Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

2006. gada augs – Jumstiņu gladiola

Ivars Kabucis


Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu izvēlējusies jumstiņu gladiolu – vienu no skaistākajiem mūsu savvaļas augiem. Bet šī izvēle nav puķu skaistumkaralienes kronēšana, un ne jau skaisto ziedu dēļ Latvijā vienīgā savvaļas gladiola iecelta šai godā. Jumstiņu gladiola jau kopš 1977. gada ir iekļauta īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā. Tas nozīmē, ka šis augs ir gan rets, gan tā saglabāšanās ir apdraudēta.


Gladiola – mūsu floras retums

Gan jau kādam Aiviekstes, Dubnas vai Daugavas krastos dzīvojošam pļavu īpašniekam jumstiņu gladiolu purpursarkanie ziedi neliksies nekas neparasts. Latvijas austrumos upju un ezeru palieņu slapjās pļavas jūnija beigās un jūlijā vietām var dēvēt par īstām gladiolu pļavām – daudzi desmiti vārpveida ziedkopu iekrāso pļavu gaiša saulrieta tonī. Gladiolas uzzied arī Lielupes, Mūsas, Svētes krastos, tās var ieraudzīt pie Lielās un Mazās Juglas. Bet tālāk rietumos par Lielupes pietekām gladiola ir liels retums. Kurzemē zināmas tikai dažas atradnes. Jumstiņu gladiola ir Eirāzijas centrālās daļas augs. Tā sastopama līdz Rietumsibīrijai austrumos, Kaukāzam un Mazāzijai dienvidos, bet tālāk uz rietumiem par Latviju, Lietuvu un Poliju nav atrodama.

Meliorācija iznīdē retus augus

Pēdējos 100 gados gandrīz puse no Latvijā zināmajām jumstiņu gladiolas atradnēm ir izzudusi, jo iznīcinātas ir to augšanas vietas – slapjās pļavas. Vērienīgie upju iztaisnošanas un slapjo pļavu nosusināšanas projekti pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados pilnībā izmainīja šiem mitrājiem raksturīgo dabīgo ūdens režīmu un līdz ar to būtiski ietekmēja augu un dzīvnieku valsti. Šādi iznīcināja arī daudzas gladiolu atradnes. Savukārt nenosusinātajās platībās slapjās pļavas aizauga. Dažviet, it īpaši Rīgas tuvumā, upju palienēs ierīkoja lielus mazdārziņu kooperatīvus. Gaujas, Daugavas, Lielupes un to pieteku krastos tie nereti atrodas agrāko gladiolu pļavu vietā.

Kā gladiolu saglabāt

Gladiolām patīk saule. Tās vislabprātāk aug atklātās, labi apgaismotās vietās. Kādu laiku tās vēl iztur arī daļēju apēnojumu, tāpēc gladiolas var ieraudzīt arī laucēs un krūmājos, kuri veidojušies, pļavām aizaugot. Visraksturīgākā gladiolu augšanas vieta ir palieņu pļavas. Augi tur pielāgojušies regulārai pļaušanai. Tāpēc, lai saglabātu gladiolas, pļavas jāpļauj. Gladiolām patiks, ja nepļaus katru gadu, bet ļaus nobriest un iesēties tās sēklām. Nenopļautu var atstāt tikai kādu pļavas stūri vai bagātāk ziedošu grupu. Šīs vietas gan nākamajā gadā ir jānopļauj, lai tur neieviešas koki vai krūmi. Tad ir cerības turpmākajos gados gladiolas ieraudzīt vēl kuplākā skaitā. Ja pļavā ir gladiolas, tā noteikti atbilst tiem kritērijiem, pēc kuriem speciālisti nodala bioloģiski vērtīgos zālājus. Par šādas pļavas pļaušanu var saņemt atlīdzību Lauku attīstības plānā paredzētajā kārtībā. Dažviet gladiolas no iznīcinātajām palienēm ieviesušās iztaisnoto upju un meliorācijas grāvju malās. Koku un krūmu izciršana un šo grāvju malu pļaušana palīdzēs gladiolām tur saglabāties, kaut nedaudz atlīdzinot dabai nodarīto zaudējumu. Šādas vietas ir dabiska sēklu un bumbuļsīpolu savairošanās «stacija», no kurienes gladiolām ir iespēja izplatīties uz citiem upes vai grāvja posmiem, kā arī ieviesties blakus esošajās pļavās.

Jumstiņu gladiolu augšanas vietās pļavas nedrīkst uzart vai apbūvēt, tur nedrīkst mainīt mitruma režīmu, palieni applūdinot vai nosusinot. Gladiolas nav atļauts izrakt, lai iestādītu dārzā vai citā pļavā, nedrīkst plūkt to ziedus. Aizliegta arī tirdzniecība ar jumstiņu gladiolu ziediem un bumbuļsīpoliem. Par tām jāpriecājas tikai un vienīgi pļavā.

Kāpēc gladiolas jāsargā?

Tās ir mūsu dabas daudzveidības daļa, kas šeit veidojusies daudzu tūkstošu gadu laikā. Jumstiņu gladiola, tāpat kā citas pļavu sugas, ir daļa no neredzamā augu, dzīvnieku un mikroorganismu savstarpējo saikņu vijuma. Ar savu nektāru tās baro bites un kamenes. Ar bumbuļsīpoliem pamielo strupastes. Mūsdienās, kad aizmirsta vai pārāk neizdevīga ir gladiolu izmantošana uzturā un dziedniecībā, tās ne tikai priecē skatu. Tās liecina par šīs Āfrikā veidojušās un attīstījušās augu grupas ceļojumu uz ziemeļiem. Salīdzinot ar siltumu mīlošajām un sausuma periodus pārdzīvot spējīgajām radiniecēm un izzinot mūsu gladiolas spējas izturēt salu, varbūt kādreiz varēs atklāt kādu nezināmu augu aukstumizturības mehānismu. Varbūt tālāk uz ziemeļiem sastopamā gladiola mūsu pēctečiem pateiks priekšā ko citu. Palieņu apmetnēs un ezerpilīs akmenslaikmeta senčiem tā bija vērtīga un vitamīniem bagāta piedeva ēdienam, kas palīdzēja pārvarēt dažādas kaites. Tikpat noderīga tā var izrādīties nākotnē. Tikai pavisam citādi.

Līdz tam mūsu uzdevums ir saglabāt visas mums zināmās šīs gladiolas atradnes. Uz sugas izplatības robežas tas ir īpaši svarīgi, jo dabas apstākļi ir tuvu tādiem, kas sugai vairs nav piemēroti. Un, ja to ietekmei vēl klāt nāk cilvēka darbība, piesārņojot vidi vai izmainot mitruma apstākļus, tad sugas aizņemtā teritorija var sarukt. Esam aizmirsuši ne tikai augu labās īpašības. Sākam aizmirst pat to nosaukumus. Mūsu senči krāšņo ziedētāju nesauca svešādajā, no latīņu valodas atvasinātajā vārdā, kas nozīmē zobentiņš. Zobenveida lapas senos grieķus un romiešus iedvesmoja sacerēt leģendas par draugiem, kurus piespieda cīnīties turnīrā un no kuru sakrustotajiem zobeniem izplauka krāšņā puķe. Mēs neesam gladioatoru pēcteči, un pie mums šo puķi sauca par dzērvjaci vai lapsu zāli. Kurš zina, kāpēc? Kurš atceras, kā vēl šo augu dēvēja vecmāmiņa kādā citā novadā? Cerams, ka atbildi uz to sniegs arī šis gads – jumstiņu gladiolas gads. Ja atsauksieties botāniķu ierosmei rakstīt par vietām, kur aug jumstiņu gladiola un par to, kā šo vietu apsaimnieko vai apsaimniekoja kādreiz. Ja aptaujāsiet vietējos augu zinātājus, kā viņi dēvē šo mūsu ziemeļu dabai mazliet svešāda izskata puķi. Un varbūt kāds atceras, kā šo augu viņa mājās izmantoja? Varbūt arī īpaši saudzēja vai loloja?

Rakstiet «Vides Vēstīm» vai botāniķiem uz Latvijas Dabas fondu (Rīga LV 1050, Raiņa bulvāris 31–6). •