Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai, pārstrādājot atkritumus, var izglābt pasauli?

Mārtiņš Popelis,
SIA "Baltijas Konsultācijas" valdes loceklis


Viena mobilā telefona ražošanas procesā tiek radīti aptuveni 75 kg atkritumu, datora – 1500 kg atkritumu (Saskaņā ar "Wuppertal" institūta datiem). Ikdienā runājot pa tālruni un strādājot ar datoru, par šiem rādītājiem visbiežāk neko nezinām, taču tas nemazina mūsu patēriņa radīto slodzi uz vidi.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, ik gadu no Zemes iegūst 16 tonnas dažādu izejmateriālu uz vienu ES iedzīvotāju, savukārt atpakaļ atdod tikai sešas tonnas uz vienu iedzīvotāju. No šīm sešām tonnām divas ir CO2 izmeši, atlikušās četras tonnas – lauksaimniecības atkritumi (aptuveni pustonna) un pārējie atkritumi. Tādējādi, pat neierēķinot lauksaimniecības atkritumus, ES iedzīvotāji ik gadu rada aptuveni 1,3 biljonus tonnu atkritumu. Turklāt skaitļi liecina, ka radīto atkritumu daudzumam ir tieksme pieaugt pat ātrāk nekā nacionālajam kopproduktam, kas nozīmē, ka atkritumu daudzums nākotnē tikai pieaugs.


Atkritumu pārstrāde ES

Ilgtspējīgas attīstības plānos par mērķi tiek uzstādīta šīs tendences laušana un ekonomiskās izaugsmes atdalīšana no radītā atkritumu daudzuma. Lai arī šo rezultātu vēl nav izdevies sasniegt, atkritumu otrreizējā pārstrāde noteikti ir viens no būtiskiem soļiem tā virzienā. Pati pārstrādes ideja nav jauna, taču tās realizācija plašā mērogā ES aizsākta tikai 1994.gadā, ieviešot iepakojuma direktīvu, kas ES valstīs liek nodrošināt izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi. Pārstrādes idejai augot plašumā, ES pašlaik tiek ieviestas sistēmas, kas nodrošinās nolietoto automašīnu un elektronikas preču pārstrādi, kā arī biodegradablo atkritumu kompostēšanu.

Brīvpusdienu nebūs

Lai saprastu atkritumu pārstrādes izaicinājumus, ir būtiski apzināties, ka arī pats resursu pārstrādes process nav bezmaksas. Lai atsevišķi savāktu plastmasas pudeles, vecos datorus vai ābolu serdes, ir nepieciešams braukt ar automašīnu, izmantot dažādas iekārtas, kas atkritumus šķiro un presē tālākai pārstrādei. Arī pašā pārstrādes procesā nereti papildus izmanto dažādas ķimikālijas, piemēram, mazgāšanas līdzekļus, pārkausējot veco plastmasu atbrīvojas dažādas gāzes, galu galā tiek patērēta enerģija. Ņemot vērā šos apsvērumus, kļūst skaidrs, ka pilnīgi visu atkritumu savākšana un pārstrāde dabai kopumā nodarīs, iespējams, vēl lielāku kaitējumu nekā visu šos atkritumu apglabāšana atkritumu poligonos.

Ko jau zinām un kas vēl priekšā?

Raugoties plašākā mērogā, atkritumu pārstrādes sistēmas ES, kā arī pasaulē kopumā vēl atrodas ja ne bērna autiņos, tad skolas solā gan. Lai arī atsevišķās produktu grupās pārstrāde veicas tīri labi, vienotas atkritumu pārstrādes sistēmas izveide, kas aptvertu visas atkritumu plūsmas, optimāli atšķirotu pārstrādājamos materiālus un nodrošinātu nepieciešamo resursu taupīšanu, vēl ir nākotnes jautājums. Tā, piemēram, koncentrējoties uz iepakojuma atkritumu pārstrādi, daudz mazāk uzmanības pašlaik tiek pievērsts pārējo atkritumu pārstrādei, lai arī iepakojums ir tikai aptuveni 5% no visa atkritumu daudzuma.

Uzņēmumu "PIRA" un "Ecolas" pēc EK pasūtījuma veiktajā pētījumā izvērtēta 15 Eiropas Savienības valstu pieredze, 10 gadu garumā šķirojot un pārstrādājot iepakojuma atkritumus. Pētnieki secinājuši, ka atkritumu apsaimniekošana, kurā ietilpst gan iepakojuma pārstrāde, gan atsevišķu atkritumu frakciju sadedzināšanu, ES izmaksā aptuveni 6,8 biljonus eiro gadā. Neveicot nekādu atkritumu pārstrādi, kopējās izmaksas būtu par aptuveni 10% zemākas. Taču, pateicoties otrreizējai pārstrādei, ik gadu tiek ietaupīti aptuveni 10 miljoni tonnu naftas, kā arī par aptuveni 25 miljoniem tonnu samazinātas CO2 emisijas. Salīdzināšanas labad gan jāpiemin, ka 25 miljoni tonnu CO2 ir aptuveni 0,6% no ES kopējām CO2 emisijām. Turklāt viena tonna ietaupītu CO2 emisiju no iepakojuma pārstrādes sabiedrībai izmaksā aptuveni 20 EUR/t, kamēr pašreizējā tirgus likme CO2 emisiju samazināšanai svārstās ap 10 EUR/t.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pārstrādājot tiek ietaupīti jaunie resursi, kā arī enerģija, jo, pārstrādājot otrreizējās izejvielas, to vajag mazāk, nekā ražojot izejvielas no jauniem izejmateriāliem. Samazinoties pieejamajiem dabas resursiem, to cenas būtiski augs – attiecīgi atkritumu otrreizējā pārstrāde kļūs izdevīgāka. Tieši tādēļ ļoti būtiski ir jau tagad sākt veidot sistēmas, kas spēs efektīvi atgūt otrreizējās izejvielas tad, kad pieejamo dabas resursu apjoms būs krietni mazāks nekā pašlaik. Saskaņā ar ekspertu aplēsēm, tas varētu notikt drīzāk, nekā mēs iedomājamies, jo, saglabājoties pašreizējiem attīstības tempiem, ap 2030.gadu ķīnieši vēlēsies patērēt vairāk naftas un ogļu, nekā šobrīd patērē visa pasaule kopā.

 

Dzīves cikla pieeja

Arvien vairāk ekspertu piekrīt, ka, lai otrreizējo izejvielu pārstrādes sistēma spētu nest patiesu labumu vides aizsardzībā, problēma ir jāredz un jāanalizē plašāk nekā patlaban. Ja šobrīd galvenokārt pievēršas gala atkritumu apjoma samazināšanai, dalītu atkritumu savākšanai un pārstrādei, tad nākotnē būtu jāaptver viss produkta dzīves cikls. Tā, piemēram, pašreizējā politika fokusējas uz atkritumu apjoma samazināšanu un produkta materiāla masas samazināšanu. Taču, apskatot problēmu visā tās dzīves ciklā, iespējams, ka atkritumu masas pieaugums pats par sevi nav slikts, ja tas notiek uz vieglāk ražojamu, vieglāk savācamu un vieglāk pārstrādājamu materiālu izmantošanas rēķina.

Sagaidāms, ka dzīves cikla pieeja tiks iestrādāta jaunajā ES atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā, kurai realizējoties, nākamajā desmitgadē varēsim izvērtēt jau šīs pieejas stiprās un vājās puses. Pieejas realizācija praksē gan izvirza daudz jaunu izaicinājumu gan informācijas apkopošanas, gan sistēmu finansēšanas un administrēšanas jomā. Taču šķiet, ka iespējamais rezultāts varētu būt tā vērts.

Eiropa kā mācību poligons

Atgriežoties pie raksta sākumā minētās resursu patēriņa bilances, ir skaidrs, ka atkritumu pārstrāde nav un nevar būt vienīgais risinājums resursu ierobežotas pieejamības un apkārtējās vides piesārņojuma problēmām. Šo problēmu saknes meklējamas pārliecībā, ka attīstība – tas ir materiālās labklājības pieaugums. Agrāk vai vēlāk – šo problēmu vienalga vajadzēs risināt tieši pie šīm saknēm. Samazinoties resursu pieejamībai, arvien rūpīgāk būs jāizvērtē iztērēto resursu lietderība un jāatsakās no nelietderīgas resursu patērēšanas.

Tāpat ir skaidrs, ka globālā mērogā resursu patēriņš un atkritumu pārstrāde, ko realizē ES, ir nelieli, salīdzinot ar tādiem gigantiem kā ASV, Ķīna un Krievija. Taču, pareizi izveidota un pielietota, efektīva atkritumu pārstrādes sistēma ir nozīmīgs atvieglojums planētas resursu patēriņam. Sistēmas izveides procesā gūtās atziņas un rezultāti var kalpot par būtisku paraugu, pilnveidojot atkritumu pārstrādi globālā mērogā. •