Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Grieze

Lapukoku praulgrauzis

Parkveida pļava
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ziemeļgaujas projekts trāpījis desmitniekā

Gaida Liepiņa
Viestura Lārmaņa foto


Iespējams, ka jau drīz Eiropas dabas krāšņumus ne vien starptautiski atzīti vides speciālisti, bet arī ekskursanti un atpūtnieki vairs nemeklēs tikai Itālijā, Francijā, Portugālē, Skotijā un citās gadsimtiem slavenās tūrisma citadelēs, ja kaut reizi zinoša gida vadībā būs apmeklējuši augu un dzīvnieku daudzveidības ziņā izcilo Ziemeļgaujas ieleju Latvijā. Visā Latvijā gandrīz izzudušas parkveida pļavas, ko rotā divsimtgadīgie un vēl vecākie zemzaru ozoli, kas savu stumbru bieži izrotājuši ar dzintardzelteno sēni – košo zeltpori. Reti kurā Eiropas valstīt tā sastopama un arī tad vien uz pāris kokiem visā valstī. Taču Ziemeļgaujā to ir vairāk nekā visā Eiropā kopā. Ziemeļgaujas ieleja ietver rajonus abpus upei – sākot no Valmieras un beidzot ar Alūksnes un Gulbenes rajona robežu, 140 kilometru garā straumes tecējumā.

Ielejā mīt pīles, kas ligzdo koku dobumos, kāpu vilkzirnekļi, kas ir tik lieli, ka to kājas sniedzas pāri sērkociņu kastītes malām, un reti sastopamā kukaiņu medniece – kuprainā laupītājmuša. Savukārt Cirgaļu meži slaveni ar vienu no lielākajiem medņu riestiem Latvijā – tur aptuveni 25 gaiļi vienuviet cīnās par tiesībām uz vistu harēmu. Iekšzemes kāpas, kas ierakstītas Bernes konvencijā kā aizsargājams dabas objekts, ielejā plešas turpat 2000 hektāru platībā. “Daudz skaistu vietu Latvijā redzēts, bet, kad jūnija beigās sākas sauso pļavu ziedēšana un tās it kā mirgo visās varavīksnes krāsās, tas ir fantastisks skats!” stāsta projekta “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” vadītājs dabas zinātņu maģistrs biologs Viesturs Lārmanis.

Projektu 2003.gada beigās uzsāka Latvijas Dabas fonds – lai izveidotu aizsargājamu teritoriju Ziemeļgaujas ielejā un iekļautu to starptautiskajā aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”, kā arī lai izstrādātu teritorijas dabas aizsardzības plānu un uzsāktu tā ieviešanu. Projektu finansiāli atbalsta Eiropas Komisija “LIFE” programmas “LIFE-Nature” apakšprogrammas ietvaros.

Savukārt 2004.gada pavasarī Ministru Kabinets apstiprināja īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” izveidi, kas iekļauta Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”. Tā uzdevums ir nosargāt Ziemeļgaujas dabas daudzveidību


Vislabāk smaržo nenoplūkta puķe

“Kad man dažkārt jautā, kāds sabiedrībai labums no dabas daudzveidības un tās aizsardzības, man gribas atgādināt, ka mūsu pašu pastāvēšana uz Zemes sākās tikai tad, kad te jau bija liela dabas daudzveidība, un izbeigsies tad, ja mēs to iznīcināsim. “Ziemeļgaujas” vērtības vispirms ir meži, ūdeņi un pļavas. Dzīvības ķēdē sava vieta ir gan zirneklim, gan odam, gan briedim. Katrai sugai ir pagaidām varbūt vēl neatskārsta nozīme medicīnā, zinātnē un citās tautsaimniecības nozarēs. Dzirdēts, ka pat visiem neciešamās ērces izrādījušās noderīgas kāda medikamenta izgatavošanai – tās izdala vielu, kas piesūkšanos upurim padara nesāpīgu. Tāpēc nepareizi būtu teikt: šis mums dabā ir vajadzīgs, bet tas – nederīgs,” secina V.Lārmanis.

Īstenojot projektu, tiek pētīti meži, pļavas un ūdeņi. Kopumā tas viss ir Ziemeļgaujas ielejas vērtība, turklāt dod dzīves vietu aptuveni simts īpaši aizsargājamām sugām. Daba ielejā veido savdabīgu ainavisku mozaīku, pateicoties upei, kuras smilšainā gultne tieši šeit – vidustecē – ir visnepastāvīgākā. Daudzi no sastopamajiem biotopiem ir Latvijā un Eiropā reti sastopami un ir īpaši aizsargājami, jo tajos mīt reti augi, ķērpji, sēnes, kukaiņi, putni...

Pļavas ap Gauju ir izcili daudzveidīgas, turklāt dod mājvietu Latvijas vai pat Eiropas mērogā apdraudētiem putniem, augiem un kukaiņiem. Interesanti, ka slapjām palieņu pļavām upes kādreizējā gultnē, kas nereti pārplūst, tieši blakus senlejas nogāzēs un sengultņu krastu terasēs atrodas stepēm līdzīgas sausās pļavas uz kaļķainām augsnēm. Skatu saista arī sugām bagātās atmatu pļavas un kadiķu audzes, bet sevišķi raksturīgas Ziemeļgaujas ielejai ir parkveida pļavas, kurās izklaidus aug koki – galvenokārt ozoli un liepas, kas sasniedz pat 200 un vairāk gadu.

No īpaši aizsargājamu lakstaugu sugām būtu izceļamas divas orhidejas: vīru dzegužpuķe ar glezniem, violeti sarkaniem, vārpā sakārtotiem sīkiem ziediņiem, kā arī tai diezgan līdzīgā bruņcepuru dzegužpuķe. Inventarizēdama Valkas pagasta pļavas, botāniķe Valda Baroniņa kādā mazā pļaviņā uzgājusi aptuveni 200 vīru dzegužpuķu un atzinusi, ka tik daudz šo ļoti reto savvaļas orhideju dzimtas augu vienuviet nekur citur Latvijā neesot redzējusi, atceras V.Lārmanis. Tieši tādēļ, ka Ziemeļgaujas sausajās pļavās uz kaļķainām augsnēm aug noteiktas orhideju sugas, visas šīs pļavas atbilst prioritāram ES nozīmes biotopam. Ziemeļgaujā vairāk nekā citur sastopams dabas retums ir krustlapu drudzene, kas ziliem ziediem uzplaukst vasaras nogalē. Visvairāk to ir Gaujienas pusē. Kā visu šo bagātību pasargāt no plūcējiem? Biologs uzskata, ka cilvēki būtu jāizglīto un jāpārliecina: vislabāk smaržo tā puķe, kas vēl aug! Patlaban ļaužu apzinīgums gan vēl klibojot, jo citas, vairāk izplatītu sugu dzegužpuķes, pats dažkārt redzējis pārdošanai sagatavotos pušķos. Par laimi, tajos gan nekad neesot manījis ne bruņcepuru, ne vīru dzegužpuķi.

Pīle perē koka dobumā

Salīdzinājumā ar ES valstīm Latvijā griežu vēl ir daudz, taču Ziemeļgaujas klusajās pļavās, kur tās ligzdo, šo putnu īpatnējo dziesmu var dzirdēt biežāk nekā citur. Manīts arī ES mērogā aizsargājamais ķikuts. Savukārt lielā gaura, kas tā pati pīle vien ir – tikai augumā prāvāka –, mazuļu perēšanai sameklē lielu koku dobumus. Nākamās paaudzes aprūpēšanai tos izraugās arī citas pīles – gaigalas. Apkārtni šie putni iemīļojuši tāpēc, ka ielejā saglabājušies daudzi veci, resni un dobumi koki. Tāpat kā cilvēkiem mājokļi, tā arī dobumi daudzām dzīvām radībām Latvijā kļuvuši par deficītu, jo kokus, pat simts gadus nesasniegušus, pēdējos gadu desmitos strauji izcērt. Turpretī diezgan nomaļajā Ziemeļgaujas apkārtnē, kur saglabājušies veci, nolauzti koki, to stumbeņos ligzdo par meža pūci lielākā un pārāk ziņkārīgiem ļaudīm pat bīstamā Urālpūce. Ar pliku roku nav ņemams arī apodziņš, kas gan ir tik mazs, ka labprāt iemitinās mājas strazda būrīti. Ielejā to var pievilināt, atskaņojot ierakstītu riesta saucienu – ūjināšanu. To izdzirdusi, pūcīte sāk klaigāt, tā atklājot savu atrašanās vietu. Domājams, putns uzskata, ka teritorijā uzradies konkurents. Kolēģi par šādu mānīšanos reiz gan dabūjuši ciest – apodziņš esot nikni uzbrucis un iesitis pa galvu, ar smaidu atceras V.Lārmanis.

Īpaša nozīme dobumperētāju izdzīvošanā ir melnajai dzilnai ar koši sarkano pakausi. Uz tās izkaltajām mājvietām vecos kokos, kur pati jau izaudzinājusi mazuļus, pēc tam “rindā stāv” citi putni: zaļā vārna, bikšainais apogs, meža balodis. Turklāt tiem vēl jākonkurē arī ar vāverēm, skudrām un sirseņiem. Dobumu trūkums un skrajmežu izzušana liktenīgi ietekmējusi zaļo vārnu populāciju. Šo košo putnu Latvijā kādreiz bijis tūkstošiem, bet nu visā valstī palikuši aptuveni 20 pāri. Ir cerība, ka varbūt no Igaunijas uz Latvijas pusi varētu atlidot kāda ziņkārīga vārna, jo pirms gada Ornitoloģijas biedrība šā projekta ietvaros izlikusi 50 būru. Putnu labklājībai tiekot atjaunota arī tiem iemīļotā vide – noganītas vai izpļautas pļavas un mežmalas.

Par baltmuguras dzeņa klātbūtni liecina trupējušos kokos izkalti apaļi caurumi – tur putns meklējis maltīti. Savukārt trīspirkstu dzeni nodod tādas kā plankumainas egles – meklējot kukaiņus, putns loba nost mizas gabaliņus. Gaujas stāvkrastos vasarās ņirb čurkstu bari, kas aprūpē smilšu slāņa alās izperētos putnēnus. Cietākā gruntī aliņu ligzdai izkasījis arī košais zivju dzenītis.

Daudzām retām un interesantām radībām – vabolēm, sēnēm un skudrām – patvērumu dod veci koki, tostarp arī nokaltuši un krituši. Pētījumos noskaidrots, ka uz nokaltušiem vai nokritušiem kokiem dzīvo divas trīs reizes vairāk vaboļu sugu nekā uz dzīviem. Maldīgs ir arī priekšstats, ka kritušo koku sīkie iemītnieki apdraud zaļojošos. Patiesībā tieši beigtajos dzīvo tie kukaiņi, kas ierobežo kaitēkļu izplatību. Piemēram, tāds Ziemeļgaujas ielejā sastopams retums kā kuprainā laupītājmuša – pati ķer kukaiņus, bet tās kāpuri parazitē uz koksngraužu kāpuriem. No Latvijā sastopamajām aptuveni 20 000 kukaiņu sugām tikai dažas ir kaitēkļi, uzsver V.Lārmanis. Piemēram, lapu koku praulgrauzis – vabole, kas kļuvusi par vienu no dabas aizsardzības simboliem Eiropā, – mīt Ziemeļgaujas apkārtnē aptuveni simts kilometru garā posmā no Strenčiem līdz Gaujienai, kur vēl saglabājušies daudzi diži ozoli. Vecos kokus tā ne ar ko neapdraud.

Sirmie zemzari ieleju ne tikai rotā, bet sniedz patvērumu arī reti sastopamām sugām. Piemēram, Ziemeļgaujas simbols un dabas aizsargājamais objekts košā zeltpore aug tikai uz ļoti veciem ozoliem. Tos iecienījis plaušķērpis – arī viens no dabas aizsardzības simboliem. Bet pie raženā stumbra mājokli ierīkojušas spožās skudras. Melnās tekalētājas ap savu mājvietu mēdzot izrakt pat tādu kā grāvi, lai pasargātu no citiem kārumniekiem barotni zaru vainagā. Tur viņas ierīkojušas laputu “slaukšanas” fermas, lai varētu mieloties ar saldajiem izdalījumiem.

Savukārt gaišus, divsimtgadīgu priežu mežus ar nokaltušiem kokiem un kritalām vajag tādām retām sugām kā priežu sveķotājkoksngrauzis un lielā krāšņvabole, bet priežu dižkoksngrauža darbības pēdas (raksturīgas izskrejas vecu priežu kritalās) Latvijā atrastas tikai Ziemeļgaujas ielejā.

Unikāli ir pirmatnīgie meži, kas veidojas uz sērēm iepretim Gaujas stāvkrastiem. Šāds biotops ir izcils pēc savas būtības, jo mūsdienās pilnīgi dabiski veidojušos mežu Latvijā tikpat kā nav. Tādi sastopami gandrīz vai tikai Ziemeļgaujas apkārtnē, turklāt gar upi to ir ne viens vien. Pirmie ieaugt steidzas lakstaugi un kārkli, sausākās vietās priedes, bet ar laiku, paredzams, šais zemes strēlēs izveidosies cilvēka pilnīgi neskarts jauktu koku mežs. Tas, ko parasti saucam par mežu, no dabiskuma viedokļa bieži vien ir tikai koku plantācijas – stādītas un koptas. Visbiežāk tur visi koki ir viena vecuma, vainags pie vainaga – tad nu arī kaitēkļiem līksmība. Padomju gados daudzviet izcirsti platlapju meži un to vietā iestādītas egles, jo tās ātrāk aug, turklāt tolaik bija noderīgākās papīra ražošanai. Taču tagad daudzas no tādām egļu audzēm var uzskatīt par gandrīz mirušām vietām, jo tās ir vienveidīgas un tur ir niecīga sugu daudzveidība. V. Lārmanis atzīst, ka nocirsto vietā, protams, jāstāda jauni koki, taču tas diemžēl vairs nebūs dabisks mežs ar tam raksturīgo sugu daudzveidību. Tāpēc tik svarīgi ir nosargāt Latvijā vēl atlikušos, un Ziemeļgaujas ieleja ir viena no vietām, kur to saglabājies vairāk nekā citur.

Lai varētu plānot aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumus, katrā zemes īpašumā veic dabas vērtību inventarizāciju. Tās gaitā Ziemeļgaujā eksperti reģistrējuši gan Eiropas nozīmes aizsargājamās sugas un biotopus, gan kļuvuši par lieciniekiem tādiem atklājumiem, kas sākotnēji tikuši apšaubīti. Piemēram, veicot ūdeņu inventarizāciju, ihtiologi, pašiem par lielu pārsteigumu, pie Gaujienas noķēra lašu mazuļus. Atlika vien secināt, ka šīs zivis nārsto ne tikai upes lejtecē, kā visu laiku uzskatīja, bet arī vidusdaļā. Līdz ar to pret Gauju kā lašupi ir pavisam cita attieksme! Tās ūdeņos mīt arī upes un strauta nēģi, bet gultnes smiltīs patīk ierakties akmeņgraužiem.

Pelnītā godība tiks atgūta

Lai Ziemeļgaujas ieleju prasmīgi apsaimniekotu, jāiegulda daudz darba. Projekta ietvaros šajos pasākumos tiek iesaistīti arī vietējie iedzīvotāji. Vērtīgās, bet aizaugušās pļavas nākas atbrīvot no krūmiem, atsedzot ainavu, bet vasaras beigās tās ir jānopļauj. Gadās, ka dažviet jāņem rokās pat izkapts, jo kopšanu ar traktoru nepieļauj reljefs vai augstie ciņi. Nereti palieņu teritorijās pēc applūšanas jānovāc no upes uznestie koki un augāju saliņas. Patlaban jau ierīkotas četras paraugteritorijas (plānots izveidot piecas), kur aizaugušās pļavas atjauno, ganot dzīvošanai augu gadu zem klajas debess piemērotus lopus. Tie zemnieku saimniecībām nodoti, slēdzot līgumu par dabas aizsardzības prasību ievērošanu ganību platībās. Pēc laika tikpat daudz dzīvnieku jāatdod atpakaļ izvietošanai citās vietās.

Nākamgad zemes īpašniekiem tiks izmaksātas kompensācijas arī par mežiem, kur atrasti tādi biotopi vai sugas, kuru aizsardzības dēļ vairs nav pieļaujama nekāda meža apsaimniekošana. Par to, kur un kas cilvēkiem jādara un ko nedrīkstēs darīt, lai saglabātu sabiedrībai nozīmīgus dabas retumus, ļaudis un pašvaldības informēs: tiks izplatīti bukleti, kartes un agrovides plāni, rīkoti semināri.

Skaistie skati un daudzie dabas retumi būs aplūkojami trīs tūrisma takās. Piemēram, Virešos iecerētajā takā varēs aplūkot dolomīta klintis un kaļķakmens iežu atsegumus, kas ir Eiropas nozīmes biotops. V.Lārmanis cer, ka līdz 2007.gadam, kad beidzas projekta īstenošanas laiks, Ziemeļgaujas ielejai būs atdota pelnītā godība un ielikti droši pamati vietējās pašvaldībās, institūcijās, kā arī iedzīvotājos dabas vērtību tālākai sargāšanai.

Skaitļi un fakti:

Projekta kopējās izmaksas – 1 560 000 eiro.

Ziemeļgaujas pļavās dažviet uz 10 kvadrātmetriem atrod aptuveni piecdesmit dažādu augu sugu.

Ziemeļgaujas ielejā no 3500 ha lauksaimniecības zemju 1890 ha (53%) ir īpaši aizsargājamu zālāju vai apdraudētu pļavu putnu biotopi.

Apjomīgās platības, kas atbilst bioloģiski vērtīgo zālāju statusam, katru gadu ļauj piesaistīt kopumā līdz 250 000 eiro no Agrovides programmas papildus citiem platību maksājumiem.

Gaujai šajā posmā ir tik daudz vecupju, ka to kopgarums līdzinās visas upes tecējumam. Tā nav nevienai citai upei Latvijā.

Lielākās pietekas Ziemeļgaujas teritorijā ir Tirziņa, Vizla, Vecpalsa, Vija un Abuls. Ielejā ietilpst arī Silezers, Kokšu ezers un daļa no Cepurītes ezera.

Ziemeļgaujā ir aptuveni 18 īpaši aizsargājami biotopi, kuros dzīvo vairāk nekā 100 īpaši aizsargājamu sugu.

Ziemeļgaujas ainavu apvidus platība ir 21 749 ha. Tajā ietilpst daļa no Alūksnes rajona Gaujienas un Virešu pagasta, Valkas rajona Jērcēnu, Plāņu, Trikātas, Valkas, Vijciema un Zvārtavas pagasts, Strenču pilsēta un Valmieras rajona Brenguļu, Kauguru un Valmieras pagasts. •