Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Māris Varbūts
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vidi sargājošie likumi

Sallija Benfelde
"Nedēļa", speciāli "Vides Vēstīm"


Protams, runājot par starptautiskajām konvencijām, pats svarīgākais dokuments, kuram pievienojusies arī Latvija, ir Kioto protokols. 1992.gadā ANO konferencē par vidi un attīstību, kas notika Riodežaneiro, Latvija kopā ar daudzām citām pasaules valstīm parakstīja ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām. Konvencijas mērķis ir sasniegt siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, lai novērstu bīstamu antropogēno (cilvēku radīto) gāzu ietekmi uz klimatu. Latvijas Saeima Konvenciju ratificēja 1995.gadā. 1997.gadā Konvencija tika papildināta ar Kioto protokolu. Latvija to ratificēja 2002.gadā. Pēc gadiem ilgām diskusijām un politiskām kaislībām 2005.gada 16.februārī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols stājās spēkā. Atbilstoši ES nostājai Latvijai kopējās SEG emisijas jāsamazina par 8%, salīdzinot ar 1990.gadu. Saskaņā ar pēdējām SEG emisiju prognozēm Latvija varēs izpildīt Kioto protokolā noteiktās emisiju samazināšanas saistības. Kioto protokols paredz trīs elastīgos mehānismus, ar kuru palīdzību dalībvalstis var īstenot savas emisiju samazināšanas saistības: kopīgi īstenojamos projektus, starptautisko emisiju tirdzniecību un tīras attīstības mehānismu. Lai arī šie mehānismi ir atšķirīgi, tos vieno kopīgas atbildības princips: valstis, kuras pašas nespēs samazināt emisijas, lai izpildītu protokola saistības, varēs izmantot citu valstu neizmantotās emisiju atļaujas, un tādējādi kopējais SEG emisiju daudzums pasaulē nepalielināsies.


Ko paredz mūsu programma?

Protams, Latvijā ir arī ne mazums pašiem savu vidi sargājošu likumu, tomēr būtisks ir kāds dokuments, kurš pieņemts ar šā gada 6.aprīļa Ministru kabineta rīkojumu Nr.220. Tā ir Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005.-2010.gadam – tās nozīmi nevajadzētu niecināt, jo šis dokuments nosaka Latvijas valsts politiku šajos jautājumos.

Programmā uzskaitīto būtisko problēmu buķete ir visai daudzveidīga:

  1. ir zems SEG emisiju samazinošo tehnoloģiju (t.sk. atjaunojamo energoresursu izmantošanas, biodegvielas izmantošanas, energoefektivitātes palielināšanas) pielietošanas līmenis;
  2. nav izveidota Kioto protokolā paredzētā nacionālā sistēma ikgadējo pārskatu par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālo inventarizācijas ziņojumu sagatavošanai. Trūkst pastāvīgas sadarbības starp valsts institūcijām, zinātniskajiem institūtiem, rūpniecības uzņēmumiem un citām organizācijām, lai nodrošinātu kvalitatīvus datus un regulāras atskaites;
  3. trūkst statistikas datu un pētījumu kvalitatīvu pārskatu par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālo inventarizācijas ziņojumu sagatavošanai;
  4. nav izveidots SEG emisijas vienību reģistrs, kurš veiktu Kioto protokola elastīgo mehānismu vienību un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas vienību – emisijas kvotu – sadales, uzkrājumu, pārskaitījumu, nodošanas, aizstāšanas un anulēšanas uzskaiti valstī;
  5. ir nepietiekama valsts institūciju kapacitāte Konvencijas, Kioto protokola un Eiropas Savienības noteikto saistību īstenošanai (piemēram, ziņošanas saistības, sabiedrības informēšana);
  6. trūkst ilgtermiņa, sistemātisku zinātnisko pētījumu par iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas vidi un klimata ietekmes samazināšanas pasākumu ietekmi uz tautsaimniecību, kā arī nav izstrādāti ekonomiskie un sociālie pielāgošanās pasākumi un programma to realizācijai;
  7. ir zems sabiedrības informētības līmenis par globālo klimata pārmaiņu izraisošiem cēloņiem un sekām, novēršanas nepieciešamību, veicamajiem pasākumiem un to potenciālajām izmaksām, kā arī riskiem un iespējamām sekām, ja nekas netiks vai nepietiekami tiks darīts SEG emisiju samazināšanai.

Tikpat daudzveidīgi, lai neteiktu – krāšņi –, ir šīs programmas mērķi un apakšmērķi, no kuriem būtiskākie ir šādi: palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā energoresursu bilancē; palielināt energoresursu efektīvu un racionālu izmantošanu; veicināt labāko pieejamo tehnisko paņēmienu un tīrākas ražošanas ieviešanu; veicināt koksnes un koksnes produktu izmantošanu; veicināt zinātnisko pētījumu veikšanu klimata pārmaiņu jomā; nodrošināt sabiedrību ar informāciju par globālo klimata pārmaiņu novēršanas nepieciešamību, veicamajiem pasākumiem un to potenciālajām izmaksām, kā arī riskiem un iespējamām sekām, ja nekas netiks vai nepietiekami tiks darīts SEG emisiju samazināšanai. Citiem vārdiem runājot, programma iesaka steidzīgi ķerties pie biodegvielas jautājumu risināšanas, necelt milzu monstrus, kas izmanto fosilo kurināmo, vairāk izmantot koksnes produktus un atklāti mums visiem pateikt, ja kaut kas noiet greizi.

Ko piedāvā Latvijas zeme

Latvijā pieejamie atjaunojamie energoresursi ir ūdens, vēja un saules enerģija, kā arī dažāda veida biomasa – koksne, salmi, rapsis. Tiek izmantota arī biogāze no organisko vielu sadalīšanās procesiem atkritumu saimniecībā. 2003.gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars Latvijas primāro energoresursu bilancē bija 34,2 procenti. Savukārt koksne ir nozīmīgākais vietējais kurināmais Latvijā. Tās īpatsvars 2003.gada Latvijas kopējā primāro energoresursu bilancē bija 27,4 procenti no kopējā energoresursu patēriņa. Pārsvarā izmanto malku, kuru iegūst no izcirstās apaļkoksnes, šķeldu un kokapstrādes atlikumus. Koksni izmanto gan centralizētajā, gan vietējā, kā arī individuālajā siltumapgādē. Pašlaik koksnes resursu izmantošanas apjoms Latvijā gandrīz izsmeļ izmantojamo koksnes resursu potenciālu. Latvijā 38,3% no kopējās platības aizņem lauksaimnieciski izmantojama zeme, tādēļ ir liels potenciāls izmantot salmus enerģijas ražošanai. Latvijā šobrīd darbojas viena Dānijas Enerģētikas aģentūras finansiāli atbalstīta katlumāja, kura kā kurināmo izmanto salmus. Tajā saražo 20 TJ siltumenerģijas gadā, izmantojot 1,3 tūkstošus tonnu salmu. Enerģijas ražošanai iespējams izmantot biogāzi, kura veidojas organisko vielu sadalīšanās procesos atkritumu saimniecībā (arī notekūdeņu attīrīšanas iekārtās) un lauksaimniecībā. Programma paredz, ka 2005.gadā tiks izstrādāta Biogāzes iegūšanas programma, kā arī uzsākta pilotprojektu īstenošana biogāzes iegūšanai un izmantošanai no lopkopības blakusproduktiem. Par vēja enerģiju jāteic, ka situācija nav īpaši daudzsološa un arī Programma to nevērtē pārāk cerīgi, jo pašlaik vēja enerģijas izmantošana enerģijas ražošanai Latvijā notiek nelielos apjomos. Latvijas elektroenerģijas bilancē vēja enerģijas īpatsvars pieaudzis no 0,06 procentiem 2001.gadā līdz 0,84 procentiem 2003.gadā. Eksperti uzskata, ka vēja teorētiskais potenciāls Latvijā svārstās starp 0,6-4,6 petadžouliem. Taču daļā teritorijas, kur tehniski būtu iepējams uzstādīt vēja enerģijas stacijas, ir spēkā dažādi saimniecisko darbību ierobežojoši likumi, un var prognozēt, ka teorētiskais potenciāls samazinās par apmēram 20 procentiem. Pašlaik saules enerģiju siltumapgādē Latvijā izmanto tikai divos objektos viena projekta ietvaros, turpretī tā netiek izmantota elektroenerģijas ražošanai. Protams, Programma paredz arī atbalstu biodegvielas ražošanai, pārmaiņas transporta plūsmu organizēšanā un vēl daudzas citas lietas. Pārskatot Programmu, jāteic, ka mēs varētu priecāties, ja tā tiktu izpildīta. Protams, tādēļ mēs nekļūtu par labklājības valsti tūlīt un tagad, toties arī mēs būtu ielikuši pamatus dzīvei, kura būtu ekoloģiski tīrāka un mazāk apdraudētu mūsu bērnus un bērnu bērnus. •