Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

AES Vācijā

Ignalinas AES
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai ir iespējams uzzināt patiesību par AES?

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»


Lēmums par jaunas atomelektrostacijas (AES) celtniecību Ignalinā vēl nav pieņemts – pagaidām Latvija, Lietuva un Igaunija ir vienojušās tikai izskatīt būvniecības iespēju. Kamēr speciālisti rēķina un aplēš iespējamos ieguvumus un zaudējumus, sabiedrībā pamazām sāk virmot kaislības. Vieni ir «par», otri – «pret», un katram ir savas attieksmes pamatojums. Vai tiešām AES ir lielākais iespējamais ļaunums? Vai par AES ir tikai viena patiesība un vai to ir iespējams atrast?

Ir dažas patiesības, kuras nedrīkst aizmirst, runājot par iespējamo AES būvniecību Ignalinā. Pirmā – pašlaik Latvija nespēj saražot sev nepieciešamo elektroenerģijas daudzumu. Otrā patiesība – mēs, tāpat kā Eiropa, aizvien vairāk kļūstam atkarīgi no Krievijas gāzes un arī naftas piegādēm. Krievijas ietekme Eiropas politikā pamazām kļūst arvien labāk redzama, un ir skaidrs, ka Latvijai tas var nest divkāršu zaudējumu – ne tikai Krievijas mēģinājumus ietekmēt valsts politiku tiešā veidā, bet arī pastarpināti, caur Eiropas Savienību mēģinot panākt sev vēlamos lēmumus Latvijas parlamentā un valdībā. Ja vēl atceras par naftas un gāzes tirgus lobijiem, kuri neatkarīgi no savas politiskās pārliecības vēlas savu izdevīgo stāvokli saglabāt, tad ir acīm redzami, ka mums jāatrod veids, kā sevi nodrošināt ar vajadzīgo elektroenerģijas daudzumu. Vietā ir arī atcerēties, ka prātīga dzīvošana un elektroenerģijas taupīšana nākotnē gan būs neizbēgama, bet neatrisinās elektroenerģijas deficītu. Lai atbildētu uz jautājumu, vai AES mums ir vajadzīgs un izdevīgs projekts, ir jāatrod atbildes uz trim jautājumiem. Pirmais jautājums: vai AES nodrošinās mums visu līmeņu neatkarību, pirmām kārtām jau no Krievijas? Otrais: vai ekonomiski tas ir izdevīgi un vai elektroenerģijas tarifu sadārdzinājums būs lielāks, ieguldot naudu AES celtniecībā un pēc tam pērkot elektroenerģiju, vai arī tarifi vairāk sadārdzināsies, ja attīstīsim jaunās tehnoloģijas, kas balstās uz atjaunojamo resursu izmantošanu? Trešais jautājums: cik lielu kaitējumu AES var nodarīt videi un vai apgalvojumi, ka tas ir kaitīgs enerģijas ieguves veids, atbilst patiesībai? Pirms mēģināt ja ne atrast nepastrīdamas atbildes uz šiem jautājumiem, bet dot ieskatu, kur un kā tās meklēt, palūkosimies, kas AES jomā notiek pasaulē.


16 procentus pasaules elektroenerģijas saražo AES

Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras dati liecina, ka pašlaik pasaulē darbojas 443 kodolreaktori, kas saražo 16% no pasaulei nepieciešamās elektroenerģijas. Pašlaik notiek arī 27 jaunu kodolreaktoru būvniecība. Minētie skaitļi liek domāt, ka notiek atomenerģētikas atdzimšana un savā ziņā reabilitācija. Tā arī ir, un šim «reabilitācijas» procesam ir divi iemesli. Pirmais: naftas un gāzes cenas aizvien pieaug, turklāt palielina atkarību no piegādātāja. Otrais iemesls ir tas, ka ogļu izmantošana palielina siltumnīcas efektu un paātrina globālo sasilšanu. Trešais iemesls ir tas, ka būtiski ir uzlabota AES tehniskā drošība un efektivitāte.

Turklāt jāatzīmē, ka pašlaik vairākās pasaules valstīs notiek jaunu AES celtniecība: Argentīnā (1), Somijā (1), Ukrainā (2), Krievijā (4), Ķīnā (2), Irānā (1), Indijā (8) un Japānā (1). Tiesa, socioloģiskās aptaujas rāda, ka pasaules valstu iedzīvotāju attieksme pret atomenerģijas izmantošanu ir dažāda. Zviedrijā, kur AES saražo 45% no visa elektroenerģijas daudzuma, 1980. gadā notika referendums, kurā iedzīvotāji nobalsoja par to slēgšanu līdz 2010. gadam. Arī Vācija, kur AES saražo 33% no visas elektroenerģijas, ir apņēmusies līdz 2020. gadam slēgt visus kodolreaktorus. Savukārt ASV, Ķīnā un Francijā attieksme pret atomenerģiju ir pozitīva.

No kā būsim atkarīgi?

Mums tuvākais kodoldegvielas ražotājs ir Krievija, un jau izskanējuši publiski apgalvojumi, ka kodoldegvielu Lietuvai tomēr nāksies pirkt no Krievijas. Tiesa, pašlaik interesi par jaunā kodolreaktora būvi ir izrādījuši atomenerģētikas uzņēmumi no Krievijas, franču un vācu uzņēmums, briti, amerikāņi un kanādieši. Diskutējot par to, vai kodoldegvielu nāksies iepirkt no Krievijas, publiskajās diskusijās tiek aizmirsts, ka kodolreaktori atšķiras un ka visiem kodolreaktoriem neder viena un tā pati kodoldegviela. Tas nozīmē – ja kodolreaktoru būvēs, piemēram, franču kompānija, tad tam derēs tikai Francijā ražota kodoldegviela. Protams, ja Baltijas valstis par būvētāju izvēlēsies krievu kompāniju, tad derēs tikai Krievijā ražotā kodoldegviela. Katrā gadījumā, būvniecības līgumā ir atrunājami vajadzīgie nosacījumi, lai kādā jaukā dienā neizrādītos, ka mēs atkal esam atkarīgi no Krievijas labvēlības. Ja runājam par citiem enerģijas ieguves veidiem, vietā ir atcerēties, ka, piemēram, ogles Latvijā neiegūst, tādēļ ogļu stacija varbūt tomēr nav labākais risinājums, ja domājam par neatkarīgu enerģijas ražošanu Baltijā un Latvijā. Protams, iebildumu nevarētu būt pret vēja ģeneratoriem, vienīgā bēda, ka to vajadzēs ļoti daudz, tādēļ rodas jautājums – kur tos izvietot? Šķiet, ka vissaprātīgākais lēmums būtu izmantot dažādus elektroenerģijas ieguves veidus, ja atsakāmies no AES, tomēr pašlaik ir grūti spriest par jauno tehnoloģiju izmaksām, tādēļ nākas domāt ne tikai par politisko un ekonomisko neatkarību no citām valstīm, bet arī par to, vai mūsu dzīve nekļūs izmisīgi atkarīga no elektroenerģijas tarifiem. Šķiet, pagaidām uz šo jautājumu atbilde nav atrodama. Ja arī valsts neieguldīs budžeta naudu koģenerācijas, biomasas izstrādes, vēja ģeneratoru un citu jauno tehnoloģiju attīstībā, investori gribēs atgūt savu ieguldīto naudu, tādēļ tarifu kāpums ir neizbēgams ne tikai uzbūvējot AES, bet arī izmantojot elektroenerģijas ražošanai atjaunojamos resursus. Lai nu kā, bet pašlaik par izmaksām un tarifiem nevaram droši spriest, tāpat kā par to, vai ir iespējams uzbūvēt AES un iepirkt kodoldegvielu, ar garantijām, ka izvairīsimies no Krievijas ietekmes. Tiesa, vairāki aptaujātie speciālisti apgalvo, ka atkarība no Krievijas noteikti samazināsies pat tad, ja kodoldegvielu iepirks Krievijā, jo kodoldegvielas izmaksas kopējā AES budžetā 60 gadu darbības laikā ir mazāk par 10%. Kodoldegvielas cenas pieaug daudz lēnāk nekā naftas cenas. Lēnāku kodoldegvielas cenu pieaugumu ietekmē arī tas, ka naftu ir grūtāk uzglabāt nekā svaigu kodoldegvielu. Tāpēc, pēc speciālistu domām, svarīgāk ir tas, kas cels un kas nojauks AES.

Cik zaļa un droša ir kodolenerģija?

Neapšaubāmi, ka jautājums par kodolatkritumu glabāšanu ir būtisks un liek ar aizdomām raudzīties uz cilvēka dzīves izpratnē gandrīz vai mūžīgu starojuma avotu. Speciālistu viedoklis šajā jautājumā ir visai vienots, un to varētu apkopot šādi: «Lietotās kodoldegvielas glabāšana ir vājākais punkts, un te tiešām nepieciešams sabiedrības spiediens, lai nodrošinātu šīs degvielas drošu glabāšanu. Nav tiesa, ka neviens nezina, ko iesākt ar lietoto degvielu. To var pārstrādāt (tikai tas gan pašlaik nav ekonomiski izdevīgi!) un uzglabāt līdz brīdim, kad to būs ekonomiski izdevīgi pārstrādāt. Lietotā degviela jāglabā dziļi pazemē, lai tuvāko dažu simtu tūkstošu gadu laikā no šādas glabātavas neizkļūtu nekas, bet, ja kaut kas tomēr izkļūtu, tas nevarētu sasniegt zemes virsējos slāņus vai gruntsūdeņus, tādējādi ietekmējot tos cilvēkus, kas tālā nākotnē dzīvos šādas glabātavas tuvumā. Pieredze šajos jautājumos ir zviedriem un beļģiem, turklāt beļģu variants – glabāt visu mālos – ir Latvijas un Lietuvas gruntīm tuvāks nekā zviedru – glabāt visu granītā. Lietotās degvielas jautājums ir svarīgākais, kas vismaz projekta līmenī jāatrisina, pirms tiek uzsākta jaunu AES celtniecību, un degvielas glabātavai jābūt gatavai ne vēlāk kā gadu pēc AES darbības sākuma.» Savukārt par iespējamajiem terora aktiem, kas AES padara bīstamas, nācās uzklausīt arī atšķirīgus viedokļus no šajos jautājumos vispārpieņemtajiem, proti, jaunās paaudzes AES korpuss var izturēt lielā Boeing triecienu; visās AES ir vairākas neatkarīgas drošības sistēmas, kas padara cilvēka faktoru par gandrīz nebūtisku (izņēmums – ja cilvēks apzināti citu pēc citas atslēdz drošības sistēmas, bet tam nepieciešama vairāku cilvēku saskaņota rīcība); AES apsardzes spējas un darba metodes gan saprotamu iemeslu dēļ tiek slēptas no sabiedrības, taču tās ir ievērojami uzlabojušās kopš 2001. gada 11. septembra. Pēc dažu ekspertu domām, pašlaik teroristi nav ieinteresēti aiztikt AES, jo tās neatrodas lielās pilsētās, bet teroristiem ir svarīgi radīt paniku un uzreiz un acīmredzami iesaistīt ļoti daudz cilvēku. Turklāt iekļūt AES ir gandrīz neiespējami, un, pat iekļūstot AES, esot maza varbūtība, ka terora aktu izdosies veikt. Lai nu kā, ir skaidrs, ka vismaz dažu speciālistu un ekspertu domas atšķiras no publiski jau izskanējušiem viedokļiem.

Ir jāizpilda noteikumi

Latvijā līdz šim publiski paustie viedokļi, kas ir bijuši vai nu pret AES celtniecību, vai arī ir bijuši visai nenoteikti, lika «Vides Vēstīm» vaicāt kādam no aptaujātajiem speciālistiem, kurš nepārstāv neviena politiskas vai ekonomiskas intereses, kāda ir viņa attieksme pret AES celtniecību Ignalinā. Atbilde bija ļoti noteikta: «Esmu pret jaunas AES celtniecību Ignalinā bez iepriekšējas situācijas izvērtēšanas, tehniski ekonomiskajiem pamatojumiem, konsultācijām ar iedzīvotājiem, ietekmes uz vidi novērtējuma, degvielas iepirkšanas jautājumu atrisināšanas, lietotās degvielas drošas glabāšanas iespējām utt. – jautājumu loks, kas jāaptver pirms jaunas AES būvēšanas, ir ļoti plašs un ilgstošā laika periodā pacietīgi risināms. Kā to izdarīja Somijā, kur pašlaik ceļ jaunu AES. Tieši šaubas par to, vai Lietuvā (it īpaši, ņemot vērā tagadējo steigu un bailes no enerģijas bada) šos jautājumus spēs adekvāti risināt, ir manas nostājas pamatā pret šo AES. Ja man būs pārliecība, ka visi jautājumi tiks pilnīgi atrisināti, tas ir, ja man vairs nebūs jautājumu AES cēlējiem, man vairs nebūs arī argumentu pret šīs AES celtniecību. Zinu, ka normālos apstākļos AES ir viszaļākais enerģijas ieguves veids pēc vēja ģeneratoriem un konkurē ar saules enerģijas izmantošanu (protams, ja ņemam vērā tos atkritumus, ko rada saules bateriju ražošanas process). Vienīgi AES izmaksu (projektēšana, celtniecība, izmantošana, nojaukšana, izmantotās degvielas glabāšana) kopsummā 60 gados ir mazāka, līdz ar to elektrība – lētāka, rēķinot uz kWh.» Atliek vien piebilst, ka saules bateriju izmantošana Latvijā klimata dēļ nav efektīva, bet to ražošanā tiek izmantoti tā dēvētie retzemju elementi, kuru iegūšanai, koncentrēšanai un ievietošanai baterijā izmanto tehnoloģijas, kas ražo atkritumus, tajā skaitā arī TENORM (technologically enhanced naturally occurring radioactive material) jeb, citiem vārdiem sakot, radioaktīvos atkritumus. Starp citu, iegūstot naftu no zemes dzīlēm, arī parādās TENORM, tāpat kā sadedzinot ogles vai dabasgāzi termiskajās spēkstacijās, gaisā kopā ar CO2 aiziet arī radioaktīvais oglekļa izotops 14C, bet ogļu pelnos arī ir TENORM. Tiesa gan, par to nekad nerunā, jo laikam ir nepatīkami atzīt, ka, piemēram, arī saules enerģijas iegūšana ir saistīta ar radioaktīvajiem atkritumiem. Katrā ziņā ir skaidrs, ka gandrīz jebkura cilvēka darbība, it īpaši enerģijas iegūšana, ietekmē vidi, tādēļ atliek tikai meklēt mazāk bīstamo enerģijas iegūšanas veidu.

Protams, aprēķina un izpētes darbi vēl tikai sākas, tomēr ir būtiski, lai sabiedrība saņemtu patiesu informāciju un lai tā prasītu no projekta īstenotājiem ievērot visus nepieciešamos nosacījumus. Pašlaik, pārskatot dzirdētos «par» un «pret» AES celtniecību, šķiet, ka cilvēku paviršība, politiska vai ekonomiska ieinteresētība vienā vai otrā virzienā ir bīstamāka par pašu atomelektrostaciju.

Mēs esam pret AES

Zaļā partija ir pret AES celtniecību, tādēļ «Vides Vēstis» uz sarunu aicināja vienu no partijas līdzpriekšsēdētājiem Induli Emsi, kura argumenti racionāli un loģiski apkopo visus līdz šim dzirdētos iebildumus ekoloģijas, ekonomikas un politikas jomās. Protams, zaļā politiķa sacītā vērtējums paliek katra paša ziņā.

Kāpēc, jūsuprāt, tas ir mīts, ka AES dos mums neatkarību no Krievijas?

AES izmanto ne pārāk daudzās pasaules valstīs, kuras savu politiku šajā jautājumā rūpīgi koordinē. Domāju, ka kodolenerģiju droši var izmantot un būt neatkarīgas tās valstis, kurās iegūst urānu un plutoniju. Latvijai un arī Baltijai šādu iespēju nav. Tas nozīmē, ka kodoldegvielu nāksies pirkt, un ļoti iespējams, ka pirkt nāksies no Krievijas. Krievija prot pasaules tirgū izlikt savas kārtis un prot arī pasniegt palīdzīgu roku, ja kādam vajadzīga palīdzība enerģētikas jomā. Sākotnējās sarunās Krievija kodoldegvielu noteikti piedāvās par ļoti pieņemamu cenu. Tas nozīmē, ka Krievija lielā mērā kļūs par noteicēju un vēlāk jau varēs censties ietekmēt Baltijas valstu politiku, manipulējot ar kodoldegvielas cenu. Pat tad, ja sākumā tiks īstenots cits scenārijs un Baltija iepirkumu izdarīs, piemēram, no Francijas, vēlāk viss var mainīties. Atcerēsimies kaut vai to, kā Lietuvā, būvējot Būtiņģes termināli, tirgū ienāca amerikāņu kompānija. Lietuvas valsts pat piemaksāja no sava budžeta, lai tikai amerikāņi nostiprinātos tirgū, – faktiski Lietuva budžeta līdzekļus ieguldīja privātā biznesā. Pēc dažiem gadiem amerikāņi pārdeva savu kompāniju Krievijai ar visiem Lietuvas valsts ieguldījumiem. Tāpēc dzīvot šeit un domāt, ka jaunā AES būs neatkarīga no Krievijas, ir naivi un nozīmē nesaprast reģionālo politiku.

Un tomēr – kāpēc mēs nevaram pirkt kodoldegvielu no Francijas vai no kādas citas valsts?

Kodoldegvielu ražojošās valstis ir sadalījušas pasauli ietekmes zonās. Mēs esam Krievijas ietekmes zonā. Neviena cita valsts neienāks šajā zonā, ja neredzēs ļoti lielu perspektīvu mūsu reģionā. Kāpēc gan lai viņi tirgotos ar vienu AES, kas ir tālu no viņu kodolstaciju tīkla? Turklāt jāatceras, ka Krievijas speciālisti lielā mērā kontrolē Atomenerģijas aģentūru, kas atrodas Vīnē.

Vai AES nav izdevīga no ekonomiskā viedokļa? Tas, ka mums ir vajadzīga elektroenerģija, ir neapšaubāmi. Jautājums – kur to ņemt?

Labos gados mēs ražojam līdz 70% procentus no mums nepieciešamās elektroenerģijas, bet tas ir atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem, un ir gadi, kad spējam saražot vien 50%. Tāpēc ir skaidrs, ka mums vajadzīgs ģenerējošo jaudu pieaugums. Visā mūsu enerģijas patēriņa bilancē siltums aizņem aptuveni 60%. Tādēļ nesaprotu, kāpēc mēs neaprīkojam visas Latvijas katlumājas ar turbīnām, lai, ražojot siltumu, tiktu ražota arī elektrība. Visā Eiropā to dara, un patiesībā mums tas ir jādara, jo Eiropa prasa šo koģenerāciju. Savulaik, nošķirot siltuma un elektroenerģijas ražotājus, esam radījuši birokrātiskos šķēršļus, kas valstij ir jāpārvar. Tātad pirmā lielā iespēja ir koģenerācija. Otrā lielā iespēja ir biomasas izmantošana, jo augi uzkrāj sevī saules enerģiju daudz efektīvāk nekā jebkuras pēdējās paaudzes saules baterijas. Turklāt var izmantot visu augu, iegūstot biogāzi, kas darbina ģeneratoru. Piemēram, latvānis, tāpat arī rapsis, ir ideāls augs biomasai, no kuras iegūt biogāzi Tāpēc es saku, ka latviešu zemnieki var kļūt par naftas šeihiem, jo viņi var izaudzēt to, kas nepieciešams biogāzes ražošanai, tādējādi aizstājot naftu un gāzi. Turklāt biogāzes ražošanai noder jebkura organiska masa. Pie jaunajiem un daudzsološajiem enerģijas ieguves veidiem pieder arī tā dēvētā saules eļļas ieguve no visu veidu koksnes, kad tā augstā temperatūrā tiek ievadīta bezgaisa telpā, kur sadalās izmantojamās frakcijās. Kanādā šis tehnoloģiskais process ir pilnībā apgūts, pie mums pašlaik tas notiek eksperimentālā kārtā. Pašlaik mēs šķeldu izvedam uz Skandināviju, bet, apgūstot pilnīgu koksnes izmantošanu, mēs varam to atstāt Latvijā. Ja ar koģenerācijas, biomasas un koksnes pilnīgu izmantošanu vēl nevaram sevi pilnībā nodrošināt ar vajadzīgo elektroenerģiju un siltumu, tad varam celt ogļu termoelektrostaciju kādā no Kurzemes ostas pilsētām. Lai gan jaunās paaudzes ogļu stacijas vidi nepiesārņo, tās tomēr rada zināmas problēmas. Kioto protokola un siltumnīcas efekta izpratnē tas, protams, būs vēl viens slogs uz mūsu pleciem, lai gan mums vēl ir tīrā gaisa kvotas. Tomēr labāk ogļu stacija nekā AES. Vēl mums mazās HES jāpadara videi draudzīgākas, gādājot valsts atbalstu to īpašniekiem, lai viņi varētu iegādāties caurplūdes turbīnas. Mēs varētu arī beidzot īstenot ieceri attīstīt vēja parkus atklātā jūrā, jo tur tie netraucētu ne putnu migrācijai, ne arī iedzīvotājiem. Summējot visus šos enerģijas iegūšanas veidus, mēs sevi varam nodrošināt ar vajadzīgo enerģiju. Turklāt pašlaik absolūti nav skaidrs, cik maksās AES iegūtā elektroenerģija, jo tās tarifos noteikti tiks iekļautas arī vecās AES nojaukšana.

Ir skaidrs, ka AES ir ļoti dārgs projekts un ka elektroenerģijas tarifi neizbēgami celsies. Tomēr arī jūsu nosauktajos elektroenerģijas ieguves veidos būs jāiegulda milzīgi finanšu resursi – tātad tarifi celsies.

Koģenerācija prasīs finanšu ieguldījumu, bet tas atmaksāsies ar pārdoto elektroenerģiju. Runājot par biomasas izmantošanu un vēja ģeneratoriem, ir jāsaprot, ka, atverot tirgu, ienāks investori, kuri no budžeta neko neprasīs. Lielveikaliem taču budžeta naudu neviens neprasa. Tas, ka pašlaik investori gaida rindā, kad valsts beidzot būs ar mieru viņiem izsniegt, piemēram, vēja ģeneratoru licences, bet nekas nenotiek, liecina tikai par lielo naftas lobiju ietekmi uz Latvijas politiku. Protams, lai ārzemju investori nediktētu visus noteikumus, zemniekiem šajos uzņēmumos jākļūst par līdzīpašniekiem, jo viņi jau būs tie, kas ražos izejvielas biomasai.

Vai vislielākais AES drauds ekoloģijai ir jautājums par kodolatkritumu glabāšanu?

Jā, protams, neviens vēl īsti nezina, ko darīt ar noglabātajiem kodolatkritumiem, jo tie saglabā radioaktivitāti tūkstošiem gadu. Otrs lielais drauds ir terorisms, kas var radīt kodolsprādzienu. Patiesībā pasaulē neviens eksperts nešaubās par to, ka tāds terora akts notiks. Jautājums tikai – kur un kad. Tas, ka kodolincidenta iespējas ir samazinātas, paaugstinot tehnoloģiju līmeni un maksimāli izslēdzot cilvēka faktoru, ir nenoliedzami, bet tas nesamazina terora draudus. •

 

Darbojošos AES skaits pasaules valstīs

Lielbritānija 23   Ukraina 15
Francija 59   Krievija 31
Nīderlande 1   Armēnija 1
Beļģija 7   Pakistāna 2
Spānija 9   Ķīna 9
Vācija 17   Indija 15
Šveice 5   Japāna 56
Ungārija 4   Dienvidkoreja 20
Slovēnija 1   Dienvidāfrika 2
Čehija 6   Kanāda 18
Zviedrija 10   ASV 104
Somija 4   Meksika 2
Lietuva 1   Brazīlija 2
Slovākija 6   Argentīna 2
Rumānija 1   Bulgārija 4