Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vēdzele – saldūdens menca

Ilmārs Tīrmanis


Ikkatra dzīvnieku, tostarp zivju suga ir īpaša. Bet viena no Latvijas ūdeņos mītošajām ihtiofaunas pārstāvēm man tomēr šķiet īpaši īpaša, tāpēc tieši to izraudzījos par sava pirmā zivju klasei veltītā stāsta galveno varoni. Kas viņā tik īpašs? Dzīves veids.

Šī zivs necieš saules gaismu, tādēļ rosās vienīgi krēslā un tumsā; viņa gandrīz nekad neuzpeld virspusē – visu dzīvi pavada ūdenstilpes dibenā, grunts tuvumā; tai patīk ļoti auksts ūdens – viņa pat nārsto ziemā, bet vasarā, kad dzīves vide sasilst (kad ūdens temperatūra paceļas līdz plus 12 grādiem), šī zivs – gluži pretēji – top snaudulīga, samērā neaktīva. Ja no lasītājiem kāds ir vairāk vai mazāk kaislīgs makšķernieks, viņš droši vien jau ir nopratis, ka turpmākais vēstījums būs par vēdzeli (Lota lota).


Baronīte jeb Baronupīte – manas bērnības upīte – ir neliela ūdenstecīte Kurzemē. Upītes krastos atradās viensēta, kurā pirms gandrīz 40 gadiem pavadīju vasaras brīvlaikus, mācoties 1.-3. klasē. Samērā netālu no tās vietas krievu armija bija ierīkojusi savai aviācijai poligonu treniņbumbošanai, tāpēc Baronītes tuvumā sastapt kādu nepiederīgu cilvēku bija mazāk iespēju kā satikties ar vilku. Nu īsts dabas rezervāts! Bērnības atmiņas ir visspilgtākās un noturīgākās atmiņas, tāpēc par to, ko civilizācijas mazskartajā vidē toreiz piedzīvoju un redzēju, es tagad varētu stāstīt, stāstīt un stāstīt... Bet šā raksta kontekstā laupīšu jūsu laiku tikai ar vienu savu atmiņu epizodi.

Kad pirmoreiz ierados no pilsētas mežainajā nostūrī, mans vienaudzis Māris jau bija priekšā. Ja pareizi atceros, tā bija sestdiena. Pagalmā laiskojās daži pieaugušie. Pavasara lauku darbu periods jau beidzies, vasaras darbu laiks – vēl priekšā. Onkuļi sprieda, ko iesākt – kā izmantot brīvdienu. «Iesim zvejot!» kāds ieminējās. «Saulīte spīd. Ūdens droši vien silts. Kāpēc ne?» kāds cits teica. Neviens neiebilda.

Zvejošana seklā, šaurā upītē izrādījās primitīvs, tomēr – kā man toreiz šķita – itin aizraujošs process. Tiesa, uz savas ādas es no tā todien dabūju izbaudīt maz, jo saņēmu visvieglāko uzdevumu – līdzstaigāt zvejotājiem un gādāt, lai krastā izdabūtās zivis nokļūtu tarbā. Mārim tika atbildīgāks pienākums – dukurēt. Viņš dukurēja: bradājot un lēkājot kulstīja un duļķoja ūdeni, tādējādi biedēdams zivis, liedzot tām iespēju orientēties. Līdzko Māra darbības rezultātā izveidojās pietiekami biezs dūņu un dubļu maisījums, upē metās pieaugušie, kas kāsa to ar brideni – starp divām kārtīm iesietu tīkla linumu. Todien jau pēc pirmā smēliena krastā raustījās dažas mazas raudiņas, viens tikpat mazs asarītis un pārdesmit centimetru gara līdaciņa. Turpmākajos piegājienos noķertās zivtiņas arī bija nelielas, par ko neviens nesatraucās, jo loms atbilda zvejošanas vietas parametriem – Baronīte, kā jau minēju, tai vietā ir šaura un sekla.

Kad saule sliecās uz vakariem, bija izmuļļāts jau krietns upītes posms un man kaklā pakārtā tarba tapusi itin apjomīga... Tad beidzot nāca kāsiens, kura dēļ visu šo tagad stāstu. Starp asarīšiem un raudiņām, kas spirinājās krastā izsmelto ūdenszāļu un dubļu mučkulī, locījās dzeltenzaļš, brūniem lāsumiem klāts slaiks, plakangalvains radījums. Izstiepu roku tvērienam, bet... tvēriens nesekoja. Šo kustoni es vēl nepazinu.

Kāds no pieaugušajiem, ieraudzījis manu saminstināšanos, uztraukti sauca: «Ķer! Ķer, lai neiesprūk ūdenī! Tā ir vēdzele! Gluma! Ķer aiz žaunām! Vienu pirkstu – aiz katras žaunas! Un vienu pirkstu – mutē!» Pirms iemanījos izpildīt šo rīkojumu, zivs neskaitāmas reizes izslīdēja no mana satvēriena un locījās upmalas augājā. Nudien gluma! Viss ķermenis pārklāts ar biezu gļotu slāni. Relatīvi platās mutes iekšpuse – kā rīve – bruņota ar daudziem nelieliem, bet smailiem zobiņiem. To konstatēju, kad, cenšoties iemānīt beidzot tomēr veiksmīgi sagrābto vēdzeli kulē pie citām zivīm, labu laiku nomocījos, nevarēdams izdabūt no viņas žokļiem savu pirkstu. Jāatzīst, ka, pateicoties tieši šai nevarēšanai, atklāju vēl kaut ko specifisku – ievēroju, ka zivs galvu rotā taustekļi; diemžēl toreiz nepaguvu noskaidrot, cik to ir.

Bērnu dienu maldi

Mana mūža pirmā vēdzele tajā pašā vakarā tika sagriezta glīti apaļās, baltās šķēlītēs un izčurkstēja uz pannas līdz ar asarīšiem, raudiņām un līdaciņām, tādējādi liedzot par sevi uzzināt kaut ko vairāk. Tiesa, toreiz pamanījos ievērot: pirms cepšanas vēdzelei vienīgajai no visa loma netika kasītas nost zvīņas, tāpēc aplam nospriedu, ka šai zivij zvīņu nemaz nav – ka tās ķermenis ir kails. Tagad jau zinu: zvīņas vēdzelei ir, tiesa, pavisam sīkas, mīkstas un ieaugušas dziļi ādā.

Starp citu, tieši tāpēc, ka nebiju pienācīgi aplūkojis savās rokās nokļuvušo vēdzeli, es dažus mēnešus vēlāk – vasarā –, tai pašā upītē pirmo reizi mūžā ieraudzījis vēl kādu sīkzvīņainu, taustekļgalvainu zivi – bārdaino akmeņgrauzi –, noturēju to par vēdzeles mazuli, par mazu vēdzelīti. Ja Māris nebūtu norādījis, pats es tik drīz droši vien neattaptu, ka «vēdzeles mazuļa» (akmeņgrauža) un vēdzeles ārienē ir daudz atšķirību.

Tā paša gada rudenī, tātad jau vēl mazliet paaudzies, skolas bibliotēkas grāmatā vienlaikus aplūkojot gan vēdzeles, gan sama attēlus, sākumā steigā vēlreiz izdarīju maldīgu secinājumu – nospriedu, ka sams nu gan ir vēdzeles tuvs radinieks, jo ievēroju līdzības, bet atkal nesaskatīju vairākas ļoti būtiskas atšķirības, kas raksturīgas arī abu šo zivju veidolam. Tomēr drīz vien atskārtu, ka esmu kārtējo reizi kļūdījies.

Un – gluži pretēji... Kauns tagad atzīties, taču nepiedodami vēlu – tikai vidusskolā –, pētīdams ihtioloģijas grāmatas, beidzot uzzināju, ka vēdzele ir tuvos rados ar mencu. Nudien, kauns atzīties, bet pirms tam es to nezināju, lai gan kā vienas, tā otras sugas zivis biju turējis rokās neskaitāmas reizes. Tādēļ tagad lasītājiem, kuri to vēl nezina, daru zināmu: vēdzele ir mencu dzimtas zivs, var teikt – saldūdens menca. Ja rodas izdevība, aplūkojiet ievērojamākās (bet, protams, ne vienīgās) abu sugu radniecības ārējās pazīmes: gan mencai, gan vēdzelei pie apakšlūpas žokļa priekšpusē ir labi attīstīts tausteklis; gan vienai, gan otrai ir īpašs (abām vienāds) krūšu spuru novietojums. Taču – kaut gan nedomāju, ka kāds lasītājs varētu sajaukt vēdzeli ar mencu, – nedrīkstu nenorādīt arī uz uzkrītošām ārējām atšķirībām (to ir vairāk nekā līdzību): vēdzelei pie katras nāss ir pa vienam īsam tausteklītim, mencai – nav; vēdzelei ir divas muguras spuras, mencai – trīs; vēdzelei ir viena anālā spura, mencai – divas; vēdzelei astes spura ir izmēros necila un galā noapaļota, mencai – krietni prāvāka un taisna.

Redziet – daudz uzmanības veltīju spurām?! Kāpēc? Tāpēc, ka vēl neesmu beidzis kavēties savas bērnības atmiņās... Tieši spuras – to skaits un izvietojums – bija galvenās pazīmes, kuras zēna gados iegaumēju, lai turpmāk vairs nekad nesajauktu vēdzeli ar kādu citu taustekļgalvainu sīkzvīņaino zivi (bārdaino akmeņgrauzi jeb šmerliņu, parasto akmeņgrauzi, pīkstuli jeb dūņu pīksti) un ar taustekļgalvainu bezzvīņaino zivi samu. Tātad – specifiskais: vēdzelei, atšķirībā no līdziniecēm, kā jau minēju, ir divas (citām viena) muguras spuras, turklāt otrā ir ļoti gara – sniedzas vai līdz astei (tikpat tālu sniedzas arī apakšpusē novietotā anālā spura), savukārt relatīvi mazās, slaidās krūšu spuras vēdzelei novietotas citām upju un ezeru zivīm neraksturīgi tuvu žaunu lokiem.

Kosmopolītiska plēsoņa

Vēdzele – mūsu valsts ūdeņos ļoti plaši izplatīta zivs, kas mājo gandrīz visās cilvēku nesagandētajās un maz sagandētajās upēs, strautos, tāpat daudzos dūņām neaizaugušos ezeros, kā arī jūras piekrastē, galvenokārt upju grīvu rajonos. Latvijā sastopamās šīs sugas pārstāves neizceļas ar īpaši lielu izmēru un svaru – trīs ar pusi kilogramus smaga saldūdens menca jau ir ūnikums.

Globāli vērtējot, vēdzeli var uzskatīt par kosmopolītisku sugu – tā apdzīvo Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas ūdenstilpes.

Faktiski visu mūžu, kas, ja paveicas, var ilgt septiņus gadus, vēdzele pavada uz grunts. Gaišā un siltā laikā tā parasti uzturas kādā slēptuvē. Šī zivs ir nakts plēsoņa. Dienā viņa, izvairoties no dūņainiem sektoriem, laiskojas bedrēs, pie un zem siekstām, akmeņiem, zem krastmalā augošu koku saknēm, ūdens izskalotos tukšumos pakrastē, augu biežņā. Medījumu meklējot, izmanto visus savus maņu orgānus, no kuriem nozīmīgākie ir ožas receptori, sānu līnija un taustekļi. Samērā liela nozīme ir dzirdei. Bet arī vājredzīgās actiņas un garšas kārpiņas nepaliek gluži bez pielietojuma.

Barības ziņā vēdzele nav izvēlīga. Par tās pamatēdienu Latvijā ihtiologi uzskata kukaiņus, tārpus, vardes, zivis (tostarp mazāka izmēra savas sugas pārstāves) un ikrus. Kas konkrēti un kad tieši dominē katra indivīda ēdienkartē, ir atkarīgs no, pirmkārt, pašas plēsoņas lieluma, otrkārt, no barības pieejamības zivs aktivitātes periodā attiecīgajā viņas dzīvesvietā.

Raksturīgākā vēdzeles medību taktika: lēna pielavīšanās izraudzītajam upurim līdz gandrīz tiešai saskarei ar to un strauja sagrābšana. Pašsaprotami, ka tādējādi vieglāk iegūstams laupījums ir nekustīgs vai vismaz mazkustīgs dzīvnieks. Vairākumam no plēsoņas ēdienkartē ietilpstošajiem kustoņiem viszemākā aktivitāte ir tad, kad vēdzelei tā visaugstākā – kad dzelmē valda aukstums un tumsa, t.i., vēla rudens, ziemas un agra pavasara naktī. Un pretēji: siltajā, gaišajā gada posmā potenciālie vēdzeles upuri var justies salīdzinoši droši, jo šai laikā plēsoņa ir miegaina. Tas gan nenozīmē, ka visu vasaru vēdzele gavē, nē, viņa tikai ietur zināmu «siltuma diētu» – nebarojas, kamēr ūdens temperatūra turas virs plus 12 grādiem.

Laiskojoties pārcietusi vasaru, sagaidījusi sev tīkamo rudens dzestrumu, aptuveni oktobra vidū vēdzele ik gadu atkal pilnā sparā atsāk pavasarī zaudēto rosību un saglabā to līdz nākamajam siltuma periodam, konkrētāk, līdz maijam – līdz kārtējam snauduļošanas sākumam. Šī rosība – vēlreiz uzsveru – ir barošanās un arī vairošanās.

Vajag aukstumu, tumsu un skābekli

Lai gan vēdzeles ir pārliecinātas vientuļnieces, nārsta periodā dzimumgatavie īpatņi spiesti pulcēties vienkop lielākos vai mazākos baros. Latvijas teritorijā mītošajām vēdzelēm dzimumgatavība var iestāties dažādā vecumā, galvenais – lai zivs būtu sasniegusi vismaz 15 centimetru garumu.

Nārsta periods sākas, kad ūdens temperatūra noslīdējusi līdz vismaz (!) plus diviem grādiem, tas var ritēt no decembra beigām līdz marta sākumam, bet visintensīvāk parasti janvārī, februārī. Tagad ir februāris, tāpēc makšķerniekiem, kuri šomēnes sadomājuši mēģināt noķert uz āķa kādu vēdzeli, saku «nav vērts!», jo jau īsi pirms vairošanās perioda sākuma seksam nobriedušās šīs sugas zivis pavisam pārtrauc līdz tam negausīgo barošanos (tiesa, viņas šo pārtraukumu ar uzviju kompensēs pēc nārsta) un badodamās migrē – pārvietojas no ezeriem uz upēm, kas ar tiem saistītas, ieceļo no lielajām upēm mazajās, dodas uz upju augštecēm, jo ikru apaugļošanai jānorit ne vairāk kā pāris metru dziļumā, bet parasti tā notiek vēl seklākās vietās. Nārsta vietā jābūt straumei un akmeņainai vai vismaz dūņām neklātai smilšainai gruntij. Pārošanās perioda garums – divas līdz sešas nedēļas; atkarībā no vides apstākļiem un to izmaiņām mātīte vai nu izlaiž visus ikrus vienlaikus, vai arī nērš ar pārtraukumiem porcijās.

Zivju dzīvi aprakstošā literatūrā atradu vēstījumu par vēdzeļu «kāzām». Izrādās: katru bara mātīti, tiklīdz tā sāk savdabīgi trīt pelēko vēderu pret grunti, lenc vienlaikus vairāki tēviņi. Ticiet vai ne, bet pie šprices tikušie vēdzeļu pielūdzēji nonākot zivju sugu vairākumam neraksturīgi tuvā kontaktā ar partnerēm – dzimumšūnu laišanas laikā abu aktā iesaistīto dzīvnieku astes itin cieši savijas! Es ticu, ka tā notiek, lai gan savām acīm neesmu to skatījis – diemžēl neprotu ziemas naktī lūkoties, kas zem ledus notiek upes dibenā.

Droši vien tieši tāpēc, ka ikru attīstība notiek aukstajā gadalaikā uz grunts, neraugoties uz vēdzeļu lielo auglību, slēgtos dīķos un zāļainos ezeriņos šīs zivis parasti nav sastopamas, jo bezcaurteces ūdenstilpēs, ziemā sadaloties augu atliekām, itin krietni samazinās skābekļa dau-dzums; pat ja dzimumšūnas šādās vietās tiek iznērstas, skābekļa trūkumā tās ātri iet bojā. Uzskata, ka embriju attīstībai nelabvēlīgo apstākļu dēļ, jebkuriem vēdzeļu apdzīvotiem ūdeņiem arvien vairāk aizaugot, šo zivju skaits tajos vispirms strauji krītas un pēc tam populācija izzūd pavisam... •