Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 8 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ja labie cilvēki neko nedarīs, ļaunums gavilēs

Sallija Benfelde
Andas Krauzes foto


Ekovirtuves idejas autori un īstenotāji, tās īpašnieki Sandra un Ansis Stabingi nav Latvijas bagātāko cilvēku sarakstā un par to arī nesapņo. Viņiem svarīgāk ir palīdzēt zemniekiem pārdot savu ekoloģiski tīro pārtiku un paēdināt cilvēkus ar garšīgu un veselīgu ēdienu. Produktiem, ko lieto ekovirtuvē un pārdod kafejnīcas veikaliņā, ir sertifikāts, kas apliecina, ka pārtika – dārzeņi, piens, siera rituļi un lauku tēja – ražota ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. «Vides Vēstis» devās pie Sandras un Anša, lai uzzinātu, kā Latvijā klājas veselīgas pārtikas atbalstītājiem.


 

Ekovirtuves mājaslapā internetā katrs var pārliecināties, ka ekoloģiski tīro produktu saraksts ir gana plašs: govs un kazas piena produkti, maize un tās izstrādājumi, gaļa un tās izstrādājumi, sēnes, dārzeņi un augļi, salāti un zaļumi, graudi, graudaugu produkti, pārtikas un kosmētiskās eļļas, tēja un kafija, sulas un dzērieni, medus un garšvielas. Protams, par pienu, dārzeņiem un citiem Latvijā sarūpējamiem produktiem brīnuma nav, vienīgi, lasot par kafiju, neviļus gribas jautāt, ko tas īsti nozīmē. Izrādās, tā ir bioloģiskā «Godīgās tirdzniecības» kafija no Anglijas, tāpat arī melnā un zaļā tēja. «Savu iespēju robežās mēs cenšamies, lai pārtika Ekovirtuvē nebūtu nezināmas izcelsmes un nebūtu nākusi pa svešiem ceļiem,» saka Sandra un Ansis. Jautāti, vai viņu izglītība ir rosinājusi abus kļūt par ekoloģiski tīras pārtikas piekritējiem, viņi smej un saka, ka tā gluži laikam neesot. Tiesa, Sandra ir bioloģe, bet Ansis ir fiziķis, kurš vēlāk apguvis arī psihoterapeita specialitāti un ar to mazliet nodarbojas arī tagad.

 

Kāpēc nolēmāt darboties ar ekoloģisko pārtiku? Mūsdienās cilvēki grib visu sasniegt ātrāk un lētāk sev, lai pēc iespējas dārgāk pārdotu citiem.

Ansis: To sēklu, kas pamazām vien izdzina asnus, bija daudz. Un tad, kad visas kopā sazēla, kaut kas sāka notikt. Nevaru pateikt, kas bija vispirms un kas pēc tam, bet viena no lietām, ar ko abi saskārāmies, bija – ēdiena garša. Savulaik strādājām lielos, starptautiskos uzņēmumos, kam bija labi biroji un labas algas, bet nebija, kur paēst. Ja ēdiens bija labs un garšīgs, tas izrādījās pārāk dārgs. Lētākās vietās vienu reizi paēdām, bet atgriezties vairs negribējās. Ejot pa supermārketiem, lāgā nevarējām atrast, ko tad varētu nopirkt. Neskaitāmas reizes bija tā, ka mājās nav nekā ēdama, bet lielveikalos pirkt neceļas rokas.

Sandra: Viss ir tik ķīmisks un mākslīgs...

Vai esat rīdzinieki?

Ansis: Būtībā neesmu rīdzinieks. Esmu dzimis Rīgā, bet augu mazpilsētās.

Sandra: Es arī esmu dzimusi Rīgā, bet bērnībā augu laukos. Skolas laikā laukos pavadīju visas vasaras, tāpēc lauku darbi man ir labi pazīstami. Protams, esmu slaukusi govis un zinu, kā garšo īsts piens. Mums bija saimniecība, kurā bija visi lopi un mājputni.

Ansis: Man ir stāsts par tomātu. Neatceros, kāpēc, bet izmetu to ārā – komposta kaudzē mūsu pašu mājās. Lija lietus, spīdēja saule, un tā pagāja divas nedēļas. Aizgāju pie komposta kaudzes un ieraudzīju, ka tomāts stāv kā stāvējis – apaļš, sarkans un smuks. Kā tas var būt!? Tātad manā vēderā tomāts tāpat stāv – ar visu to, kas tajā ir iekšā. Tad pienāca brīdis, kad abi sapratām, ka vairs negribam strādāt birojā bagātiem ārzemniekiem, lai arī par lielu naudu. Sapratām, ka patiesībā esam vergi par lielu naudu. Sava nozīme bija arī grāmatām, kuras lasījām. Sandrai bija arī ideja par zemniekiem.

Sandra: Kad mācījos Bioloģijas fakultātes pēdējā kursā, jau zināju, ko nozīmē biodinamiskā lauksaimniecība. Man tas likās tik labi un pareizi, biju no šīs idejas kā spārnos. Gribēju izpētīt, kā govs raga preparāti ietekmē vides auglību, bet tā bija vien studenta iedoma. Lai to paveiktu, vajadzēja laboratorijas un zinātniekus. Vācu materiālus, uzrakstīju diplomdarbu, bet ar to viss arī beidzās. Tomēr man bija doma, ka vajag taču labos pārtikas produktus arī Rīgā. Gāja laiks, strādāju ārzemju firmās, līdz beidzot jutu, ka vajag kaut ko darīt.

Ansis: Iepazināmies ar zemniekiem, pastāstījām par savu ideju, un viņi sāka mūs bakstīt – nu, kā jums iet ar to ideju, cik tālu esat tikuši?

Kāpēc atvērāt kafejnīcu, nevis veikalu?

Sandra: Sākumā vairāk domājām par veikalu, bet tad sapratām, ka nav vērts nolikt burkānu vai bieti un piedāvāt to nopirkt, jo pēc izskata ekoloģiski tīrs dārzenis ir tāds pats kā visi pārējie.

Ansis: Bioloģiskās produkcijas klāsts, salīdzinot ar parastu veikalu, ir mazs. Piemēram, vasaras sākumā dārzeņu piedāvājums nav liels.

Sandra: Mums bija svarīgi, lai cilvēki produktus varētu pagaršot. Bioloģiskie griķi, piemēram, ir mazliet citādi jāvāra, bet, ja noliec vienkārši to paciņu priekšā pircējam, tā pēc izskata neatšķiras no parastajiem griķiem. Cilvēkam ir jābūt iespējai pagaršot, citādi iznāk, ka piedāvājam griķus nesmukā paciņā par lielu cenu, bet lielveikalos – skaisti iesaiņojumi, viss spīd un laistās un ir tik lēts! Kafejnīcā tūlīt varam arī izmantot produkciju, kuru vienā dienā nepārdodam, bet kura vēl ir laba un derīga.

Kad jūsu ekovirtuve sāka strādāt? Vai neiekļuvāt lielos parādos?

Ansis: Kafejnīca sāka strādāt pagājušajā gadā, precīzāk, pirms četrpadsmit mēnešiem. Mums kaut kas bija iekrāts, mazliet nācās arī aizņemties. Sākumā bija ilgs sapņošanas laiks, kad rēķinājām kaut kādus skaitļus bez zināšanas, kas notiek dzīvē. Nekādas pieredzes sabiedriskajā ēdināšanā jau mums nebija. Varam godīgi teikt – saprašanas nebija nekādas. Un tad viss gadījās. Telpas mums burtiski uzskrēja virsū. Te, Rūpniecības ielā 11, arī pirms tam bija kafejnīca, kuras telpas tika īrētas. Īpašnieces savu biznesu gribēja pārdot, un mēs nopirkām īres tiesības ar visu kafejnīcas aprīkojumu. Cena nebija milzīga. Uztaisījām nelielu remontu, un kafejnīca varēja turpināt darbu. Tad viss sākās. Jau pirmajā dienā bijām spiesti nopirkt plīti par tūkstoš latiem, tad vēl dažādas lietas, jo esošās iekārtas strādāja tīri nosacīti. Tomēr visu izdarījām un tā nu tagad strādājam.

Vai dažādi pārbaudītāji nenāca katru dienu ar cerību, ka izdosies atrast pārkāpumus?

Sandra: Nāca gan. Man radies iespaids, ka mūsu valsts katru, kas kaut ko grib darīt un kļūst par uzņēmēju, uzskata par noziedznieku, kam prātā tikai viens – kā pārkāpt kādu likumu un kaut ko darīt nepareizi. Mēs gan vispirms paši gājām pie visiem pārbaudītājiem un jautājām, kas un kā jādara, lai būtu pareizi.

Ansis: Pēc trīs mēnešu darba atvērām vēl vienu kafejnīciņu, tad pēc trīs mēnešiem vēl vienu Ziepniekkalnā. Pašlaik mums ir palikušas divas vietas – Ziepniekkalnā un Rūpniecības ielā. Kafejnīcu Baltajā pirtī aizvērām, jo tās publikai bija pavisam citas intereses. Abās vietās kopā mums strādā aptuveni desmit cilvēki – saku «aptuveni» tāpēc, ka mums ir gan pusslodzes darbinieki, gan studenti, kas strādā tikai pēcpusdienās. Visiem ir algas un nodokļi.

Sandra: Mēs sakām, ka tas viss jānopelna ar zupām (smejas). Piemēram, domājam, ka varbūt varētu kafejnīcā nomainīt galdus, kas maksā tik un tik, un tad uzreiz ir jautājums, cik zupas jāpārdod, lai to varētu atļauties. Dienas vidū mums ir diezgan daudz apmeklētāju, uz dažām stundām varētu paņemt vēl kādu cilvēku, kas palīdz, bet tad uzreiz jārēķina, cik mums tas maksās. Nevaru teikt, ka mums ir maz apmeklētāju, tomēr dienā ir tukšās stundas, jo cilvēki ir pieraduši nākt pusdienās visi vienā laikā un stāvēt rindā.

Vai cilvēki nāk tādēļ, ka šeit ir garšīgi un pietiekami lēti, vai arī viņu izvēli tomēr ietekmē tas, ka šī ir ekovirtuve?

Ansis: Domāju, ka aptuveni desmit procenti cilvēku mūs izvēlas ekovirtuves dēļ, pārējie nāk tāpēc, ka ir pieņemama cenas un ēdiena kvalitātes attiecība. Ir cilvēki, kas pēc ekoproduktiem brauc no Rīgas otras malas.

Kā jums sokas sadarbība ar zemniekiem, kas audzē un ražo ekoloģiski tīru pārtiku?

Ansis: Viņi cits citu pazīst un visu zina, jau tāpēc vien nekāda mānīšanās nesanāk, jo viņi neko mums neslēpj, mēs visu uzzinām. Savstarpējā konkurence ir ļoti labs kontroles mehānisms. Ja produktus piegādā kafejnīcai, ir divas pārbaudes. Vajag Pārtikas un veterinārā dienesta atzinumu, papildus vēl ir otra kontroles institūcija, kas sadarbojas ar Pārtikas un veterināro dienestu, – vides kvalitātes kontrole, kas pārbauda, vai produkcijai var piešķirt ekoloģiski tīras pārtikas zīmi. Abas institūcijas izdod sertifikātus. Klienti mums reizēm jautā, kāpēc mēs zemniekiem ticam, jo visi taču krāpjoties. Tā tas nav! Lai saņemtu šos sertifikātus, jāievēro daudz noteikumu, kontroles ir nopietnas un biežas. Savukārt mēs pārbaudām šos sertifikātus, tādēļ varam apgalvot, ka mūsu zemnieku produkcija, ko pārdodam, patiesi ir ekoloģiski tīra. Latvijā kontrolieri ļoti cenšas un rūpīgi pārbauda, lai viss atbilstu likuma burtam.

Jūs nupat bijāt Somijā. Vai arī tur zemniekus un pārtiku pārbauda tik rūpīgi?

Ansis: Kopā ar Latvijas zemniekiem aizbraucām pie somu zemniekiem paskatīties, kā viņi dzīvo. Mūsējie skatījās un jautāja: kā, vai tad jūs šajās telpās drīkstat ražot sieru!? Mums Latvijā to neļautu. Kur jums ir divas tualetes – atsevišķi vīriešiem un sievietēm, turklāt obligāti ar karsto ūdeni? Kāpēc jums nav mazgājamu griestu un nav atsevišķas ieejas izejvielām, cilvēkiem, gatavajai produkcijai?

Sandra: Mēs apciemojām garšaugu un tēju audzētājus un žāvētājus. Žāvētavā bija nekrāsotas sienas, tur nebija nevienas izlietnes, ūdens nebija vispār. Mums skaidroja, ka žāvētavā nemaz nedrīkst būt pat ūdens piles, jo tad vairojas baktērijas, un tā ir augsne, lai sāktos pelēšanas procesi, kas var sabojāt produkciju. Latvijā žāvētavā obligāti ir jābūt izlietnei, kur mazgāt rokas! Pie mums jābūt arī mazgājamām sienām, bet soms mums teica, ka sienas principā nedrīkst mazgāt, tās jātīra sausā veidā. Somi strādā un ražo, bet mūsējie skrien, cenšas izpildīt visas tās neizprotamās prasības un vairs pat nedusmojas – viņos reizēm ir tāds kluss izmisums. Somijā viss notiek saprāta robežās – nav slimnīcas steriluma, ko mums pieprasa, bet tur ir tīri un kārtīgi. Galu galā visu jau nosaka klients. Ja mājās var iegādāties sieru, tad pircējs taču labi redz, kāda ir saimniecība, un pa logu var pat paraudzīties ražošanas telpā, vai viss ir tīrs. Latvijā likumu par mājražošanu izšūpoja cauri, pie mums visam un visur jābūt kā rūpnīcā. Vēl gribu teikt, ka Latvijā ir bioloģiski tīras pārtikas audzētāji un ražotāji, bet viņiem ir grūti tikt līdz tirgum. Tajā pašā Somijā šīs produkcijas pārdošana ir nokārtota daudz labāk, produkti ir pieejamāki. Mūsu zemnieki nav pieraduši domāt, kā pārdot izaudzēto.

Ansis: Mēs redzējām, kā Gulbenē pienu, kas iegūts biodinamiskajā lauku saimniecībā, pārdod tirgū kopā ar parasto pienu. Nav pat uzraksta. Un cena, protams, ir tāda pati kā citiem. Pilsētnieks nopērk un pēc tam saka, ka viņam tirgū gadījies ļoti garšīgs piens, pat nenojaušot, ka tas ir bijis ekoloģiski tīrs piens, kurš tā garšo vienmēr. Kad tādam cilvēkam stāsta par ekoloģiskajiem produktiem, viņš atbild, ka tās ir muļķības, jo viņam šad tad gadoties tirgū nopirkt tik labu pienu – nekāda ekoloģija nav vajadzīga!

Sandra: Ir arī otra galējība: cilvēks izaudzējis dārzeņus, sabēris tos maisā un pieprasa divreiz lielāku cenu, jo tā esot ekoloģiski tīra produkcija. Viņam pat nav ienācis prātā, ka dārzeņus vajadzētu notīrīt, sašķirot pēc lieluma un glīti pasniegt. Cilvēki iet garām, paskatās uz to neglīto un netīro kaudzi, izlasa, ka tā ir ekoloģiskā produkcija, un pēc tam ir pārliecināti, ka lāgā jau ar to ekoloģisko produkciju tomēr nav – labāk jau nepirkt.

Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā pārtikas ražošanas noteikumi ir tik pārspīlēti?

Ansis: Tas ir domāšanas veids – tieši tāpat kā ar grāmatvežiem un bibliotekāriem. Grāmatvede uzņēmumā domā un rīkojas tā, it kā uzņēmuma nauda piederētu viņai, un neparko negrib naudu atdot, novilcina katru pārskaitījumu, cik vien iespējams. Arī bibliotekāri bieži domā, ka labākā vieta grāmatai ir bibliotēkas plauktā, nevis cilvēkiem lasīšanai. Bibliotekāri ir grāmatu glabātāji, kas savāc un sakrāj, nevis grāmatu laidēji tautā. Tāpat arī inspektori domā vienīgi par to, ka tikai kaut kas nenotiktu un viņi nesaņemtu rājienu. Tā ir birokrātija, kas balstīta uz bailēm, tādēļ vislabāk ir aizliegt un neatļaut, jo tad ir miers un nekas nevar notikt.

Sandra: Piemēram, mūsu lielais pārkāpums bija tas, ka uz Ķelmēnu maizes etiķetes sāls bija minēta pirms iesala, bet iesala taču ir vairāk, tātad tam sarakstā jābūt pirms sāls. Un mēs nedrīkstējām pieņemt šādu maizi. Tāpat liels pārkāpums bija tas, ka uz viena produkta etiķetes bija rakstīts «Derīgs līdz...», bet bija jābūt «Ieteicams līdz...».

Jūs lietojat ekoloģiski tīru pārtiku, bet aizvien biežāk tiek runāts arī par to, ka jāgatavo pareizi. Vai ēdiena gatavošanā ievērojat kaut kādus principus?

Ansis: Pret ēdiena gatavošanu izturamies ļoti nopietni.

Sandra: Dažādu diētu un gatavošanas principu ir kāds tūkstotis, un katram no šī tūkstoša ir sava, vienīgā taisnība. Mēs, protams, nevaram ievērot visus, savstarpēji pretrunīgos, principus. Piemēram, vieni ir pārliecināti, ka produktus drīkst cept tikai sviestā, otri apgalvo, ka drīkst tikai tvaicēt. Mums tuvi ir ajūrvēdiskie pārtikas sagatavošanas principi, un tos cenšamies ievērot. Pats galvenais – produktiem jābūt tīriem un svaigiem. Uzskatām, ka sāli katrs pats var pielikt pēc savām vēlmēm, tādēļ ar to īpaši neaizraujamies. Pamatēdienam klāt vienmēr dodam arī salātus. Mums ir arī pastāvīgie klienti, un, ja viņi kaut ko grib citādāk, tad tas ir iespējams. Salātus gatavojam ne tikai ar krējumu vai kefīru, bet tiem ir arī mērcītes ar zaļumiem un eļļu. Gribēju piedāvāt lineļļu, bet tā ir dārga, tad ēdiena cena uzreiz celtos. Pavasarī mums bija nātru zupa, gatavojam arī Ķeipenes cepto sieru. Zemeņu laikā un vēl pēc tam mūsu meistarstiķis ir zemeņu zupa. Gatavojam arī dažādus ēdienus no ekoloģiskā biezpiena. Mums ir neraudzētā baltmaize, ko cepam katru rītu. Ir arī dažādi ajūrvēdiskie našķi.

Mums ir dārzeņu biezzupas, kas, mūsuprāt, atšķiras ar garšu, jo ir no ekoloģiski tīriem dārzeņiem un tīra saldā krējuma. Zupās nav nekā ļoti īpaša, bet tās garšo pavisam citādi. Ir siltā biešu zupa ar turku zirņiem, kas garšo kā rieksti, – vasarā to gan nevārām.

Ansis: Ajūrvēda runā ne tikai par to, ko ēst, bet arī – kā gatavot. Piemēram, cilvēks sliktā noskaņojumā ēst nedrīkst gatavot. Par to mēs tomēr rūpējamies – cenšamies, lai darbinieki būtu apmierināti. Mēs paši esam veģetārieši, bet mūsu kafejnīca, protams, domāta ne tikai veģetāriešiem, gatavojam arī gaļas ēdienus. Varētu teikt, ka vēl meklējam savu «seju», lai atrastu kompromisu starp ajūrvēdas principiem un latviešu tradicionālajiem ēdieniem. Gatavojam pasūtījumus arī banketiem, un mums ir izdomāti dažādi knifiņi – piemēram, sāļais «rafaello».

Esmu pārliecināts, ka, lietojot ķīmiskus produktus – neatkarīgi no tā, vai tā ir pārtika vai ziepes un mazgāšanas līdzekļi –, es daru pāri dabai. Sekas jau tagad ir labi redzamas: zilaļģes Baltijas jūrā, saindētie laši un vēl daudzas citas lietas. Viss rodas no mazumiņa, kas krājas un krājas.

Vai Latvijā ne pārāk lielo pieprasījumu pēc ekoloģiski tīrās pārtikas tomēr nenosaka arī cilvēku nabadzība? Ja jādomā par izdzīvošanu, tad pilnīgi vienalga, kāds ir produkts, – galvenais, ka tas vispār ir.

Ansis: Tā ir, bet tas tomēr ir tuvredzīgs skatījums. Bioloģiskā pārtika ir sātīgāka, jo tajā ir vesela garšu buķete, un cilvēks jutīsies paēdis, apēdot mazāk, piemēram, ekoloģisko salātu nekā parasto. Otra lieta ir tā, ka, ja šodien nemaksā par kvalitatīvu pārtiku, tad rīt maksās par ārstu. Būtiski ir arī tas, ka bioloģiskā lauksaimniecība negandē dabu. Ja lētajai pārtikai pieskaitītu to naudu, ko valstis tērē dabas aizsardzībai un glābšanai, tad izrādītos, ka tie produkti patiesībā ir ļoti dārgi, turklāt bendē mūs un dabu. Pircēji bieži to nesaprot, viņi nedomā un neraugās tālāk nākotnē. Ar bērniem gan mēdz būt citādāk. Varu pastāstīt par kādu mūsu paziņu, kas pie mums pirka gaļu, lai mazajam puikam vārītu zupu. Reiz viņa netika līdz mums un zupai nopirka arī gabalu parastās gaļas, jo ekoloģiski tīrās bija palicis ļoti maz. Bērns no zupas vilka ārā un ēda tikai bioloģisko gaļu, lai gan gadus divus vecajam bērnam par šīm lietām pat nebija nojausmas. Arī citas mammas ir stāstījušas interesantas lietas, piemēram, apgalvo, ka bērns neēd gaļu vai burkānus. Kad iesakām nopirkt bioloģiskos produktus, mātes pēc tam brīnās un stāsta, ka bērns pirmo reizi pats bez pierunāšanas sācis ēst gaļu, burkānus vai ko citu. Mazie bērni spēj atšķirt, kas viņiem ir vajadzīgs, jo domāšana un uztvere vēl nav sabojāta. Ēdot čipsus un dzerot kolu, šī izjūta tiek pazaudēta, bet to var atgūt. Es pats jūtu, kā pamazām atgriežas garšas izjūtas, un sāku dzirdēt, ko organisms prasa. Tam vajag laiku. Mūsu kafejnīca arī mums pašiem dod iespēju ēst bioloģisku pārtiku.

Domāju, ka jau sen ir pienācis laiks runāt par pārtikas viltošanu, par to, kas patiesībā mums tiek iebarots. Kaut vai stāsts pat Igaunijas cūkām. Atved uz kautuvi vienu, otru dzīvnieku partiju no vienas un tās pašas saimniecības, un pārbaudot izrādās, ka cūkas ir slimas. No tās pašas saimniecības atved vēl – un visas ir veselas. Tā nevar būt! Tas nozīmē, ka patiesībā dzīvnieki ir vesti diezin no kurienes, bet ne no tās pašas saimniecības. Tāpat ir ar Lietuvas zemenēm. Izrādās, ka Latvija no Lietuvas importē trīs reizes vairāk zemeņu, nekā Lietuvā vispār izaudzē, turklāt vēl neskaitot to, ko apēd paši lietuvieši! Cilvēkus nežēlīgi krāpj. Kaut vai stāsts par piena homogenizāciju. Mēs runājām ar Lauksaimniecības Universitātes profesori, kuru dēvējam par siera profesori, un viņa mums pastāstīja lietas, par kurām vērts padomāt. Homogenizācija ir process, kad pienu izdzen cauri ļoti smalkam sietam un piena tauku lodītes tiek saplēstas mazākās. Piens kļūst vienmērīgs, tajā vairs nenostājas tauki. To dara, lai piens ilgāk uzglabātos, lai tajā nenostātos tauki un to varētu pārstrādāt. Sašķeļot tauku lodītes, daļa no tām zaudē savu apvalku. Interesanti ir tas, ka organisms no piena parasti paņem tik tauku, cik tam ir vajadzīgs, bet no homogenizētā piena organisms paņem absolūti visus taukus. Ja dzersiet procentīgo vai pusprocentīgo pienu, tad varat būt droši, ka visi tauki organismā paliks, kamēr dabiskā piena trīs vai četrus procentus tauku organisms visus nepieņems. Pārtikas industrijas galvenā ideja ir pārdot. Dārzeņus un augļus padara nedzīvus – tie vairs neder mikrobiem un baktērijām, bet ir izbarojami cilvēkam. Kontrolētāji neskatās būtību.

Sandra: Tiek kavēta vietējā ražotāja produkcijas nonākšana tirgū. Daudzi strādā ar zaudējumiem un piemaksā no savas kabatas, naudu nopelnot vēl kur citur. Latvijā tas ir normāli. Lielākā daļa ekoloģisko produktu ražotāji ir fanātiķi, citādi viņi negrib un nespēj dzīvot.

Ansis: Filmā par Hitleru bija diskusija par labo un ļauno, un mēs abi piekrītam filmā paustajam – lai ļaunums triumfētu, vienīgais, kas ir vajadzīgs, lai labie cilvēki neko nedara. •