Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Rudenī latvietis pazūd savā mājā – durvis aizvērtas, logi cieši nopakoti, krāsnī rūc uguns, no skursteņa ceļas balti dūmi. Aiz loga līst lietus, birst krusa vai snieg slapjš sniegs... Un tad vienā naktī laukā viss piepeši kļūst kails un stings. Māja kļūst cilvēku patvērums, un labi, ja tā ir silta, omulīga un droša. Arī latviešu valodā vārdam «māja» daudz un dažādu sinonīmu: mājoklis, nams, patvērums, paspārne, mītne, dzīvesvieta, saimniecība, namīpašums, ēka, būve, sēta.

Ziemeļzemes iedzīvotājam māja ir svarīga, lai varētu izturēt lietainos rudeņus, garās ziemas un skarbos pavasarus. Tādēļ mūsu žurnāla novembra numura galvenā tēma – cilvēka mājoklis. Nesenās pagātnes mājokļus šodien, tā teikt, joprojām jūtam uz savas ādas – vairāk nekā sešdesmit gadus dzīvojām tur, kur bija iespēja dzīvot, nevis tur, kur un kā gribējām. Šodien jau sākam domāt ne tikai par to, ka «gribas savu mājiņu», bet arī par to, kāda šī māja būs – vai tā būs cilvēkam veselīga?

Arī savas lielās mājas – Latvijas – dzimšanas dienu svinēsim novembrī. Un, ja tā aptuveni varam iedomāties, kā latvietis gadsimtu gaitā ticis pie sava nama, tad arvien no jauna interesanti ielūkoties Latvijas pagātnē un atrast kādu nezināmu taciņu, pa kuru esam nonākuši līdz savam valstiskumam, ko šodien jau uztveram kā pašu par sevi saprotamu ieguvumu. Tāda mazāk zināma taciņa aizved mūs pie Brāļu draudzes, hernhūtiešiem. Kaut kas par viņiem tā kā dzirdēts, bet – kas īsti? Par viņiem centāmies ko uzzināt un vilkt sudraba diegus no divsimt gadus vecas pagātnes līdz mūsdienām.

Senie grieķi uzskatīja, ka cilvēks ir harmoniska dabas daļa – ne mazāk, ne vairāk par jebkuru dzīvu būtni tam blakus, pat ja tā ir tikai skudriņa. Skudru čaklums un būvētprasme zināma pat bērnam, bet – kā tur īsti viss notiek? Ilmārs Tīrmanis kaut kādā brīnumainā veidā ieskatījies skudru mājoklī, un nu arī mēs varbūt sapratīsim, ka, vērojot mūsu Zemi no liela augstuma, kādam mūsu rosīšanās varbūt šķiet haotiska un nesakarīga, tomēr, izrādās, arī mums visi ceļi ved uz... mājām. Uz dzimtajām upēm oktobrī un novembrī ved lašu un nēģu ceļi: zivis ēd pat zaļie veģetārieši, bet, vai esat aizdomājušies, ka Latvijā pamazām izzūd tāda sena un teiksmām apvīta profesija kā piekrastes zvejnieks?

Un, visbeidzot — ja, izlasot jūsu sūtītās anketas, noprotam, ka jūs apmierina mūsu darbs, īsto vērtējumu saņemsim gada beigās, kad uzzināsim, vai abonēsiet «Vides Vēstis» vai nē. Vai jūsu makā nepaklups Ls 8.50 par gada abonentu — arī mēs esam spiesti nedaudz paaugstināt abonēšanas cenu, toties žurnālu veidosim par 8 lappusēm biezāku. Un, tā kā maz cerību, ka nākamgad «Vides Vēstis» gozēsies preses kiosku pirmajos plauktos, tad abonēt ir tik tiešām drošāk!

 

Lelde Stumbre