Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Kalē ostā. Anglijas krasts miglā tīts

Te mēs Londonā nakšņojām savā žigulītī

Skats uz Londonu no Monumenta torņa

Londonas ielās – neiztrūkstošais divstāvīgais autobuss

Īli vecpilsētā

Ar atnākšanu te 21.gadsimts kavējas

Temzas krastā sfinksa no Ēģiptes
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pa lielbritāniju – dziļā angļu mierā

Viljars Tooms,autora foto

Ostas pilsēta Kalē, no kuras atiet prāmji uz Duvru Anglijā, mūs sagaida ar vieglu miglu. Kā vienmēr, ceļš nav jāprasa, to jau laikus pavēstī uzraksti. Pusotru stundu ilgs kuģojums ar daudzstāvu prāmi, un no miglainās dūmakas iznirst krīta baltās Britu salas krasta klintis, kuras kopš romiešu laikiem Lielbritānijas salai devušas otru nosaukumu – Albiona. Sengaidītais mirklis ir klāt – esam uz Lielbritānijas zemes. Lai pakļautos Griničas laikam, pulksteņa rādītāji jāpagriež stundu atpakaļ. Atveram Lielbritānijas ceļu karšu grāmatu mērogā trīs jūdzes vienā collā un – aiziet! Bet tikai pa ceļa kreiso pusi! Par to Duvrā atgādina uzraksti ik uz stūra. Sāku prātīgi braukt, turēdamies pie ceļa kreisās malas baltās līnijas, un nemitīgi sev iegalvoju, ka nedrīkstu no tās ne pēdu atvirzīties pa labi, tas ir, ļoti baidos no gadu desmitos ierastā labās puses braucēja instinkta briesmu gadījumā raut stūri uz labo pusi. Satiksme ir dzīva, bet, par laimi iesācējam, pretējā kustība nošķirta ar atdalošu joslu. Uzdrošinos jau atraut skatu no asfalta un paraudzīties apkārt. Starp pelēku mākoņu gubām brīžiem uzspīd saule, mezdama spilgtu varavīksnes tiltu pāri pakalniem. Ceļmalas autostāvvietā apstājos, lai pavērotu neparasto apkārtni. Vēl kaut kā neticu, ka stāvu uz zemes, pa kuru reiz staigājis Robinsons Krūziņš un skraidījis Bāskervilas suns. Bet kāpēc briti atšķirībā no pārējās Eiropas stūrgalvīgi turas pie kreisās puses ceļu satiksmes? Kādā angļu valodas mācību grāmatā skaidrots: tam cēlonis meklējams laikos, kad ļaudis pārvietojušies jāšus zirga mugurā. Zobens vienmēr pa grābienam. Vajadzības gadījumā to vicināja labajā rokā, un tad cīnīties nesalīdzināmi parocīgāk, atrodoties ceļa kreisajā pusē.

Mums pirmā pilsēta Anglijā ir Kenterberija, kas slavena ar senatnīgu arhitektūru un katedrāli, kur apbedīts Melnais princis. Viņš kritis Simtgadu karā pret francūžiem. Ir sestdienas pēcpusdiena un ielas dīkdienīgu ļaužu pilnas. Esmu sajūsmā par namiem, kas celti ar pavisam citu izdomu nekā kontinentālajā Eiropā.

Taisnā ceļā uz Londonu

Turpinot braukt pa automaģistrāli Londonas virzienā, satiksme kļūst aizvien intensīvāka. Par laimi, mašīnu tomēr nav tik daudz, lai veidotos slavenais traffic jam1. Angļi jokodami vaicā, kur viņu valstī ir lielākais parking place2, un paši atbild, ka tas ir Londonas apvedceļš motorway 253. Dārgās zemes dēļ ceļa malās stāvvietu nekur nav. Jāturpina sekot straumei, vadot savu pārvietošanos vēlamajā virzienā saskaņā ar ceļa rādītājiem. Sākas Londonas priekšpilsētas. Joprojām nav kur apstāties. Ceļa uzrakstos izvēlos virzienu uz Vestminsteras tiltu. Jo tuvāk centram, jo pilsēta kļūst varenāka. Bet, ievērojot satiksmes noteikumu pamatprincipus un ne uz mirkli neaizmirstot, ka te valda kreisās kustības likums, braukt var bez īpašām problēmām.

Atceros atziņu, ka pasaulē esot tikai trīs patiesi īstas pilsētas: Londona, Parīze un Ņujorka. Esam vienā no tām. Tuvojoties krustojumam ar sarkano gaismu luksoforā, pieļauju kļūdu: redzu, ka ielas malā ir rinda mašīnu, kurām, caur loga stikliem skatoties, nevienu galvu kreisajā pusē nemana – tātad tās tur ielas malā noliktas stāvēšanai. Braucu droši garām un tad attopu, ka tām labajā pusē pie stūres kāds sēd un gaida zaļo gaismu. Taču neviens sers manu “nekaunību” ļaunā neņem un bez neiecietīgas taurēšanas, kā tas Latvijā pieņemts tādos gadījumos, ļauj iespiesties atkal pareizajā rindā. Autovadītāju savstarpējā pieklājība, laipnība un iecietība – tie ir pirmie iespaidi Lielbritānijas galvaspilsētā. Parādās Vestminsteras tilts un attēlos daudzas reizes skatītā britu Parlamenta ēka. Apmetu loku Vestminsteras abatijai un atrodos uz Lielā Pētera ielas. Te pamanu brīvu vietu ielas malā stāvošo automašīnu rindā, kurā pasteidzos iebīdīt arī savu mašīnu. Esam pašā Londonas centrā. Kādus pārdesmit metrus uz priekšu ir Viktorijas Torņa dārzs un Parlamenta nams ar iespaidīgo Big Ben torni.

Cik tur trūka…

Trafalgaras laukumā dzirdam krievu valodu. Nenociešamies un dodamies zināmi. Izrādās, viņi ir Maskavu pirms septiņiem gadiem pametuši gleznotāji un Londonā pelnās ar portretu skicēšanu Nelsona pieminekļa pakājē. Viens no viņiem apprecējis latīņamerikānieti, ieguvis britu pavalstniecību un pēc savas dzimtenes vairs neskumst ne nieka. Viņš mums teic, ka Londonā jābūt ļoti prātīgam ar auto novietošanu stāvēšanai. Ja gar ielas malu novilktas divas dzeltenas svītras, tur stāvēt nedrīkst nekādā gadījumā. Ja viena dzeltena svītra, tad stāvēt drīkst sestdienās, svētdienās un valsts svētkos. Ar bijību jāizturas pret aicinājumiem pay & display (maksā un izliec mašīnas logā samaksas kvīti), kur dienu un nakti, darba laikā un brīvdienās rijīgi maksas stāvvietu automāti to vien gaida, lai mašīnu īpašnieki stūķētu monētas to nepiepildāmajās iekšās. Ja neesi bagāts lords, tad labāk tādām vietām mest līkumu, jo nemaksātājus var ķert dikti sāpīgs naudas sods. Šķērsojot ielu, bezmaz vai pakļūstu zem autobusa, jo, nokāpjot no ietves, esmu paskatījies pa kreisi, kur nevienas mašīnas tobrīd nebija… Taču vajadzēja skatīties vispirms pa labi, kā tas daudzviet pie gājēju pārejas atgādināts uzrakstā uz asfalta.

Hitlera naids

Svētdiena Londonā, par laimi, ir saulaina, bez lietus slapjuma. Dodamies garā pastaigā pa ievērojamākajām vietām un muzejiem pilsētas centrā. Pa spirāliskām kāpnēm uzkāpju 61 metru augstajā Monumenta doriešu kolonnā. Lai izvairītos no pašnāvnieku tīkojumiem darīt galu tieši te, skatu platforma norobežota ar stipru metāla sietu. Veroties pilsētas panorāmā, ko vietām aizsedz augstceltnes, iztēlojos Lielo Londonas ugunsgrēku, kas 1666.gada 2.septembrī šajā vietā sācies kādā maizes ceptuvē un četrās diennaktīs iznīcinājis lielāko daļu pilsētas. Kad iznāku no kolonnas, saņemu tehniskā servisa direktora parakstītu sertifikātu, ka tik tiešām esmu uzrāpies pa 311 Monumenta akmens pakāpieniem.

Kad pa tuvējo Londonas tiltu esam pārgājuši pār Temzu, iegriezties aicina Londonas pazemes cietuma muzejs (The London Dungeon), kas veltīts britu vēstures briesmīgākajiem notikumiem. Drūmā pustumsā apskatāmas nožēlojamas cietumnieku figūras cilvēkiem domātos krātiņos, spīdzināšanas skati, galvas nociršana karaļiem, karalienēm un viņu mīļākajiem, teatralizēta satīra par viduslaiku tiesu, kur muzejā nodarbināti aktieri iesaista arī apmeklētājus – jau biju noskatīts tiesājamā lomai, bet, kad atzinos angļu valodas nepārvaldīšanā, mani atstāja mierā.

Viens no pasaulē skaistākajiem tiltiem ir Tauera tilts. Lai izlaistu cauri lielus kuģus, tilta vidusdaļa paceļama pusotrā minūtē. Briesmīgais cietums, deviņsimt gadu vecais viduslaiku cietoksnis Tauers Temzas krastā izskatās pavisam necils līdzās varenajam tiltam.

Daudz cildinošu vārdu lasīts un dzirdēts par Svētā Pāvila katedrāli, ievērojamā angļu arhitekta Kristofera Rena (1632-1723) meistardarbu. Viņš te arī apbedīts, un uz viņa kapa plāksnes rakstīts: “Ja vēlaties redzēt manu pieminekli, paraugieties visapkārt.” Hitleram bija velnišķīgs naids pret Londonu, ka tā uzdrošinās pastāvēt bez viņa atļaujas un piekrišanas. Tādēļ ļaunais fīrers sapņoja nobombardēt visu vēsturisko Londonu. Labākajiem lidotājiem tika dots uzdevums par katru cenu iznīcināt Vestminsteras abatiju, Vaitholu, Karaļa pili un Svētā Pāvila katedrāli. Uz Londonu fašistiskā Vācija nometa aptuveni 9000 tonnu spridzekļu, bet Svētā Pāvila katedrāle izturēja.

Pie Kembridžas zinātniekiem

Kā jau parasts reizēs, kad ekskursiju programmu aizņēmuši gari pārgājieni, vakarā esam tik piekusuši, ka ar pēdējiem spēkiem ejam uz savu mašīnu Lielā Pētera ielā. Pirms sākt ar nezināmām grūtībām saistīto braucienu laukā no plašās pilsētas, apmetamies zālājā pie Parlamenta atpūsties. Te bez mums daudz citu atpūtnieku ar un bez suņiem. Baidoties no Anglijas ceļu pārapdzīvotības, nolemju doties uz retāk apdzīvoto Anglijas austrumu malu, apmeklējot Kembridžu, Īli, Bostonu, Jorku, ziemeļrietumu virzienā šķērsot Jorkšīras ieleju nacionālo parku (Yorkshire Dales) un slaveno Ezerzemi (Lake District). Par ceļvedi kalpo izdevniecības “Polyglott” krievu valodā iespiestā grāmata “Anglija”. Domās pārmetu krustu un griežu uz Londonas satiksmes maģistrālēm. Pakalpīgie ceļa rādītāji vienmēr laikus novirza uz īstā ceļa, līdz Londona laimīgi paliek aiz muguras.

Dodamies uz Kembridžu. Stūrēju vienu stundu, divas. Pa ceļam nevienas autostāvvietas, un kļūst jau par grūtu no vienmuļās braukšanas. Lai nepaskrietu garām Kembridžai, uz labu laimi nogriežos kāda ciemata ceļā un apstājos pie mājām, kur saimnieks knibinās ap dzīvžogu. Sasveicināmies. Stādos priekšā un stāstu, no kurienes esam. No Latvijas ne katru dienu te ierodas ceļotāji, tādēļ drīz jau visā ciematā zināms, kas mēs par putniem. Pretimnācēji laipni smaida, pat suņi uz mums nerej. Izrādās, te ir Kembridžas mācību spēku ciemats. Drīz vien piesakās kāds slāvu valodu profesors, lai izmantotu izdevību parunāties ar mums labā krievu valodā. Bet man visu šo sarunu zemteksts ir diplomātisks: lūgt atļauju pārlaist nakti mašīnā uz ielas, kliedējot vietējo aizdomas par mums kā iespējamiem kaitniekiem, kuriem derētu policiju uzlaist virsū. Vairāk mēs neko neuzdrošināmies lūgt un neviens arī neinteresējas, vai mums ko vajadzētu, piemēram, nomazgāties vai tikt pie karsta ūdens tējai.

No rīta senās universitātes pilsētas Kembridžas apskatei laika vien pāris trauksmainu stundu, jo nav kur pieklājīgi atstāt mašīnu. Apskatām Triniti koledžu, kur par mācību spēku strādājis Kembridžas visu laiku ievērojamākais pilsonis Īzaks Ņūtons (1642-1727). Te viņš sācis kā apkalpotājs studentu ēdnīcā un beidzis kā profesors, svarīgu fizikas likumu atklājējs.

Olivera Kromvela dzimtenē

Nākamā ir slavenā angļu politiķa un karavadoņa Olivera Kromvela (1599-1658) dzimtā pilsēta Īli, kur viņš pavadījis desmit savas dzīves gadus. Pilsētas nomalē izdodas atrast mašīnas stāvēšanai drošu vietu, tādēļ ekskursiju pa Kromvela vietām varam veikt nesteidzoties. Arhitektūra šai pilsētā saglabājusi gadsimtos veidojušos angļu celtniecības īpatnību. Katrs tās kvartāls izskatās kā brīvdabas muzejs. Pats interesantākais objekts Īli man šķita ar čugunā lietiem slāvu burtiem aprakstīts pagājušā gadsimta lielgabals, kas 1853.gadā atņemts krieviem Krimas karā un baznīcas dārzā stāv jau otro gadsimtu. Šo lielgabalu pilsētai dāvinājusi karaliene Viktorija par Īli brīvprātīgo cīnītāju kara nopelniem. Anglijā katrā pilsētā ir ko redzēt, bet Īli man patika vislabāk – tūristu baru nenobružāta, nesteidzīga un ideāli kopta. Šķita dīvaini, ka te cieņā nav šķirnes suņi. To vietā angļi saitē staipa kaut kādus briesmīgus krančus. Arī riteņbraucēji angļiem nav lielā cieņā – pret tiem vēršas nejauko onkuļu sacerēti uzraksti ar brīdinājumiem, ka policija novāks pieslēgtos divriteņus, ka pa ietvi braukt aizliegts un tā tālāk. Veloceliņu nav nekur, arī divriteņa pedāļu minējus tikpat kā nemana.

Senajās Austrumanglijas pilsētās

Pēc ilgāka brauciena pa aitu aploku ieskautu ceļu nonākam izteikti angliskā pilsētā Bostonā, kuru jaunbūve nav samaitājusi, jo ostas panīkuma dēļ saimnieciskā rosība pilsētā jau ilgstoši rimusi. Bostonā interesantākie apskates objekti ir baznīca ar visaugstāko torni Anglijā un piecu spārnu vējdzirnavas, kas vēl tagad vajadzības gadījumā maļot miltus īpašu šķirņu maizei.

Lai ātrāk nokļūtu Jorkā, Humbera līci šķērsojam pa kilometru garu trosēs iekārtu maksas tiltu Humber Bridge (£2.40). Visapkārt, mitruma un siltuma mudināta, nevaldāmi zaļo zāle. Virzoties aizvien vairāk uz ziemeļiem, kļūst vēsāks. Pirms Jorkas jau jāģērbj siltākas drēbes. Brāzmainais ziemeļvējš, tumšie mākoņi un retās lietus lāses atgādina rudeni, tikai daba visapkārt pavasarīgi zaļo un zied. Jorka, ko dēvē par dzīvās vēstures pilsētu, ir ievērojama ar senlaicīgu vecpilsētu un kopš viduslaikiem saglabātu nocietinājumu mūri. Visvarenākā celtne Jorkā ir Minsteras katedrāle. Tā būvēta vairāk nekā četrus gadsimtus, tādēļ arhitektūrā saskatāmi dažādu laikmetu stili. Katedrālei ir divi iespaidīgi torņi bez smailēm. Smaiļu vietā plakani jumti, kas visos četros stūros rotāti ar tornīšiem. Vienam no tiem galā grozās apzeltīts gailis. Katedrāles augstie logi aizpildīti ar daudzkrāsainām vitrāžām. Taču, kā parasti, skaļi izslavētās vietas mani nespēj tā aizkustināt kā paša nejauši uzietās. Man mazā, sirsnīgā Īli tomēr patika labāk nekā tālu izdaudzinātā iedomīgā Jorka.

Pagāni pie dievgalda

Drīz aiz Jorkas sākas Anglijas ainavu saldais ēdiens – Jorkšīras ieleju nacionālais parks. Apstājamies lauku ciematā Raiplī (Ripley). Uzmanību piesaista senatnīga baznīca un veca kapsēta ap to. Kamēr pētām apsūnojušos kapakmeņus, sāk skanēt baznīcas zvans. Veram dievnama durvis. Mūs laipni uzņem dažas lēdijas, iedod lūgšanu grāmatu un vedina apsēsties ozolkoka solos altāra tuvumā. Saskaitu: pavisam esam seši dievlūdzēji. Ienāk ļoti skolota skata bezgala simpātisks garīdznieks un sāk lasīt Bībeli. Sekojam līdzi mums iedotajā sarkanvāku grāmatā. Vietas treknākā salikumā visi lasa korī. Kad kādu laiku tā lasīts, mūs aicina nomesties ceļos pie altāra. Seko svētais vakarēdiens. Man, nekristītam Hruščova laika komjaunietim, tas gadās pirmo reizi mūžā. Notikums ir tik aizkustinošs, ka neaizmirsīšu to līdz pat kapa malai.

Pēc dievkalpojuma mācītājs par mums izrāda neviltotu interesi. Izrādās, viņš ir bijis Latvijā, kur iemantojis labus draugus un gaišas atmiņas. Tiekam svētīti ar ķeltu lūgsnu, kas tulkojumā skan šādi: “Lai ceļš mostas sveikt tevi. Lai vējš tev allaž no mugurpuses. Lai saule spīd silti pār tavu seju un lietus līst maigi pār taviem laukiem. Un, iekams mēs atkal tiksimies, lai Dievs tur tevi savās plaukstās. Āmen!” Un tik tiešām – visu turpmāko ceļu jutu, it kā mums sekotu kāds sargeņģelis. •

 

1 – satiksmes sastrēgums;
2 – autostāvvieta;
3 – automaģistrāle