Bulvāris – Rīgas rota vai kauna zīme

Edgars Pučiņš,
arhitekts


Kad Eiropas pilsētas atbrīvojās no saviem cietokšņiem, daudzās no tām vaļņu un glasisu plašumos sāka veidot parkus un ielas – alejas. Radās jauns pilsēttelpas veids, kura romantiskais nosaukums franču valodā – boulevard – slēpj tā pirmsākumu – vācu Bollwerk – pilsētas valnis. Parki un bulvāri deva atelpas un pastaigas iespējas pārblīvēto viduslaiku pilsētkodolu iemītniekiem. Bulvāri kļuva par nozīmīgu pilsētas plāna un telpas kompozīcijas līdzekli. To apliecina Vīnes Ringa, Maskavas Bulvāru loka, Parīzes Zvaigznes laukuma staru slavenie bulvāri. Arī Rīgā nocietinājumu joslas vietā tika izvērsts parku un bulvāru komplekss.



Pa Rīgas ielām kad pēc darba eju es,
Man zelta lapas krūtīs rudens vējus nes.

19. gadsimta mantojums

Rīgas galvenā ievadceļa un pilsētas plāna ass nobeigumā, ielas vidusjoslā iekārtoja platu bulvāri ar četrrindu Holandes liepu promenādes aleju (1870. gadā Aleksandra, tagad – Brīvības bulvāris). Alejas noslēgumā 1935. gadā uzceltais Brīvības piemineklis nostiprināja bulvāra īpašo nozīmi Rīgas pilsētas centra kompozīcijā.

Šķērsvirziena bulvāri (tagad – Kronvalda, Basteja, Aspazijas, Raiņa un Kalpaka) veidoti pieticīgāk, kā ielas starp parkiem un kvartālu apbūvi. Liepu promenādes aleja norobežo parku. Ar to parasti sasaucas namu priekšdārzi brauktuves pretējā pusē.


Kad Bastejkalnā stāvu es un raugos kluss,
Kā garām ļaudis iet un koki dus,
Es sadzirdu, kā seni gadu simti drūp,
Un redzu bulvārus, kas rudens miglā kūp.

Pilsētas centra bulvāri arvien tika rūpīgi kopti. Bet jaunākos laikos vērojamas arī degradācijas pazīmes. Tās ir saistītas ar nomācošām transporta plūsmām, autostāvvietu izvēršanos, ar zaudējumiem koku rindās, ar dažādiem gājēju kustības traucēkļiem. Tomēr arī šodien Rīgas vēsturiskā centra bulvāru kopums veido ainaviski augstvērtīgu pilsētvidi, ceļ gājēju kustības un publikas uzturēšanās komfortu.

Cietokšņa teritorijas transformācijas laikā netika realizēta iespēja iekārtot bulvārus gar Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētu apbūves robežlīniju, tagadējo Elizabetes – Turgeņeva ielu pusloka joslā, kur varētu veidot kompozicionāli nozīmīgu un nobeigtu apstādījumu un promenādes aleju virkni ap pilsētas vēsturisko kodolu un jaunveidojamo parku masīvu. Šādu iespēju būtu lietderīgi izvērtēt nākamajos Rīgas attīstības plānos.

20. gadsimta devums

Bulvārus projektēja arī jaunāko laiku Rīgas pilsētplānotāji. Mūsdienu Rīgas plānā atrodami trīs tādi bulvāri: Uzvaras, Aleksandra Grīna un Anniņmuižas. Projektos bulvāriem tika piešķirta primāra loma Pārdaugavas centrālās daļas un Imantas rajona kompozīcijā. Kādi tie izskatās šodien? Vai atbilst savu projektētāju mērķiem un iecerei?

Par Uzvaras bulvāri 1936. gadā pārdēvēja Šoneru ielu ar nolūku veidot svinīgu ceļu uz Pārdaugavā iecerēto publisko objektu ansambli. Tas gan netika realizēts. Pēckara gados Uzvaras bulvāra koridora nozīmi pastiprināja jaunais Akmens tilts un piemineklis – obelisks Rīgas atbrīvotājiem. Bet citādi gadu desmitiem itin nekas netika darīts, lai 700 m garais ceļa posms no tilta līdz 1910.-1915. gadā G. Kufalta stādīto liepu aleju sazarojumam iegūtu bulvāra kvalitāti. Šis ir visu transporta veidu smagi noslogots ceļš.


Pa bulvāriem man garām auto straume slīd,
Un Rīga tūkstoš ugunīm visapkārt spīd.

Tomēr pastāvošās apbūves pārtraukumi, atkāpes no sarkanajām līnijām, ceļa posms gar parku ļauj vismaz fragmentāri realizēt bulvārim raksturīgus stādījumus un labiekārtojumu, bet tas netika darīts. Rezultātā disonanse starp ielas pretenciozo nosaukumu, nozīmi pilsētas plāna kompozīcijā un tās pašreizējo necilo iekārtojumu un izskatu ir kliedzoša.

Uzvaras bulvārī iekļauta arī viena no Kufalta alejām. Būtu loģiski tai kopā ar Bāriņu ielas aleju un aleju gar Mārupīti kā sākotnējām Uzvaras parka alejām piešķirt izcilā ainavu arhitekta G. Kufalta vārdu par neatsveramiem nopelniem Rīgas parku veidošanā.

Visnožēlojamākajā stāvoklī pamests Grīna bulvāra koridors. 1963. gada projektā bulvāri paredzēja kā parka apejas ceļa posmu un rekreācijas aleju gar apbūvi pretējā pusē. To sāka veidot, uzberot ceļa joslu, iebūvējot dažas pazemes komunikācijas, pārceļot tramvaja sliežu ceļu no Bāriņu ielas, noasfaltējot priekšlaukumu un autostāvvietas 1974. gadā uzbūvētās viesnīcas priekšā. Pēc tam darbi apsīka. Nospraustā bulvāra josla palika bez koku rindām, bez brauktuves seguma, bez ietvēm. Šādā stāvoklī – ar peļķēm, dubļiem un nezālēm – «bulvāris» ar slavenā rakstnieka vārdu nosaukumā apskatāms vēl šodien.

Imantas rajona detaļplāns (1967.) aptvēra būvkompleksu, kas līdzinās vidēja lieluma pilsētai. «Plānojuma struktūras pamatā likts radiāls ielu tīkls,» rakstīja viens no projekta autoriem L. Stīpnieks. «Ielu tīkls uzslēdzas bulvāru lokam, kas izved uz Jūrmalas gatvi, un centrē ap sevi sabiedrisko apbūvi. Kā arhitektoniskās kompozīcijas pamats bulvāris akcentēts ar individuāli projektējamu daudzstāvu apbūvi.» [«Māksla», 1967. Nr. 4] Anniņmuižas bulvāra loka joslā tika iekārtoti transporta ceļi, gājēju ietves, sadalošo joslu zālāji. Ieloka iekšējā, parka pusē sabiedriskā centra objektu vietā kopā ar vientuļo kultūrcentra ēku uzbūvētas divas degvielas uzpildes stacijas, trīs plašas autonovietnes, te slejas «Solaris» projekta 24 stāvu dzīvojamo namu torņi. Ārkārtīgi mūsdienīga pilsētas «ainava». Bet pēc 40 gadiem 2 km garās promenādes alejas var tikai iztēloties. Bulvāra joslas plašumiem trūkst mērķtiecīgas telpiskas organizācijas, bulvāra vienkārši nav.

21. gadsimta jautājumi

Jautājumu ir daudz, bet arvien trūkst sakarīgu atbilžu.

Bulvāru nozīme augstvērtīgas pilsētvides veidošanā ir vispāratzīta, to nespēj noliegt pat ierēdņi. Kāpēc tad gadu desmitiem palikusi novārtā bulvāru attīstība un nobeigšana? Kāpēc Rīgā nav radies neviens jauns bulvāris, ar ko mūsu paaudze varētu lepoties, kā mēs lepojamies ar G. Kufalta parku un bulvāru mantojumu?

Vai pie vainas ir pilsēttēvu šaurais un tuvredzīgais prakticisms, kad jebkuru pilsētvides uzlabošanas pasākumu tieši saista ar rentabilitāti un peļņu? Ja kaut ko stādīt vai labiekārtot, tad ar noteikumu, ka objekts «atpelnīs» ieguldītos līdzekļus?

Jā, parks, aleja vai bulvāris tik tiešām naudu nepelna, vienīgi gādā par pilsētnieku veselību, možu garastāvokli un estētiski pievilcīgu pilsētvidi. Bet tas jau tāds nieks vien ir!

Ja mantojums no mūsu priekštečiem – pilsētas vēsturiskā centra bulvāri – dara godu Rīgai, tad mūsdienās par bulvāriem pasludinātie, bet iekārtošanas pusceļā pamestie ielu koridori tiešām ir Rīgas kauna zīmes. Cik ilgi vēl? •


Ai, bulvāri zeltkūpošie,
Jūs sirdī dārgi man,
Tur bērnība un jaunība
Ik soli pretī skan.
Tur kafejnīcu uguns naktī tumsā spīd –
Ar draugiem labi tajās patērzēt mazliet.
Par dienas gaitām klusi spriest,
Gan līksmot, skumt un ciest.
Ai, bulvāri – jūs sirdī dārgi man!*

* Dzejnieks Alfrēds Krūklis