Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Rožu ģimene – Inese, Baiba, Rasa un Andris – goda kārtā

Tās ir bungas un tās skan!

Andra Rozes darinātās rotas

Dūdu spēlmanis Imants Ozoliņš Cēsu pagalmā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vecais, labais, mazliet piemirstais, bet mīļais...

Lelde Stumbre autores foto


Droši vien ir dzirdēts, ka katrs cilvēks uz šīs zemes ierodas ar savu uzdevumu. Tas var būt pavisam neliels, tomēr tāds, kas vairotu mūsu pasaules gaismu. Un tas it kā ir pavisam vienkārši – katram tikai jāatrod īstā vietiņa un īstais darbiņš. Jaunībā par šaubām tikai gaiši pasmejas – visi ceļi vaļā, viss ir iespējams! Tomēr cilvēks ne vienmēr ir mērķtiecīgs, apņēmīgs un sākumā ne tuvu uzreiz neierauga vismaz taciņu, kas vēlāk varētu pārvērsties par kārtīgu zemes ceļu un tad varbūt pat par ātrgaitas šoseju, kas strauji ved tieši uz mērķi. Paskatieties vien sev apkārt: vai daudz zināt tādu cilvēku, kas nodarbojas tieši ar to, ko vēlas, pat daudz nebēdājot, ka ar to nevar nopelnīt? Vai daudz ir tādu, kas dzīvo pasaulē visskaistākajā vietā? Saprotams, nav viegli to visu panākt, jo no kaut kā neizbēgami jāatsakās – no lielpilsētas vilinājuma, piemēram.

Latvijas lauki un pilsētas kļūst arvien interesantāki, un tas nav tikai tādēļ, ka viesu nami aug kā sēnes pēc lietus. Diemžēl jāsāk jau mazliet pukoties, ka tie arvien biežāk līdzinās cits citam: viesu māja, pirts, dīķis (ezers, upe, jūra). Es runāju par to interesantumu, ko sagādā cilvēki, kuri laukos nodarbojas ar to, kas vienlaikus ir arī viņu sirdslieta. Pēdējā žurnāla numurā stāstījām par Māru Bergmani, kurai iekopts brīnišķīgs garšaugu dārzs.


Pašdarināti govsādas zābaciņi

Šajā reizē atkal braucām uz Cēsīm. Taču vai gan vienā braucienā var izzināt Cēsis un Cēsu novadu? Skaidrs, ka ne, pat ne divos braucienos. Un visi zina, ka vasarā tur nemitīgi kaut kas notiek: dažādi muzikāli pasākumi, Bruņinieku svētki, teātri, koncerti. Šoreiz te ieradāmies jūnijā, Jāņu ielīgošanas laikā, un, ja kāds īsti nezina, ko tas nozīmē, tad no visas sirds aicinu nākamgad doties uz Cēsīm, kur mākslas salona “Zelta zirgs” nelielajā pagalmiņā notiek ielīgošana – ar dziesmām, dejām un rotaļām. “Zelta zirga” pagalmiņš ir pavisam neliels, tur nenotiek milzīgi pasākumi, tādēļ bija sajūta, ka Jāņu ielīgošana notiek it kā ģimenes, saimes un tuvāko kaimiņu vidū.

Un tas droši vien arī tāpēc, ka tur kā “pamatsastāvs” piedalījās Rožu ģimene – Andris un Inese ar meitām Rasu un Baibu. Viņi jau pirmajā mirklī apžilbināja ar to, ka bija tērpušies pašdarinātos arheoloģiskos latviešu tautastērpos. Viņus ieraugot, tiešām burtiski aizsitās elpa. Tāpat jau zināms, ka tautastērps pārvērš mūsdienu cilvēku līdz nepazīšanai – cilvēks sāk kustēties citādi, smaidīt un runāt citādi. Tas, šķiet, apzinās, ka ir nozīmīgāks – mugura taisna, galva izslieta un gaita pašapzinīgāka. To visu varēja novērot arī Rožu ģimenes ansamblī. Andris – ģimenes galva un stiprais balsts. Rokās viņam pašdarināta kokle, kā pašsaprotama alternatīva arklam – galu galā ir taču svētki. Kā vēlāk uzzināju, viss ir paša Andra roku darbs – gan kokle, gan tērpa rotas, pat govsādas zābaciņi. Inese lika galdā pīrāgu bļodas un siera šķīvjus, un arī tas ir labi un pareizi, bet īstajā brīdī viņas balss pievienojās koklei. Meitenes izskatījās patiesi kā nupat uzplaukušas rozes, un man šķita, ka arī apzinājās savu īpašo skaistumu, jo mīļš smaids nenozuda no viņu sejām.

Vēlāk, runājot ar Rožu ģimeni viņu dzīvoklī, bija sajūta, ka šie cilvēki, kas tik dabiski un harmoniski jutās savos tautastērpos mākslas salona pagalmiņā, iemaldījušies nepareizās durvīs – viņiem vajadzētu dzīvot skaistās lauku mājās ar skatu uz Latvijas pauguriem un mežiem, lai viņu balsis skanētu tālu un skaņi. Bet viņi tomēr dzīvo mūsdienu cilvēka dzīvi mūsdienīgi iekārtotā dzīvoklī. Tomēr uzstāšanās, dziedāšana, tautastērpi, rotas, mūzikas instrumenti nu jau kļuvuši par viņu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Andra ceļš pie folkloras sācies jau krietni sen, kad kopā ar tēvu jau 10 gadu vecumā viņš mācījies izvirpot koka šķīvjus, krēslus; slavenajā “Daiļradē” abi ilgus gadus strādājuši par pinējiem, tīri labi nopelnot, un viņu darbi noteikti atrodami visās pasaules malās. Bet Inesei viss sācies pavisam nevainīgi: folkloras ansamblis “Dzieti” Andri uzaicināja savos pasākumos kā pinēju, un arī Inese iesaistījusies – gribējusi iemācīties spēlēt kokli. Andris nolēmis to izgatavot. Vēlāk pagatavojis to arī sev... un tā tas sācies. Andris sapratis, ka viņš grib ne tikai piedalīties ansamblī, bet var arī pats sagādāt ģimenei tērpus un instrumentus. Mācījies veidot rotas pie slavenā Cēsu rotkaļa Daumanta Kalniņa, meklējis meistarus, kas iemācītu izgatavot arī citus mūzikas instrumentus. Un pašlaik Rožu ģimenei ir ne tikai katram savs pašdarināts arheoloģisks tautastērps, bet arī pilns tēva veidots rotu komplekts katram ģimenes loceklim, vairāki mūzikas instrumenti (dūdas, ģīga, trejdeksnis), ar kuriem muzicē Rasa.

Rožu ģimeni būtībā jau var saukt par ģimenes ansambli, jo viņi ir uzstājušies neskaitāmos koncertos gan Latvijā, gan ārzemēs, piemēram, Hannoverē 2000.gada izstādē Latvijas paviljonā. Inese atceras, ka pēdējā naktī pirms aizbraukšanas vēl šuvuši zābaciņus un auduši celaines (prievītes). Āraišos, kad tur 2001.gadā piestājusi vikingu laiva, notikusi visīstākā rotu maiņa un tirdzniecība.

Visu laiku uzsveru, ka Rožu ģimenes tautastērpi ir arheoloģiskie, nevis etnogrāfiskie. Izrādās, ka ir liela atšķirība. Tos spilgtos, strīpainos brunčus, ko esam pieraduši redzēt, sauc pat etnogrāfiskajiem, jo to krāsas tik spilgtas tādēļ, ka jau iegūtas ķīmiski. Arheoloģiskie tērpi ir tādi kā no 10.-12.gs., kad krāsas bija mierīgākas – pelēcīgi brūnas, bēšas, bet audumā strīpas no kopā saaustās vilnas un lina. Tērpa akcents – izrotātā villaine un rotas, kas tajos tālajos gadsimtos bija daudzveidīgākas un vairāk.

Skatoties uz Rožu ģimeni, šķiet, ka tautastērps viņiem izskatās tik dabiski, nemaz neliekas, ka viņi būtu speciāli posušies. Andris pasmejas, ka tautastērps nupat jau kļūst par tādu kā modes lietu, bet, protams, labi, ka tā, – vismaz par to ir dziļāka un pamatīgāka interese. Par mūsdienu tautastērpu Andris nosauc džinsa auduma apģērbus, vienīgi žēl, ka, tos apvelkot, zūd jebkura individualitāte, bieži vien pat cilvēciskā, nerunājot nemaz par tautu.

Un te nu ir tas, ko sākumā minēju: Rožu ģimene nodarbojas ar to, kas naudu, iespējams, neienes, jo te vairāk izdevumu nekā ienākumu. Tomēr tā ir viņu sirdslieta, dzīvesveids, pasaules skatījums – sauciet kā gribat, bet tas ir kaut kas tāds, bez kā viņi savu dzīvi vairs nespēj iedomāties.

Vecie, labie, smaržīgie flokši

Ja Rožu ģimene cenšas cilvēkus iepazīstināt un pietuvināt kādreizējām latviešu tradīciju vērtībām – īsts tautastērps, īstas rotas, dziesmas, rotaļas –, tad kaut ko līdzīgu, man šķiet, dara arī vēl nesen Cēsīs labi zināmā kultūras darbiniece, režisore, bet tagad stādaudzētavas īpašniece Guna Rukšāne.

Latvijā pašlaik ir īsts dārzu bums – cilvēki ceļ mājas, taču māja bez dārza, protams, nav nekāda māja. Bet dārzs ir jāveido: jāpērk stādi, koki, krūmi un puķes. Tas gan nav nekas jauns. Jauns ir tas, ka cilvēki, ierīkojot dārzu, sāk atgriezties pie pārbaudītām vērtībām jeb, precīzāk izsakoties, dārzus, kas ir “modē”, nomaina vecais, labais latviešu dārza variants – ceriņu un jasmīnu krūmi, pavēni sniedzoši koki, dabiski augusi zāle ar visām pienenēm pavasarī un āboliņu vasarā un smaržīgas puķes: peonijas, flokši, lilijas, astilbes, matiolas, kreses, rozes... Un Gunas Rukšānes dārzniecība pie Cēsīm piedāvā tieši šīs vecās, labās, Latvijas klimatam atbilstošās augu sugas, kas gala beigās izrādījušās gan skaistākās, gan izturīgākās.

Dārzniecība veidota nopietni un no sirds – tai ir gan katalogs, gan strikti noteikumi: cilvēki katalogā izvēlas stādus, Guna tos nosūta pa pastu. Citādi ne! Citādi te būšot īsts caurstaigājamais pagalms, un to Guna nevēlas. Un var arī saprast – dārzniecība ir daļa no viņas pašas lauku saimniecības, un mājas ir mājas, tur gribas atpūsties un mierīgi pastrādāt, nevis noņemties ar pircējiem.

Guna ir piemērs tam, par ko es runāju sākumā, – kā cilvēks mazpamazām atrod savu īsto vietiņu uz šīs pasaules. Savā dzīvē viņa mētājusies no vienas vietas uz otru, mainīdama dzīvesvietas te Rīgā, te laukos, te Cēsīs, lai galu galā atgrieztos laukos, pati savās mājās, par kurām var droši teikt – tā ir labākā un skaistākā vieta pasaulē. Turklāt Guna nebūt nav no tiem cilvēkiem, kas nezina, ko grib. Tieši otrādi – viņa ir ārkārtīgi mērķtiecīga, viņā ir darba spars (dārzniecību viņa veidojusi, var teikt, pati savām rokām), ideju pilna galva un vēl pie tā visa – mākslinieciska dvēsele. Skaidrs, ka galu galā viņa atrada gan savu vietiņu, gan darbiņu. Gunas vīrs Jānis Rukšāns jau ilgi ir labi zināms puķkopis, bet Guna saka: “Negribu būt vīrieša ēna! Un mēs jauki esam sadalījuši “ietekmes zonas”: Jānis audzē un pārdod pavasara ziedu sīpolus un stādus, es savukārt tos, kas vienmēr atradīs sev vietu kārtīgā latviešu sētā.” Staigājot pa viņas dārzniecību, ar prieku un līksmību ieraugu labi zināmās Latvijas ziemcietes: lilijas, flokšus, īrisus, hostas, asteres, miķelīšus, peonijas un pat ūdensrozes. Turklāt Guna noteikti ir Latvijas hostu karaliene – viņas dārzā ir aptuveni 80 hostu šķirnes.

Redzot šos labi zināmos augus, tu, cilvēks, arī jūties mazliet labāk, jo pazīsti šīs skaistās, smaržīgās puķes jau kopš bērnu dienām. Bet, apjukušam klīstot pa puķu pārdotavām, piemēram, pie Rīgas lielveikaliem vai apmeklējot Pierīgas dārzniecības, jūties tāds kā mazs, tāds kā dumjš, kaut gan jau nez kuro gadu tev pie mājas ir dārzs: šajās tirgotavās lielākā daļa svešādo augu ir eksportēti; par tiem nekas lāgā nav zināms, pat to nosaukumus grūti un pat neiespējami izrunāt, kur nu vēl atcerēties! Nu jā, arī es savā dārzā esmu izmēģinājusi dažu labu svešādu augu, tomēr, jāatzīstas, atgriezos pie labi zināmajiem – lai zied un smaržo flokši, burvīgos toņos zied ozolītes, krāšņi kuplo peoniju krūmi... Un kas gan var būt vēl labāk?

Tādēļ – piezvaniet, pasūtiet katalogu, izvēlieties sev tīkamākos stādus un padariet savu dārzu zaļu, smaržojošu, pilnu ēnainiem kaktiņiem, līkumainiem celiņiem, varbūt pat mazliet haotisku un mežonīgu, toties savu, individuālu un neatkārtojamu, nevis svešatnīgi pustukšu un vēsu. Zvaniet Gunai droši: tālr. 9488877, 9418440, fakss 41 33223. •