Energoefektivitāte un «piektā degviela»


Ja enerģijas taupīšana ietaupa gan naudu, gan nāk par labu visai planētai – kāpēc gan cilvēki nedara ko vairāk šīs lietas labā?


Ekspertu aprindās energoefektivitāte tiek saukta par «piekto degvielu», kura var palīdzēt apmierināt pieaugošo prasību pēc enerģijas – tāpat kā ogles, gāze, nafta vai urāns. Bet šajos uz vides saudzēšanu centrētajos laikos tas pārkāpj «kategorijas». Ievērojot, ka fosilo degvielu izmantošana «atbrīvo» siltumnīcefektu radošās gāzes, kas sekmē globālo sasilšanu, un atomelektrostacijas rada jebkurai dzīvībai bīstamus atkritumus, vienīgais enerģijas efektivitātes blakusprodukts ir bagātība – zemākas degvielas cenas un mazāki tēriņi spēkstacijām, cauruļvadiem un tā tālāk. Nav brīnums, ka eksperti tagad ir vairāk tendēti dot priekšroku nevis megavatiem, bet tā sauktajiem negavatiem – neiztērētās elektrības megavatiem, kas ietaupīti, pateicoties patēriņa efektivitātei –, un tā ir vislabākā metode, kā remdēt pasaulē aizvien pieaugošās slāpes pēc enerģijas.

Ienesīgā taupīšana

Gandrīz visi globālo sasilšanu ierobežojošie plāni tieši energoefektivitātei paredz milzīgu lomu šajā spēlē. Makenzi Globālā institūta (MGI) speciālisti domā, ka enerģijas efektivitāte varētu palīdzēt pasaulei pārvarēt pusceļu līdz mērķim, ko atbalsta daudzi zinātnieki, noturot siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrāciju atmosfērā zem 550 daļām uz miljonu.

MGI uzskata, ka, pretēji daudziem citiem projektiem emisiju samazināšanai, globālā energoefektivitātes kampaņa varētu būt ienesīga. Esot jau padomā konkrēti pasākumi – tie visi pamatojas uz esošajām tehnoloģijām, pieļaujot, ka atgriezeniskā peļņa būs vidēji 17% no ienākumiem vai vismaz 10%. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes zinātnieku grupai, kas konsultē ANO globālās sasilšanas jautājumā, ir līdzīgs uzskats, proti, tā ir pārliecināta, ka ienesīgi ieguldījumi energofektivitātes pasākumos atļautu Pakistānai samazināt emisijas par trešdaļu, Grieķijai – par ceturtdaļu, Lielbritānijai – vairāk par piektdaļu. Citiem vārdiem sakot – lielas investīcijas energoefektivitātē atmaksātos, turklāt – ļoti ātri. Lai gan līdz 2020. gadam būtu jāizdod daudz naudas – aptuveni 170 miljardi dolāru gadā –, MGI uzsver, ka tas ir tikai 1,6% no pašreizējām pasaules investīcijām pamatkapitālā ik gadu. Vēl vairāk – ar lielas peļņas solījumiem finansējumu vajadzētu piesaistīt viegli.

Tomēr – ja ir tik daudz ienesīgu iespēju, lai uzlabotu efektivitāti, kāpēc investori tās neizmanto jau tagad? Amerikā, piemēram, enerģijas patēriņš krītas par aptuveni 2% gadā. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka rūpnīcu iekārtas, mājas, mašīnas un dažādas saimniecības ierīces šeit kļūst aizvien efektīvākas, kā arī tāpēc, ka enerģiju «rijošās» ražotnes ir pārceltas uz vietām, kur tā ir lētāka, piemēram, uz Ķīnu.

Pazemināšanās nav iepriekšnolemta. Pirms naftas šoka 1973. gadā Amerikas enerģijas intensitāte kritās tikai par 0,4% gadā. Lēnā gaitā Amerika tagad lietotu 12% no IKP par enerģiju, nevis 7%, pamatojoties uz Artu Rozenfeldu, efektivitātes pionieri un Kalifornijas Enerģijas komisijas locekli, kurš nosaka efektivitātes standartus un citu valsts enerģētikas politiku. Vienkārši – pērkot energoefektīvākus ledusskapjus, gadu gaitā amerikāņi ir varējuši ietaupīt vairāk nekā 200 teravatstundu (TWh) ik gadu vai, rupji rēķinot, – naudas summu 80 spēkstaciju vērtībā.

Taču vēl joprojām ir simtiem miljardu dolāru vērtas neīstenotas, bet ļoti ienesīgas energoefektivitātes iespējas, kas attiecas uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Kas tad attur investorus? Viena no atbildēm – tā ir cena. Daudzi patērētāji elektrību un degvielu bieži vien uzskata par kaut ko tik lētu, ko vispār nav vērts taupīt, jo īpaši tajās valstīs, kur gan degvielas, gan elektrības cenas tiek subsidētas. Rūpnieki Krievijā ir izšķērdīgi attiecībā uz dabas gāzi, un tas, saprotams, tādēļ, ka tā tur tiek pārdota par ceturto daļu no cenas, kas jāmaksā citām pasaules valstīm. Autobraucējiem Katarā ir mazs stimuls taupīt benzīnu, ja galons šās degvielas tur maksā dolāru.

Tirgus kļūdas maksā bargi

Energopatēriņš ir zemāks valstīs, kur elektrības cena ir augstāka, un tas arī nav pārsteidzoši. Tā nav sakritība, ka Dānijā ir gan augstāka elektroenerģijas cena, gan energoefektivitātes ekonomija. Un tomēr – vēl ir daudz ienesīgu veidu, kā taupīt enerģiju, pat vietās, kur šis resurss ir visdārgākais. Nesen izdotās grāmatas par energoefektivitāti autors Deivids Goldšteins uzsver, ka problēmas sakne meklējama virknē izkropļojumu un tirgus kļūdās, kas «atņem drosmi» investēt šajā jomā. Bieži vien patērētāji ir vāji informēti par iespējām taupīt. Pat tad, ja viņi prot aprēķināt, darījuma izmaksas ir augstas: tas ir laikietilpīgs pasākums, lai noteiktu vislabākās enerģiju taupošās iekārtas – nopirktu un uzstādītu tās. Arī iespējamie ietaupījumi «neuzrunā» – lai gan tie ir milzīgi, ja tiem pievienojas visa pasaule, parastais apjoms ir maza daļa no mājsaimniecību vai individuālo uzņēmumu budžeta. Par spīti tam, ka pēdējā laikā cenas ir cēlušās, enerģijas tēriņi joprojām uzskatāmi par pasaules ekonomikas mazāko daļu.

Visu šo iemeslu dēļ māju īpašnieki sliecas pieprasīt pārmērīgi lielas summas, lai varētu atgūt ieguldījumus energoefektivitātē (aptuveni 30%), tādējādi liekot lielāku uzsvaru uz ieņēmumiem nekā uz izmaksu samazināšanu. Līdzīgi stāsti parādās arī jauno māju un biroju tirgū. Celtniekiem ir maz iemeslu, lai pie būvniecības izmaksām – un tādējādi pie dzīvokļa vai biroja cenas – pievienotu izmaksas par enerģiju taupošām iekārtām. Arī iekārtu un automašīnu ražotāji zina, ka ne visi patērētāji un autovadītāji domās par gaidāmajām uzturēšanas un lietošanas izmaksām, viņus vairāk uzrunā pirkuma cena. Tas pats attiecas uz namīpašniekiem, kas skopojas attiecībā uz investēšanu energoefektivitātē īrnieku interesēs. Arī energokompānijas vēlas, lai patērētāji lieto pēc iespējas vairāk enerģijas.

Investēt energoefektivitātē var būt visai grūti. Attīstības valstīs kapitāls ir diezgan ierobežots, bet bagātajās ietaupījumi, ceļot energoefektīvākas savrupmājas, ir pārāk mazi un pieskaitāmās izmaksas pārāk augstas, lai spētu ieinteresēt finansētājus, piemēram, bankas.

Kārdinošie ietaupījumi

Par spīti šķēršļiem – tā kā enerģijas cenas aug un vairākās valstīs pieņemti siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju limiti –, bankas sāk sajust iespējas arī šajā jomā. Firmas, kas palīdz uzņēmējiem un ģimenēm «apcirpt» rēķinus par elektroenerģiju, ir kļuvušas jau pie-tiekami populāras, lai nopelnītu akronīmu ESCO (energy services company) – enerģijas pakalpojumu kompānijas. Ja desmitgades sākumā šīs grupas bizness pieauga par 3% gadā, tad tagad tas palielinās par 22% gadā. Kopējie 46 ESCO firmu ienākumi 2006. gadā bijuši 3,6 miljardi dolāru, un aptuveni trīs ceturtdaļas no tiem ir tieši par energoefektivitātes ieviešanu.

ESCO darbība ir šāda: firma izveido risinājumu shēmu, kas palīdzētu samazināt ēkas enerģijas patēriņus, aizņemas naudu, lai samaksātu par veicamo pasākumu komplektu, uzstāda aprīkojumu un uztur to noteiktu laiku. Klientiem nekas iepriekš nav jāiemaksā – ESCO atlīdzība nāk no iepriekšējiem ietaupījumiem, no kuriem tā atdod aizņēmumu. Ienākumi ir nepārtraukti un iepriekš paredzami, lai atļautu ESCO atvieglot grāmatvedības bilanci un pazemināt aizņēmuma izmaksas, apdrošinot tos.

Aizķeršanās ir tā, ka 80% no ESCO klientiem Amerikā pārstāv dažādas pārvaldes nozares, kā arī skolas, slimnīcas un universitātes. Mazais bizness un mājsaimniecības nodrošinātu daudz lielāku tirgu, bet tās ir mazāk kredītspējīgas un maina «mājvietu» daudz biežāk. Vēl vairāk – darījuma izmaksas šādos gadījumos pārsniedz ietaupījumus.

Nozares eksperti gan ir pārliecināti, ka ir iespējams pārvarēt arī šīs problēmas, apvienojot daudzus līdzīgus īpašumus un sastādot gudrākus līgumus. B. Klintona Globālās iniciatīvas pārstāvji domā tāpat. Tā ir pārliecinājusi 40 visas pasaules lielo pilsētu vietējās varas koordinēt savus ieguldījumus energoefektivitātē.

Brīvprātīgi piespiedu kārtā

Lielākā daļa valdību tomēr apšauba biznesmeņu un «labdaru» spēju pārvarēt šķēršļus ceļā uz energoefektivitāti saviem spēkiem. Tāpēc tās cenšas regulēt šo jomu pašas. Izmantoto metožu daudzveidība norāda uz grūtībām.

Vienkāršākā taktika ir mēģināt piespiest sabiedrību domāt. Lielbritānijā kopš 1993. gada darbojas Enerģijas taupības trests (Energy Saving Trust). ASV ir līdzīga organizācija. Tā palīdz patērētājiem noteikt energoefektīvākos produktus un mājas, izmantojot brīvprātīgu marķēšanas shēmu. ES iet vēl tālāk, ieviešot obligātu marķēšanu ledusskapjiem, veļasmašīnām un trauku mazgājamām mašīnām. Britiem, piemēram, pārdodot māju, jābūt pievienotai informācijai par tās energoefektivitāti.

Taču patērētāji bieži vien ignorē šādus marķējumus vai vismaz nepievērš tik lielu uzmanību kā cenai, izskatam vai ērtībām. Valdības dažkārt mēģina padarīt energoefektīvās lietas pievilcīgākas ar finanšu iniciatīvu palīdzību. ASV federālā valdība, piemēram, piedāvā nodokļu atlaidi īpaši efektīvu iekārtu ražotājiem – un vairāki štati dod ienākumu vai pārdošanas nodokļu atlaides jebkuram, kas šos izstrādājumu nopērk. Ķīna ir paziņojusi, ka subsidēs uzņēmumus, kuri ražo dienasgaismas spuldzes, kas ir četras līdz piecas reizes ekonomiskākas nekā kvēlspuldzes. Citas valdības «uzpērk» cilvēkus, mudinot darīt to, kas ir viņu pašu interesēs. Austrālija ir paziņojusi par kvēlspuldžu aizliegumu. Daudzi ir pieņēmuši kodu un ierīču standartu veidošanu, kas nosaka minimālo efektivitātes līmeni. Vairākas valstis regulāri savelk ciešāk standartus, lai sekmētu pastāvīgus uzlabojumus. Japānā, piemēram, nosaka visefektīvākās ierīces tirgū dažādās kategorijās un tad pieprasa visiem konkurējošajiem zīmoliem uzlabot savus energoefektivitātes rādītājus četru līdz sešu gadu laikā. Tiem, kuri to neizpilda, jāmaksā soda- nauda.

Biznesmeņi bieži sūdzas, ka tik stingri sodamēri uzspiež viņiem pārmērīgas izmaksas, ko pēc tam nākas pārlikt uz preces cenu, bet tas savukārt cērt robu pircēja maciņā. Viņi arī iebilst, ka patērētājiem jādod brīva izvēle, kādu preci pirkt, – arī lielāku un enerģiju patērējošāku, pat ja tā nav tik efektīva. Jāteic, ka autoražotāji ASV izmantoja tādus pašus argumentus, lai pretotos degvielas ekonomijas standartiem. Kad Kongress pērn paaugstināja standartus, tas nosacīja dažādus mērķus kravas un vieglajām automašīnām, turklāt attiecinot to uz visiem modeļiem, nevis tikai atsevišķiem. Jebkurā gadījumā – «videnieki» iebilst pret uz-skatu, ka energoefektivitātes standartu noteikšana paaug-stina preces cenu. Kopš 1970. gada ledusskapju vidējā cena Amerikā ir kritusies vairāk nekā uz pusi, lai gan efektivitāte palielinājusies trīskārt. Šie sasniegumi ir nākuši par spīti vienmērīgam vidējās ledusskapja «vienības» izmēra pieaugumam.

Valdības liek arī pakalpojumu lietotājiem iesaistīties energoefektivitātes biznesā. Daži ASV štati, piemēram, pievieno papildu pozīciju pie elektrības rēķina, lai finansētu investīcijas energoefektivitātē. Savukārt Francija pieprasa gāzes un elektrības piegādātājus investēt pietiekami lielu summu trīs gadu laikā, lai sasniegtu ieplānoto prasību pēc 54 TWh. Lielbritānijā un Itālijā ir līdzīgi projekti, lai gan sasniedzamie mērķi tiek izteikti oglekļa tonnās un naftas barelos. Ārzemju auditori pārbauda ietaupījumus un izdod «baltos sertifikātus», kas ir «plaštirgus».

Atsitiena efekts

Daļa ASV štatu ir gājuši tālāk – mēģinājuši «atkabināt» pakalpojumu ienākumus no pārdošanas. Regulētāji paredz pieprasījumu un atļauj noteikt pakalpojumiem cenu, kas kompensē to izmaksas, un nopelnīt noteiktu «atmaksu», pamatojoties uz prognozēm. Ja pieprasījums izrādās zemāks, nekā gaidīts, regulators ļauj cenām pieaugt, tādējādi pakalpojumu sniedzēji var gūt norādītos ienākumus. Ja tas ir augstāks, regulators «apgriež» cenas, lai pārpalikumu saņemtu patērētājs. Piemēram, 13 tūkstošiem fabriku Japānā ar vislielāko enerģijas patēriņu tiek pieprasīts uzlabot efektivitāti par 1% gadā. Tām, kurām tas neizdodas, tiek uzlikts naudassods. Ķīnas valdība ir noteikusi energoefektivitātes mērķus valsts 1000 lielākajām ražotnēm. Kopumā Ķīnas valdība cer, ka enerģijas patēriņš 2010. gadā būs par 20% mazāks nekā 2006. gadā.

Tomēr – nav svarīgi, kādas metodes valdības izvēlas, lai veicinātu energoefektivitāti, rezultāti bieži vien var arī nebūt tik iespaidīgi, kā tās plānojušas. Un tur pie vainas ir tā sauktais atsitiena efekts. Enerģijas vai degvielas pieprasījuma samazināšanās, kas notiktu energotaupības pasākumu rezultātā, varētu novest pie zemākām cenām. Savukārt lētāka enerģija atkal varētu izraisīt lielāku tās patēriņu, mazinot vismaz kādus no sākotnējiem sasniegumiem. Vēl vairāk – patērētāji ar mazāku elektrības vai degvielas patēriņu ietaupīto naudu bieži vien izmanto kādā citā virzienā, teiksim – dodoties ceļojumā vai iegādājoties kādu iekārtu, kas, iespējams, būs saistīta ar degvielas un enerģijas patēriņu.

Ekonomisti nav vienisprātis attiecībā uz atsitiena efekta apjomu, ko ir grūti prognozēt. Divas Lielbritānijas universitātes valdības uzdevumā ir veikušas pētījumus par šo efektu. Pirmā atklājusi, ka tā «atceļ» aptuveni 26% no energoefektivitātes projektu ieguvumiem, otra – 37%. Jebkurā ziņā – negavati ir tā vērts, lai pēc tiem «dzītos». Tomēr maz ticams, ka tie varētu apmierināt pasaules slāpes pēc enerģijas tādā apjomā, kādā tās propagandētāji iztēlojas. •

 

Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavoja
Sallija Benfelde