Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Komponists Jānis Lūsēns

Lietišķās informācijas dienesta izpilddirektore Aiva Vīksna

Aktrise Rēzija Kalniņa

Dziedātājs Mārtiņš Freimanis
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jāsāk ar sevi!

Sandra Puntule

Komponists Jānis Lūsēns

Savā pasaules uztverē un domāšanā esmu kļuvis zaļāks par zaļu. Jau trīs gadus esmu atteicies no dzīves Rīgā un apmeties Cēsu rajona Raunas pagastā, bet tā dēvētais “Rīgas dzīvoklis” man ir Siguldā. Vairs negribu dzīvot automašīnu un cilvēku biezumā, smirdoņā un agresīvajā vidē. Laukos vislabprātāk pārvietojos ar divriteni vai kājām, ar auto esmu spiests braukt uz veikalu, jo tas ir pārāk tālu. Kad ierodos Rīgā, mašīnu atstāju stāvvietā un visur pārvietojos kājām. Man šķiet stulbi braukt pa centru ar auto. Iebraucot no laukiem, labi sajūtu, ka Rīgā trūkst gaisa. Kopumā attieksme pret vidi ir cūcīga. Tiem, kas veido Rīgas detaļplānojumu, vajadzētu Pierīgas pļavās ieplānot cietumu, kur pašiem sēdēt. Tas ir noziegums – nolaupīt Rīgai šo zaļo zonu.

Pateicoties daudzu indivīdu un organizāciju centieniem, Latvija beidzot ir ceļā uz sakoptību. Manos laukos visas ceļmalas ir izpļautas, iztīrītas, bet daudzviet mētājas atkritumu kaudzes. Pasaulē ražo pārāk daudz nevajadzīgu iepakojumu. Arī veikalā vienu un to pašu produktu liek vairākos maisiņos. To visu varētu vienkāršot, taču tā ir liela industrija, kurā valda savi noteikumi. Tie, kuri met zemē papīrus, iepakojumus un tukšas pudeles, ne ģimenē, ne skolā droši vien nav labi audzināti. Manuprāt, fizkultūras un audzināšanas stundu laikā bērni varētu doties brīvā dabā, uz parku vai mežu sakopt vidi. Tas, kurš to ir darījis, turpmāk neko zemē nemetīs.

Laukos elektroenerģiju patērēju minimāli. Lietoju 12 voltu transformatoru un halogēna lampas. Man tur nav nevienas modernas elektroiekārtas, pat datora nav. Nekad bez vajadzības neatstāju ieslēgtu gaismu, visu izslēdzu, vienīgi ledusskapis vienmuļi rūc augu diennakti. •

Lietišķās informācijas dienesta izpilddirektore Aiva Vīksna

Vēl pirms sešiem gadiem dzīvojām Mežciemā – it kā zaļajā zonā, tomēr visu laiku mocīja slāpes pēc svaiga gaisa. Tagad mums ir māja priežu mežā 16 km ārpus Rīgas. Dzīve svaigā gaisā atsver braukāšanu uz darbu. Nedēļas nogalēs izbraucam vēl tālāk prom no Rīgas, lai pastaigātos gar jūru, izbaudītu dabu, tāpēc saprotam, ka tā ir jātaupa. Mūsu sešgadīgais dēls Oskars, saskatījies reklāmas, krāj mazās baterijas atsevišķi, sakot, ka tās nedrīkst likt kopējā atkritumu spainī. Vienīgi nezinām, kur tās likt, jo nav informācijas. Diemžēl mums nav iespēju šķirot atkritumus, jo savācēji vienalga visu sagāž vienā lielā mašīnā. Esam kļuvuši zaļi arī pārtikas izvēlē, cenšamies ēst tikai ekoloģiski tīrus produktus.

Esmu augusi laukos, kur vienmēr taupīja elektrību, jo bija jārēķina visi izdevumi. Arī mūsu ģimenē ir ierasts taupīt enerģiju – bez vajadzības nav ieslēgts ne dators, ne televizors, ne arī citas ierīces. Arī gāzes apkuri ieslēdzam tikai tad, ja ir nepieciešams. Tas viss nenotiek kontrolējot. Bērni redz, ka mēs paši vienmēr izslēdzam gaismas, un rīkojas tāpat. Lietojam lampas, kas patērē maz enerģijas, daudzām ir halogēnās spuldzes, mammai uz laukiem aizvedu ekonomiskās. Taupot dabas resursus, mājās skatāmies tikai Latvijas televīzijas kanālus. Lai uzstādītu satelītu, mums vajadzēja šķirties no trim priedēm. Izšķīrāmies par labu priedēm.

Arī darbā esam ekonomiski. Mūsu uzņēmums pirms trim gadiem parakstīja globālo līgumu, kurā ir vairāki punkti par vides saglabāšanu. Papīru nododam makulatūrā, izmantojam tādas tehnoloģijas, kas rada pēc iespējas minimālu kaitējumu gan dabai, gan darbinieku veselībai. Kolektīvajos pasākumos brīvā dabā aiz sevis rūpīgi visu sakopjam. Visbiežāk lietojam parastos traukus. No tiem viss garšo labāk un nav nemaz tik grūti nomazgāt. Pēc profesijas esmu ķīmiķe, tāpēc labi zinu, ka vienreizējie plastmasas trauki nesadalās. •

Aktrise Rēzija Kalniņa

Katram pašam vajadzētu sākt ar sevi, ar vidi sev apkārt, jo viss sastāv no sīkumiem. Tas nozīmē, ka tu paej tos piecus soļus līdz atkritumu kastei, lai izmestu tukšu pudeli vai papīru un nemet cigarešu izsmēķus ārā ne pa mašīnas, ne dzīvokļa logu. Mēs te, Latvijā, esam diezgan palutināti. Zaļā māmuļa Daba mūs saudzē un ar dabas katastrofām neliek manīt, ka kaut kas nav kārtībā. Mums vienkārši vajadzētu atgriezties. Mēs nekur tālu neesam aizgājuši, savā ikdienas steigā mēs vienkārši nepamanām dabu, nenovērtējam vidi, kuru paši veidojam. Nesen braucu jūrā ar katamarānu. Kapteinis stāstīja par jūru kā par sievieti. Ir pienācis laiks personificēt dabu kā personu un, nedod Dievs, viņu apvainot. Mēs jau gana daudz esam to darījuši, vienu lūpu viņa jau ir uzmetusi.

Kad mēs ar brāli bijām mazi, visi, ar māti priekšgalā, gājām uz jūras krastu un vācām kopā stiklus. Tagad arī mājās šķiroju sadzīves atkritumus: plastmasas, stiklu un pārējos – katru savā maisiņā. Tas nav grūti. Vienkārši ir jābūt sistēmai. Ja tas kļūst par ieradumu, apzinoties, ka tu dod savu ieguldījumu vides sakārtošanā, ir vieglāk dzīvot.

Godīgi sakot, nezinu, ko nozīmē ekonomiskās spuldzes. Ja man tādas būtu, es noteikti lietotu. Elektrības gaismu uztveru kā kaut ko vēsu, tāpēc to lietoju maz. Man ļoti patīk sveču gaisma. Nekad neatstāju ieslēgtas gaismas vai kādas elektroierīces. Un ne tikai taupības nolūkos. Man ir bail no zibens, tāpēc es izslēdzu pilnīgi visu. Globālā mērogā bieži domāju par ūdeni. Daudzi to pat neapzinās. Tīrot zobus un ejot dušā, bez vajadzības neatstāju vaļā tekošu krānu. Lieku ūdens patēriņu var samazināt ar vienu pirksta kustību. Pie tā var pierast. Tikai par to ir jāiedomājas. •

Dziedātājs Mārtiņš Freimanis

Savā pasaules uztverē esmu ļoti zaļš. Neprātīgi mīlu dzīvniekus. Es nevaru pilsētā uz ielas neko nomest zemē – tam galu galā ir domātas mazās atkritumu urnas, kas izvietotas pie katra veikala durvīm. Pēc piknika ārpus pilsētas vienmēr cenšos visu novākt, salikt maisā un aizvest prom. Ikvienam vajadzētu uzzināt to, cik ilgi nesatrūd viena nomestā plastmasas vai stikla pudele, cik liels ir piesārņojums. Kaut ko tādu uzzinot, pāriet jebkura vēlme kaut ko nomest. Tīra vide, manuprāt, sākas katram pašam ar sevi, ar nepieciešamību aiz sevis visu novākt. Dažkārt, redzot mežā atstātas nesakoptas piknika vietas, kur apkārt ugunskuram samestas visādas drazas, cenšos tās turpat sadedzināt. Tas ir pašsaprotami. Tas nav nekas īpašs. Cenšos visam, kas notiek, sekot līdzi globāli. Lai arī cik dīvaini tas būtu, man šķiet, ka ASV, neparakstot Kioto protokolu, tādējādi izraisīja vētru, kas nopostīja Ņūorleānu. Varbūt tagad viņi paraudzīsies citādi uz lietām, kas izraisa globālo sasilšanu.

Pa Rīgas centru ar mašīnu lāgā nav iespējams pabraukt, tāpēc, lai nebūtu tajā barā, kas veido sastrēgumus, vasarā pārsvarā braucu ar divriteni. Tā ir ērtāk un ātrāk, vienīgi Rīgas dome nav padomājusi par velosipēdistu ērtībām – ne par celiņiem, ne arī vietām, kur novietot riteni.

Vajadzētu taupīt gan ūdeni, gan elektrību; labumi ir divi: ne tikai pasargā vidi, bet arī pašam mazāk jāmaksā. Elektrību gan es patērēju daudz, jo man mājās ir ūdens bruņrupuči, kam nepieciešams siltums. Datoru un mūzikas aparatūru izslēdzu, ejot gulēt vai dodoties prom no mājas. Un vēl – man visu laiku koridorā deg gaisma. Sunītim. Lai viņam nav jādzīvo tumsā. •