Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Biodegviela – ceļš uz tīrāku nākotni

Sallija Benfelde


15.aprīlī Latvijā stājās spēkā Biodegvielas likums, un Ministru kabinets pašlaik izstrādā noteikumus, lai likums tiktu īstenots. Šā gada beigās biodegvielai Latvijā jābūt ne mazāk kā 2% no autotransportam paredzētā kopējā degvielas daudzuma. Kāpēc ir tik svarīgi izmantot biodegvielu?

Protams, pēdējos mēnešos, kad degvielas cenas ir kāpušas un kad nav cerību, ka tās nekāps vēl augstāk, biodegvielas ražošanas un izmantošanas piekritēji saka, ka biodegvielas cenas būtu zemākas. Ja vēl atceramies, ka lielai daļai lauksaimniecības tehnikas degvielas vietā var izmantot rapšu eļļu, tad lauksaimnieku, kā arī lauksaimniecības produktu pircēju dzīve kļūst cerīgāka. Nepieciešamās biodegvielas piedevas varam saražot tepat Latvijā; tas nozīmē, ka savējie varēs nopelnīt un ka valsts tautsaimniecība kopumā kļūs mazāk atkarīga no Krievijas vai citu degvielas piegādātājvalstu labvēlības. Tomēr stāsts šoreiz nav par pelnīšanu un politisko ietekmju neitralizēšanu, bet par apkārtējās vides saudzēšanu un globālās sasilšanas mazināšanu.


Smagais atziņas ceļš

Lai gan jau 2003.gada decembrī Ministru kabinets ar rīkojumu pieņēma programmu "Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā (2003.-2010.)", likums beidzot ir pieņemts tikai šogad pēc Eiropas Savienības atgādinājumiem par iespējamajām soda sankcijām pret mūsu valsti, ja Latvija turpinās izlikties, ka biodegvielas ražošana un lietošana ir tikai teorētiski apsverama nostādne jautājumā par atjaunojamiem energoresursiem. Tiesa, kavēšanās gan nepārsteidz, jo degvielas ražošana un tirgošana pasaulē ir ienesīgs bizness, kuram netīk traucēkļi. Šā gada aprīlī MK apstiprināja Klimata pārmaiņu samazināšanas programmu no 2005. līdz 2010.gadam, kurā vesela sadaļa ir veltīta biodegvielas ražošanai. Tur teikts, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/30/EK (2003.gada 8.maijs) par biodegvielas vai citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā Latvijai līdz 2005.gada 31.decembrim ir jāsasniedz 2% un līdz 2010.gada 31.decembrim 5,75% biodegvielas īpatsvars transportam paredzētā benzīna un dīzeļdegvielas kopējā energoietilpībā. Lai šos mērķus sasniegtu, jau šogad būtu jāsaražo un jāizmanto vismaz 20 tūkstoši tonnu, bet 2010.gadā – vismaz 75 tūkstoši tonnu biodegvielas vai arī šāds biodegvielas daudzums jāimportē. Ministru kabinets ir noteicis, ka prioritāte ir Latvijas teritorijā audzēto lauksaimniecisko izejvielu izmantošanai biodegvielas ražošanai, kā arī Latvijā ražotās biodegvielas izmantošanai.

Biodegvielas ražošana un izmantošana Latvijā līdz 2010.gadam ir paredzēta saskaņā ar jau pieminēto programmu "Biodegvielas ražošana un lietošana Latvijā (2003.-2010.)", kurā viens no galvenajiem prioritārajiem uzdevumiem ir biodīzeļdegvielas organizēšana dīzeļa motoriem 40% apjomā no lauksaimniecībā izmantojamās dīzeļdegvielas. Nepieciešams izvērtēt iespējas un priekšnoteikumus biodegvielas izmantošanai arī citās sfērās (sabiedriskais transports, iekšējo ūdeņu transporta līdzekļi, mežizstrādes tehnika). Kā tūlīt risināmi jautājumi programmā izvirzīta arī biodegvielas kvalitātes kontroles sistēmas ieviešana, informācijas aprites veicināšana un aktīva pētnieciska darba veikšana, lai izstrādātu biodegvielas pašizmaksu samazinošus pasākumus, attīstītu audzēšanas un pārstrādes, kā arī ražošanas blakusproduktu izmantošanas tehnoloģijas. Arī Lauksaimniecības attīstības programmā 2003.gadam kā viens no argumentiem prioritārās nozares augkopības attīstības veicināšanai minēta nepieciešamība pēc izejvielām biodegvielas ražošanā. Tātad nopietnos un svarīgos dokumentos ir apstiprināts, ka Latvija grib un var ražot biodegvielu, jo mūsu zeme spēj ne tikai pilnībā nodrošināt pati sevi ar vajadzīgo graudu un rapša daudzumu, bet iespējams pārdot tos arī Eiropai, jo ne visās valstīs ir piemērots klimats, piemēram, rapša audzēšanai. Tomēr jāatceras, ka biodegvielas ražošanā un apritē iesaistītie zemnieki, pārstrādātāji un degvielas tirgotāji nav labdarības organizācijas, tiem jāgūst peļņa, tādēļ galvenais ir valsts attieksme šajā procesā. Valsts var iedegt biodegvielai "zaļo gaismu", ļaujot, lai tirgus visu sakārto pats, bet valsts sākotnēji šos procesus var arī regulēt un atbalstīt, lai ražotāji un pārstrādātāji saņemtu lielāko iespējamo labumu.

Kāpēc biodegviela?

Vispārējās, kaut arī virspusējās nostādnes jautājumā par biodegvielu ir dzirdējis gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs. Pirmkārt, biodegviela ir daudz labvēlīgāka videi, jo to piesārņo mazāk. Otrkārt, tā ir Eiropas Savienības vēlme, tādēļ Latvijai nākas to pieņemt. Šie apgalvojumi ir patiesi, tomēr runās par to, ka mums jādara tas, ko liek Eiropa, parasti garām paslīd dažas būtiskas lietas, kas mums pašiem nav mazāk svarīgas kā Eiropai. Tiesa, mūs pagaidām maz skar siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas kvotas, jo deviņdesmito gadu sākumā Latvijā krasi samazinājās ražošanas apjomi. Tomēr uzskatīt, ka globālā sasilšana un klimata pārmaiņas nekādi mūs neskars un lai jau "lielie" vaininieki paši tiek galā, ir vismaz naivi. Neapšaubāmi, ka aizvien plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana ir viens no risinājumiem. Pašlaik Latvijai neatliek nekas cits kā dzīvot no piegādātās fosilās degvielas, jo biodegvielu Latvijā pašlaik izmanto maz. Pieejamās ražošanas jaudas 2004.gadā bija 2,5 tūkstoši m3 rapšu eļļas un 4,5 tūkstoši m3 bioetanola gadā, turpretī saražotais produkcijas apjoms 2004.gadā nepietiekamā pieprasījuma dēļ bija ļoti mazs (40 m3 rapša eļļas un 1630 m3 bioetanola). Aprēķini rāda, kādas platības vajadzīgas biodegvielas ražošanai patēriņam vietējā tirgū 2010.gadā. 43 tūkstošu tonnu biodīzeļdegvielas saražošanai būtu nepieciešami 46 tūkstoši hektāru rapšu sējumu, 32 tūkstošu tonnu bioetanola ražošanai būtu nepieciešami 26 tūkstoši hektāru graudaugu sējumu. Pavisam būtu jāsaražo 75 tūkstoši tonnu biodegvielas, kam nepieciešami nepārtikas kultūru sējumi 72 tūkstošu hektāru platībā.

Kā top biodegviela?

Neiedziļinoties ķīmijas terminoloģijā un mašīnbūves niansēs, stāsts par fosilo un biodegvielu ir vienkāršs. No naftas produktiem tiek ražots benzīns un dīzeļdegviela, ko dēvē par fosilo degvielu. Ja benzīna pamatmasai (kas pēc sastāva atšķiras no dzinējos lejamās degvielas) piejauc bioetanolu līdz 5%, iegūst maisījumu, ko sarunvalodā dēvējam par biodegvielu. Piejaukums nedrīkst pārsniegt minētos 5%, jo šī biodegviela ir aktīva pret plastmasu, gumiju, krāsām. Ja piemaisījums ir minētajās robežās, automašīnu motori nav jāpārveido. Bioetanolu iegūst no biomasas vai bioloģiski noārdāmas atkritumu frakcijas. Latvijā bioetanolu ražo no graudiem, lai gan to varētu ražot arī no cukurbietēm. Ja dīzeļdegvielai piejauc biodīzeli, iegūst maisījumu, ko sarunvalodā varam dēvēt par biodīzeļdegvielu. Būtiski ir tas, ka biodīzeli var piejaukt ne tikai līdz 5%, bet automašīnas ar dīzeļdzinējiem var braukt pat ar 100% biodīzeli. Tiesa, mašīnu motori atšķiras un vecāka izlaiduma mašīnām varētu būt vajadzīga motora pārbūve, ja grib lietot biodīzeļdegvielu, kurā biodīzelis ir vairāk par 5%. Latvijā jau tagad ir autovadītāji, kas lieto tīru biodīzeļdegvielu. Biodīzelis ir metilesteris vai etilesteris, ko ražo no augu eļļas vai dzīvnieku taukiem. Latvijā biodīzeli ražo no rapšu eļļas, un rapsim mūsu klimats ir piemērots. Speciālisti prognozē, ka ne pārāk tālā nākotnē dīzeļmotorā varēsim liet tīru rapšu eļļu un tās pārstrāde pat nebūs vajadzīga. Bet zinātāji apgalvo, ka jau tagad daudzi Latvijas zemnieki savu lauksaimniecības mašīnu motorā lej rapšu eļļu.

Mīti un problēmas

Starp citu, Latvijā klīstošais nostāsts par rapsi, kura audzēšana pastiprināti piesārņo vidi ar ķimikālijām, ir viens no mītiem, kas pavada biodegvielas ražošanas un izplatīšanas gaitas. Tiesa, audzējot rapsi, ir jāievēro augu seka – vienā un tajā pašā vietā rapsi var audzēt tikai katru ceturto gadu. Attiecībā uz minerālmēslojumu un pesticīdu izmantošanu jāatceras, ka rapsis, protams, ir kultūraugs. Nevienu kultūraugu nevar izaudzēt bez ķimikāliju lietošanas, bet rapsis zaļajai vide nav bīstamāks par citiem kultūraugiem. Salīdzinot cukurbiešu, ziemas kviešu un rapšu vajadzību pēc minerālmēslojuma, ziemas kvieši pat nedaudz pārspēj rapsi, bet cukurbietēm tas ir vajadzīgs gandrīz pusotras reizes vairāk. Vajadzīgais herbicīdu daudzums pieaug tikai tad, ja netiek ievērota augu seka.

Vissarežģītāk ir ar pārstrādātājiem, jo Latvijā trūkst pārstrādātāju jaudu. Patiesībā, pārstrādātājiem būtu vajadzīgs vislielākais valsts atbalsts. Latvijā un visā Baltijā pirmā biodīzeļdegvielas ražotne no rapšu sēklām sāka darboties 2001.gada novembrī Valmieras rajona Naukšēnos ar jaudu 2500 tonnu biodīzeļdegvielas jeb 7500 tonnu rapša sēklu gadā. Lai arī ražošana pamazām attīstās, tomēr ir skaidrs, ka valsts subsīdijas pārstrādātājiem ir smagākais jautājums. Galvenais jautājums ir – kam izaudzēto un saražoto zemnieki un pārstrādātāji pārdos? Problēma, kuru degvielas tirgotāji atzīst un kuras risinājums vēl nav zināms, ir tā, ka Mažeiķi nevar piegādāt vajadzīgās kvalitātes benzīna pamatmasu, kurai jāpiejauc bioetanols.

Tātad pirmā problēma neapšaubāmi ir valsts atbalsts pārstrādātājiem. Otrā problēma ir kvalitātes kontrole. Lai gan Eiropā ir kvalitātes kontroles standarti, Latvijā varētu būt arī jautājums par to, kā noteikt, kāda augu eļļa ir izmantota biodīzeļa ražošanā. Vislētākā ir palmu eļļa, ko ražotāji varētu iepirkt lētāk nekā rapšu eļļu un labi nopelnīt uz akcīzes nodokļa atlaidi, kas paredzēta biodegvielai. Ir nācies arī uzklausīt bažas, ka apzināti varētu tikt ražota sliktākas kvalitātes biodegviela, lai pārliecinātu iedzīvotājus, ka tā jau gatava jāiepērk ārzemēs, jo vietējā neder. Jautājums ir arī par nekvalitatīvās biodegvielas iznīcināšanu, jo esot jau bijuši mēģinājumi ierakstīt noteikumos, ka nekvalitatīvs biodīzelis jāsadedzina īpaši bīstamo atkritumu pārstrādes un iznīcināšanas vietās. Acīmredzot tas ir bijis mēģinājums nodrošināt papildu iespējas savam biznesam. Patiesībā, tīrs biodīzelis, izliets zemē, sadalās pēc 20 dienām, jo tam, atšķirībā no biodīzeļdegvielas, nav klāt naftas produktu. Atsevišķs ir jautājums par akcīzes nodokli Latvijā, kurš, pēc speciālistu domām, esot pārāk zems, tādēļ fosilās un biodegvielas cenu atšķirības nebūšot būtiskas. Vārdu sakot, ar labo gribu, pieņemot likumu, vien nepietiks, lai Latvija tiešām varētu attīstīt savu lauksaimniecību, nepiesārņojot vidi. •