Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Graboši kluči un maģiskas nūjiņas

Ilga Zemdega


Daudzas jaunās māmiņas apjauš, ka nepietiek tikai ar zeķīšu un jaciņu adīšanu mazulim – kaut kas jādara arī ar rotaļlietām. Visapkārt dzirdami dažādu ekspertu brīdinājumi par mantu toksiskumu. Un tajos vajadzētu ieklausīties, ja vien plastmasas klucis nav pirkts dārgā veikalā ar drošu sertifikāciju, bet vienkārši tirgū. Turklāt ar lētu, nenosakāmas izcelsmes mantiņu dāvināšanu īpaši grēko vecmāmiņas un radu tantes.

Pamazām prāts atgādina paziņu mājvietās pamanītas mantiņas – piemēram, arī neprasmīga adītāja, kura tikko uzadījusi pirmo zeķu pāri savā mūžā, spēs bez liekām grūtībām uzmargot košu, svītrainu tārpu ar simts kājiņām. Tā ir attīstoša un bērna uzmanību piesaistoša rotaļlieta.

Taču dažreiz māmiņas rosība līdz ar to arī beidzas. Gan ideju trūkums, gan tas, ka bērna uzmanību paguvusi piesaistīt TV kaste, ļauj atviegloti nopūsties un ieslēgt pirmo multeni. No tā laika zilais ekrāns tiek ekspluatēts kā bezmaksas aukle, un sirdi pārņem atvieglojoša sajūta, ka līdz ar to vecāku pienākums ir izpildīts uz ilgiem gadiem. Protams, tas skan ironiski, bet tādas situācijas nav retums.

Lai tā nenotiktu un lai izvairītos no toksisku mantiņu iepirkšanas, aizbildinoties ar to, ka «nekā cita smuka taču nebija!», sniedzam šo materiālu kā padomu krājumu visu pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem, vecvecākiem un rauguļos nācējiem.


Manta ar māmiņas sirdi

Vispirms uz sarunu aicināju Rīgas bērnudārza «Priedīte» audzinātāju Sandru Ķirsi. Piebildīšu, ka par šo «zaļo» bērnudārzu «Vides Vēstis» rakstīja pagājušā gada septembrī.

Vispirms audzinātājai Sandrai jautāju, kādēļ nevar tā vienkārši aiziet uz veikalu un nopirkt? Izrādās, ka vislabākā manta ir tā, kuru bērns redz topam. Vispirms mazais noskatās, kā mamma rosās un kā no dzijas, dažādiem drēbju gabaliņiem kaut kas veidojas. Ir ļoti svarīgi, lai bērns redz, ka māmiņa gatavo spēļmantu, nevis slepus, kamēr bērns guļ, bet tad, kad turpat vien rosās. Protams, tas bieži vien ir traucējoši, bet var taču arī mazo iesaistīt – dot aptaustīt lupatiņas, lentītes, «nogaršot» dzijas kamolu.

Ir vēl viena lieta, par kuru parasti nerunā, – bērnam ir jājūt māmiņas emocijas radošajā procesā. «Tas ir tas, kā es jūtos, kad es to daru. Visas savas emocijas, kas ir sirdī, jāliek laukā: prieks – re, sanāca! Ak vai, nesanāca, un es esmu dusmīga. Materiāls neatbilst, diegs plīst... To visu daru zināmu, runājos pati ar sevi. Bērns vēro mammas iekšējās sajūtas, jo ikdienā to pietrūkst. Parasti no veikala tiek atnesta un nolikta kāda bezpersoniska lieta: še, spēlējies! Turklāt pieaugušais var būt drošs – ja manta salūzīs, pats varēs arī salabot. Ja veikalā pirktajai plastmasas mašīnai nokrīt ritenis – tā jāmet ārā un jāpērk jauna. Ja koka mašīnu gatavojis tētis, viņš noteikti zinās, kā riteņus salabot,» skaidro Sandra.

Turklāt veikala mantas ar savu vienveidību veicina strauju mantu apnikšanas procesu. Ikviens zina, cik ātri ļoti kārotā lieta bērnam apnīk un tiek nomesta malā. Lielākoties tas ir tādēļ, ka pirktās mantas visbiežāk ir ga-tavotas no viena materiāla – vizuāli atšķirīgi dzīvnieciņi uz tausti ir vienādi, ar vienāda veida pildījumu. Un tas vairs nav interesanti. Iespējams, ka četrus piecus gadus vecam bērnam rotaļlietas izskats un tēls ir svarīgs, bet mazākam cilvēciņam daudz būtiskāks ir materiāls, tāpēc viņam vajag kaut ko čaukstošu, čabošu, grumbuļainu, lai var attīstīt taustes sajūtas.

No audzinātājas Sandras pieredzes: «Kad gatavo pats, var kopā likt ļoti daudz un dažādus materiālus – gan kokvilnu, gan linu, gan vilnu –, biezāku vai plānāku audumu, iestrādāt zīdu. Neesmu ļoti kategoriska pret sintētiku – lai bērns jūt atšķirību. Ir vēl viens noteikums, lai bērns ar šo rotaļlietu ilgi spēlētos – mantai jābūt pēc iespējas vienkāršākai. Lai ar to var celt māju, siet kurpi, lai no tā var izveidot sauli, pat torti – materiālam jārosina iztēle. Brīžos, kad pie rokas nekā cita nav, to var pārveidot par ko citu. Piemēram, mūsu grupā meitenēm rotaļās visbiežāk piedalās nevis lelles, bet gan vienkārši koka kociņi – ap tiem var aptīt tamborētu lentu, un tas kļūst par saldējumu, mikrofonu, pat burvju nūjiņu. Vēl ļoti noderīgi ir dažāda izmēra koka gabaliņi, kubiciņi, plāksnītes, koka kluči – ar caurumiem un bez. Tos var sakraut kaudzītēs, sabāzt tajos koka nūjiņas, savienot...»

Kad bērns ir sasniedzis jau saprātīgu vecumu – aptuveni sešus septiņus gadus –, aktuāla kļūst māju celšana. Te noder viss: matrači, segas, spilveni, lakati, krēsli... Bet tikai ar vienu noteikumu – kamēr bērns spēlējas, mantas pieder viņam. Pirms tam ir jābūt drošam – ja es to mantu dodu, tad dodu. Ja vismīļākajam lakatam pēkšņi sāk irt stūri, atņemt nevajag – ja reiz lakats ir iedots, tad jāsakož zobi un jāiztur. Tādēļ pirms tam ir kārtīgi jāizdomā, vai dot šo lietu vai nedot, lai pēc tam nav jānožēlo nodarītā skāde.

Par drošību

Lai pēc iespējas mazāk būtu darīšanu ar dakteriem, pirmajā vietā, nenoliedzami, ir rotaļlietu drošība: vispirms jau nedot smalkās lietas, kuras var iebāzt mutē un norīt, – ja mantu var iebāzt mutē, tad ir jābūt drošam par to, ka tā nenonāks vēderā. Ja mazais tinas apkārt darba vietai, kur ir adatas un šķēres, iedarbināt TABU likumu. Tāpat lentas un tamborētas saites – tās var siet ap galvu, kājām, bet ap kaklu – nedrīkst! TABU!

Ideja – no gaisa, no žurnāla vai no sirds?

«To, kur rodas idejas, nepateiks neviens un nekad. Reizēm kaut ko pasaka priekšā veikalā nopērkama dārga rotaļlieta ar vienkāršu pamatdomu, reizēm ideju var ieraudzīt uz ielas, mežā, pretimnācējam rokā, zoodārzā, reizēm ir kāda mīļa jaciņa, no kuras nevar šķirties, kaut tā vairs nevienam neder, reizēm vienkārši gribas izgatavot zaķi vai lāci,» stāsta divu mazuļu māmiņa Dace Barisa. «Man bieži vien ideja atnāk it kā bezizejas situācijā. Piemēram, grabuļu virtene radās tā: bija jāiet raudzībās, taču pati biju gaidību pēdējā mēnesī, veikalu drūzma un vienveidīgais piedāvājums kaitināja... Tad nu ķēros pie dziju krājumiem un tamborēju lodes. Pildīju tās ar visu, kas trāpījās pa rokai: pogām, koka bumbiņām, vati, vilnu, zvārguļiem. Darbojoties prātoju, kas gan tas ir, ko gatavoju? Sniegavīrs? Puķe? Tad atcerējos klasiskās ratiem priekšā nostiepjamās virtenes un savēru savus bumbuļus uz stingras auklas.

Ļoti bieži ir tā, ka sieviete, gaidīdama mazuli vai auklēdama jaundzimušo, ļoti grib darīt kaut ko īpašu, radīt kaut ko tikai savam mazulim vien. Un tad ir īstā reize laist darbā fantāziju. Pārcilāt veikalos košus, dzīvespriecīgi apdrukātus audumus, aplūkot neiedomājami plašo dziju klāstu, izpētīt sīkumlietu veikaliņu piedāvājumu – zvārgulīšus, lodītes... Sajust, kādas asociācijas raisa šo priekšmetu formas un krāsas, un var gadīties, ka tajā pašā brīdī radīsies ideja neatkārtojamai rotaļlietai. Protams, nevajag aizmirst arī klasiskās iedvesmas meklēšanas vietas – grāmatas, žurnālus, internetu, ja tas ir pieejams. Ja sieviete atceras, kāda bija pašas mīļākā rotaļlieta bērnībā un mēģina iespēju robežās radīt tās līdzinieku savam mazulim, tāda mantiņa jau būs ar tālu vēsturi un pamatīguma sajūtu.

Materiāli – visi iespējamie

Kad ieeju veikalā un ieraugu igauņu kokvilnas audumus, kas apdrukāti ar domīgām vardēm, mīlīgiem kaķiem vai elegantiem pirātu buriniekiem, nopērku nelielu daudzumu, jo zinu, ka pienāks īstais brīdis to laist darbā. Turklāt man piemīt žurkas daba – vācu mājās lielus krājumus visa kā, jo jūtos īsti omulīgi tad, kad varu brīvi kombinēt un variēt. Izmantoju arī apnikušus, saplīsušus gatavos apģērbus, it īpaši, ja tie ir no kokvilnas, džinsa, lina, arī tad, ja tiem ir efektīgas detaļas – izšuvumi vai aplikācijas. Mantiņu detaļās labprāt izmantoju dažādus rokdarbus un audumus ar īpatnējām faktūrām, tekstūrām, krāsām. Rotaļlietu gatavojot, pirmkārt, ņemu vērā bērna drošību (lai audums ir izturīgs, lai pildījums nav ass, lai tas nebirst ārā, lai nav izmantots konkrētajam bērnam alerģisks materiāls), otrkārt, raugos, vai iecere ar attiecīgo materiālu ir īstenojama.

Materiāla dabiskumam ir nozīme, tomēr nevajag pārspīlēt. Ja vienkārši gribas uzšūt mīkstu nieciņu mīļam draugam, izmantoju darbā ērto, neirstošo un neburzīgo flīsu. Zīdaiņu rotaļlietām izvēlos dabisku šķiedru audumus – tie burzās, ir kaprīzi mazgājot, toties nav jāuztraucas, kad mazulis tos zelē. Ja šuju vai tamborēju rotaļlietu konkrētam bērnam, vienmēr pajautāju, vai bērnam nav alerģiskas reakcijas, piemēram, pret vilnu, un ko vecāki vēlas vairāk – ērtu rotaļlietas kopšanu vai maksimālu dabiskumu. Ja grabuļspilventiņu ar sintētiskās vates pildījumu var pilnīgi mierīgi mazgāt veļasmašīnā kopā ar pārējo veļu, tad spilventiņam ar zirņu pildījumu vispirms ir jāatārda vīle, zirņi jāizber, pēc mazgāšanas pildījums jāber atpakaļ un vīle atkal jāaizšuj. Mazu bērnu zinātkārie pirksti nepieļauj nekādas atveramas aizdares izveidošanu vīlē, tāpēc šāda izstrādājuma kopšana nenoliedzami ir sarežģīta.

Man pašai patīkamākas ir dabiskās šķiedras un materiāli. Līdz 21 gada vecumam esmu dzīvojusi absolūti dabiskā vidē senā guļbaļķu mājā, apkārt bija mežs, pļavas, meža dzīvnieki, un man liekas pašsaprotami, ka bērni spēlējas ar sakārņiem, zīlēm, pupām un čiekuriem. Tagad dzīvoju Rīgā, vide ir pavisam citāda, un man gribējās dot iespēju saviem un paziņu mazuļiem iepazīt to dabisko materiālu burvību, mainību un valdzinājumu, kuru pati atceros no bērnības. Un no lūstošas plastmasas gatavotas automašīnas ar papīra uzlīmēm lukturu vietā mani aizrauj daudz mazāk nekā simboliski izzāģēta mašīna ar stabiliem ozolkoka riteņiem.

Nu kāpēc tie grabuļi?

Jebkurš mediķis var pastāstīt, ka sīkās roku muskulatūras nodarbināšana, tās masāža ir tieši saistīta ar smadzeņu darbības attīstību. Zinot to, gatavoju bērniem tausti trenējamos spilventiņus: vienā bēru cūku pupas, otrā – mazas, gludas pupiņas, trešajā – šķautņainus pelēkos zirņus. Ir bijuši arī spilveni ar mazgātas vilnas, sizala auklas, pogu, mannas putraimu, griķu, kastaņu, zīļu, zīļu cepurīšu, koka lodīšu, sīku stikla pērlīšu pildījumu. Katrs no aizšūtajiem spilventiņiem ir citāds pēc taustes, pēc smaguma, pat pēc smaržas un garšas. Pa tiem var staigāt ar basām pēdiņām un mest kūleņus, var ieklausīties, kā čab un švīkst pildījums. Arī ciemiņiem patīk taustīt un minēt, kas lietots pildījumam, tā sanāk jauka viesību spēle. Šo pašu spēli var spēlēt arī ar lielāku bērnu, stāstīt bērnam, kā noskaidrot maisiņa saturu. Esam arī būvējuši no spilventiņiem torņus un žogus ap klucīšu pilīm.

Paštaisīts neapnīk!?

Patikšana un apnikšana ir normālas un individuālas lietas, un katram mazulim savu mīļāko mantu saraksts ir citāds. Arī manas mantas tiek gan mīļotas un ņemtas līdzi gultā, gan mestas pa gaisu un aizmirstas plauktā. Taču parasti individuāli gatavotai rotaļlietai piemīt kaut kāds grūti iz-skaidrojams šarms, kuru jūt arī bērns. Ja rotaļlieta ir ne tikai mīļmantiņa, bet ar attīstošu funkciju, bērna vienaldzības iemesls var būt tas, ka viņi ir satikušies nepareizajā laikā – vai nu par ātru, vai arī par vēlu. Draudzenes meitiņai izgatavoju rotaļlietu, ar kuru varēja apgūt dažādu apģērbu aizdares variantu lietošanu – tur bija rāvējslēdzējs, lielas pogas, lipeklis, veramas auklas, āķīši, spiedpogas. Tobrīd viņa mantu tikai aplūkoja, īsto prieku par darbošanās iespēju meitene guva kādu gadu vēlāk. Šobrīd manam divarpus gadus vecajam dēlam iemīļotākie ir «Lego» bezgalīgi variējamie kluči, automašīnas un bumbas, bet bija laiks, kad viņš nešķīrās no pāris taustāmajiem spilveniem un virtenes; arī mīkstie mētājamie kubi bija mūsu ģimenē iemīļota rotaļlieta.

Turklāt milzu burvības daļu pašgatavotajām rotaļlietām piešķir tapšanas process. Māmuļas ideja, materiālu sameklēšana, to šķirošana kopā ar mazuli, vēlmju uzklausīšana – es gribu tur dzeltenas acis, mazais pēkšņi paziņo, un spilventiņa vietā sanāk miega lūsis. Lielā māsa var palīdzēt gatavot lelli mazajai, bet bērt spilventiņā zirņus vai griķus var arī gadu vecs mazulis.» •