Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Daiga Kalniņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Par visu esiet pateicīgi…»
Apustuļa Pāvila 1.vēstule tesaloniķiešiem 5:18

Pateicība

Gada nogale nāk ar izvērtēšanu. Ziemassvētki tuvina mūs garīgām pārdomām. Vai tas nav laiks arī pateicībai? Pateicība ir viena no visnozīmīgākajām universālajām garīgajām pamatvērtībām visos laikos, visās reliģijās un kultūrās. Mūsdienās cilvēki panākumus biežāk mēdz pierakstīt tikai sev: es ieguvu doktora grādu, es kļuvu par departamenta direktoru, es uzvarēju sacensībās... Lai gan plašsaziņas līdzekļi vairāk atspoguļo slikto – sākot no vētrām un beidzot ar vardarbību –, panākumi un prieki ir gan ģimenē, gan Latvijā, gan pasaulē. Vietējie laikraksti bieži raksta par izciliem skolēniem mācībās, sabiedriskajā darbā un sportā. Bet vai tieši jauniešiem, atšķirībā no mums, laiku griežos maltajiem, visvairāk nebūtu vajadzīga apziņa, ka viņu panākumi nav tikai individuāli sasniegumi? Vajadzīga pateicības apziņa?

Agrā bērnībā ar saviem stāstiem par muižas kalpu grūto dzīvi mani audzināja vecvecmāmiņa. Ja viņas māte smagajos dzimtbūšanas laikos un pēc tiem nebūtu devusi tādu gaišumu saviem bērniem?! Optimisms, darbīgums pārnests uz nākamajām paaudzēm, ko saņemam caur vecākiem. Man par visu jāpasakās sava tēva un mātes no tālaika vairākuma atšķirīgajai darbībai un uzskatiem, manis «vazāšanai» pa pasauli. Ja ģimenē valda darbīgs, uz zināšanām, sabiedriskajām aktivitātēm, ceļojumiem, galu galā pozitīviem sasniegumiem virzīts gars kurnēšanas vietā, tad to pārņem arī bērni. Dzimtas devums mūsos.

Man bieži jādomā par tiem, ar kuriem kopā biju uz barikādēm Atmodā. Bez tās šodienas jauniešiem nebūtu to iespēju, kas ir tagad, – ne tikai ceļot, bet arī viedokļu paušanas un rīcības daudzveidības iespējas, iespējams, pat interneta pieeja būtu cenzēta. Kas veidoja augsni pārmaiņām: Dziesmu svētki kā tautas dvēseles un gara templis, dzejnieki, teātra un kino ļaudis nemitīgos cīniņos ar cenzūru, mācītāji, disidenti gulagos, trimdas latvieši, kas savu dzīvi veltīja latviskuma turpināšanai un neatkarīgas Latvijas atdzimšanas idejas uzturēšanai? Bet neba tikai paši sagāzām padomju impēriju: demokrātiskie spēki Krievijā, Jakovļevs, Gorbačovs, pat iekšējie «disidenti» komunistiskajā partijā, drošības dienestos un armijā, kas nepieļāva asinspirti Baltijā, ES un ASV atbalsts, Islande, kas pirmā atzina Latvijas neatkarību. Bet, ja paskatāmies vēl tālāk atpakaļ: Otrā pasaules kara frontes, kurelieši, pagrīdnieki un partizāni. Vēl senāk: Neatkarības cīņas, Tīreļpurvs un Ziemsvētku kaujas, kur mūsdienu jauniešu vienaudži atdeva dzīvības par nākotnes latviešiem. 1905.gads, jaunlatvieši? Jaunieši to ir mācījušies. Bet cik daudzi to saista ar saviem panākumiem matemātikas olimpiādē? Ar pateicības sajūtu?

Bet pateicība ir ne jau tikai pagātnē sakņojama. Skolotājs, treneris, ārsts. Kad es sēžu pie Ziemassvētku eglītes, es nevilšus vienmēr atceros arī to, ka daudziem tas nav iespējams, jo viņi atrodas dežūrās, darbos dažādos dienestos, lai mums būtu drošība, elektrība, siltums… Cik daudziem nezināmiem esam pateicību parādā! Protams, tas viss labums ticis arī nesekmīgajam un bomžiem, bet bez tā nebūtu arī līderu panākumu, jo nebūtu varbūt pat latviešu un Latvijas.

Bet vai pateicība sirdī jāvelta tikai cilvēkiem? Bībele (arī Korāns, Tora un citi Svētie Raksti) prasa slavēt Dievu. «Tas nu gan ir baigi godkārīgais vecītis,» nodomā ne viens vien no reliģijas tālu stāvošais. Dieva slavēšana, pateikšanās Viņam ir vajadzīga ne jau Dievam pašam, bet mums – lai mēs nepierakstītu visus panākumus sev, nekļūtu pašlepni. Jo lielība noņem panākumu vērtību gan cilvēku acīs, gan, vēl svarīgāk, nenes garīgos augļus, kurus sakrāt ir mūsu dzīves uzdevums. Pašlepnumam jau ir sava alga… Latviešiem pateicība ir bijusi dziļi sirdī jau no sentēvu laikiem. Salīdzinot ar angļu Thank you (‘pateicos Tev’), «paldies» ir saīsinājums no «pateicos Dievam». Sakot kādam paldies, es pasakos Dievam par to, ko viņa/viņš man labu darījis vai devis caur kādu cilvēku. Mēs latviski uzrunājam nevis ķermeni, bet Dieva garu, kas ir došana, nesavtība (Dievišķās mīlestības pamatpazīme) mūsos.

Lielākā daļa ar lepru slimo turot rūgtumu sirdī uz Dievu par netaisno likteni. Par ko lai pateicas bāreņi un bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm? Par to, ka ir Kāds, kas ielicis viņos iespēju pārlauzt dzimtas negatīvo ceļu. Par to, ka bērnunamā vai slimnīcā ir siltums un ēdiens, kāds par viņiem rūpējas un ir iespēja sasniegt galveno dzīvē – kļūt par Dieva bērnu.

Vai mēs neaizmirstam pateikties? Es nerunāju par oficiālajām reizēm, formām un adresātiem. Bet iekšēji? Nest pateicības sajūtu sirdī. Un izteikt to ar žestu, vārdiem, ziediem, piemiņu… Bet vai drīkstam pateikties? Esmu dzirdējis, ka kristietis nedrīkstot pateikties radībai. Mātei, skolotājai, mācītājai arī ne? Es atceros, cik daudz ziedu sagūla mācītājas Daces Rubļevskas rokās, viņai aizejot no Kuldīgas! Mēs pateicamies ne tik daudz sievietes ķermenim, cik Dievam mūsu mātē, skolotājā, mācītājā. Es atceros arī, kā Rietumu latviešu mācītājs «3 x 3» nometnē piedalījās ozola daudzināšanas rituālā. Daudzi iesauksies: kāda elkdievība! Dievturība! Bet, ja pateicamies ozolam nevis kā dievam, bet kā dzīvai būtnei mums līdzās, dabai kā dzīvesvidei... Šīs pateicības, pietātes dabai šajā grābenajā materiālismā mums tik ļoti pietrūkst! Pateicība, lai mēs izlektu no ikdienas rutīnas un ieraudzītu mūsu Latvijas dabas daiļumu un priekšrocības: ne taifūnu, zemestrīču, vulkāna izvirdumu, nāvīgu kukaiņu un čūsku… Mēs patiesi dzīvojam Dieva dārzā – Dievzemītē. Taču šāda Dievzemīte faktiski ir visa planēta Zeme, kuru Radītājs nolicis tādā vietā Universā, galaktikā, Saules sistēmā, ka te var dzīvot cilvēks, un apgādājis to ar visu pilnvērtībai nepieciešamo.

Bet dzīvē ir ne tikai panākumi. Kā ar ciešanām, grūtībām, nelaimēm? Par Sv.Augustīnu ir šāds nostāsts:

«Reiz Sv.Augustīns ar mācekļiem esot devies tālā ceļā. Saule nežēlīgi cepinājusi. Visi bijuši karstuma izmocīti. Bet Augustīns teicis: «Pateicos Tev, Kungs, par sauli, ko Tu dod Zemei.» Citreiz ar mācekļiem viņš gājis aukstā lietusgāzē. Visi bijuši pārsaluši un līdz ādai izmirkuši. Sv.Augustīns teicis: «Pateicos Tev, Kungs, par auglīgo lietu, ko Tu dod Zemei.» Citreiz ceļā Sv.Augustīnam pāri lidojošs putniņš uztaisījis uz galvas. Mācekļi smīnējuši: «Ko nu viņš tagad teiks?» Bet Sv.Augustīns sacījis: «Pateicos Tev, Kungs, ka govis nelido.»»

Mēs bieži šķendējamies par grūtībām, neveiksmēm, sliktiem apstākļiem un ciešanām, bet nepievēršam uzmanību tam, ko tas devis mūsu vai citu rakstura, dzīves veidošanā, norūdīšanā, ka galu galā rezultāts ilgtermiņā varbūt iznācis labāks nekā mūsu iecerētajam risinājumam, un vispār – ka vienlaikus ar problēmu mums tiek dotas risinājuma iespējas, izeja. Ka nepatīkamais ir kā svētība.

Par visu esiet pateicīgi!

Igo Midrijānis

 

Pateicības lūgšana

Dievs!

Pateicos Tev, ka kaut kas ir, nevis nekā nav!

Pateicos, ka Tu radīji šo Universu!

Pateicos, ka Tu radīji Zemi tās vietā zem Saules, šai vietā Mūsu Galaktikā un Visumā; šai vietā, kur var uzplaukt dzīvība savā krāšņumā un daudzveidībā, kur var dzīvot cilvēks!

Pateicos, ka Tu esi radījis cilvēkus!

Paldies Tev par Latviju, Dievzemīti, – vietu, ko neplosa orkāni, cunami, zemestrīces, vulkāna izvirdumi, kur ik uz soļa mūs neapdraud indīgi kukaiņi un čūskas! Pateicos Tev par Latvijas skaistumu tā daudzveidībā!

Paldies Tev par šo laiku Latvijā, ko neplosa kari un terorisms!

Pateicos Tev par Tavu milzīgo žēlastību, ka devi man iespēju piedzimt šai vietā un šai laikā!

Paldies par cilvēkiem, ko Tu dod manā ceļā!

Paldies Tev par visiem apstākļiem, visiem notikumiem, visām grūtībām, ciešanām, priekiem un svētībām, ko Tu man dod!

Patiecos Tev par Garu, caur kur Tu dod iespēju kalpot cilvēkiem, Latvijai un Zemei!

Paldies, Tev par Dieva Dēla doto atbrīvošanas iespēju no vainas sekām šeit un mūžīgai dzīvībai!

Pateicos Tev, Kungs, par Kristu – Mīlestību, ko varam pieņemt kā savu vadītāju!

Dievs, pateicos, ka Tu esi Mīlestība!

Dievs, paldies, ka Tu esi!