Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Uz Lielauces pils kāpnēm – VAK apvienotais koris un diriģents Juris Kulakovs

Pūķis – Niks Petraškevičs ar Vēja dēliem

Auseklis – Dzintars Krūmiņš – cīņā ar Pūķi

Putns Mākoņspārnis – Guntars Gabranovs – Pūķa alā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

VI Starptautiskie Zaļo dziedāšanas svētki Lielaucē

Lelde Stumbre
autores foto


Katram cilvēkam piedzimstot rokās tiek iedota atslēdziņa – iespēja atslēgt daudz dažādu durvju un ieskatīties gan sevī, gan visapkārt, un tikai no paša atkarīgs, cik bieži un kā šo atslēdziņu izmantot. Gadās, ka atslēdziņa pazūd, gadās, ka tā atkal atrodas, gadās, ka to vienkārši aizmirst un tā pamazām sarūsē, un dzīves beigās cilvēks apjucis brīnās – kā, vai tas ir viss? Nekā vairs nebūs?

Par šo atslēdziņu Zaļo dziedāšanas svētkos dziedāja Ieva Akuratere, Haralds Sīmanis un Vides aizsardzības kluba apvienotais koris, ko diriģēja komponists Juris Kulakovs. Tā bija Arvīda Ulmes 1975.gadā rakstītā pasaka dzejā «Pasaka par Atslēdziņu». Mūziku komponējis Haralds Sīmanis, bet muzikālā iestudējuma režisors Viktors Jansons šo stāstu ar labi zināmajiem latviešu pasakas elementiem padarīja par aizrautīgu un emocionālu uzvedumu, ar ko noslēdzās VI Starptautiskie Zaļo dziedāšanas svētki Lielaucē, kurus rīkoja VAK «MežaParks».


 

Trīs pasākuma dienas šogad pagāja, mēģinot un uztraucoties par svētku pēdējo dienu, jo noslēguma uzvedumā piedalījās Vides aizsardzības kluba biedri – ikdienā gana lieli dziedātāji –, tomēr kāpt uz skatuves, dziedāt un tēlot reizē nav joka lieta, kaut arī tas notika tik aizrautīga režisora vadībā, kāds bija Viktors Jansons. Viņš pat uz pāris dienām bija atlicis gatavošanos braucienam uz Franciju. Un tikai vakaros viņš atļāva saviem aktieriem atvilkt elpu – klausīties Amandas Aizpurietes, Andra Bergmaņa, Aivara Eipura un jauno dzejnieku dzeju, dziedāt arī citas dziesmas un baudīt Lielauces ezera plašumu un klusumu.

Toties pēdējā diena – ar ģenerālmēģinājumu, ar tērpu pielaikošanu un īsti pirmizrādes satraukumu – bija tāda, ka, šķiet, visiem dalībniekiem atslēdziņā bija atvērusi dvēseles vispriecīgāko un gaišāko stūrīti: acis visiem mirdzēja, mati plīvoja, rokas un kājas vieglas, noskaņojums pacilāts.

Šā gada Zaļo dziedāšanas svētki nelīdzinājās iepriekšējiem, jo to centrālais notikums bija muzikāls iestudējums ar oriģinālmūziku un oriģināltekstu, un es droši to pieskaitītu unikālam Latvijas kultūras dzīves notikumam, kas iepriecina arī tādēļ, ka Vides aizsardzības klubs, acīm redzot nav zaudējis vienu no saviem galvenajiem esības principiem – radošu garu un vienotību. •

 

Svētku rīkotāji un dalībnieki. Pirmajā rindā no kreisās: Arvīds Ulme (VAK virsaitis un «Pasakas par Atslēdziņu» teksta autors), Juris Kulakovs (diriģents), Jurģis Petraškevičs (korists), koristi no Cēsu VAK. Otrajā rindā no kreisās: Jānis Loķis (korists), Dzintars Krūmiņš (kustību konsultants, Auseklis), Diāna Ulme (svētku rīkotāja, Atslēdziņa), Ieva Akuratere (soliste, Atslēdziņa), Haralds Sīmanis (komponists, Tētis zvaigžņu skaitītājs), Ilze Grunte (mūziķe), Viktors Jansons (režisors), Nikolajs Petraškevičs (mākslinieks, Pūķis Viesulis), Indra Avens (koriste).