Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Baltijas jūras dosjē

Anitra Tooma


Kad stāvu Kolkas ragā ar vienu kāju Dižjūrā, ar otru Mazajā jūrā jeb līcī, pārņem nereāla laimes sajūta. Varbūt mana zemapziņa ir sarosījusies, jo tieši šeit līdz kaula smadzenēm var izjust, ka ūdens ir visas dzīvības pirmsākums. Vēsturnieki joprojām īsti nezina, kāpēc mūsu jūra nosaukta tieši par Baltijas jūru. Oficiāli šo vārdu sāka izmantot tikai 17.gadsimtā, kaut vācu hronisti jūru šādā vārdā pieminēja jau agrāk. Tajā pašā laikā bija zināmi arī citi nosaukumi: Austrumu jūra, Varjagu jūra, Barbaru jūra u.c.


 

Formalitātes

Latvijas jūras robežas garums ir 496 km. 12 jūras jūdžu (22,4 km) platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritoriālā jūra. Jūras akvatorija, kas atrodas aiz teritoriālās jūras robežām un sniedzas līdz Igaunijas, Lietuvas un Zviedrijas robežām, ir Latvijas ekskluzīvā ekonomiskā zona, bet jūras dibena virsma un tā dzīles ir Latvijas kontinentālais šelfs. Baltijas jūra ir sekla. Rīgas līča dziļums ir no 20 līdz 40 m. Irbes jūras šauruma dziļums ir 20-30 m.

Sāļumu mēra promilēs

Izrādās, ka Baltijas jūra ir kaut kas vidējs starp ezeru un jūru, jo tās ūdens ir tikai iesāļš. Lielākajā daļā pasaules jūru un okeānu sāļums ir aptuveni 30 promiles un vairāk. Baltijas jūras lielākajā daļā sāļums ir tikai 4-6 promiles, un tā ir viena no lielākajām iesāļa ūdens platībām pasaulē. Pie Dānijas Baltijas jūrā atrodas Kategata jūras šaurums, pa kuru sāļais ūdens no Ziemeļjūras ieplūst Baltijas jūrā, padarot jūru sāļāku. Taču šī ūdens apmaiņa ir neliela, un sālsūdens atšķaidās ar Baltijas jūrā ieplūstošo upju ūdeņiem.

Pretēji pulksteņa rādītāja gaitai

Līdzīgi kā citās jūrās un okeānos, arī Baltijas jūrā ir nemainīgas jūras straumes. Valdošā ūdens virzīšanās jūrā ir pretēja pulksteņa rādītāja virzienam, ko nosaka Zemes griešanās ap savu asi, – ziemeļu puslodē ūdens plūsma tiek novirzīta nedaudz pa labi. Ja iemetīsim ūdenī pudeli ar vēstuli pie Vācijas krastiem, tālāk tā peldēs gar Lietuvu un Latviju uz Igauniju, tālāk – uz Somiju vai arī nogriezīsies gar Zviedriju uz dienvidiem, un varbūt atgriezīsies atpakaļ ceļojuma sākumpunktā.

Līdzīgi pārvietojas arī ūdens piesārņojums. Straume no Vācijas krastiem to nes uz Lietuvu, no Lietuvas uz Latviju, tālāk uz Igauniju, nevis otrādi. Jūras straumes virzienu var izmainīt tikai vējš. Piemēram, ja vējš ilgi pūš no austrumiem, tad Rīgas piesārņojums ceļo Jūrmalas virzienā. Spēcīgi rietumu vēji sadzen Daugavas grīvā jūras ūdeni.

Augi un dzīvnieki ir mazāki

Iesāļa ūdens jūra ir diezgan neparasta parādība uz Zemes, tāpēc visai nedaudzas augu un dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei tajā. Salīdzinot ar citām jūrām un okeāniem, Baltijas jūra ir ļoti nabadzīga sugu ziņā. Turklāt sugu skaits strauji samazinās, ja analizē sugu daudzveidību no jūras šauruma pie Dānijas tālāk Baltijas jūrā; vēl vairāk tas samazinās Rīgas līcī. Mazais sugu daudzums ir izskaidrojams ar to, ka Baltijas jūras ūdens saldūdens organismiem ir par sāļu, savukārt sālsūdens organismiem šeit sāls ir par maz.

Daudzi no Baltijas jūrā mītošajiem dzīvniekiem šeit nespēj izaugt tikpat lieli, cik to ierastajā vidē. Piemēram, Baltijas reņģe ir daudz mazāka nekā Atlantijas reņģe, kaut gan abas pieder pie vienas un tās pašas sugas. Līdzīgi ir ar augiem. Gandrīz visas sārtaļģes Baltijas jūrā ir mazākas par to radiniecēm Ziemeļjūrā.

Tomēr vairākas sugas ir spējušas pielāgoties dzīvei iesāļā ūdenī. Piemēram, vairākām jūras aļģēm Baltijā ir biezāki šūnapvalki nekā to pašu sugu aļģēm Ziemeļjūrā. Biezais šūnapvalks tām palīdz uzturēt šūnās nepieciešamo sāļuma līmeni.

Jūras biotopi

Jūras dibens bez veģetācijas

Baltijas jūras un Rīgas līča ūdeņos jūras dibens mēdz būt smilšains, dūņains, akmeņains, oļains, gliemežvākiem klāts, uz dolomītiežiem un uz smilšakmens. Kāpēc te nekas neaug? Vai nu ūdens ir par dziļu, vai arī grunts ir tāda, ka tur augi nevar ne piestiprināties, ne iesakņoties, jo viļņi un jūras straumes visu laiku pārvieto smiltis, neļaujot nekam ieaugt.

Ar ūdensaugiem klāts jūras dibens

Uz jūras grunts sastopamie augi lielākoties ir aļģes. Vertikālais sadalījums ir atkarīgs no gaismas apstākļiem, un Latvijas piekrastē augi parasti neaug dziļāk par 18–25 m. Dziļāk tiem ir par tumšu – nepietiek gaismas fotosintēzes veikšanai. Seklākajās daļās – vistuvāk jūras virsmai – valdošie augi ir zaļaļģes, dziļāk brūnaļģes, vēl dziļāk – sārtaļģes. Zem sārtaļģu joslas augi vairs nav atrodami, taču ir sastopami dzīvnieki.

Jūras aļģes barības vielas gūst no jūras ūdens, nevis no augsnes, taču tām nepieciešams pamats, kur piestiprināties. Ciets pamats – klintis un akmeņi – ir labākais substrāts zaļaļģēm, brūnaļģēm un sārtaļģēm, bet mieturaļģes un lakstaugi labāk aug uz nogulumiežiem mierīgākās ieplakās. Atklātās vietās ar seklu un līdzenu grunti bieži vien nekas neaug, jo viļņi un jūras straume visu laiku pārvieto smiltis un ūdens augus, neļaujot tiem iesakņoties vai piestiprināties.

Aļģes ir ekosistēmas primārie producenti, t.i., aļģes no neorganiskajām vielām rada organiskās vielas, kuras jūras dzīvnieki var izmantot uzturā. Tāpēc vietās, kur ir daudz aļģu, pulcējas arī daudz to ēdāju. Aļģēs mitinās kukaiņu kāpuri, gliemji, sīkas zivis, vēžveidīgie. Šie dzīvnieki kļūst par barību lielākām zivīm un ūdensputniem.

Ūdensklajs jūrā jeb pelagiāle

Tas ir atklātais ūdens Baltijas jūrā un līčos, tā iemītnieku sugu sastāvs atkarīgs no dziļuma, ūdens temperatūras un sāļuma. Atklātajos ūdeņos galvenie organisko vielu ražotāji ir fitoplanktons – mikroskopiskās aļģes. No fitoplanktona pārtiek zooplanktons – ūdenī pasīvi peldošie mikroskopiskie dzīvnieki. Zooplanktons ir pelāģisko zivju (brīvā ūdenī, nevis uz grunts dzīvojošo zivju) barība. No tām nozīmīgākās ir reņģes un siļķes. Tās savukārt kļūst par plēsēju – mencu, lašu un citu zivju – pārtiku. Vienlaikus lieli daudzumi planktona iet bojā, nogrimst jūras dibenā, kur kļūst par barību bentosam – sugām, kas dzīvo pie paša jūras dibena.

Piekrastes sēkļi

Piekrastes sēkļi ir seklūdens vietas un piekrastes zemūdens vaļņi. Izšķir smilts sēkļus, oļu sēkļus un akmeņu sēkļus. Tie pastāvīgi ir klāti ar ūdeni un ne dziļāki par 20 metriem. To grunts ir bez veģetācijas vai arī tā klāta ar ūdens augu vai aļģu audzēm. Piekrastes sēkļi ir svarīga zivju nārsta vieta un arī nozīmīga ūdensputnu ziemošanas vieta.

Piekrastes lagūnas

Piekrastes lagūnas ir ar smilšu sērēm vai kāpām pilnīgi vai daļēji atdalītas seklas iesāļūdens tilpes. Atšķirībā no lagūnu ezeriem (piemēram, Engures), lagūnas ir izveidojušās salīdzinoši nesen, ir nelielas un seklas. To ūdens sāļums un augājs atkarīgs no piekrastes procesiem. Parasti lagūnas ir pilnīgi vai daļēji aizaugušas ar niedrēm un citiem virsūdens augiem. Citas lagūnas ir bez pastāvīga augāja, un pēc lielām vētrām tās var pilnīgi izzust, bet pēc tam lagūnu atdalošās sēres veidojas no jauna.

Lielo upju grīvas

Pie jūras biotopiem pieder arī lielo upju grīvas – estuāriji. Ne visām Latvijas upēm ir grīvas, tikai Daugavai, Gaujai un Lielupei.

Upju grīvās saldūdens sajaucas ar iesāļo ūdeni, tāpēc šeit sastopamas gan saldūdeņu, gan iesāļo ūdeņu sugas. Saldūdenim ir mazāks blīvums nekā sāļam ūdenim. Ja nav paisumu un bēgumu, saldūdens var vienkārši plūst virs smagākā jūras ūdens, veidojot divus atšķirīga ūdens slāņus. Taču viļņi un jūras straumes ātri vien sajauc šos ūdeņus. Te var dzīvot tikai tādi organismi, kas var izturēt šādas sāļuma un straumju maiņas. Neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, estuārijos parasti ir daudz augu un dzīvnieku. Mainīgo ūdens kustību dēļ ūdenī ir vairāk skābekļa un vairāk barības vielu gan no upes, gan jūras. Turklāt mazā straumes ātruma dēļ veidojas smilšaini un dūņaini sēkļi, kā arī bagāts zemūdens un virsūdens augājs, plaši niedrāji.

Kādi jūras biotopi ir aizsargājami?

Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu Latvijā ir jāaizsargā šādi jūras biotopi:

  • akmeņaina grunts jūrā;
  • brūnaļģu fuku Fucus audzes jūrā;
  • dolomītu grunts jūrā;
  • jūraszāles Zostera marina audzes;
  • oļaina grunts jūrā;
  • purva diedzenes Zannichellia palustris, jūras rupijas Ruppia maritima un jūras ūdensgundegas Batrachium baudotii audzes lagūnās un ielīčos;
  • sārtaļģu Rhodophyta audzes jūrā.

No ES Biotopu direktīvā minētajiem Latvijā ir sastopami šādi aizsargājamie jūras biotopi:

  • jūras piekrastes smilts sēkļi;
  • lielo upju grīvas;
  • vējatplūdu laikā atsegtas dūņainas un smilšainas pludmales;
  • lagūnas;
  • jūras ielīči;
  • jūras piekrastes akmeņu sēkļi.

Aizsargjosla

Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu visa jūras piekraste ietilpst jūras aizsargjoslā. Krasta kāpu aizsargjoslā ietilpst 300 m plata josla sauszemes pusē, un to sāk skaitīt no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Ar ūdeni klātā piekrastes daļa savukārt ietilpst jūras aizsargjoslā. Jūras aizsargjosla ietver pludmali un zemūdens šelfa daļu, bet nav mazāka par 300 m jūras virzienā, skaitot no vietas, kur sākas vienlaidu dabiskā sauszemes veģetācija. •

 

Izmantota mājaslapā http://www.latvijas.daba.lv pieejamā informācija