Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ivars Matisons

Sīķeles luterāņu baznīca Daugavpils rajona Vecsalienas pagastā

Skats uz Daugavas vārtiem no mazās Ververu kraujas

Indras dzelzceļa stacija un robežkontroles komplekss

Piedrujas katoļu baznīca

Latgales strausi z/s «Viesturi» Robežnieku pagastā

Pasienes katoļu baznīca – Latgales arhitektūras un mākslas pērle (baroks, 18. gs.) Ludzas rajonā

Plisūna ezers Krāslavas un Ludzas rajona pierobežā

Plisūna dižakmens Krāslavas rajona Šķaunes pagastā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kājām gar Latvijas un Baltkrievijas robežu

Ivars Matisons, autora foto


Pērn, augusta sākumā, kad simtiem ticīgo no dažādām Latvijas malām uzsāka svētceļojumu uz Aglonu, arī mēs – divi kājāmiešanas entuziasti – devāmies ikvasaras Lielajā ceļojumā. Šoreiz izvēlējāmies maršrutu gar Latvijas un Baltkrievijas robežu, kas mūsu valsts dienvidaustrumu stūrī stiepjas 171 km garumā. Piecās dienās nogājām 165 km, tātad vidēji 33 km dienā.


 

Pirmā diena:
Elerne – Muravki – Jaunborne – Kaplava

Laikus sakārtojuši mugursomas un Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldē jau pāris dienu iepriekš nokārtojuši formalitātes, kas nepieciešamas uzturēšanās atļaujas iegūšanai ES un NVS pierobežas zonā, dodamies uz Daugavpils autoostu, lai brauktu uz Elerni – mūsu pārgājiena sākumpunktu.

Elernē skatienu uzreiz piesaista 17.gadsimta vidū celtā un tikko izremontētā katoļu baznīca. Izrādās, ka mācītājs – aptuveni 30 gadus vecs puisis sarkanā T kreklā – dzīvo līdzās dievnamam, tāpēc pa neparasti zemām durvīm nokļūstam šīs senatnīgās ēkas iekšpusē. Jaunais poļu puisis pastāsta, ka ir visu Daugavas kreisajā krastā uz austrumiem esošo katoļu draudžu gans. Saņēmuši laba ceļa vēlējumus, dodamies tālāk. Netālu no baznīcas Daugavas krastā aptuveni 10-15 m augstumā slejas mākslīgi veidots smilts un grants kalns, kas radies 20.gadsimta 80.gados, kad milzīgu daudzumu tautsaimniecībā noderīgu izejvielu pārvietoja drošībā no applūdināšanai paredzētās Daugavpils HES ūdenskrātuves zonas. Pašlaik aptuveni puse mākslīgā kalna jau norakta, tomēr no tā kores joprojām paveras iespaidīga Augšdaugavas senlejas ainava, kur upe met Butišku loku.

Tālāk ceļš vijas gar Daugavas Augšzemes krastu tieši uz austrumiem. Nesen ir uzsākta Elernes–Kaplavas ceļa rekonstrukcija, kas paredz asfalta seguma ierīkošanu gar Latvijas un Baltkrievijas pierobežu. Diena kļūst silta, tad pavisam silta un visbeidzot arī karsta. Vienlaikus mugursomas kļūst arvien smagākas.

Muravku sādžā priežu un egļu mežā netālu no ceļa paslēpusies 1819.gadā celtā Sīķeles luterāņu baznīca un senatnīgi kapi. Vietējā apvidus nezinātājs bez kartes šo vientuļo baznīcu droši vien nemaz nepamanītu, tāpat kā mēs neatradām kaut kur līdzās augošo dižozolu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz jāpasaka, ka norādes uz kaut cik ievērojamiem dabas pieminekļiem un kultūrvēsturiskiem objektiem mūsu veiktajā maršrutā nekur, atskaitot Robežnieku pagastu, nebija atrodamas. Orientēties nācās pēc līdzpaņemtajām kartēm, intuīcijas un vietējo iedzīvotāju sniegtās informācijas.

Cauri skaistam priežu mežam ceļš tālāk ved pāri Augšzemes augstienes Skrudalienas pauguraines plašajiem un samērā lēzenajiem pauguriem. Skatam paveras plašas ainavas ar daudzām zemnieku sētām un iekoptiem laukiem. Dzirdēts, ka pat Rīgas miljonāri šajā apvidū esot iepirkuši simtiem hektāru auglīgu zemju, lai uzsāktu izdevīgu agrāro biznesu, audzējot graudaugus un rapsi.

Ap pusdienlaiku sasniedzam Ververu krauju, kas iespaidīgi paceļas Daugavas kreisajā krastā 43 m augstumā. Upes pretējā krastā nedaudz pa straumi uz augšu puskilometra garumā stiepjas gandrīz tikpat augstā Slutišķu krauja. Starp abām kraujām ir izveidojušies tā sauktie Daugavas vārti – savdabīgs upes ielejas sašaurinājums 0,5-0,6 km platumā, kas ir viens no iespaidīgākajiem dabas veidojumiem Latvijā. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tieši šī ainava ir attēlota uz 10 latu naudaszīmes.

Izpeldējušies Daugavā, papusdienojuši un nedaudz atpūtušies, turpinām ceļu līdz Jaunbornei, kur aplūkojama 19.gadsimta vidū celtā katoļu baznīca; tās pagalmā apbedīti šā dievnama būvniecības sponsoru – poļu muižnieku Savicku dzimtas piederīgie. Starp citu, arī dievkalpojumi šeit parasti noris poļu valodā. Netālu no baznīcas ceļa malā atrodas uz senču upurakmens uzstādīts savdabīgs ķieģeļu krucifikss, kuram līdzās aug divi dižkoki – bērzs un goba. Pāris kilometru tālāk, pa iespaidīgu 19.gadsimta beigās no šķeltiem laukakmeņiem būvētu tiltu šķērsojuši Poguļankas upītes ieleju, nonākam Faļtopu ciemā, kas atstāj paplukuša kādreizējā kolhoza vai sovhoza iecirkņa centra iespaidu. Savulaik šeit atradusies Jaunbornes muiža, kuru uzmeklēt mums nerodas vēlēšanās.

Drīz vien nonākam Lielbornes muižā, kuras komplekss ir samērā labi saglabājies līdz pat mūsdienām. Muižas dzīvojamā ēka ir privatizēta, un no tās kāds strādnieks mēž gružus. Muižas pagalma malā pasmeļam ūdeni no Daugavpils rajonā dziļākās akas (35 m) – ūdens malks ir vēss un spirdzinošs. Pēc brīsniņa šķērsojam Daugavpils–Krāslavas rajona robežu. Mūsu uzmanību ar senatnīgo ainavu piesaista kādreiz rosīgais vecticībnieku miests Veckaplava, kurā patlaban apdzīvotas saglabājušās vien pāris mājas. Ainavā organiski iekļaujas 1895.gadā celtā pareizticīgo baznīca, kas apmeklētājiem gan ir slēgta. Apmēram kilometra attālumā slejas tikpat vientuļā neilgi pirms kara celtā Vecbornes luterāņu baznīca, ap kuras baltajiem mūriem lidinās bezdelīgas. Kaut gan ir vēla pēcpusdiena, torņa pulkstenis rāda 9.35. – liekas, ka laiks šeit ir apstājies. Līdzās atrodas Vecbornes muiža ar romantisku un diezgan aizaugušu parku. Muižas kungu mājā iekārtojusies skoliņa. Jāteic, ka ne visām Latvijas muižām ir tā paveicies, jo, paliekot bez īsta saimnieka, muižu kompleksus itin ātri saēd laika zobs un cilvēku nevērība.

Pievakarē nonākam pagasta centrā Kaplavā, kas ir tipisks un visai neinteresants padomju laika lauku centrs ar stipri nolietotu ražošanas infrastruktūru un dzīvojamo fondu. Robežsardzes pārvaldē Daugavpilī bijām vienojušies, ka pierobežas zonā nepieciešamās uzturēšanās caurlaides varēsim izņemt Kaplavas robežsardzes iecirknī, tomēr izrādās, ka šī iestāde atrodas 12 kilometrus attālajā Dvoriščē (Upmaļos), kuru līdz tumsas iestāšanās brīdim nekādi neizdosies sasniegt. Nolemjam pa nelielu lauku ceļu doties Klajumu – dabas tūristu iecienītu lauku māju – virzienā. Vērojot apkārtnes ainavu rietošās saules staros, nākas iet pa nesen ar smilti un granti nobērtu ceļu, kas, iespējams, ir ērts izjādēm, tomēr kājāmgājējam vai velosipēdistam sagādā visai nepatīkamus brīžus. Nelaime nenāk viena – pēc brīža mums uzklūp asinskārie pierobežas odi. Izmisušajiem ceļiniekiem palīgā beidzot nāk nakts.

Otrā diena:
Kaplava – Krāslava – Piedruja – Indra – Karklinova

Saulainais un siltais rīts liek aizmirst vakardienas mokas. Cauri ziedošām pļavām kājas raiti soļo pa maziem un līkumainiem lauku celiņiem, garām mieru izstarojošām viensētām un māju puduriem, kurus mūsdienās pieņemts dēvēt visai dīvainā vārdā par skrajciemiem. Nonākam Upmaļu robežapsardzes punktā, kas izbūvēts mūsdienām raksturīgajā eirostilā. Perfekti ir arī Latvijas robežsargi. Bez problēmām tiekam pie savām caurlaidēm, kas nu mums ļaus mierīgi klejot pa pierobežas zonas ceļiem. Ceļš līdz Krāslavai iet caur mežu un šķiet visai vienmuļš, tāpēc nolemjam «balsot». Jau ar pirmo mēģinājumu izdodas nostopēt automašīnu, kas mūs aizripina līdz Priedainei – Krāslavas pilsētas daļai Daugavas kreisajā krastā. Pirms gadiem pieciem Līgovakarā šeit notika tā sauktais Raimonda Paula ziņģu festivāls.

Krāslavā – gleznainā, klusā, sakoptā un kultūrvēsturiski ļoti interesantā Latgales pilsētā – esam bijuši ne reizi vien, tāpēc pēc nelielas pastaigas pa pilsētas vēsturisko centru ar pirmo autobusu dodamies uz nākamo ceļojuma punktu – 26 km attālumā esošo Piedruju, kas ir pēdējā lielākā apdzīvotā vieta Daugavas krastā Latvijas teritorijā.

Piedruja ir saules piesvelmēta, klusa un izteikti slāviska. Lielākā daļa iedzīvotāju ir krieviski runājoši baltkrievi. Ciematā ir divu konfesiju – katoļu un pareizticīgo – baznīcas, senatnīga apbūve, kurā dominē vienstāva koka ēkas. Daugavas krastā novietota tēlnieka Viļņa Titāna akmenī cirsta piemiņas zīme ar upes nosaukumiem dažādās valodās – saskaitījām 11 vārdus. Līdzās akmenim karstajā saulē pusdienojam, vērodami upes pretējā pusē esošo senatnīgo baltkrievu pilsētiņu Druju ar greznu katoļu katedrāli kā ainavas dominanti. Pāri upei saklausāmi kaimiņzemes trokšņi – transporta dūkoņa un atsevišķi cilvēka balss fragmenti. Baltkrievijai piederošā Drujas sala nekad nav bijusi apdzīvota, bet vasarā to izmanto lopu ganīšanai. Šodien sābru govis no karstuma radušas patvērumu Daugavas vēsajos ūdeņos.

Pie katoļu baznīcas sastaptais ksendzs – pavecs, bet žiperīgs vīrs šķībi sapogātā talārā – piesardzīgi izjautā svešiniekus. Pārliecinājies, ka ceļinieki nākuši labiem nodomiem, ar milzīgām atslēgām ver vaļā staltā dievnama durvis, aicinot aplūkot baznīcas interjeru, pie reizes ielaižot silto vasaras gaisu drēgnajās iekštelpās. Lieliskais baroka arhitektūras piemineklis celts 18.gadsimta vidū, bet viens no trijiem baznīcas torņa zvaniem tiek uzskatīts par vecāko Latgalē. Kā jau katoļiem ierasts, baznīcā regulāri notiek dievkalpojumi un draudze iespēju robežās savu dievnamu aprūpē. Protams, baznīcas kapitālam remontam nepieciešami papildu līdzekļi, priestera vārdiem runājot, «miljons».

Šķiet, ka Piedrujai nav jāsūdzas par pārlieku tūristu uzmācību, tāpēc īsts ceļotājs šeit var baudīt autentisku vidi un vietējo iedzīvotāju labvēlību. Kāda jauka sieviņa par velti mums piedāvā sava dārza veltes – gurķus, kas šeit padevušies krietni brangāki nekā citviet Latvijā.

No Piedrujas līdz mūsu valsts dienvidaustrumu stūrim ir palikuši 13 km, bet mēs izlemjam mainīt ceļojuma virzienu un tālāk doties uz ziemeļiem – pa asfaltētu šoseju līdz Vaivodiem, kas atrodas kaimiņos esošajā Indras pagastā starp diviem izstieptiem un dziļiem ezeriem – Garo un Balto. Garā ezera krastā ieturam lielo atpūtas pauzi, ko vainago burvīga un spirdzinoša pelde tīrajā un mīkstajā ezera ūdenī. Negaidītos viesus steidz aplūkot koši zaļa un ziņkārīga varde.

Tālākais ceļš gandrīz visas Latvijas–Baltkrievijas pierobežas garumā ved pa grantētiem baltiem lauku lielceļiem. Garāmbraucošās (par laimi – reti) automašīnas rada negantus putekļu mākoņus, tāpēc, kur vien iespējams, mēģinām atrast nelielus lauku celiņus. Arī iešana pa tiem ir daudz tīkamāka un kājām ērtāka. Apvidus ir gana interesants, jo Latgales augstienes austrumu nomales reljefam raksturīga atsevišķu grēdu, paugurvaļņu un pazeminājumu secīga mija, kas rada ievērojamu ainavu daudzveidību, ko vēl vairāk pastiprina daudzo ezeru klātbūtne.

Pievakarē nonākam Indrā – sakoptā un dzīvelīgā pagasta centrā, kas vizuāli atgādina pat nelielu pilsētiņu. Arī Indrā lielākā daļa iedzīvotāju ir baltkrievi, tomēr baltkrievu valodu saklausīt tā arī neizdodas, jo viscaur dominē krievu valoda. Ievērojami pārbūvētajā Indras dzelzceļa stacijā lepni slejas jaunais robežsardzes dienesta ēku komplekss, simbolizējot Eiropas Savienības pārticību un sakārtotību pretstatā kādreizējās padomijas pelēcībai un nekārtībai.

Tuvojas vakars, pāri laukiem klājas skaistas un arvien garākas ēnas. Pa sīciņu lauku ceļu kāda sieviete uz velosipēda un ar divām kannām brauc slaukt attālajās ganībās maujošas govis. Tumsai iestājoties, nonākam nomaļajā Karklinovas sādžā, kas atrodas 3 km attālumā no valsts robežas. Tur mūs sagaida robežsardzes patruļa – ar automātiem un durkļiem bruņotie tēvzemes sargi rūpīgi pārbauda vēlīno gājēju pases un caurlaides. Viss ir kārtībā – varam doties tālāk. Jāpiebilst, ka piecu dienu ilgajā ceļojumā pa pierobežas zonu šis bija vienīgais dokumentu pārbaudes gadījums.

Trešā diena:
Robežnieki – strausi – Asūne – Rubinauci – Veterauci

Nakts paiet nemierīgi – ik pa laikam dzirdamas suņa rejas, un nepamet sajūta, ka ap telti kāds ložņā, tāpēc rītu sagaidām ar atvieglojumu. Netālu no telts vietas ieraugām aizrāpojam milzīgu odzi. Jauni ceļojuma iespaidi visas melnās domas drīz vien iztvaicē kā saule rīta rasu. Pagājuši garām ciemam ar dīvainu nosaukumu Skuki (latviski ‘jaunas meičas’ vai krieviski ‘garlaicība’?), drīz vien nonākam Robežniekos – kārtējā pagasta centrā, kam raksturīga vides sakoptība, tūristiem noderīgu ceļa norāžu esamība un, protams, jauns robežsargu ēku komplekss. No ārpuses aplūkojam simtgadīgo no laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem mūrēto Pustiņas katoļu baznīcu, kas slejas Lielā Gusena (Ūseņa) ezera krastā. Pats ezers ir viens no dziļākajiem Latvijā (38 m), tāpēc ir grēks tajā pa pliko nenopeldēties.

Netālu no Robežniekiem atrodas zemnieku saimniecības «Viesturi» eksotisko putnu ferma, kas ir pirmais šāda veida lauksaimniecības uzņēmums Latgalē. Šodien esam pirmie apmeklētāji, varbūt tāpēc izdodas satikt pašu īpašnieku. Balti tērpts, ar neaizdegtu cigareti rokā, viņš mūs izvadā pa savu saimniecību, detalizēti pastāstot par dažādu sugu strausiem un citiem Latgales lauku saimniecībai neraksturīgiem svešzemju putniem, kas tīri labi iejutušies sev neierastā vidē, par ko liecina putnu skaita regulārais pieaugums. Pēc laiciņa ierodas kāds autotūristu pāris, kam seko mazpulcēnu ekskursantu autobuss. Strausa olā var atstāt ziedojumu, kura lielums ir atkarīgs no apmeklētāja maciņa biezuma un devīguma pakāpes.

Diena jau ir kārtīgi iesilusi, tāpēc mugursomu stiepšana pāri daudzajiem Latgales augstienes pakalniem kļūst par smagu pārbaudījumu. Skaistās ainavas ir vienīgais attaisnojums, kas piešķir jēgpilnu nozīmi šķietami bezjēdzīgajam pasākumam, kurš arvien uzstājīgāk rosina eksistenciālas pārdomas. Uz to mudina arī ceļmalās un krustojumos bieži sastopamie krucifiksi.

Izvārguši un izslāpuši, pusdienlaikā ierodamies Asūnē – nelielā pagasta centrā, vienīgajā, kur pārsvarā dzīvo latvieši. Šeit ir pāris veikalu, sabrukušas dzirnavas Asūnīcas upes krastā, pamatskola un katoļu baznīca. Šķiet, ka arī Asūnē laiks ir apstājies, bet pasaules drūzma un globālās problēmas neskar šo miera oāzi. Visticamāk, tā ir tikai šķietamība.

Tālāk nolemjam doties pa iespējami mazākiem lauku ceļiem, lai varētu apskatīt tās vietas, ko autobraucējs, ja vien viņš nav ekstrēmas braukšanas piekritējs, noteikti neapmeklēs. Tā nonākam Rubinaucos – nelielā sādžā, kur apdzīvota vairs tikai viena māja. Šeit mīt Ruta – enerģiska un runīga sieva, kura gandrīz visu darba mūžu pavadījusi Rīgā, tomēr nolēmusi atgriezties dzimtajā pusē. Kamēr vīrs joprojām raujas pa lielpilsētu, Ruta dzīvo savos laukos, tur zirgu un kazu, mierīgi saimnieko un brīvdienās gaida ciemos bērnus un mazbērnus. Pēc patīkamas patērzēšanas pie kafijas galda Rutas mazmeita – Rīgas meitene Laura – zirga pajūgā mūs veikli aizvizina līdz 4 km attālajiem Veterauciem, bet mūsu gājiens šovakar turpinās pavisam nedaudz. Rekordātrā tempā pļavas vidū uzslejam telti, jo visas apkaimes odu leģioni vakariņās gaidījuši tieši mūs.

Ceturtā diena:
Porečje – Šķaune – Meikšāni – Istra – Pasiene – Zilupe

Šķiet, ka ceļojuma laikā uzņemtās saules enerģijas un gaišuma pietiks vismaz līdz Ziemassvētkiem. Ceļš iet paralēli valsts robežai, te pietuvodamies, te atkal attālinoties. Ainava ir interesanta, jo reljefs ir paugurains, ik pa laikam vērojami plaši skati. Šķērsojam Ķepovas pagasta vienu malu, līdz nonākam pagastā ar īsti latvisku nosaukumu – Bērziņi.

Ir agra sestdienas priekšpusdiena, un pagasta centrā Porečjē ar busiņu no Daugavpils ieradies uzņēmīgs lietotu apģērbu un apavu tirgonis. Lētajai un, izrādās, gana kvalitatīvajai precei piekrišana ir liela, turklāt piedāvātais preču klāsts nedarītu kaunu arī vienai otrai Rīgas «humpalu» bodei. Sievām un mātēm ir ko izvēlēties, lai apģērbtu un apautu gan sevi, gan vīrus un bērnus. Tomēr kopumā iespaids ir padrūms, var just, ka cilvēki šeit ir trūcīgi un lielas nākotnes cerības nelolo arī par Eiropas Savienību, jo laukos valda bezdarbs un sociāla apātija ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tuvojoties Šķaunei, šķērsojam paprāvu Daugavas pieteku – Sarjanku – un drīz vien atkal ieraugām Baltkrieviju, jo ceļš iet gar pašu robežu, kuras virzienu iezīmē robežsargu novērošanas torņi. Šķaune ir liels ciemats, pagasta centrs, vēl nesenā pagātnē bijis slavens ar to, ka 1944.gada vasarā tā bija pirmā apdzīvotā vieta Latvijā, kuru no fašistiem atbrīvoja sarkanarmieši. Kara gados šajā apvidū sevišķi aktīvi darbojās padomju partizāni, par ko liecina ceļa malā redzamā piemiņas zīme – uz tās izlasām, ka šeit noticis veiksmīgs partizānu reids, mūsdienīgi sakot – terora akts.

Pati skaistākā celtne Šķaunē, neapšaubāmi, ir 1828.gadā celtā Landskoronas katoļu baznīca. Dievnamā mēs sastopam divas sievietes un mazu meitenīti, kuras ar ziediem rotā altāri. Centrā ir divi veikali – smirdīgais un parastais. Līdzās bērzam saldi krāc kāds saules nogurdinātais. Veikalā iepērkoties, nevilšus noklausāmies sarunu – pārdevēja informē paziņu, ka ir atvests stiprais alus, kā noprotams, ierobežotā daudzumā. Acīmredzot ar spirtu stiprinātais alus šeit tiek uzskatīts par vērtīgu dziru, ar kuras palīdzību var lētāk un ātrāk sasniegt vēlamo kondīciju vai arī izmantot kā konvertējamu valūtu, norēķinoties par sniegtajiem pakalpojumiem.

12 km attālumā no Šķaunes atrodas Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas kopīgais robežpunkts – tā sauktais Draudzības kurgāns. Kopš 1959.gada jūlija pirmajā svētdienā šeit notiek kaimiņvalstu bijušo partizānu saiets, kas padomju laikā kā ideoloģiski svarīgs pasākums pulcēja ļaužu tūkstošus.

No Šķaunes cauri lielam un skaistam skujkoku mežu masīvam, pamazām attālinoties no valsts robežas, tālāk dodamies tieši uz ziemeļiem. Diena ir sutīga, tāpēc svīstam ne pa jokam. Drīz vien mums uzbrūk neredzēti liels izsalkušu odu un dunduru bars, kas neatstāj kilometrus piecus. Šis ceļa posms ir kļuvis par smagāko pārbaudījumu pārgājiena laikā.

Plisūna ezera krastā atrodas viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem. Tā atrašanās vietu gan nenorāda neviena zīme. Arī kartē šo milzeni atrast neizdodas. Nākas jautāt Dunduru sādžas (cik precīzs un realitātei atbilstošs nosaukums!) iemītniekiem. Mums palīgā dodas jauks puisis Slaviks (brīnumainā kārtā dunduri viņu liek mierā). Viņš piedāvājas kārtējos tūristus ar laivu aizvest līdz akmenim, kuram piekļūt no krasta puses esot visai sarežģīti. Brauciens ir visnotaļ jauks – pēkšņi kaut kur pazuduši visi insekti, valda pilnīgs bezvējš, un spoguļgludajā Plisūna ezera virsmā atspoguļojas burvīgi gubu mākoņi. Pats akmens patiešām ir dižs.

Tālākais ceļš ved uz Vecslobodas (Istras) ciematu, kas izvietots starp trim ezeriem ārkārtīgi gleznainā apvidū. Apkārtējā teritorijā izveidots ainaviskā ziņā unikālais Istras pauguraines dabas parks. Bet tā jau ir Krievijas pierobeža, kuras apraksts ir atsevišķas publikācijas vērts. Vien jāpiebilst, ka pārgājiena pēdējā dienā mēs apmeklējam Pasieni, kuras 18.gadsimta vidū būvēto katoļu baznīcu pamatoti uzskata par krāšņāko baroka laikmeta arhitektūras un mākslas pieminekli Latvijā. No Pasienes jau pa asfaltētu šoseju cauri Zaļesjes ciemam nonākam Zilupē, kas ir mūsu ceļojuma mērķis.

Ieteikumi kājāmgājējiem

Katru rītu ceļā devāmies drīz vien pēc saullēkta, brokastojām pēc pāris stundām, jo centāmies maksimāli izmantot agra rīta spirdzinošo gaisu. Dienas vidū, kad karstums kļuva neciešams, ieturējām pāris stundu ilgu atpūtu, parasti kāda ezera krastā. Dienas gājienu allaž pabeidzām jau pēc saulrieta, jo vakara vēsumā iešana atkal kļūst patīkamāka, bet telti uzsliet var arī pustumsā. Ne reizi netikām kurinājuši ugunskuru, jo tas aizņemtu daudz laika, ko lietderīgāk veltīt pienācīgai atpūtai.

Ceļā sastaptie cilvēki lielākoties izrādīja neviltotu interesi, apjautājoties, kurp iedami, un novēlot mums, dīvaiņiem, patīkamu ceļojumu. Jāpiebilst, ka ne reizi netika liegts padoms vai veldzējošs ūdens malks. Visa ceļojuma garumā jutāmies drošībā un guvām pozitīvu emociju gūzmu. Ar lieku kravu centāmies sevi neapgrūtināt, tāpēc, piemēram, pārtiku iepirkām vienai divām ēdienreizēm ceļā sastaptajos veikalos. Jāpiebilst, ka apavus gan vajadzētu divus pārus, jo katrs no tiem tulznas uzberž tomēr atšķirīgās vietās, tādējādi, akūtas vajadzības gadījumā veicot apavu nomaiņu, tālākais ceļš kļūst ja ne patīkams, tad vismaz iespējams. Kājām īpaši kritiska ir ceļojuma trešā ceturtā diena. Ja sāpes izdodas pārvarēt, tad gājiens var ilgt bezgalīgi, jo kāju pēdas kļūst mazāk jutīgas, bet pati ceļošana tomēr ar katru dienu kļūst par aizvien rutinētāku nodarbi. •

 


Kartogrāfiskajam materiālam izmantota izdevniecības «Jāņa sēta» izdotā karte.