Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Akmeņainajā kalnā. Mūsu teltis ir tālu, tālu lejā

Akmeņlauzītes. Saxifraga stellaris

Plaukšķenes. Silene acaulis

Kalnu muraga. Hieracium alpina

Mūsu iemīļotā taciņa uz upi – dzīvības nesēju
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Uz ziemeļiem – pēc saules! Rīga–Stokholma–Ābisku

Austris Krastiņš un Līga Saukante
Austra Krastiņa foto


Laikam jau tikai retais Latvijā izjūt ilgas pēc ziemeļu skarbuma. Tas manāms arī tūrisma firmu piedāvājumā: Spānija, Itālija, Ēģipte, Madeira, Malta... Nu jā – vēl arī Norvēģijas dienvidu fjordi. Ziemeļus savā iztēlē aprakstīju ar vārdiem: «Aiz polārā loka un – jo tālāk, jo labāk.» Taču draudzenes pārliecināšanai labāks izrādījās cits apraksts: «Tur, kur tundra.» Konkrētas vietas izvēli noteica transporta iespējas un izmaksas (piemēram, vilciena biļete no Stokholmas uz Ābisku – 20 LVL), kā arī attieksme pret tūristiem ar teltīm. Skandināvijā likums nosaka, ka gandrīz ikvienā vietā vismaz 100–150 m attālumā no mājām drīkst celt telti. Turklāt ikvienam ir tiesības brīvi pārvietoties pa zemi plašo – vai tā būtu privātā, vai valsts valdījumā. Ne mazāk svarīga mums bija vēlme doties uz kalnainu apvidu. Tā mūsu redzeslokā nonāca Ābisku nacionālais parks – tas pazīstams ar slaveno 500 km garo Kungsleden taku, kas sākas tieši šeit.


 

Stokholmā ar prieku nokāpjam no drausmīgā «Baltic Kristina» prāmja. Iepriekšējā naktī maz gulēts – citiem pasažieriem prāmis acīmredzot ir viss, tikai ne transporta līdzeklis. Arī no smēķētājiem un dīzeļa smakas izvairīties praktiski neiespējami. Savlaicīga ierašanās dzelzceļa stacijā ļauj nodarboties ar apkārtējo cilvēku pētīšanu. Tie šeit ir visdažādāko ādas krāsu un vecumu, arī sociālo stāvokļu (nav tā, ka ikviens, kas var atļauties, brauc ar savu auto). Iekāpšana vilcienā sākas jau labu laiku pirms tā atiešanas. Jāatzīstas, ka pirmais iespaids par vilcienu sajūsmu neizraisa – tāds pavecs un no ārpuses neizskatās īpaši ērts. Omu manāmi uzlabo plašie bagāžas nodalījumi ceļasomām, sajūtamies kā tādā ceļotāju vilcienā, šķiet, ka mazāku mugursomu par mūsējām šajā vilcienā nevienam nav (un mūsējās ir ļoti lielas).

Plkst. 17.27 tiek iedarbināti dīzeļdzinēji, un vilciens uzsāk gaitu ziemeļu virzienā. Sākumā sliežu ceļš ved cauri Stokholmai un tās piepilsētām, vēlāk pa garlaicīgu lauksaimniecisko ainavu, līdz pēc vairāku stundu braukšanas iemiegam ar skujkoku mežu viņpus loga. Ap trijiem naktī pamostos gulēšanai neērtā krēslā (labi vēl, ka esam trīs uz sešiem krēsliem). Lai arī polārais loks vēl priekšā, nakts izstaro blāvu gaismu, kurā pār ezeriem un purviem saskatāma migla. Ziemeļu elpa jūtama jau šeit – galu galā starp mums un Stokholmu ir 800 km. Mazus ezerus ieskauj milzīgi meži, mežus vietām pārrauj baisi izcirtumi.

Brokastīs ēdam ceļabiedra Ali dāvātos tomātus un cienājam viņu ar līdzpaņemto rupjmaizi. Ali dzimis Irānā, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Kanādā, šobrīd jau pāris mēnešus ceļo pa Eiropu. Viņš smejas par mūsu pirkumu – divarpus kilogramu smago grāmatu «Den nya nordiska floran». «Tas, lai somas nekļūst par vieglām, kad būsim visu pārtiku noēduši,» mēs atsmejam.

Ali mūs atstāj tur, kur sākas rūdas ceļš, – Kīrunā. Bagātīgās rūdas raktuves Kīrunas apkārtnē ir tās, kam jāpateicas par iespēju nokļūt tik tālu uz ziemeļiem ar vilcienu. 19.gs. beigās sākta un 20.gs. sākumā pabeigta dzelzceļa būve no Norvēģijas ostas pilsētas Narvīkas līdz Kīrunai. Šīs milzu pūles tikai vienam mērķim – dzelzs rūdas transportam.

Aiz polārā loka

Dienvidū izkāpjam Ābisku – mazā, idilliskā stacijā, kurā par kādu dzīvību liecina vien daudzie vagoni ar rūdu (mazas, pelēkas lodītes mētājas arī pie sliedēm). Stacijas ēka – 20.gadsimta sākuma meistardarbs no veciem, sarkaniem ķieģeļiem. Ēka izskatās pilnīgi tukša, vilcienu saraksti pielikti pie ārsienas. Kad ieeju meklēt tualeti, attopos lielā hallē ar pāris durvīm – uzrakstu nekādu, cilvēka neviena. Viens cilvēks gan stacijā ierodas regulāri. Tas ir pavecs vīrs, kurš uzticami veic savus darba pienākumus – saņemt no galvaspilsētas pienākušo pastu un nodot izejošo. Stacijā viņš ierodas jau kādas minūtes divdesmit pirms vilciena un aprunājas ar ceļotājiem.

Vasaras saulīte mūs sveic Zviedrijas saulainākajā vietā; paveros apkārt – debesīs ne mazākā mākonīša. Taisni priekšā milzīgais Tūrnetreska ezers kalnu apskāvienos. Ezers 341 m augstāks par 20 km attālo Rombakena fjordu Norvēģijā, kalni – vēl par 1400 m augstāki. Ezerā ietek upe Ābiskujoke. Straujā un platā kalnu upe nacionālajā parkā izgrauzusi gleznainu kanjonu. Apbrīnojami, ka tāda īsa upe, kas tikai nedaudz sniedzas ārpus parka, savā ceļā no daudzajām pietekām spēj piesaistīt tik milzīgu ūdens spēku.

Starp staciju un ezeru atrodas veikals – mūsu pirmais, viegli sasniedzamais mērķis. Jogurta un saldējuma vispiemērotākā vieta izrādās vēders, šokolādei – pagaidām soma (bet tās izrādīsies tik gardas, ka līdzi ņemtās «Laimas» iegulsies somā uz ilgāku laiku). Protams, kā jau itin viss cits, pārtika te nav lēta, bet daži produkti ir Latvijas cenās (piemēram, šokolāde). Visdārgākā salīdzinājumā ar mājām ir maize – 1,40 LVL par 500 g baltmaizes, turklāt izvēle gaužām bēdīga.

Ziemeļos kompass rāda ar nobīdi

Uzsākot gājienu kalnu virzienā, ezers paliek aiz muguras. Sākumā taka ved pa visai mitru apvidu, ceļā gadās arī daži purviņi. Gandrīz ikvienam gājējam, ko sastopam, ir gumijas zābaki – ja ne kājās, tad vismaz uz muguras. Mums zābaku nav un nevajag arī – uzmanīgi ejot un speciāli nekāpjot dubļainajās peļķēs, iztikt var tīri labi. Tiesa, pāris mēnešus agrāk, kad kūst lielie sniegi, situācija varētu būt bezcerīga.

Veikli mums izdodas netrāpīt uz kartē zīmētās vasaras takas. Ziemas taka iesākumā piedāvā kāju samitrināšanu purvos. Pēc kāda laika nākas pārbrist upīti, mazu, bet aukstu. Izklausās smieklīgi, taču mēs vēl joprojām (uz kartes) ejam pa vasaras taku. Nākamais šķērslis – nepārejama upe – nav gana spēcīgs, lai atdarītu mums acis. Un nevajag arī! Tagad mēs skaidri zinām, kur atrodamies – pie Lielās upes. Tātad – pēc kartes – jāgriež pa kreisi. Itin vienkārši. Arī kompass šo pieņēmumu apstiprina. Biju piemirsis, ka līdz noteiktam platumam kartē visas upes zīmē vienādi tievas (šajā gadījumā līdz 20 m) un ka ziemeļos kompass rāda ar nobīdi. Pēc 15 minūšu kāpiena kalnā beidzot atzīstam, ka esam mazliet samaldījušies. Paēduši pusdienas, steidzam labot pieļauto kļūdu.

Vakarpusē nonākam iecerētās apmešanās vietas tuvumā. Šajā apvidū nav nemaz tik viegli atrast vietu pat mūsu mazajai teltij. Ik uz soļa pa kādam lielam, šķautņainam akmenim vai kroplam bērzam. No pāris iespējamām vietām izvēlamies labāko un pēc gardām vakariņām ļaujamies tuvējās upes šalkoņai un miegam.

Tikšanās ar purva piekūnu

Ja nākamajā rītā saule tik ļoti nekarsētu, noteikti gulētu ilgāk. Taču gaisa trūkums teltī spiež no tās izvākties pēc iespējas drīzāk. Un jo labāk – no netālā paugura mūs sveicina baloža izmēra putns ar īsiem, skaļiem saucieniem «kjau-kjau». Tā kā tas ir nedaudz par tālu, lai ar astoņkārt palielinošo tālskati kaut ko ieraudzītu, izmantoju šo izdevību nelielai pastaigai un apkārtnes iepazīšanai. Līgu atstāju guļam un kāpju augšup pa līkloču taku. Vijas tā gluži kā apkārtējie bērzi pretim saulei un pēc 10 minūtēm aizvijas gar minēto pauguru. Pati paugura virsa ir kails akmens, bet nogāzē aug krūmi un mētras, kas ir labs aizsegs, lavoties tuvāk putnam. Esam brīdi skatījušies viens otram acīs, kad putns nolemj spert pirmo soli un padzīt mani no šīs apkārtnes. Viņš apmet dažus lokus man virs galvas un draudīgi iesaucas. Es nelieku ilgi censties un saprotu, ka prātīgāk doties atpakaļ un putnu ilgāk netraucēt.

Tikmēr Līga jau piecēlusies un nebeidz brīnīties par to, ka ziemeļos tik karstas dienas. Bet vakarā pārliecināmies, ka silts ir vien tik ilgi, kamēr saule gozējas pie debesīm. Tiklīdz tā pazūd aiz ziemeļu kalniem – jā, saule riet ziemeļos un lec arī –, tā temperatūra krītas dramatiski – no 24°C patīkami siltā uz 7°C drebinoši vēsu.

Pēc brokastīm esam nolēmuši doties augstāk kalnos. Bet ne jau ar 15–20 kg smagām somām. Risinājums gaužām vienkāršs – liekās mantas jānoslēpj. Par slēptuvi izraugāmies spraugu tuvējā klints atsegumā, sasviežam visu iekšā, uzsedzam telts pārvalku, un lieta darīta. Iespēja, ka kāds uzies mūsu slēptuvi, ir niecīga, ka kaut ko paņems – neticama, jo kuram gan šeit vajag lieku nastu nest?

Kāpiena sākumā dodamies uz pauguru, kur pirms tam sastapu putnu. Par nožēlu, viņa te vairs nav, bet mums laimējas pamanīt, ka uz cita paugura apmetušies divi tādi putni. Vienīgā doma ir tikt pēc iespējas tuvu un pamielot acis – šie jau nav šādi tādi putni, bet gan purva piekūni, kurus Latvijā nemaz tik bieži neieraudzīsi. Ar līšanu pa mētrām un akmeņiem man izdodas piekļūt putnam 9 m attālumā – neticami tuvu – un apsēsties. Kas par sajūtu – sēdēt tik tuvu majestātiskam plēsējam! Dīvaini, putns nemaz neliekas traucēts, tikai vienreiz apmet loku un laižas atpakaļ.

Kāpiens sniegotā kalnā

Piekūni mūs par kādu stundu aizkavējuši, tālab aši turpinām kāpšanu. Pamazām izzūd kroplie bērzi, un mēs iegūstam pavisam citu redzējumu uz apkārtni. Tādu plašuma izjūtu laikam iegūst tikai kalnos. Pa ceļam redzam vēl nenokusušu sniegu, kas veido tuneli ar upi. Sniegs kūst un baro upi, kura nedaudz zemāk krīt prāvu gabalu pār klinti. Interesanti, vai tas līdz ziemai paspēs nokust? Pie upes ir patīkami dzestrs gaiss, bet, ilgāku laiku stāvot, kļūst auksti. Vietās starp akmeņiem, kur ir augstāks un aukstāks, sastopamas dažādas puķītes – gan tādas, kas zemāk jau noziedējušas, gan tādas, kas zemāk neaug vispār. Te Līga jūsmo par akmeņlauzīšu daiļumu. Pie upes ir klinšaini akmeņains, nostāk no upes – purvaini akmeņains. Kāpjot augstāk, veģetācija kļūst skrajāka, zemāka, nīkulīgāka un ķērpjaināka. Te kā peles sāk pīkstēt dzeltenie tārtiņi! Skaisti putni, bet neparko nelaiž sev tuvumā.

Saule jau iet uz rieta pusi, bet mums dullums galvā – jātiek augšā akmeņainajā kalnā, varbūt varēsim saskatīt Zviedrijas augstāko virsotni Kebnekaisi. Kāpjam pusotru stundu pa lieliem ķērpjainiem akmeņiem. Neuzmanīgi ejot, te kaklu var nolauzt. Virsotne izrādās viltīgāka nekā izskatās, un, kad jau šķiet, ka tūlīt būsim augšā, atkal parādās labs gabals ejams. Līga baidās, ka no lielā noguruma vairs nevarēs nokāpt lejā. Es nolemju skriešus uzskriet un paskatīties, pēc kā mēs tik ļoti tiecāmies. Izrādās, kāpt līdz augšai nemaz nav vērts, jo labākais skats paveras uz šo, nevis otru pusi.

Pēc astoņiem vakarā sākam kāpt lejā. Telts vietā pārnākam ap pusnakti. Vēl ir ļoti gaišs, bet auksts. Ūdens vārās krietni ilgāk nekā dienā. Te noder triks ar saules enerģijas izmantošanu: pa dienu atstājam vienu ūdens pudeli zemē guļam, lai sildās, vakarā mums ir krietni siltāks ūdens par upes ledaino. Pēc 12 stundu prombūtnes esam izbadējušies un pārguruši.

Mākoņi, kas riņķo

Nākamo dienu laikā odu mākoņi ir vienīgie, kas mums riņķo ap galvu. Vakarā stāvēt uz vietas gandrīz vai nozīmē kļūt par asins donoru. Un te nu neatsveramas izrādījās cepures ar tīkliņu (daudz, daudz noderīgākas par ne reizi neuzvilktajām lietus drēbēm). Ir arī tādas mazas mušiņas. Tās ir viltīgas un piesūcas nemanot. Toties pēcāk var manīt sīkus asins izplūdumus zem ādas, un tas nemaz nav patīkami. Vējā šo sūcēju, protams, mazāk. Bet vislabāk ir pie straujas upes saulītē – tur iegūstams pilnīgs miers. Sūcēju tēma šeit tik iecienīta, ka veikalā var iegādāties pastkartes no sērijas «Kā odi mani ēda».

Ķermeņa un apģērba mazgāšanu veicam lēnākā, tādēļ siltākā upītē. Te nu mākoņi savelkas visbiezākie, ik mirkli uz ķermeņa mēģina nolaisties vairāki odi. Bet mēs esam attapīgi! Kamēr viens mazgājas, otrs gaiņā prom nelabos (ne ar krustu, bet dvieli). Arī drēbju mazgāšanā mums ir pretodu paņēmiens: ieliek zeķē akmeni, zeķi upītē – lai tik skalojas! Savukārt trauku mazgāšanā neatsverama izrādās melnās vistenes mētra. Ar to iespējams izberzt katlu pat visledainākajā ūdenī.

Raksts beidzas, bet ceļojums turpinās

Kad esam kārtīgi iepazinušies ar Ābisku apkārtni, izlemjam neieslīgt vienaldzībā un doties tālāk. Tālāk uz Norvēģiju, uz Lofotu salām, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Gluži kā mēs pirms daudzām dienām ieradāmies Ābisku stacijā, pusdienlaikā te atkal ieradīsies mugursomām apkrāvušies cilvēki. Vairākums noies daudz lielāku attālumu nekā mēs, bet vai tālab viņi izzinās vairāk? Iespējams, viņi nelīdīs uz vēdera pretī bikšainajam klijānam, pelēkajai zīlītei vai baltirbei, varbūt neredzēs putnus vispār un nejūsmos par ziedu daudzveidību. Tomēr mēs visi meklējam skaistumu, un to šeit var atrast! •