Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Arhitekts Pēteris Blūms

Kalnciema ielas koka nami atjaunotā krāsojumā

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Apburtā princese – Rīga

Lelde Stumbre


Rīgas pilsēta sadalīta priekšpilsētās. Tā tas bija jau padomju laikos, kad visi dzīvojām rajonos ar dīvainiem nosaukumiem: Ļeņina, Ļeņingradas, Kirova un Maskavas. Īsti nevarēja saprast, kāds šiem nosaukumiem sakars ar Rīgu. Arī tagad mirkli jāpadomā, līdz saproti, kādēļ mums ir Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales priekšpilsētas. Ak, jā, – no Kurzemes priekšpilsētas izbraucot, pa visīsāko ceļu nokļūsti Kurzemē, no Latgales – Latgalē un tā joprojām. Tomēr pilsētas dalījums četrās nevienlīdzīgās daļās vienmēr bijis mākslīgs, un iedzīvotāji parasti saka vienkārši un saprotami: es dzīvoju Vecrīgā, Iļģuciemā, Purvciemā vai Torņkalnā. Cilvēks tomēr ir nelabojams individuālists un negrib, ka viņu iejauc kopējā putras katlā, viņš vēlas uzsvērt savu piederību kādai vietai, lepoties, ka te dzīvojuši viņa senči jau trīs paaudzēs, ka arī bērniem dzīvoklis jau privatizēts vai ka vecā māja spītīgi tiek remontēta un arvien uzlabota. Protams, mūsdienās cilvēki ir mobilāki – dzīvesvietas tiek mainītas samērā bieži, un, piemēram, Ķīpsalā vietējo pamatiedzīvotāju tikpat kā vairs nav. Tur veidojas cita kopiena, bet ne mazāk individuāla, un arī tā pamatoti

lepojas, ka viņu mājvieta ir Ķīpsalā, nevis kādā visai izplūdušā Kurzemes priekšpilsētā. «Vai nebūtu tikai loģiski,» – to visu man stāsta arhitekts Pēteris Blūms, kuram oriģinālu ideju pilsētbūvniecības jomā nekad nav trūcis, «ja Rīgas Domi veidotu Torņkalna, Iļģuciema, Purvciema vai Ķīpsalas iedzīvotāju izvirzīti pārstāvji? Viņi taču vislabāk saprastu katra šā rajona gan būvnieciskās, gan satiksmes, gan zaļās zonas problēmas un vajadzības.»


No Pelnrušķītes par princesi

Tomēr tā nu tas pašlaik ir un, gribējās jau teikt, tur neko nevar darīt, bet laikam tā vis gluži nav. Saprotams, ka vienmēr var kaut ko darīt, ja vien satiekas īstie cilvēki un viņu domas lido vienā virzienā. Tieši tā ir noticis, vērojot Kalnciema ielas brīnumainās pārvērtības, kas risinājās mūsu acu priekšā oktobrī un novembrī. Sajūta bija savāda: Kalnciema ielas tā sauktie grausti un koka būdeles pēkšņi pārvērtās līdz nepazīšanai un iela uzplauka kā krāšņs, senatnīgs zieds, braucot pa kuru, galva griežas uz visām pusēm kā vējrādītājs, lai spētu aptvert visu ieraugāmo.

Nu gan varēsim lepoties un lielīties ciemiņiem, kuri no lidostas brauc iekšā pilsētā: re, re, kas mums ir! Arī mūsu prezidentei nu būs ko teikt un slavēt! Nez, vai tiešām viņa bija aizmirsusi amerikāņu tik iecienīto pasaku par Pelnrušķīti – arī Kalnciema ielai vajadzēja tikai nedaudz notraukt kvēpus un putekļus, pašūt skaistu kleitu un ielikt rokās puķu pušķi. Un pārsteidzoši īsā laikā šī iela kļuvusi par Rīgas pilsētas lepnumu.

Pēteris Blūms Kalnciema ielu pazīst labi; jau 1997. gadā viņš rakstīja, ka vajadzētu restaurēt un atjaunot tās namus, lai uzsvērtu Rīgas pilsētas kultūrvēsturisko vērtību. P. Blūms ir pārliecināts, ka būtībā var runāt par laiku pirms grāmatas «Koka Rīga» publicēšanas, kad neviens neizrādīja īpašu interesi par vēsturisko koka apbūvi un palika kurli arī tad, ja tika runāts par Kalnciema ielu, un laiku pēc grāmatas publicēšanas. «Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas uztveres un attieksme pret koka apbūvi Rīgā,» saka Pēteris. «Un rekonstrukcijas darbi, kas sākušies Kalnciema ielā, ir šīs grāmatas praktiskais rezultāts.»

Iedod velnam mazo pirkstiņu...

Laikam jau visām lietām jānotiek tām paredzētajā laikā, un pagājuši gandrīz desmit gadi, kad Pētera neprātīgā fantāzija par Kalnciema ielu ir piepildījusies. Protams, ne jau pilnīgi un līdz galam. Tas ir tikai tāds nevainīgs sākums. Iela nav izstāžu zāle, kur bildes sakārtas blakus cita citai un mums ar to ir gana. Nams pilsētā – tā ir ne tikai fasāde, bet arī sānsienas, ietve, lievenis, durvis, logi, priekšpagalmi, iekšpagalmi, apgaismojuma objekti, apstādījumu zona. Tas viss veido ielu, manas un tavas dzīvesvietas vidi, noskaņu, atmosfēru un galu galā – iedzīvotāju labsajūtu.

Pilsētvides objekts – cilvēks

Pēteris Blūms ir pārliecināts, ka pilsētas kopainu veido ne tikai nami un ielas, bet arī cilvēks. Viņa uztverē Kalnciema ielas strauji sāktā rekonstrukcija jāturpina, tagad domājot arī par cilvēkiem, kas dzīvo visās šajās skaisti krāsotajās mājās. Pirmām kārtām jāpabeidz fasāžu atjaunošana visām Kalnciema ielas mājām. Taču tas saistīts ar nenokārtotajām Rīgas Domes un namu saimnieku juridiskajām attiecībām. Bija saimnieki, kas remontdarbus uztvēra ar entuziasmu un remontdarbus bija sākuši paši, taču bija arī tādi, kuri atteicās no Rīgas Domes piešķirtā finansējuma, – pārsvarā tie bija daudzdzīvokļu namu apsaimniekotāji, kur iedzīvotāji nevarēja kopīgi vienoties – vai viņiem vajag atjaunot fasādi, vai tas nav nepieciešams. Kalnciema ielas attīstības koncepcijā Pēteris Blūms redz arī tālākos darbības plānu: jāsāk labiekārtot Kalnciema ielas braucamo daļu, izveidojot vairākas «kabatas» transportam, vairākas gājēju pārejas; samazināt iespējamo braukšanas ātrumu pat līdz 30 km/h; jāiekārto stilistiski piemērots nakts ap-gaismojums, kas izceltu namu skaistumu un individualitāti; namus, kas novietoti pārāk tuvu ielas braucamajai daļai, varētu norobežot ar nelieliem dubļu aizsargiem-sētiņām (tādi ir izveidoti, piemēram, Vācijā); vajadzētu sakārtot milzīgo Slokas un Kalnciema ielas krustojumu, ko arī ieskauj arhitektoniski efektīgas un nozīmīgas ēkas, jo pašlaik šī vieta ir galvenā sastrēgumu vaininiece.

Kāpēc tieši Kalnciema iela?

Jā, kāpēc ne Daugavgrīvas iela vai jebkura cita Rīgas iela, kur vēsturiski interesantu namu netrūkst? Kāpēc jāveido tāda «Potjomkina sādža» – kad brauc ciemiņi, tad tik sāk rosīties un nokrāso namu fasādes, lai ir tā «smuki»! Tamlīdzīgus satrauktus izsaucienus pēdējos divos mēnešos esam daudz dzirdējuši. Bet Pēteris atbild mierīgi: «Tāpēc, ka bija cilvēki, kurus interesēja šī iela, un kopā ar organizāciju «Latvia Nostra» mēs cīnījāmies par šo ielu gandrīz trīs gadus. Vai tu zini, kā nogurdina tāda sabiedriska darbošanās?» Jā, zinu. «Bet to var paveikt jebkurš. Katrs, kurš grib, lai viņa iela būtu skaista un sakopta. Vienīgi... nevajadzētu pārspīlēt ar to pucēšanu. Vēsturiskas vietas, nami un ielas zaudē savu pievilcību un oriģinalitāti, ja tās noberž līdz spīdumam. Bet es tiešām uzskatu, ka Kalnciema iela ir aizsākusi procesu. Tagad ir skaidrs, ka to var izdarīt, var izdarīt salīdzinoši ātri un ar visai pieticīgiem līdzekļiem. Tas ir pozitīvs stimuls tālākiem darbiem Rīgā, un man prieks, ka Rīgas Dome tam piekrita.»

Ar arhitektu Pēteri Blūmu ne tuvu vēl neesam izrunājušies, tādēļ nākamā gada «Vides Vēstis» piedāvās ikmēneša ceļojumu pa Rīgu kopā ar viņu – «Es dzīvoju Rīgā, Daugavgrīvas (vai kādā citā) ielā». •