Tauta pukojas par iepakojuma trakumu


Nesen rokdarbnieču mājaslapā www.musturs.lv meitenes bez manas iejaukšanās un uzkurināšanas sāka diskusiju par atkritumiem. Tā kā Musturā pulcējas dažādu aprindu sievietes no dažādām valstīm, domāju, ka šī saruna ir pietiekami objektīva un atspoguļo sabiedrības sievišķās daļas zaļumu.

Anitra Tooma


– Sen jau gribu šo tēmu pacilāt.

Meitenes, pavērojiet, ar ko lielā ātrumā piepildās jūsu miskaste?! Manējā, piemēram, ar dažādiem iepakojumiem... Kad mājās izkravāju iepirkumus, visu lieko izmetu jau uzreiz – un puse miskastes pilna! Ar iepakojumiem...Nu, piemēram, kāda mārrutka pēc jogurtam «Actimel» tām plastmasas kastītēm apkārt vēl pamatīgs kartona gabals?! Miskastē nonāk divi plastmasas trauciņi un tas kartona apliekamais – bet apēstas ir tikai 2 x 6 karotes raudzēta piena produkta.

Nopērkot vienas zeķubikses, miskastē uzreiz nonāk viens pamatīgs kartona gabals, divreiz lielāka krītpapīra loksne un viena celofāna kulīte.

Nopērku sīkajam vienu mazītiņu mašīnīti, un līdzi nāk milzonīgs blistera iepakojums un kartona gabals. Es te varētu sarakstīt neskaitāmus piemērus par to, kā pildās miskastes ar tikko iegādātiem, pilnīgi jauniem un pilnīgi nevajadzīgiem iepakojumiem. Ražotāji aptrakuši ar to pakošanu! Pī!

Un ne tikai uz iepakojumu attiecināms šāds nesaimnieciskums un nelietderīga resursu izlietošana. Šodien kioskā nopirku divas tramvaja biļetītes, un tām līdzi man izdrukā divreiz lielāku čeku... Lai pildās miskastes!

– Bet to jau tu nevari ietekmēt! Es tagad no plastmasas maisiņiem sāku atteikties – nu nevajag man, lai krēma bundžiņu vai zāļu pudelīti aptiekā ieliek tai maišelī. Iepērkoties «Body Shop», prasu: ko tad jūs tā – jums visi produkti no dabīgām lietām esot, bet pirkumu plastmasas kulītē liekat? Skatās pārdevēja uz mani lielām acīm, brīnās... Un grūti novaktēt, ja nepiedomā. Tikai atkal konstatē, ka esi automātiski paņēmis to, ko dod...

– Pilnīgi piekrītu. Tieši tāpat mani tracina reklāmu tonnas, kas tiek mestas pastkastītē. Un uzlīmīte, ka to nevajag, jau nemazinās drukāšanas apjomus. Es arī cenšos ierobežot iepakojuma izmešanu, nemeklējot tam kādu pielietojumu. To kartona gabalu no zeķbikšu iepakojuma atdodu bērnam zīmēšanai vai griešanai. Arī reklāmas materiālus bieži vien izmantoju kā krāsaino papīru, dodu bērniem kolāžām utt.

– Trakākais, ka mēs par to iepakojumu esam samaksājuši, bet pēc tam izmetam atkritumos. Agrāk varēja nopirkt sveramas neietītas končiņas...

– Es arī mēģinu darīt visu, kas no manis atkarīgs, lai lietderīgi izlietotu resursus, un par to uzsitu sev un tiem, kuri domā līdzīgi, uz pleca. Tāpēc vairāk dusmojos par to, ka arī ražotājs negrib darīt to pašu. Kādēļ, lai dabūtu vienu krēma bundžiņu, man jāņem līdzi arī kastīte?!

Ja nekur nesteidzos, no daļas iepakojuma atbrīvojos turpat pie kases – lai lielveikals pats izved. Bet, ja man darbā kāds ierauga, ka es uz apdrukāta papīra otras – neapdrukātās – puses kaut ko mazsvarīgu, iekšējai lietošanai izdrukāju, izbola acis un gandrīz vai apvainojas: kā nu tā var – neesam taču nekādi nabagi!

– Malacis, ka pacēli šo tēmu. Es arī nezinu, kā cīnīties ar tām plastmasām visur un vienmēr. Es, piemēram, pērku tikai tualetes papīru no pārstrādāta, ar hloru nebalināta un neiekrāsota papīra. BET tie astoņi rullīši ir iepakoti lielā pabiezā polietilēnā! Kāpēc tos nevar ielikt papīra turziņā??

Atceros senos labos laikus, kad miskaste bija jānes ārā ne biežāk kā vienu reizi nedēļā... Tagad – vismaz reizi dienā. Toreiz piens un kefīrs bija pudelēs, limonādes arī, sveramos produktus ietina nebalinātā papīrā. Tagad savācas pūrpakas, tetrapakas, PET pudeles un maisiņi, maisiņi, maisiņi...

Es tagad vienmēr piesaku, ka nevajag man, piemēram, vienu vitamīnu paciņu, likt maisiņā, jo varu to ielikt vienkārši rokassomiņā. Tā arī saku: nevajag lieki piesārņot vidi! Bet daudzi pārdevēji nesaprot.

– «Body shopā» man skaidroja, ka viņu plastmasas kulītes ir no kaut kāda jauna veida materiāla, kas sairst gadu pēc nokļūšanas izgāztuvē. Tā vismaz angļu un franču valodā ir rakstīts uz tām zaļajām kulītēm.

Manā mazpilsētā it kā ir atkritumu šķirošanas iespēja un it kā tas tiek pat puslīdz ievērots – pie polietilēna reti kad ir kas cits klāt piebērts u.tml., bet nu es tiešām neesmu pārliecināta, ka tālāk tas viss atkal netiek izgāzts kopējā izgāztuvē. Mājās mēs iespēju robežās šķirojam, no papildu maisiņiem veikalā parasti atsakos, nēsāju vienmēr līdz savu maisiņu iepirkumiem. Arī papīrus jau gadus 10-15 izmantoju no abām pusēm: kad bērni bija mazāki, nesu no vienas puses apdrukātās lapas viņiem zīmēšanai, tagad izmantoju darbā – darba pierakstiem, kas nav jāsaglabā, uzmetumiem u.tml. Bet, nu jā, – tas nekādi neglābj no rūpnieciskā iepakojuma daudzuma...

– Mani uztrauc tas, ka laukos krāsnīs met plastmasu un citas drazas, kas esot ļoti kaitīgi. Mums Vācijā bez maksas tiek izsniegti dzelteni maisi, kuros liekam visu veidu iepakojumus, tad reizi pāris nedēļās tos aizved. Papīru un stiklu arī liekam atsevišķi un tad vedam uz speciālajiem konteineriem pie lielveikala. Un vēl – pie mums par PET un stikla pudelēm maksā 20-30 centus, tāpēc neviens šo taru laukā nemet, bet cītīgi nes atpakaļ uz veikalu. Tas prasa tikai nedaudz vairāk pūļu un disciplīnas, bet efekts ir ievērojams. Ja Latvijā nekas nemainīsies, jūs noslīksiet civilizācijas mēslos.

– Par pudelēm un skārdenēm maksā arī tepat kaimiņos, Igaunijā. Paskatieties – gandrīz uz visām Latvijā nopērkamajām pudelēm, piemēram, minerālūdens, kolas, fīza, ir rakstīts, cik kronas maksā iepakojums. Kāpēc pie mums šī iepakojuma depozītu sistēma (tā to sauc zinātniski) netiek ieviesta? Cūkmeni izmirtu diezgan ātri, jo kāds tās buteles noteikti salasītu. Atceros, kā mēs bērnībā tukšās pudeles vācām – viena «Buratino» vai alus pudele maksāja bezmaz 20 kapeikas, un mums, bērniem, tas bija kapitāls. Kā tagad atceros, ka lielās vafeles «Maiga» maksāja 44 kapeikas.

– Spānijā, kur tagad dzīvoju, iepretī mājai nesen nolika konteinerus stiklam un papīram. Uzreiz sāku izmantot iespēju izmest šķirotus atkritumus. Kad braucam iepirkties nedēļai, tad gan iznāk atvest mājās kaudzi drazas. Plānoju iegādāties iepirkumu somu uz riteņiem, ar tādām te visas mājsaimnieces staigā. Ērti.

– Pie mums Lielbritānijā uz Lieldienām cilvēki vairumā pērk lielas šokolādes olas, kas iepresētas plastmasā un tad vēl saliktas kartona kārbās. Cik nu tur tās šokolādes, bet iepakojuma gan daudz. Ilgāku laiku dzīvoju Somijā, tad bija azarts lielajā, melnajā maisā savākt tukšās pudeles, pa sniegu aizvilkt līdz veikalam, sabāzt automātā un pie kases saņemt naudu.

– Bet es iepirkumu čekus, autobusa, kino un koncertu biļetes līmēju tualetē pie sienas glītās slejās. Šī ideja radās pēc aptuveni pusmetru gara čeka saņemšanas. Nolēmu, ka došu čekiem otro dzīvi – kā laikmeta un inflācijas lieciniekiem. •