Papīrs pacieš visu – arī iepirkšanos lielveikalā

Lelde Stumbre

Kādā populārā lielveikalā, kur piektdienas vakarā mudžēt mudžēja no satrauktiem pircējiem, biju lieciniece ne pārāk jautram gadījumam – kāda pircēja pārdevējai pie kases ieprasījās, vai plastmasas maisiņa vietā varētu saņemt papīra maisu. Jautājums noteikti nebija izteikts ne īstajā vietā, ne īstajā laikā – nevar teikt, ka aiz prasīgās pircējas stāvošie vēlējās viņu nolinčot, tomēr tuvu tam bija. Pārdevēja piecēlās un gāja meklēt papīra maisu. Kurnošā rinda palika stāvam, dūres vīstīdama.

Es sapratu, ka kaut kas nav īsti lāgā, – jau līdz apnikumam kladzinām par plastmasas maisiņu pretdabisko izcelsmi un nedraudzīgumu dabai, turklāt arvien vairāk cilvēku saprot, ka plastmasas maisus sadzīvē izmantojam krietni par daudz! Sievietes, kas vēlas būt oriģinālas it visā, sagādā sev oriģinālus auduma iepirkuma maisiņus. Pašlaik modē nākušas ietilpīgas somas... Tomēr skaidrs, ka lielveikaliem jārēķinās ar steidzīgiem, nevaļīgiem un drusku nervoziem pircējiem, kuriem, nu ziniet, tiešām nav laika domāt par kaut kādiem iepirkumu maisiņiem! Viņi paķer to, kas rēgojas acu priekšā, un skrien tālāk! Bet pie kasēm nav izvēles – tur redzamā vietā atrodas tikai plastmasas maisi – lielie un mazākie. Nu jau burtiski visos medijos runājam par to, kā vidi sev apkārt pamazām pārvēršam atkritumu kalnos, un paši vien pie tā esam vainīgi.

Šķiet, pirmais veikals, kas pircējiem sāka piedāvāt ārkārtīgi dārgu (kādreiz tas maksāja Ls 1,50, tagad – Ls 0,30) papīra maisu pierastā polietilēna maisiņa vietā, bija «Stockmann», un tas skaitījās pat izcili smalki – iznākt no veikala ar diezgan elegantu papīra turzu, nevis saņurcītu plastmasas ķeseli rokās. Ilgu laiku «Stockmann» bija vienīgais lielveikals, kurš piedāvāja alternatīvu iepirkuma maisu. Ar laiku papīra iesaiņojums parādījās arvien biežāk – maizei un bulciņām, zāļu tējām, kādu brīdi arī Jāņa Rozes grāmatnīca lepni paziņoja, ka viņi piedāvā papīra maisu, tomēr šis piedāvājums kaut kādu iemeslu dēļ pazuda. Arī daži apģērbu veikali, piemēram, «Vero moda», «Zara», nopirktās drēbes saliek papīra maisos. Tomēr šie ir tikai reti piemēri, lai gan jau labu laiku aizrautīgākie veikalu apmeklētāji zina, ka jālepojas ne tikai ar precēm, kurām ir populāri zīmoli, bet arī ar attiecīgā veikala vai firmas zīmes iepirkuma maisiņu.

Patlaban situācija ir mainījusies – arī lielveikali «RIMI», «Maxima», «Debesmanna», «SKY» piedāvā iepirkuma maisus no papīra, vienīgā ķibele – tie nav izlikti pircējam tik redzamā un viegli pieejamā vietā kā plastmasas maisi, pēc tiem speciāli jātaujā un tad jāpiedzīvo negaidīta aizķeršanās, jo pie kases to nav un pārdevēja dodas meklējumos.

Tomēr vajadzētu prasīt. Vēl un vēl, arvien biežāk un uzstājīgāk, lai veikala vadība saprastu, ka cilvēki ir ieinteresēti alternatīvā piedāvājumā un ka tā nav vien dažu zaļo fanātiķu ekscentriska vēlēšanās.

Ko darīt ar papīra maisu mājās? O, tam ir tik daudz dažādu pielietojumu! Laikam nav jāatgādina, ka tas ir bioloģisks atkritums, ko var sadedzināt vai nodot kopā ar makulatūru. Bet pirms tam no tā var izveidot skaistu, smieklīgu cepuri savam bērnam kādai ballītei (izkrāsot, aplīmēt utt.), no tā, kā senos laikos, var izveidot kuģīti, kas diezgan ilgi turas virs ūdens, jo turzas veidotas no cieta un bieza papīra. Tajā var glabāt pašlasītas un vējā kaltētas zāļu tējas, papīra turzā var iesaiņot pagaidām nevajadzīgās drēbes, un tās tur elpos un jutīsies labi. Šis maiss noderēs arī par oriģinālu dāvanas iesaiņojumu, jo to var aprakstīt, apgleznot, apzīmēt, aplīmēt, piegriezt, cik vien fantāzija ļauj. Tātad to, tāpat kā polietilēna maisiņu, var izmantot atkal un atkal, jo tas nemaz tik lēti neplīst un iztur arī nelielu lietus gāzi.

Un, patiesi, kad es redzu sievieti, kura tur rokās brūna papīra iepirkuma maisiņu ar rokturiem... mjā, izskatās labi, patiešām labi. Un galu galā – piepūtiet papīra maisu kā balonu un trieciet to pret galda malu – būs skaļš, jautrs blīkšķis! •