets, un audzējs zem vēdera bija futbolbumbas lielumā. Audzēja dēļ viņš vairs nevarēja ielīst pat būdā un gulēja ārpusē savos mēslos. Kad mēs uz turieni aizbraucām, bija skaidrs, ka viņš ātri jāved pie ārsta. Noņēmām no ķēdes, aizvedām uz klīniku, suni izoperēja, bet mēs uzrakstījām iesniegumu PVD par to, ka saimnieks suni pametis, ka suns ir klīnikā un mēs esam apmaksājuši operāciju. Tas beidzās ar to, ka no PVD saņēmām vēstuli: viņi esot bijuši tajā stāvvietā, nekādu suņu tur neesot, tātad viss ir kārtībā. Rakstījām otrreiz un atgādinājām, ka suns tagad ir klīnikā, uz ko saņēmām vēstuli ar jautājumu, kādēļ mēs esam suni no stāvvietas aizveduši. Ar to šī lieta beidzās. Pie atbildības neviens netika saukts. Suns laimīgā kārtā izveseļojās un nodzīvoja vēl trīs gadus. Kā beigsies ierosinātais kriminālprocess Babītē, rādīs laiks.»

Patvērums nelaimīgajiem

Rīgā ir trīs dzīvnieku patversmes: divas privātās – «Dzīvnieku draugs» un Juglas suņu patversme, kur dzīvo tikai suņi, – un Rīgas pašvaldības dzīvnieku patversme «Līči». Kad jautāju, kas īsti notiek ar «Līčiem», Laura pastāsta, ka patiesībā visi jauc divas dažādas lietas. «Pilsētas patversme ir «Līči», un to apsaimnieko sabiedriskā organizācija «Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupa», kurai pašvaldība par darbu gadā maksā vairāk nekā 100 tūkstošus latu. Tajā pašā laikā tiek vākti ziedojumi privātajai patversmei «Labās mājas», ko grib būvēt šī pati organizācija. Šķiet, ka sabiedrība apzināti tiek maldināta. «Līči» ir katastrofālā stāvoklī, neatbilst nekādām prasībām un regulāri saņem brīdinājumus par slēgšanu. Rīgas Domē jau vairākus gadus lēnām virzās projekts par jaunas pilsētas patversmes celtniecību. Ja tiks uzbūvēta jaunā pilsētas patversme, «Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupa» vairs nesaņems Rīgas Domes finansējumu par «Līču» apsaimniekošanu, jo tas tiks novirzīts jaunajai patversmei. Pašlaik šī sabiedriskā organizācija cer, ka paspēs uzbūvēt «Labās mājas», saņems pasūtījumu no Domes un varēs ar šo naudu apsaimniekot savu patversmi. Vēlme ir saprotama un loģiska, bet patiesībā pilsētai vairāk būtu vajadzīga pilsētas patversme, jo privāta organizācija šodien pilsētu var apkalpot, bet rīt līgumu lauzt vai pateikt, ka patversme pilna. Tādēļ droši var teikt, ka šajā pasaulē nav nekā, kur nebūtu iejaukta nauda un politika.»

Četri raksturi

Visi Lauras suņi ir no patversmes «Dzīvnieku draugs». Pirmais bija kollijs Šagijs, kuru viņa paņēma pirms astoņiem gadiem. Tolaik dzīvs vēl bijis Lauras kollijs Dikirs, kurš sagaidīja savas vecumdienas jau pavisam kurls un nevarīgs. Kad vienā vasarā divas reizes tika apzagta garāža, Laura nolēma, ka vajadzīgs nikns sargsuns. Patversmē viņa uzzinājusi, ka tieši tāds suns esot, lai braucot skatīties. Laurai parādīja kaukāzieti un stāstīja, ka kucīte tāda mīlīga un jauka, kaut arī, protams, ar kaukāzieša raksturu. Laura, kura vienmēr ar visiem suņiem ir labi sapratusies, nolēma ar suneni aprunāties, bet rezultāts bija kārtīgs zobu šņakstiens gar viņas degunu. Tā nu domu par nikno sargsuni atmetusi un lūkojusi pārējos suņus. Kādā būrī, kas izskatījies tukšs, viņa ieraudzījusi pārbijušos un izkāmējušu kolliju. Tā pie Lauras nonāca Šagijs. Izrādās, suns atrasts Ulbrokas kapos – apsnidzis un jau ar pie zemes piesalušu spalvu.

Tad no patversmes paņēmusi otru kolliju – Fredi. Nākamā bija Nuna; patversmē Laurai iedevuši divus kucēnus – uz laiku, jo tur vairs nebija vietu. Vienam kucēnam izdevās atrast saimniekus, bet otrs esot «ieķēries un palicis». Nunas rados bijuši vairāku šķirņu suņi, un viņas mīļākā nodarbošanās ir lēkt un ķert gaisā pasviestu riņķīti. Pēdējā šā gada pavasarī ieradās Daša. Saimnieki viņu bija aiznesuši uz klīniku iemidzināt. Izrādījās, ka sunenīte dzemdējusi katru gadu un, kā ar Jorkšīras terjeriem gadās, dzemdības vienmēr bijušas ar ķeizargriezienu. Biežo operāciju dēļ dzīvniekam radies audzējs, bet saimniekiem Daša bija vajadzīga tikai kucēnu «ražošanai». Sunenīti izoperēja, viņa izveseļojās un tik ļoti pieķērās Laurai, ka sākumā pat vajadzēja ņemt līdzi uz darbu, citādi Daša juka vai prātā.

Protams, arī šinšillas un jūrascūciņas nav pirktas zooveikalā. Bet stāsts par kaķenīti Deiziju gan ir mazliet atšķirīgs. Pirms gadiem desmit kaimiņu kaķenei piedzimuši kaķēni. Tā kā Garciemā viņi dzīvojuši tikai vasarās, rudenī kaimiņi ar visu kaķeni atgriezušies Rīgā, bet kaķēnus atstājuši. Kaķēni iemitinājušies vistu kūts jumtā, un, tā kā rudens bijis auksts un lietains, kaķēni pamazām kļuvuši aizvien nožēlojamāki. Lauras ģimene beidzot nav izturējusi un kaķēnus savākusi. «Viņi bija pilnīgi mežoņi. Cerību iedraudzēties nebija nekādu. Un tad mans dēls, kuram tobrīd bija gadi četri, pats uz savu galvu, nevienam neko nesakot, katru dienu gāja tajā istabā un stundām ilgi nekustīgi sēdēja. Pēc visai ilga laika kaķēni sāka viņam tuvoties. Sākumā viņi nāca viņam blakus, tad jau ierušinājās azotē vai klēpī, tad atļāva paglaudīt. Aptuveni divu nedēļu laikā dēls viņus pieradināja. Viņiem visiem tika atrasti saimnieki, un Deizija ir vienas «audzēknes» meita.»

«Cilvēku SOS»

Biedrības «Dzīvnieku SOS» darbiniekus iedzīvotāji izsauc, lai dzīvnieku aizstāvji un aprūpētāji savāktu nobadinātus, slimus vai bezpajumtes kaķus un suņus. Bieži vien novārgušie un slimie dzīvnieki ir veca, slima un vientuļa vecīša mājoklī, kurš pats vairs nespēj parūpēties ne par sevi, ne arī par savu mīluli. «Tā mēs bieži vien kļūstam arī par «cilvēku SOS», jo nespējam vienkārši paņemt novārtā pamesto mājdzīvnieku un doties prom, atstājot gultā paralizētu vai izsalkušu cilvēku.» Biedrības pārstāvji parasti vai nu izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību, vai arī zvana sociālās palīdzības dienestam. Diemžēl nereti nācies saskarties ar noraidošu attieksmi no sociālo dienestu puses: «Mēs par to zinām, bet cilvēks negrib dzīvot pansionātā, tādēļ mēs neko nevaram darīt.» Savukārt no ātrās palīdzības ārstiem nācies uzklausīt ieteikumus paņemt suni vai kaķi un iet projām, jo dzīvnieku aizstāvjiem nav jāuztraucas par veco cilvēku, bet, tā kā vecajam cilvēkam nekādas akūtas kaites nav, nomirt uz slimnīcu nevienu neved – tas pasliktina mirstības statistikas rādītājus slimnīcā. Īsāk sakot – dodamies katrs uz savu pusi, mums te nevienam nekas nav darāms. Laura saka, ka tas parasti satriec visvairāk. Tad vairs nav jābrīnās, ka cilvēki spēj būt cietsirdīgi pret dzīvniekiem. Starp citu, «Dzīvnieku SOS» vienmēr meklējot palīdzību, ja sastopas ar nelaimīgiem, slimiem un nevarīgiem cilvēkiem, bet vēl nekad neviens dienests neesot piezvanījis «Dzīvnieku SOS», ja viens pats tiek atstāts mājdzīvnieks, kura saimnieks aizvests uz slimnīcu, pansionātu vai apglabāts. •

Vairāk par «Dzīvnieku SOS»: http://www.dzivniekusos.lv.