Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Megana dzied slavas dziesmu eļļai

Autobuss «Unifried» un... daži pilnīgi droši divriteņi. Ja nu ievajagas...

«Unifried» kompānija ar dienišķajām eļļas tvertnēm. Tās saliek kā puzli autobusa aizmugurē.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vēstule no tālās Amerikas

Megana Beitika


Megana ir «Unifried» autobusa kolektīva biedre un ar autobusu, ko darbināja biodegviela, ceļoja pa visu Ameriku – no Sanfrancisko līdz Ņujorkai, tad uz Floridu un Teksasu. Latvijā Megana vienu gadu studēja Kultūras akadē-mijā. Kopā ar draudzeni viņa Rīgā grib atvērt ekogaleriju – darbnīcu, kurā notiks izstādes un dažādi citi pasākumi.


Esmu Amerikas puslatviete un bērnībā man ļoti garšoja «Makdonalda» bulciņas un «Kentuki» ceptie cālīši («Kentuki», līdzīgi «Makdonalda» ēstuvēm, arī piedāvā pārtiku, kas nav veselīga, bet Amerikā ļoti iecienīta – red.). Tagad man ir jau divdesmit seši gadi. Pagājušajā gadā es devos piecu mēnešu ceļojumā ar autobusu, ko darbināja augu eļļas degviela, un vairs negāju iekšā šajos restorānos, lai ēstu, bet meklēju eļļu tvertnēs aiz tiem.

Amerikā dzīvo 295 734 134 cilvēki, un viens cilvēks izlieto aptuveni 83 litrus eļļas. Šī izlietotā rapša, sojas vai citu augu eļļa atrodama aiz restorāniem milzīgās melnās tvertnēs, mucās un plastmasas pudelēs. Tā ir vai nu tīra, balta un cieta, dabiska kā pie ķīniešu un japāņu restorāniem, vai hidraulizēta – kā pie «Makdonalda». Mēs devāmies savā ceļojumā, lietojot biodegvielu un tīru augu eļļu. Jebkurš dīzeļmotors var darboties ar augu eļļu naftas vietā, bet tā ir jāšķidrina. Biodegviela ir ķīmiski šķidrināta eļļa – tīra augu eļļa ir šķidrināta ar siltumu.

SIA «Mežrozīte» vāc eļļu no visiem Baltijas valstu «Makdonaldiem», kā arī no «Chikko chicken». Nākamajā gadā «Mežrozīte» gatava saražot piecus tūkstošus tonnu biodegvielas gadā, bet lietotu eļļu tai pievieno tikai 100-150 tonnu. Pārējā ir no pašspiestām rapšu sēklām. Vienīgā strādājošā biodegvielas rūpnīca ir Naukšēnos, un iespējams, ka nākotnē būs vēl vairākas rūpnīcas pie Val-mieras un Rīgas.

Amerikā biodegvielu visvairāk ražo no sojas pupiņām. 2005. gadā saražoja aptuveni 284 miljonus litru biodegvielas. Lai saražotu biodegvielu lielā daudzumā, vajadzīgas apmēram 3-4 dienas. Tāpēc savam autobusam biodegvielu pirkām uzpildes stacijās, kuras atradām Nacionālās biodegvielas sabiedrības mājas lapā (http://www.nbb.org). Izlietoto augu eļļu lējām otrajā tvertnē.

Dīzeļmotoru jāsāk darbināt ar naftas dīzeļdegvielu vai ar biodegvielu. Tas tāpēc, ka tīra augu eļļa aukstumā var sacietēt. Ja motoru mēģinās iedarbināt ar sacietējušo degvielu, tas var aiziet bojā. Biodegviela arī var sacietēt, bet pie zemākas temperatūras. Pie biodegvielas var liet šķidrumu pret sasalšanu – antifrīzu.

Ja gribi braukt, jāpagaida, kamēr motors sasilst līdz aptuveni 72 grādiem, tad var mainīt biodegvielu vai dīzeli pret augu eļļu. Augu eļļas tvertnē ir vara caurule, kurā ievada karstu dzesēšanas šķidrumu no motora caur eļļu, lai to sasildītu. Eļļu pievada no tvertnes pa atsevišķām caurulēm cauri filtram uz ieslēdzējreleju, ko pārslēdz atkarībā no tā, kā grib braukt – vai nu ar eļļu, vai ar citu degvielu. Latvijā SIA «Iecavnieks» tagad ievieto arī augu eļļas tvertnes gan smagajos, gan vieglajos automobiļos, un galvenais inženieris Pēteris Antuzāns pats savu mašīnu darbina ar augu eļļu.

Mēs savā autobusā parasti piebraucām pie restorāniem, lai izpētītu augu eļļu, vai tā ir pietiekami tīra, lai lietotu, un vaicājām, vai nevaram to paņemt degvielai. Mums pārsteigti jautāja: «Kā, lūdzu?» Un tad gribēja arī uzzināt kaut ko par šo interesanto tehnoloģiju. Daži neticēja un atteicās eļļu dot. Bet, ja piekrita, mēs sūknējām eļļu no mucas uz katlu, sasildījām to uz mazas plītiņas, lējām caur 5 mikronu filtru (milzīgs, tā kā liela balta zeķe), sūknējām savā tvertnē un braucām tālāk. Atkarībā no tā, cik daudz eļļas mēs ieguvām, tvertni braukšanas kārtībā piepildījām aptuveni stundas laikā.

Džūlijas Taurenes Hillas autobusā «Mēs. Planēta» ir tehnoloģija, kā iepildīt un filtrēt sūkņus. Šī slavenā dabas aizsardzības aktīviste, kas divus gadus nodzīvoja 1000 gadu vecā kokā, lai to un tā apkārtni glābtu no cirvja, tagad brauc pa Ameriku, stāstot par savu pieredzi un atbalstot citus vides aizsardzības kustībā (http://www.circleoflife.org). Arī mūziķe Bonija Reita brauc automobilī, kura motoru darbina biodegviela, tāpat Villijs Nelsons un «Indigo Meitenes», kinoaktrise Derila Hanna un Džošs Tikels, kurš sarakstījis pirmo slaveno grāmatu par biodegvielu «No cepšanas ierīces līdz degvielas tvertnei».

Tagad Amerikā ir vairāk nekā 300 flotes un autoparki, kas izmanto augu eļļu savos transporta līdzekļos. Un vēl ir privātie biodegvielas un ilgtspējīgas tehnoloģijas izglītības autobusi, kas brauc ar biodegvielu un kura pasažieri arī stāsta un informē. «Mūsu vīzija», piemēram, ir autobuss, kas apgleznots ar dabas ainavām un uz kura rakstīts «Visas pasaules iedzīvotāju dēļ šis autobuss brauc ar pārstrādātu augu eļļu». Šā autobusa pasažieri brauc pa Amerikas skolām, stāda pie tiem augļu kokus, stāstot par kultūru un dabu. Viņi dejo afrikāņu bungu mūzikas pavadībā, ilustrējot cilvēku vienotību ar dabu (http://www.commonvison.org).

Šādi autobusi veido karavānas – divi vai vairāk autobusu, kas katru gadu brauc no Kalifornijas uz Kostariku, pa ceļam tiekoties ar ilgtspējīgas attīstības sabiedrību pārstāvjiem un apstājoties ar lekcijām pilsētiņās. Ceļojums beidzas Punta mona centrā, kur stāsta par ilgtspējīgu saimniekošanu lauksaimniecībā. Pagājušajā gadā ceļojumā brauca arī mūziķi, zinātnieki, leļļu teātra aktieri un tehniķi. Šogad būs viena «Ilgtspējīga dzīvesveida viesizrāde» cauri visai Amerikai, kurā stāstīs un lasīs lekcijas par ilgtspējīgas attīstības metodēm un tehnoloģiju (http://www.cleanfuelcaravan.com).

Mūsu autobuss tika nosaukts par «Unifried» – biodegvielas autobuss, ar kuru 2003. gadā nolēma braukt četri cilvēki no Kalifornijas. Autobusā ir bibliotēka, dīvāns, virtuve un piecas gultas. 2004. gadā mēs tur dzīvojām četri līdz desmit cilvēki, braucām aptuveni piecus mēnešus, apmeklējām dažādus festivālus, skolas, universitātes un zemnieku saimniecības. Mēs stāstījām un rādījām «kulinārijas šovus» – kā cilvēks pats var ražot biodegvielu (http://www.veggiebus.com).

 

Te ir «recepte» viena litra biodegvielas iegūšanai:

1 litrs eļļas; 200 ml metanola; 3,5-5 g sārma (tas atkarīgs no eļļas kvalitātes, cik daudz brīvas taukskābes ir eļļā – jo vecāka, jo vairāk; jaunai eļļai 3,5 g parasti pietiek).

Lai uzzinātu, cik daudz sārma vajadzīgs vecai vai lietotai eļļai, mēs titrēsim eļļu. Tam nepieciešams: 10 ml izopropilalkohola 1 ml eļļas fenols sarkans 1 g sārma 1 litrs destilēta ūdens

 

Latvijā sārms dabūjams a/s «Latvijas Ķīmija». SIA «Enola» pārdod fenolu un metanolu 2,5 litru pudelēs juridiskām personām. SIA «Mežrozīte» pasūta metanolu no Lietuvas un sārmu no Krievijas un Polijas.

Samaisiet sārmu kopā ar ūdeni. Mazāku daudzumu lieciet citā, mazākā traukā. Samaisiet kopā eļļu, alkoholu un divus trīs gabalus fenola. Pakāpeniski lieciet klāt sārma/ūdens maisījumu, līdz viss kļūst rozā. Sārms vajadzīgs par 4 gramiem vairāk, nekā tika lietots sārma/ūdens maisījums, piemēram, 2 ml maisījuma = 6 g sārma.

Kad esat izrēķinājuši, cik sārma vajag, samaisiet to kopā ar metanolu un lejiet traukā kopā ar eļļu. Trauku kratiet 10 minūtes, un tad tā lai stāv vairākas stundas. Biodegviela un glicerīns nogulsnēsies atsevišķi. Cik daudz metanolu lietosiet, tik arī iegūsiet glicerīna.

Tas ir sākums, eksperiments. Mēs dejojām cauri Ročestera skolas auditorijai, purinot biodegvielas bundžas un filtrus. Mēs stāstījām par savu pieredzi ar eļļu, cepot ar to, ēdot to, braucot ar to... Tā ir lipīga un laba lieta – atkritums, kas turpina būt noderīgs. •