Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ziemeļu gulbja knābis ir dzeltens

Ziemeļu gulbja ligzda bebru uzpludinājumā pie Kalvenes

Viena no daudzajām ķērāju komandām no Dabas muzeja Zooloģijas nodaļas

Gredzenoti mazuļi ar Latvijas pilsonību
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ziemeļu gulbim pa pēdām

Dmitrijs Boiko
Latvijas Dabas muzeja ornitologs; autora foto


Ziemeļu gulbis Cygnus cygnus ir iekļauts Ministru kabineta 2000.gada 14.novembra noteikumu Nr.396 «Īpaši aizsargājamo sugu saraksts» 1.pielikumā, Eiropas Savienības direktīvas 79/409/EEK I pielikumā, Baltijas reģiona Sarkanajā Grāmatā un Latvijas Sarkanajā Grāmatā 3.kategorijā kā rets putns.


Pēdējos gados ziemeļu gulbja skaita dinamika Eiropā pieaug. Vācijā, Somijā, Polijā, Igaunijā, Dānijā, Holandē, Lielbritānijā un Zviedrijā tika/tiek veikti visdažādākie pētījumi gan ligzdošanas, gan ziemošanas laikā. Latvijā ziemeļu gulbis ligzdo no 1973.gada, taču speciāli pētījumi līdz šim netika veikti.

2004.gadā ar Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) un Latvijas Dabas muzeja (LDM) finansējumu ir uzsākts projekts «Ziemeļu gulbis – ekoloģija un aizsardzība Latvijā». Šogad tas turpinās. Projekta ietvaros tiek apzinātas ziemeļu gulbju ligzdošanas vietas, uzskaitīti mazuļi. Tiek veiktas regulāras gulbju uzskaites spalvu maiņas vietā Skrundas zivju dīķos. Gredzenošana ir pirmspēdējais projekta posms, kad tiek ķerti un ar krāsainiem kakla gredzeniem iezīmēti gan pieaugušie, gan lidotspēju vēl nesasniegušie mazuļi. Ar gredzenošanas palīdzību var vēl izzināt putnu ziemošanas vietas, migrācijas ceļus, laiku, kad tie sasniedz dzimumgatavību utt. Pēdējā projekta posmā septembrī un oktobrī tika veikta apgredzenoto putnu kontrole.

2004.gada vasarā tika noķerti un ar krāsainiem kakla gredzeniem apgredzenoti 43 ziemeļu gulbji. Latvija ir izcēlusies starp tām Eiropas valstīm, kur notiek ziemeļu gulbja pētījumi vasaras sezonā, jo apgredzenoto īpatņu skaits bija vislielākais Eiropā. Aiz mums sekoja Polija ar 12, Somija ar 8 un Vācija ar 6 apgredzenotiem putniem.

Ir saņemti ziņojumi par 25 pagājušā gada vasarā apgredzenotiem ziemeļu gulbjiem. Tie kontrolēti Polijā, Vācijā un Somijā. Visvairāk ziņojumu saņemts no Vācijas – 202, no Polijas 20, bet no Somijas tikai viens ziņojums. Vācijā un Polijā putni kontrolēti ziemas laikā. Šīs vasaras sākumā viens ziemeļu gulbis, kas kā mazulis gredzenots pagājušajā vasarā, kontrolēts Somijas dienvidos. Interesanti piebilst, ka tā ir pirmā šī putna kontrole pēc gredzenošanas. Kur tas pārziemoja, nav zināms.

Grūts, bet veiksmīgs sākums

Neraugoties uz vēlu pavasari, ziemeļu gulbji paliek uzticīgi sev un pie ligzdas taisīšanas ķeras gandrīz uzreiz pēc ledus izkušanas. Daži pāri kādu laiku gaida un vēl dažas nedēļas pēc šī svarīgā notikuma bauda dzīvi, bet daži čaklākie, piemēram, Rendā, domā tikai par ligzdošanu.

Tieši tādus – čaklus jeb agri ligzdojošos – pārus bija nolemts ķert jau jūlija vidū. Ķeršana bija paredzēta divās vietās: Rendā (Kuldīgas rajons) un Lapsu dīķī netālu no Saldus. Tad, kad no saimniekiem bija saņemta atļauja, nācās domāt par komandu. Tā sastāvēja no septiņiem brīvprātīgiem palīgiem. Esam klāt pie Lapsu dīķa, kur no gulbjiem nebija ne vēsts, taču tiem vajadzētu būt, jo pirms nedēļas es taču tos redzēju: divus lielos un piecus mazuļus!

Ilgi gaidīt nenācās, un seši palīgi ir jau ūdenī, vēl viens – mana mamma – palika krastā vērot, kā viņas trakais dēls ķer ziemeļu gulbjus. Dīķis ir iegarens un aizaudzis ar kosām, tieši tāpēc nostājāmies vienā rindā un devāmies meklēt putnus. Nogājām apmēram 200 metru, kad viens no komandas dalībniekiem ieraudzīja trīs putnus. Kas tālāk sākās... Visi metās tiem pakaļ, bet, noķerot tikai vienu ziemeļnieku, pazaudēja divus pārējos. Sākās neredzamo ziemeļnieku meklēšana. Kamēr visi staigāja, es uzkāpu uz paaugstinājuma un uzmanīgi sāku pārskatīt kosas. Pēkšņi netālu no brāļa tās sāka kustēties un parādījās gulbēna galva, kura bija cieši piespiesta pie ūdens. Sāku kliegt, kur jāskrien, un pirmais no diviem pazudušajiem ziemeļniekiem jau bija brāļa rokās. Tādā pašā veidā izdevās atrast arī otro mazuli.

Kur bija paslēpušies pārējie, atliek tikai minēt. Bet ar to ziemeļnieki arī ir slaveni, ka māk ļoti labi slēpties. Taču šā vai tā – trīs ziemeļnieki bija krastā: viens pieaugušais un divi jaunie. Tālāk sekoja katra gulbja vienas pleznas, knābja un galvas, lidspalvas un spārna mērīšana, svēršana, gredzenošana. Un tad jau ir laiks doties uz nākamo vietu.

Rendā mūs sagaidīja Valdis Kancāns – labsirdīgs un ļoti atsaucīgs dīķu saimnieks. Šeit ziemeļnieku ģimenei bija septiņi mazuļi, un gribējās visus noķert. Taču pat ar vietējo iedzīvotāju palīdzību vienu no mazuļiem, kurš kaut kur bija paslēpies, noķert tā arī neizdevās. Taču seši noķertie putni arī ir labs rādītājs, jo pagājušajā gadā šeit apgredzenojām tikai piecus mazuļus. Nopriecājāmies arī par pagājušajā gadā apgredzenoto gulbju mātīti, kurai kakla gredzens nekādi netraucēja šogad veiksmīgi izperēt septiņus mazuļus.

Tā kā Rendas dīķu saimnieks ir arī Rimzātu zivju dīķu īpašnieks, tad ar viņa atļauju aizbraucām apskatīt šos dīķus. Par tādiem tos bija grūti nosaukt, par 40 ha lielām un daļēji aizaugušām jūrām gan. Vienā no dīķiem mazuļi bija pietiekami lieli gredzenošanai ar kakla gredzenu, tāpēc devāmies tos ķert. Tā kā mums bija tikai viena laiva, kur varēja izvietoties divi cilvēki, tad tas radīja bažas par veiksmīgu ķeršanu. Ziemeļu gulbji ātri vien pazuda zālēs, un šķita jau, ka viss beidzies, bet... Pieredzes ar šo sugu ir gana, un pat seši cilvēki 40 ha spēj daudz ko paveikt. Tā sanāca, ka noķert uzreiz izdevās trīs no pieciem mazuļiem. Meklēt tādās plantācijās paslēpušos divus mazuļus bija bezjēdzīgi, jo viņi izklīda. Taču, kamēr ritēja gredzenošana un mērīšana, ar teleskopu izdevās ieraudzīt vēl vienu mazuli. Dabas muzeja šoferis Aigars, ilgi nedomājot, paņēma laivu un sāka dzīties mazulim pakaļ. Pēc aptuveni 20 minūtēm viņam tomēr izdevās to sagūstīt.

Tāda bija pirmā ķeršana. Vēlu vakarā bijām jau mājās, bet tas neļāva mums vilties padarītajos darbos. Tiesa, biedēja viens fakts: 13.jūlijā mēs noķērām 13 ziemeļniekus. Kas tad būs tālāk?

Vides ministrs ķer gulbjus, bet nenoķer nevienu

Jūlija beigās bija noķerti jau vairāki desmiti ziemeļnieku. Ķeršanā nolēma piedalīties arī vides ministrs Raimonds Vējonis. Tas bija lielas, vairāku dienu garas ekspedīcijas sākums. Speciāli uz to atbrauca gulbju speciālists no Dānijas ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi Pelle Andersens-Harilds (Pelle Andersen-Harild).

Komanda sastāvēja no 10 ekspedīcijas dalībniekiem un ministra. Visi bija piedalījušies ziemeļnieku ķeršanā pagājušajā gadā, tāpēc par ķeršanas veiksmīgu iznākumu nenācās uztraukties. Pirmajā dīķī pie Saldus ūdenī iegāja visi, arī Raimonds Vējonis. Dīķis bija paliels un aizaudzis ar niedrēm, tāpēc ķērēji ar lielu troksni lauzās pa tām, mēģinot atrast septiņus mazuļus. Visčaklāk darbojās vides ministrs, taču nevienu mazuli viņam tā arī neizdevās notvert. Bet galvenais ir pašatdeve. Dāņu kolēģim gāja vēl neveiksmīgāk – viņš tikai brīnījās, ka visi kaut kur skrien, laiku pa laikam krastā nogādājot kārtējo mazuli. Izdevās noķert tikai sešus mazuļus, un ar to viss arī beidzās. Gredzenošana, svēršana, mērīšana, intervijas...

Lapsu dīķis, līdzīgi kā pirmajā reizē, pārsteidza ar savu klusumu. Taču pētnieks, pat neko neredzot, vienmēr pārliecināts par savu veiksmi un iet dīķī. Tā notika arī šoreiz. Līdz pēdējam brīdim neko neredzējām un jau taisījāmies brist atpakaļ, kad pēkšņi izdevās ieraudzīt un noķert divus mazuļus. Tā ar otro piegājienu kopumā no pieciem mazuļiem izdevās noķert un apgredzenot četrus, kā arī vienu pieaugušo putnu. Taču pēc putnu ķeršanas dīķa saimnieks ministram paziņoja, ka tas bijis pirmais un pēdējais gads, kad šeit ķeram gulbjus. Kas par iemeslu? Ļoti vienkāršs – vainīgas ir meža pīles. Mēs esot izbiedējuši tās, un medību sezonas atklāšanā saimniekam nebūšot ko šaut. Par šo tēmu es nediskutēšu. Skaidrs ir viens – medības izjauc ziemeļu gulbju ģimenes, mazuļi spiesti paši meklēt ceļus uz ziemošanas vietām un izvairīties no briesmām. Vēlāk ministrs, saprotot, ka no viņa vairāk jēgas ir krastā, gredzenojot un mērot ziemeļniekus, vairs nevienā dīķī negāja.

Kur tik mēs nebijām un ar kādiem cilvēkiem kopā tik neķērām... Ja aprakstītu katru dienu, ko pavadījām, baudot dabu, iznāktu vesela grāmata. Rezultātā 2005.gada vasarā noķērām un apgredzenojām 104 ziemeļu gulbjus. No tiem ar kakla gredzenu iezīmējām 103 putnus. Aiz Latvijas seko Polija ar 21 ziemeļu gulbi un pārējās valstis. Varam būt lepni, ka vismaz kādā jomā esam pirmie Eiropā.

Paldies visiem!

Pirmām kārtām gribu no visas sirds pateikt lielu PALDIES Latvijas Vides aizsardzības fondam un Latvijas Dabas muzejam par finansiālo atbalstu.

Paldies arī visiem dīķu saimniekiem, kas atļāva ķert ziemeļu gulbjus viņu īpašumos: Valdim Kancānam, Arnim Zalcmanim, Anatolijam Grigorjevam un citiem.

Paldies Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vides inspektoriem Ģirtam Liepiņam, Mārtiņam Lasmanim, Antonam Aniņam, Jānim Sprugevicam, Sigmāram Cinovskim, Aleksandram Sitenkovam par palīdzību gulbju ķeršanā Skrundas zivju dīķos.

Paldies visiem pārējiem, kas piedalījās ziemeļu gulbju ķeršanā un ligzdu meklēšanā: Andrejam Sverčkovam, Matīsam Žagaram, Artūram Grīnam, Jānim Dreimanim, Jūlijai Haļimonai, Dignai Pilātei, Unai Bērziņai, Agrim Bērziņam, Ruslanam Matrozim, Iļjam Boiko, Irinai Boiko, Ritai Lasmanei, Jānim Bisteram, Lindai Madžulei, Pellem Andersenam-Harildam, Aigaram, Aldim, Arnim, Santai, Helmutam Lambertiem, Ritvaram Rekmanim, Dacei Vītolai, Zigrīdai Jansonei, Edgaram Lediņam, Aigaram Kalvānam, Jānim Vīksnem, Andrim Kleperam, Jānim Baumanim, Jurim Lipsbergam, Mārai Janaus.

Visbeidzot izsaku lielu pateicību vides ministram Raimondam Vējonim par iespēju atrast laiku, lai piedalītos gulbju ķeršanas un gredzenošanas pasākumā. •