Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Cūka jūrā

Vilnis Skuja
Slīteres nacionālā parka zoologs; autora foto


Kurzemi no Sāmsalas šķir aptuveni trīsdesmit kilometru plata dabiska barjera – Irbes jūras šaurums. Putniem tas nav šķērslis, bet kā ar zvēriem? Vai iespējams, ka sauszemes zīdītājdzīvnieki spēj šķērsot Irbes jūras šaurumu? Bargā ziemā šaurumam aizsalstot, tas būtu viegli izdarāms. Šādās ziemās nācies novērot lapsas, kuras staigā pa ledu un atpūšas uz ledus torosiem vairāku simtu metru attālumā no krasta. Reizēm gadās, ka lapsas aizklīst līdz Kolkas bākai, kas atrodas gandrīz sešus kilometrus no krasta. Kāda lapsa uz bākas salas pavadījusi visu vasaru. Vai lapsas klejo arī tālāk? To mēs nezinām.


Pārnadži pa jūras ledu nestaigā, vismaz man tādu novērojumu nav. Citādi ir vasarā. Zvejnieku ciemos klīst nostāsti par tālu jūrā redzētajiem pārnadžiem. Uz kuģu ceļa 6-8 km tālu selgā zvejnieki biežāk sastapuši peldošas meža cūkas, bet staltbriežus un aļņus – retāk. Diemžēl dokumentālu pierādījumu tam nav. Un tomēr – katru gadu Irbes jūras šauruma piekrastē tiek izskalotas noslīkušas meža cūkas. Slīteres nacionālā parka teritorijā iekļauts aptuveni 25 km garš Irbes jūras šauruma piekrastes gabals. Katru gadu šajā teritorijā izskalo vairākas noslīkušas meža cūkas. Reizēm gadās, ka vairākas meža cūkas ir noslīkušas vienlaikus, jo tās ir viena svaiguma. 1982. gada jūlijā posmā starp Kolku un Sīkragu vienā dienā tika atrastas astoņas tikko noslīkušas meža cūkas. Tā paša gada augustā krievu robežsargi atrada vēl divas. Meža cūku līķi bija izkliedēti aptuveni 20 km garā piekrastes joslā. Lielā dispersija, manuprāt, saistīta ar to, ka meža cūkas noslīkušas tālu no krasta. Atrastās meža cūkas mēdz būt pavisam svaigas. Tā reiz kāds Saunaga zvejnieks, agrā vasaras rītā atradis noslīkušu meža cūku, nekādi nevarēja saprast, kāpēc es nepiekrītu «kristīgi» sadalīt to apēšanai, jo tā bija pavisam svaiga.

Aprunājoties ar igauņu kolēģiem teriologiem, uzzināju, ka Igaunijā meža cūkas regulāri pārpeld no vienas Monzunda saliņas uz otru. Igauņu pētnieki pieļauj, ka meža cūkas var pārpeldēt arī Irbes šaurumu (30-40 km). Turklāt ticamāk, ka igauņu cūkas peld uz Latviju. Ja apskatām karti, tad redzams, ka, šķērsojot šaurumu no Igaunijas, meža cūkām ir iespēja pienākt maksimāli tuvu Latvijai pa sauszemi (Sirves pussalu), tādējādi ietaupot turpat 30 km. Peldot no Latvijas puses, trāpīt uz Sirves pussalas galu būtu daudz grūtāk, jo cūkām būtu jāveic korekcija uz jūras straumi, kura tās nestu sāņus. Startējot no Sirves pussalas gala, nokļūt Latvijas krastā vajadzētu būt vieglāk.

Peldošai meža cūkai virs ūdens ir tikai daļa galvas – tas atvieglo peldēšanu mierīgā jūrā. Cūkai nav «Nesijas» garā kakla, tāpēc peldēšanas laikā sacēlies vējš un tā izraisītā jūras viļņošanās cūkām droši vien ir liktenīga. Man, starp citu, ir divi patiesi stāsti par meža cūkām un jūru.

Zvejnieks kasa aiz auss suķim

2005. gada 4. jūnija rītā ap pulksten sešiem saņēmu zvanu no jūras. Zvanīja Kolkas zvejnieks Dainis. Izrādījās, ka, braucot ar laivu apkārt Kolkasragam, Dainis sastapis peldošu meža cūku baru. Jūra tajā rītā bija mierīga un to klāja bieza migla. Sastapšanās bija notikusi aptuveni 300 metru attālumā no krasta. Sešas meža cūkas peldēja ciešā rindā cita aiz citas. Dainis esot pietuvojies baram cieši klāt un tuvākajam suķim pat pakasījis aiz auss… Lēcu mašīnā un pēc brīža biju klāt. Ar grūtībām biezajā miglā saskatīju laivas siluetu. Meža cūkas, iespējams, izbijušās no laivas motora uzstājīgās īdēšanas, pagriezās pret krastu. Vēl pēc brīža meža cūkas sāka brist krastā. Es izmisīgi centos ieņemt fotografēšanai labāko pozīciju un kādu brīdi skraidīju pa pludmali kā sasvilis. Manu rosīšanos peldošās cūkas pamanīja, un bars sadalījās. Divas cūkas nāca krastā rietumos no vecās bākas drupām, četru cūku uzņemtais kurss liecināja, ka tās izlēmušas brist ārā līča pusē. Paldies manam vecajam «Zenītam», kurš ļāva iespējamo igauņu cūku izcelšanos krastā iemūžināt ar tādu ticamības pakāpi, ka fotogrāfijās redzamos dzīvniekus būtu grūti noturēt par atpūtnieku suņiem, kas spriņģo seklūdenī. Apsekojot pludmali ap 3 km attālumā no notikuma vietas gar Irbes jūras šaurumu un Rīgas līci, neizdevās atrast vietu, kur cūku bars būtu iegājis ūdenī. Varbūt tās bija igauņu cūkas? Varbūt nebija.

Stāsts ar bēdīgām beigām

Tas norisinājās tālajos astoņdesmitajos Slīteres valsts rezervātā. Cūku medībās starp Mazirbi un Sīkragu jūras krastā tika ielenkts vientuļš kuilis. Zemi klāja ziemas sākumam raksturīgs plāns sniedziņš. Masts bija mazs – mednieki nostājās visapkārt, kuilim iespējas izbēgt minimālas. Nenosegta palika tikai pati pludmale. Es un melnraiba laika Ričs bijām dzinēji. Tā kā masts bija mazs, bet suns ļoti labs un ātrs, nolēma suni no saites vaļā nelaist. Tā mēs sākām «ritināt» pēdu virteni… Drīz vien Ričs, saiti nostiepis, jau ostīja tukšo, bet vēl silto kuiļa guļvietu. Gaidīju, ka tūlīt atskanēs kanonāde un viss būs beidzies, bet tā nenotika. Pēdas aprāvās pludmalē. Sapulcējās mednieki. Nolēmām, ka kuilis aizmucis pa pludmali. Sākām skatīt uz kuru pusi un… kļuvām mēmi – pēdas veda jūrā iekšā. Nevilšus sākām pētīt jūru. Tumši pelēkajā ziemas jūrā peldēja gaiši vižņi, tālāk plivinājās pa kādai sudrabkaijai un tad viens acīgs mednieks ieaurojās: «Skat, kur kuil’s!» – un norādīja uz jūru. Visi salēcās kā dzelti un sāka skatīties jūrā. Virs ūdens bija redzama tikai peldošās meža cūkas galvas augšdaļa. Kuilis, ausis pieglaudis, meta plašu loku un tobrīd atradās vairāku simtu metru attālumā no krasta, taču ledainais ūdens darīja savu, un drīz vien peldošās cūkas šņukurs, pūzdams baltus garaiņus, pagriezās pret krastu…

Kuili nošāva. Nebija jau tā, ka neviens neiebilstu, bet priekšnieki ir rīcības cilvēki – viņi rīkojās. Kuilis bija liels, vecs un pilns ar trihinellām. Pēc nāves viņš dabūja iesauku Kapteinis. Varbūt viņš savulaik Slīterē bija ieradies no Sāmsalas un nu gribēja doties atpakaļ.… Ja tik’ ūdens nebūtu tik sasodīti auksts.

Bebru gaitas piekrastē

Ir vēl viena zīdītāju suga, kura izmanto jūras ceļu, – bebrs. Ceļojot pa upes straumi lejup, bebri nonāk jūrā. Tālāk tie ceļo gar jūras krastu, līdz atrod upes vai grāvja ieteku un tad dodas pa straumi augšup jaunās dzīvesvietas meklējumos. Tā tas notiek katru gadu vasaras sākumā, kad jaunie vai ļoti vecie īpatņi spiesti meklēt jaunu mājvietu. Bebri gan nav manīti tālu atklātā jūrā. Tie pārvietojas gar piekrasti, vairoties no krasta bangām. Pārvietoties pa saules apspīdētu seklūdeni ir patīkamāk, vieglāk un galvenais – drošāk nekā pa sausu mežu. Šādi jūrā ceļojošie bebri bieži redzami, pludmalē atpūšoties. Vietās, kur krastā aug kārkli vai pieejami niedru sakneņi, bebri uzturas ilgāku laiku, jo tā ir viņu barība. Tā ceļodami, bebri atrod kādas upītes vai valka jeb grāvja ieteku, pa kuru dodas iekšā sauszemē. Reizēm gadās arī kuriozi – bebri, dodoties augšup pa grāvi, nonāk cilvēku mājvietās. Slīteres nacionālā parka darbiniekiem ne reizi vien nācies glābt Kolkas iedzīvotājus no šādiem ciemiņiem. Virzoties augšup pa grāvi, bebri nonāk piemājas dīķī, kura krastos aug garšīgas ābeles, jāņogu krūmi, plūmes… Izgraužot dīķa tuvumā augošās ābeles gardās saknes, pazemē tiek ierīkots pagaidu miteklis. Jāņogu krūmi tiek nokopti. Ja vien bebrs to redzētu, droši vien nesaprastu, kāpēc mājas saimnieks, no rīta iznācis uz lieveņa un ieraudzījis sašķiebušos veco ābeli, arī pats sāk līgoties. Pēdējo šādu nelūgto viesi man nācās izķert no kāda kolcinieka garāžas, kas atradās tuvu grāvim, tāpēc bebrs garāžu bija nolūkojis par savu mītni.

Lielas, regulāras un vienlaikus notiekošas dzīvnieku pārvietošanās (migrācijas) ir viegli pamanāmas. Daudz grūtāk ir pamanīt neregulāru dzīvnieku pārvietošanos, kas nav masveida, bet neapšaubāmi pastāv. Starp vienas sugas dzīvnieku populācijām, ja vien tās nav savstarpēji ģeogrāfiski izolētas, notiek gēnu apmaiņa, ko īsteno konkrēti indivīdi vai to grupas. Ar to varētu izskaidrot meža zvēru tieksmi izvēlēties bīstamo peldējumu pie cita krasta līgavām.

Ja esat dzirdējuši vai paši piedzīvojuši, kā meža zvēri pārpeld jūru, ziņojiet uz Slīteres nacionālo parku Vilnim Skujam: vilnisskuja@inbox.lv •