Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 8 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vīngliemezis gada dzīvnieka lomā

Mudīte Rudzīte


Latvijas Malakologu biedrība jau otro gadu ievēl savu gada gliemezi. Informācija pieejama biedrības mājaslapā internetā http://gliemji.daba.lv. 2005. gadā par gada gliemezi kļuva četrzobu pumpurgliemezis Vertigo geyeri, jo atzīmējām 150. jubileju ievērojamam vācu malakologam Dr.h.c. Dāvidam Geieram, kuram veltīts šīs sugas zinātniskā nosaukuma sugas epitets ‘geyeri’.

Par 2006. gada gliemezi kļuva parka vīngliemezis Helix pomatia. Tas ir lielākais Latvijā sastopamais zemesgliemezis. Ja par pumpurgliemežiem lielākā daļa cilvēku neko nezina, jo tie ir ļoti sīki un dabā ar neapbruņotu aci nav ieraugāmi, tad parka vīngliemezi gandrīz visi ir redzējuši un pazīst.

Par 2007. gada gliemezi ievēlēta ķiploku gludspolīte Oxychilus alliarius. Tas ir neliels gliemezis ar plakanu čaulu, kuras platums ir 5-7 mm.


Latvijas Malakologu biedrība izsludināja eseju konkursu «Es novēroju gliemežus dabā».

Piedāvājam fragmentus no konkursa pirmās vietas ieguvējas Sanitas Briežkalnes esejas «Ceļā no skatiena līdz gliemeža dvēselei».

Pasaule ir liela, plaša un savāda. Katru dienu, katru minūti un pat sekundi kaut kas mainās un kā upe – liela, strauja un ūdeņiem bagāta – virzās uz priekšu, spēdama izmainīt dzīves tecējumu. Taču mums pašiem jāizlemj, ko ņemt līdzi un ko atstāt aizmirstībā. To vienkāršību, kas reiz iekļuva manā dzīves upē, nolēmu paturēt kā visvērtīgāko pērli.

Starp ērkšķogu tikai nesen atplaukušajām lapiņām, vilkābelēm un ķiršu koku un margrietiņu tik uzmundrinoši smaržojošajiem ziediem vēl nedaudz valgajā zālē lēnām un klusi kustējās maza radībiņa ar lodveida čaulu, kaut ko meklējot ar mazajiem tausteklīšiem un lūkojoties visos virzienos, kā cenzdamās atrasties uzmanības centrā, kas, pašai negribot, arī izdevās. Šī mazā radībiņa, kas pirmo reizi mūžā tik ļoti sajūsmināja manu sirdi, bija parka vīngliemezis, kuru biju sastapusi jau desmitiem reižu, tomēr vēl nekad tas nebija sagādājis tik milzīgu prieku, kaut arī sākumā neapzinājos, kāpēc. Glumais un, kā daudziem šķiet, neglītais kustonis, kuram vienaldzīgi die-nas laikā garām paiet simtiem cilvēku, ar savu domīgo un it kā lūdzošo skatienu lika man aizdomāties par dzīvi un tās jēgu. Tas bija tikai nevainīgs skatiens, kas, iespējams, nemaz nebija veltīts man, tomēr tas tik daudz nozīmēja izpratnei par to, ka arī šis gliemezis elpo, alkst gaismas, valgmes un esības. Arī viņā paslēpta nenovērtējama pa-saule un maza, jauka dvēselīte, kuru tā īsti iepazīt spēj retais no mums.

Parka vīngliemezis pēkšņi sastinga. Likās, ka tas uzrunā mani no apakšas, piekļāvies ērkšķogu krūma lapai, taču es nespēju sadzirdēt ne vārda, ne skaņas. Tomēr es sajutu... Tas kaut ko čukstēja, taču es nespēju sadzirdēt. Klusiņām čukstēja tāpat kā jūras viļņi, kuriem bija jābūt kaut kur pavisam līdzās. Un man radās uzmācīga vēlme sacīt viņam kaut vārdu, kaut tikai vienu vārdu. Un tajā brīdī man likās, ka viņš izprata manis sacīto.

Milzīgs prieks iespraucās manā sirdī. Likās, ka cauri visšaurākajiem mana organisma kapilāriem plūst mīlestības pērles. Pērles, kuras glabā sirds. Tās, kurās ietverts viss maigums, cēlums, dāsnums un tīrība, kas ir spējīga būt un pastāvēt šajā pasaulē.

Tajā agrajā jūnija rītā, sastopot šo dabas brīnumiņu, radās izpratne par to, ka ir vēlme visu nevajadzīgo, satraucošo, apbēdinošo – visu – izgrūst ārā, ielaižot sirdī un domās dabas zaļo mieru – agra rīta mieru. Izzūdot... Lai atkal no jauna iekļūtu citā pasaulē, kur nav tikpat kā sistemātiski nodalītas skumjas no līksmības, kur paveras acu priekšā skaistākais, ko jebkad redzējis cilvēks savām mūžīgi domīgajām acīm. Un nav jau nekāds brīnums, ka tā notiek. Darbs tur valda, nenoliegsim to. Lai cik lēnas liktos parka vīngliemeža kustības, tas tomēr cītīgi pārvietojās ar zināmu vienaldzību par to, ka viņu novēro un pat apbrīno. Nekas nespēja aizkavēt viņu nokļūt līdz zaļajai lapai, kurā vēl bija manāma rasa, lai izbaudītu brokastis, kaut arī priekšā bija neskaitāmi akmeņi, apauguši sūnām.

...Te vīngliemežu bija daudz, un katrs no viņiem bija īpašs. Gan ar tumšu čaulu, kas bija nokļuvis koši sarkanos lakstos tikpat kā zirnekļu tīklos, gan arī gaišāku un mazāku, kurš tiecās uzkāpt augstās virsotnēs, un kāds, kas paslēpies starp milzīgām lapām, iedams savu ceļu. Netrūka arī tādu, kas tiecās uzrāpties lakstaugu galos vai vienkārši pavērot apkārtni, slēpjoties no saules stariem aiz akmeņiem, kas sen pārklājušies sūnām.

Nolēmusi pavērot to, ko sen kāroja mana sirds, nebiju vīlusies, jo ne jau ik dienu ir iespēja redzēt, kā parka vīngliemezis, cieši sažņaudzis svaigu lapu, to ar mēlīti lēnām notiesā, būdams apmierināts un laimīgs. Un ne tik bieži var dzirdēt to kluso lapas čaukstēšanu, kad tā kļūst par laupījumu, pazuzdama mutes dobumā.

Bez skaita tur viņu bija. Daudz vairāk, nekā jebkad savā mūžā biju satikusi. Likās, ka esmu nonākusi paradīzes dārzā ar iespēju iepazīt un atkal no jauna satikt sen iegūtas vērtības. Man tās tādas bija. Kaut tikai mazas kreatūras, tomēr tās veidoja manu pagātni, tagadni un līdz ar to arī nākotni. Katrai no tām bija vēlme palīdzēt tikt pāri cilvēka veidotajām takām, ikkurai – uzsmaidīt un nopriecāties par to vienkāršību un gaišumu, ko tās izstaroja. Un sapratu: jo šķietami maznozīmīgāks gadījums notiek, jo svarīgāks un dārgāks tas kļūst.

Daba. Dzīvība. Esība. Parka vīngliemeža sastapšanas dēļ izpratu, cik ļoti daudz nozīmē būt un pastāvēt. Bet vai tikai gliemezis? Uz šo jautājumu spēj atbildēt tikai mūsu dvēsele un sirdsapziņa, kas reizēm nevēlas atklāt savu pa-tieso būtību. Un var būt, ka, atrodot patiesāko un pareizāko atbildi pašiem sev, mēs spēsim ik rītu mosties ar smaidu, sajūtot sev līdzās to nelielo pērli, kas jāglabā kā lielākais dārgums, jau labi apzinoties, kāpēc. Dzīve man dāvāja šo pērli, un no tās es nebūšu spējīga atteikties vairs nekad. •