Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Šambora

Šenonso

Ševernī

Ambuāza

Lauku muižiņa Normandijā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Francija ārpus pilsētām

Viljars Tooms
autora foto

Atkal cieņā nāk kājāmgājēju tūrisms. «Vides Vēstis» pavasarī vēstīja, kā ģeogrāfi kājām sukājuši gar Latvijas un Baltkrievijas robežu. Tā iespaidā arī mums kādu brīdi iztēli kutināja doma – vai nevajadzētu kājām aizsoļot no Latvijas līdz Atlantijas okeānam? Taču, kad apdomājām prātīgi, attālums no Liepājas līdz Biskajas līča krastam Francijā mums sāka likties mazliet par dižu, lai to pieveiktu kā Aigars Fadejevs olimpisko distanci. Tad nu āvām tos pašus savus ierastos septiņjūdžu zābakus jeb mašīnu «Ford escort» un kādā jaukā maija rītā devāmies ceļā. Pirmā saule – Lietuvā, Polijā. Otrā saule – Polijā, Vācijā. Trešajā saulē ap pusdienlaiku pie apvāršņa jau parādījās varžēdāju zeme Francija.

Kur novietot mašīnu?

Turīgajā Rietumeiropā pilsētās visur viena un tā pati nelaime – ielas pārblīvētas mašīnām. Braukt grūti, vēl grūtāk atrast vietu, kur spēkratu atstāt, lai ieietu kādā senatnīgā baznīcā, apskatītu pili vai pastaigātos pa parku. Tādēļ no pilsētām bēgam kā velns no krusta. Francijā ir daudz ko redzēt arī lauku apvidos, kur netrūkst ne sendienās būvētu baznīcu, ne piļu, ne glīti iekoptu parku. Turklāt visur, kur paredzēta braukšana ar ratiem, ceļa klātne ir gludi jo gludi asfaltēta. Francijā pat ar uguni nesameklēt kādu neasfaltētu putekļu trasi. Tādas tur nepazīst.

Vētrainais mīlnieks

Luāras ieleja ir slavena ar savdabīgām franču renesanses pilīm. Kad labu laiku braukts pa ceļu, kas ved cauri karaļa medību lauku kvadrātkilometriem, plašs meža izcirtums pēkšņi paver tālē vilinošu skatu uz varenāko no Luāras ielejas pilīm – Šamboru (Chambord), dēvētu par franču renesanses arhitektūras augstāko sasniegumu. Pils celta no 1519. līdz 1685.gadam kā medību pils karalim Fransuā I (Franciscus). Šis valdnieks dzīvoja no 1494. līdz 1547.gadam, Francijas karaļa troni mantoja 1515.gadā. Pasaules slavu Fransuā ieguvis kā negausīgs sieviešu mīlnieks. Veci raksti stāsta, ka Fransuā valdīšanas laikā nav bijis tādas dāmas, kura spētu viņam atteikt. Pietika karalim parādīties savā lepnajā stājā un, tuvējās svētlaimes uzbudinājumā drebot nāsīm, caururbt sievietes sirdi ar liesmojošu skatu, lai pat vistikumīgākā jumprava kustu no iekāres saplūst mīlas kaislē ar dižciltīgo vīrieti. Karalim nebija gana ar vienu. Karaliskajā gultā viņš vienlaikus aicinājis divas, trīs vai pat vairāk jau iepriekš izģērbtas mīļākās, kuras tika iegūtas bez jebkādas priekšspēles, jo karalis tādu niekošanos nav cietis. Taču mūža vakars vētrainajam mīlniekam pienācis krietni ātrāk nekā dažam labam tikumības vergam, kurš savu dzīvības sveci nebija dedzinājis no abiem galiem. Par izlaidīgo dzīvi Dievs karali sodījis: 52 gadu vecumā viņš izskatījies kā nožēlojams vecis un miris no tajā laikā nedziedināmās valdnieku slimības – sifilisa.

Dāmu pils Šenonso

Cita, ne mazāk lieliska ir t.s. dāmu pils Šenonso (Chenonceau) – nepārspēta franču renesanses pērle, būvēta uz tilta pār Šēras upi kādreizējo dzirnavu vietā. Četrsimt gadu pastāvēšanas laikā šajā pilī valdījušas vairākas slavenas dāmas: Diāna Puatjē, Katrīna Mediči (1519-1589) un citas. Fransuā I dēls karalis Indriķis II (Henri; 1518-1559) Šenonso pili uzdāvināja savai mīļākajai Diānai Puatjē, izraisot skandālu Parīzes karaļnamā. Tomēr Diānai nebija lemts ilgstoši priecāties par sūri grūti pelnīto ieguvumu. Pēc sava vīra Indriķa II nāves, liekot lietā veiklas intrigas, karaliene Katrīna Mediči pili atguva un ķērās pie tās iekārtošanas pēc pašas ģīmja un līdzības. Pils nav liela, bet izsmalcināta – uzreiz jūtams, ka tās interjeros pēdējais vārds piederējis daiļās mākslās skolotai dvēselei. Taču Katrīnas Mediči vārds nav saistīts tikai ar pilīm un greznību. Uz viņas sirdsapziņas guļ arī tūkstošiem hugenotu apkaušana 1572.gada 24.augusta drausmīgajā Bērtuļa naktī, kas ir viens no melnākajiem traipiem katolicisma un Francijas vēsturē. Savā laikā Šenonso pabijušas tādas franču slavenības kā publicists Mirabo (1749-1791), filozofi, rakstnieki Voltērs (1694-1778) un Žans Žaks Ruso (1712-1778), rakstniece Žorža Sanda (1804-1876). Viņa sarakstījusi atmiņas par dienām, kas pavadītas Šenonso.

Ragneša atriebība

Tālākais ceļš ved uz Ševernī (Cheverny). Šai pilij ir interesanta, traģisma apvīta pagātne. No 1551. līdz 1565.gadam Ševernī pils piederējusi Diānai Puatjē. Viņa to pārdeva Ševernijas grāfam Filipam Juro, vēlākajam Francijas karaļu Indriķa III un Indriķa IV kancleram. Filipa Juro dēlam Anrī gadījās apņemt par sievu madmoiselle Šabo, kurai piemita vājība uz vīriešu daudzveidību. Aizvadījusi medusmēnesi ar sev pielaulāto, drīz pēc tam viņa uzieta laulības gultā, liekot vīram «ragus». Pieķerta ar neapstrīdamiem pierādījumiem, Šabo jaunkundze, gluži kā sengrieķu prātnieks Sokrāts, tika piespiesta līdz dibenam tukšot indes kausu, bet viņas mīļāko Anrī kalpi nobendēja uz līdzenas vietas bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas. Ciezdams briesmīgas apkaunojuma mokas, par atraitni kļuvušais ragnesis Anrī pavēlēja apgānīto pili nograut. Mūsdienās redzamās pils celtniecību ierosināja Anrī otrā sieva Margarita. Būvdarbi ilga no 1625. līdz 1634.gadam. Diemžēl laimīgajam laulātajam pārim neiznāca ilgstoši baudīt jaunās pils labumus – Margarita nomira 1634.gadā, Anrī – 1648.gadā. Turpmāk pilij bijuši gan uzplaukuma, gan panīkuma gadi, taču līdz mūsdienām tai izdevies saglabāt savu sākotnējo 17.gadsimtā veidoto izskatu.

Liktenīgā mazmājiņa

Kopš cilvēce apdzīvo Luāras krastus, tās uzmanību piesaistījusi aizsardzībai pret uzbrucējiem izdevīgā Luāras upes stāvkrasta virsotne Ambuāza (Amboise), kuru jau senatnē apdzīvojuši ķelti un romieši. 12.gadsimtā vietējie feodāļi stāvkrasta klintīs uzcēla vareno Ambuāzas cietoksni, kur mēdza uzturēties Francijas karalis Ludviķis XI (1423-1483). Te viņš dziļā slepenībā audzināja savu troņmantnieku, vēlāko Francijas karali Kārli VIII (1470-1498), trīcēja un drebēja par viņa dzīvību – ka tikai mazais mantinieks neaiziet pie tēviem no kādas ļaunas sērgas vai netiek nogalināts sazvērestībā. Drošības pēc karalis nepieļāva Ambuāzas apkārtnē ne ciematu būvēt, ne iebraucamo vietu atvērt, ne arī rīkot Ambuāzas pilī kādas viesības. Taču, kā mēdz teikt, liktenim neizbēgsi: 1498.gada Pūpolsvētdienā 28 gadus vecais Kārlis, tobrīd jau monarhs Kārlis VIII, steigdamies uz bumbas spēli, ietriecās ar galvu nelabi smirdošas tumšas mazmājiņas durvju stenderē, zaudēja samaņu un pēc 10 stundām uz cisu maisa izlaida garu. Nākamais karalis Ludviķis XII (1462-1515), saukts par tautas tēvu, pārtrauca Ambuāzā sava priekšgājēja Kārļa VIII vērienīgi izvērsto celtniecību. Vēlākos gadsimtos Ambuāza karaļu mītnes priekšrocības zaudēja. Tās jaunie saimnieki vairs nespēja pienācīgi uzturēt plašo apbūvi, un 19.gadsimtā krietna daļa pils būvju tika nojauktas. Līdz mūsdienām saglabājusies niecīga daļa no kādreiz varenās godības. 19.gadsimtā Ambuāzas pili nopirka hercogs Pentievrs, Francijas karaļa Luija Filipa XIX (1773-1850) vectēvs. Pils otrajā stāvā apskatāmi Luija Filipa apartamenti ar brīnišķīgām ampīra stila mēbelēm.

Atmiņas par Leonardo da Vinči

Netālu no Ambuāzas atrodas savrupnams Clos Luce. No 1516.gada līdz savai nāvei šajā namā dzīvojis lielais 16.gadsimta ģēnijs, itāļu gleznotājs, tēlnieks, izgudrotājs Leonardo da Vinči (1452-1519) – notāra un vienkāršas zemnieces ārlaulības dēls. Kad politiskie apstākļi viņam Itālijā vairs neļāva strādāt, Leonardo devās uz Franciju, kur no karaļa Fransuā I pieņēma galma mākslinieka vietu. Kāds nostāsts, kura patiesīgums gan tiek apšaubīts, vēstī, ka Leonardo esot miris karaļa Fransuā I rokās. Leonardo da Vinči apbedīts Ambuāzas pils baznīcas pagalmā. Kad baznīcu vēlāk nojauca, viņa mirstīgās atliekas pārapbedītas. Pagāja laiks, un kapu, kas nākamajām franču paaudzēm neko neizteica, nolīdzināja un aizmirsa. Savrupnamā ir iekārtots Leonardo da Vinči mantojuma cienītāju labi apmeklēts muzejs ar daudziem viņa izgudrojumu modeļiem.

Vilandrī pils dārzā

Sekojot Luāras tecējumam Biskajas līča virzienā, Vilandrī (Villandry) pils ir pēdējā Luāras ielejas dižo renesanses piļu virtenē. Tā celta uz veciem Kolonbjēras cietokšņa pamatiem, būvniecība pabeigta 1536.gadā. Mainoties īpašniekiem, vēlākos gadsimtos pilī notikušas vairākas pārbūves. Galvenais Vilandrī apbrīnas objekts ir savdabīgie dārzi – dārzkopju mākslas augstākais sasniegums. Vilandrī dārzi, tāpat kā franču piļu renesanses arhitektūra, apvieno klosteru gotiskās daiļdārzniecības tradīcijas, saskaņā ar kurām goda vietā liktas ārstnieciskās zālītes, ar itāļu paņēmieniem apstādījumu pieskaņošanā arhitektūrai. Šāda veida dārzi stāv pāri parastajiem dekoratīviem un praktiskiem uzdevumiem, to iekārtojums sasaucas ar dzeju un filozofiju. Piemēram, «mīlas dārzs» vai «baudu dārzs». Tie ir dārzi, kas uzrunā apmeklētāju ar augu stādījumu simboliku.

Franču Krusta kalnā

Izmantojot lielpilsētas Nantes apvedceļu, nokļūstam uz Bretaņas trases Nr.165. Nebūtu labi pabraukt garām vietai, ko sauc par Pontšato (Pontchateau). Te jāapskata Francijas katoļu Kalvarija (Calvaire), kas tulkojumā nozīmē «paugurs ar krustu». Kalvarijas brīvdabas parkā aptuveni 20 hektāru platībā ar izteiksmīgām skulptūru grupām attēlota Jēzus dzīve un viņa mokpilnā nāve. Tuvojoties katoļu godbijības vietai, franči samazina braukšanas ātrumu un vīrieši noņem cepuri. Apstaigājot parkā izvietotās skulptūru grupas, mani visspēcīgāk ietekmēja ebreju farizeju tēli, Poncijam Pilātam pieprasot piespriest Jēzum Kristum krusta nāvi. Raugoties ilgāk šajos derdzīgajos tipos, mostas noturīgas pretīguma jūtas pret svēto liekulību, nodevību un nodevējiem.

Pie Atlantijas okeāna

No Pontšato līdz Atlantijas okeānam atlikuši vairs daži desmiti kilometru. Tos pieveicam vienā pūtienā. Tādējādi mūsu programmas minimālais plāns izpildīts – esam no Baltijas jūras krasta Liepājā ar pašu spēkiem atbraukuši līdz Biskajas līcim pie Turballes kūrorta, pieveicot 2520 kilometrus (ja ietu kājām, veselīgam soļotājam tas prasītu gandrīz trīs mēnešus). Taču Turballē no dabas nekā iepriecinoša – parasts lēzens, visiem vējiem atklāts smilšu krasts, labākās pieejas jūrai aizņem vasarnīcu žogi. Braucam krietnu gabalu uz rietumiem pa 165.autoceļu. Uz labu laimi nogriežoties okeāna virzienā, izdodas atrast klusu, jauku vietu pie diviem fjordiem līdzīgiem līčiem Port-Manec ciematā. Te krasts romantiski klinšains ar jauku, smilšainu liedagu un lielisku, mazapdzīvotu peldvietu. Turklāt pārsimt metru no pludmales koku apēnota autostāv-vieta. Port-Manec uz vairākām dienām mums kļūst par atpūtas vietu – peldamies sāļajos okeāna viļņos, sauļojamies, vērojam tik neparastos varenos paisumus un bēgumus, pētām atplūdu atsegtos gliemezīšus, kas turas pie akmeņiem ar neatraujamu spēku. Bet naktis – tās mums paiet tās pašas pludmales autostāvvietā savā mašīnā uzklātā gultā. Lieliski, jo tas nemaksā neko. Turpretī nakts viesnīcas divvietīgā numurā – 73 eiras, vakariņas – 15,50 eiras. Iegāju pludmales ēdinātavā. Tūliņ, kā no zemes izniris, klāt ir apteksnis, salīcis trejdeviņos laipnības kūkumos, gatavs uz rāvienu apkalpot. Bilstu: «Ein Moment!» un ielūkojos cenrādī: kafijas tasīte 1,15 eiras, alus pudele – 2,40, sulas pudele tikpat. Uz ēdienu cenām pat neskatos – to vērtība eirās izteikta ar divciparu skaitļiem. Mums ir izstrādāta cita barošanās sistēma: gāzes prīmuss, katliņš, krāna ūdentiņš no plastmasas kannas un sausie produkti līdzi no mājām – gluži kā reklāmā: «Lēti, ērti, izdevīgi.»

Svētā Miķeļa kalnā

Rietumfrancijas novadu Bretaņu (Bretagne) senatnē apdzīvojuši ķelti, 56.gadā pirms mūsu ēras pussalu iekaroja romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars, bet mūsu ēras 6.gadsimtā Bretaņu kolonizēja ieceļotāji no Britānijas – bretoņi. Vēlāk Bretaņa kļuva par strīdu ābolu starp Anglijas un Francijas karaļiem, līdz 1532.gadā to uz visiem laikiem pievienoja Francijai. Skaists ir klinšainais Bretaņas pussalas ziemeļu krasts, it īpaši Plumanakas (Ploumanac) Granīta rozes klintis. Okeāna viļņu gadsimtu miljonos skalotajās klinšu akmeņlauztuvēs tēlnieki iegūst izcilas kvalitātes granītu mākslas darbu radīšanai. Taču Bretaņas ievērojamākais apskates objekts ir Senmišela jeb Svētā Miķeļa kalns (Le Mont St.Michel) ar Sv. Miķeļa klosteri. To vērtē kā Rietumeiropas brīnumu jūrā uz granīta klints. Klostera gotiskās aprises pie horizonta saskatāmas jau no liela attāluma, jo kalns paceļas 157 metrus virs jūras līmeņa. Paisums katru dienu sākas noteiktā laikā – ap 20.30. Šajā laikā jūra kalnu agrāk atdalīja no krasta. Taču tagad jūra kalnu apskalo aizvien mazāk – tikai ļoti augsta paisuma reizēs ūdeņi aizsniedzot mūrus kalna pakājē. Okeāns ir atkāpies, un kalns pamazām pārvēršas par parastu krasta sastāvdaļu. Šo nelaimi tūrisma reklāmas gan noklusē, jo kas tas vairs par Miķeļa kalnu, ja paisums to divas reizes diennaktī nepārvērš par salu. Taču no jūras atkāpšanās ir arī savs labums – pie klostera mūriem tagad plešas vienmēr sauss jūras dibens, ko iztirgot kā autostāvvietas.

Etretas klintīs

Ziemeļfrancijā, pie Lamanša jūras šauruma, atrodas seno vikingu zeme Normandija (Normandie). Gardēžu aprindās tā ir slavena ar Normandijas sieriem. Reti kur cituviet Eiropā atrodami tik gleznaini jūras krasti ar stāvām krīta klintīm, kas vietām paceļas līdz 100 metru augstumam un atgādina pasakainus veidojumus. Šķērsojam Sēnas grīvu pa Normandijas tiltu. Tas atklāts satiksmei 1995.gadā un ir viens no garākajiem vanšu tiltiem pasaulē – tilta kopgarums 2141 metrs. Tilta izmantošana ar vieglo automašīnu maksā 5 eiras. Pabraukuši dažus kilometrus pa ceļu Nr.15, griežamies no tā pa kreisi uz Etretas (Etretat) klintīm. Gandrīz visi ciemati, sākot ar Etretu līdz Djepai, atrodas stāvu klinšu krastā, ko apskalo spēcīgi okeāna viļņi. To sauc par Albatras krastu, kur galvenais dabas krāšņums vērojams pie Etretas. Tās pludmali no divām pusēm ierāmē vārtiem līdzīgās klintis – Augšējā (Falaise d'Amont) un Apakšējā (Falaise d'Aval). Skaists skats uz klinšu vārtiem paveras no Muitnieku takas (Sentier des Douaniers), kad uzkāpts klinšu virsotnē.

Trīs nedēļas Francijā aizskrēja kā uz vēja spārniem, piepildītas bagātīgiem iespaidiem. Franči – par šo tautu var teikt vienīgi pašu labāko: laipni, sirsnīgi, atsaucīgi. Tikai viena vaina – gandrīz visi satiktie bija vienvalodīgi un brīnījās, kā var pasaulē dzīvot, neprotot franču valodu. •