Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Katram jāskaita pantiņš!

Lelde Stumbre


Decembrī ģimenes salido mājās – kāds atbrauc no laukiem, kāds no Īrijas, kāds no mazpilsētas, kāds tepat no Rīgas Pārdaugavas... Ziemassvētku vakarā visa ģimene ir vienuviet, pie eglītes, kas nolikta viesistabas stūrī, saposta un skaista, svecītēm maigi zaigojot. Ziemassvētku vakars var sākties. Viss jau būtu labi – radu tikšanās svētku reizēs vienmēr ir jautra un priecīga, sagaidāms arī kārtīgs mielasts latviešu stilā un, protams, dāvanas, bet tas viss, mani mīļie, vēl ir jānopelna! Un nopelnīt šajā vakarā var vienīgi, zinot kādu dziesmiņu vai dzejolīti, turklāt tas attiecas ne tikai uz maziem, satrauktiem bērniem, bet arī uz katru pieaugušo, ieskaitot vectēvu.

Ziemassvētku vakara rituāls katrā ģimenē ir savs, tomēr pamatprincipi laikam jau paliek nemainīgi: dzejolīšu skaitīšana, dāvanu saņemšana un mielasts. Ja ģimenē ir mazi bērni, tad varbūt ierodas pats Ziemassvētku vecītis, sniegu no sarkanajiem zābakiem dauzīdams, bārdu purinādams un skaļi saukdams, lai var sadzirdēt arī tas knēvelis, kurš šausmās iespiedis galvu mammas klēpī. Ziemassvētku vecītis var parādīties arī kā ļoti aizņemts vīrs; viņš skaļi noklaudzina ārdurvis, noliek dāvanu maisu priekšnamā un kā uz burvju mājienu iededz svecītes eglītē, taču, būdams, ārkārtīgi aizņemts, dodas tālāk. Tomēr no dzejolīšu skaitīšanas neizbēgt nevienam – ne lielam, ne mazam.


Priekšnesumi parasti sākas ar pašu jaunāko ģimenes locekli, kurš var jau kaut ko pateikt. Mazajam tā varbūt ir pirmā uzstāšanās publikas priekšā, un, cik labi, ka pretī raugās pazīstamas, smaidīgas sejas – tad noteikti ir vieglāk noskaitīt pirmo Ziemassvētku pantiņu:

Zvaniņš skan, zvaniņš skan,
Ziemassvētki brauc!
Dāvanas būs tev un man –
Visi bērni sauc...
(beidzamie vārdi tiek izrunāti jau tikko sadzirdamā čukstā.)

Skolasbērns, kuram jau trešais gads pagājis, cīnoties par savu vietu pasaulē, iznāk priekšā krietni pašapzinīgāk un skanīgi nodzied, grozoties uz visām pusēm kā vējrādītājs:

Reiz mežā dzima eglīte
Un mežā auga tā.
Tik slaida, skaista, zaļoksna
Bij ziemā, vasarā.

Dzied dziesmu viņai putenis

Un miegā ieaijā,
Sals sniega segā satinis,
Lai nenosaltu tā
Zem eglītes mazs zaķītis
Kaut bailīgs draiskuļo,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks
Tai garām aizcilpo.

Klau, sniegs kā dzied zem ragavām,
Pa meža biezokņiem
Tur zirdziņš kājām pinkainām
Skrien sīkiem riksīšiem.

Velk ragaviņas bērītis,
Sēž iekšā vectētiņš,
Mums eglīti ir nocirtis
Līdz pašai saknei viņš.

Tu uzposta un greznota
Pie mums nu esi te,
Cik daudz, daudz prieka mazajiem
Tu nesi, eglīte!

Pusaudzis brīdi tielējas: negribu neko skaitīt, nezinu, neatceros, kas tās par muļķībām! Bet tad nosmīn: nu, ja jau jūs tā gribat, tad, lūdzu, te būs:

Sudraba mēness veļas pa gaisu,
Sētā bin Ladens ar spridzekļu maisu!
Atnāca, uzlika taimeri klusi –
Aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks, ne ierējās suns,
Bet, kur viņš bij bijis,
Gaišs iedegās guns!

Nu nāk pieaugušo kārta, un brālis, kurš ģimenē zināms kā joku plēsējs, nostājas pie eglītes nopietns un svinīgs, paceļ acis uz debesīm (griestiem) un ņemas skaitīt:

Re, eglīte! Tā skaista gan, bet nepriecājieties tik velti!
Tā bij vēl skaistāka tur, dziļajā, sniegainajā mežā,
kur visapkārt bija miers un... bērziņš!
Bērziņš bij viņas draugs, palīgs un sarunubiedrs, nekas vairāk!
Bet nu eglīte ir nocirsta un uz mājām atvesta, un bimbuļi ir sakārti un ugunsnedrošas svecītes arī!
Un tas nav godīgi, es jums saku, nav godīgi!
Jo pēc desmit dienām eglīti izmetīs pagalmā pie atkritumu kastēm, pliku un nabagu, un, kad es jums saku, tas nav godīgi!

Bet, lai nu kā, – Ziemassvētki atnākuši rakstītās kamanās!
(Smiekli un vētraini aplausi!)

Pieaugušie sākumā apstulbst, bet tad saprot, ka brālis ticis cauri bez mācīšanās, pats sacerot šos dīvainos pantus, turklāt turpat uz vietas, pie eglītes. Vecākā māsa sprauslā – viņa gan ir iemācījusies, viņa to dara apzinīgi katru gadu un vienmēr kādu jaunu, nezināmu, skaistu dzejoli:

Elza Ķezbere
Klusās dzīres

Biķeri no zelta veca
Pielej nakts ar vīnu saldu.
Vientulība dzied aiz pleca,
Saskandinu es ar maldu.
Dzeram, pieminam un smaidam;
Zvaigznes gaiši pāri staro –
Ne ko ilgojam, ne gaidam –
Vīns tik saldi kausā garo...

Vecā tante arī vienmēr zina kādu pantiņu, jo viņai, kā jau veco laiku cilvēkam, nez kādēļ ļoti laba atmiņa:

Kārlis Skalbe
Ziemas miers

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,
Kur saltos spārnus, klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv, galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.

Tantes vīrs jau sen trinas un nevar nosēdēt mierā, un, tikko pienākusi viņa kārta, šauj laukā, jo viņam droši vien jau labu laiku gribas ēst:

Pīrāgam, nabagam,
Abi gali apdeguši!
Ziemassvētku vakarā
Būs tev cūkas šņukuriņš!
Būs tev cūkas šņukuriņš,
Būs muciņa salda alus!
Ja nav vēl tev gana –
Būs kāpostu tītenīši!
Tie guļ katla dibenā,
Ķimenēm nokaisīti!

Vecmāmiņa brīdi padomā, tad skaidrā, lēnā balsī skaita kā lūgšanu – tāda vajadzīga Ziemassvētku vakarā, kā «Gaismas pils» Dziesmu svētkos:

Ziemassvētki, Lieladiena,
Tie Dievam dārgi laiki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienās šūpli kāra.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētki;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Eita laukā, saiminieki,
Saņemat Ziemassvētkus:
Dieviņš stāv aiz vārtiem
Nosvīdušu kumeliņu.
Klusat, jauni, klusat, veci,
Dievs ienāc istabā,
Dievs ienāca istabā,
Vaicā nama saiminieka.
Tas bij nama saiminieks,
Kas sēž galda galiņā,
Kas sēž galda galiņā
Baltu linu krekliņā.

Vectēvs, vecmammas balss ieaijāts, aizsnaudies, bet, ģimenes mudināts, atkal atver acis un gatavs uzstāties. Viltīgi uz bērniem skatīdamies, arī viņš noskaita ģimenes klasiku – to pašu dzejolīti, ko katru gadu:

Kas tu esi, ko tev vajag
Ziemas svētku vakarā?
Nāk pa taku, brauc pa gaisu
Nezin kādā sakarā.
Tas ir eņģel’s – balts kā sniegs.
Tev ir prieks un man ir prieks!

Nu jau visi savus pantiņus un dziesmiņas noskaitījuši, varētu tā kā ķerties pie dāvanu dalīšanas, tomēr tantei nav miera – viņa sāk pēdējo, galveno dziesmu, zinot, ka tai piebiedrosies visa ģimene un tas būs skaists brīdis šajā Ziemassvētku vakarā:

Klusa nakts, svēta nakts

Klusa nakts, svēta nakts.
Visi dus.
Nomodā vēl ir Jāzeps un Marija;
Kūtī Dāvida pilsētā
Jēzus silītē dus.

Klusa nakts, svēta nakts.
Ganiem Dievs novēl pats
Dzirdēt eņģeļus slavējam,
Tuvu tālu skandinām –
Kristus glābējs ir klāt!

Klusa nakts, svēta nakts.
Dieva dēls, tava acs
Mirdz mums dievišķā skaidrībā,
Nu ir dvēsele pestīta,
Jo tu dzimis par mums.