Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Vija Znotiņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mums jāatbild par tiem, ko esam pieradinājuši

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Līdz ar jaunām pašvaldībām klāt ir arī pavasaris, kad cilvēki sāk celtniecības darbus, bieži nonākot pretrunā ne tikai ar likumiem un pašvaldībām, bet arī ar vidi. Strīdos par to, kur un kāpēc būvēt, aizvien biežāk tiek piesaukts jēdziens «biotopi», un šķiet, ka pamazām stāsts par augu aizsargāšanu ir kļuvis par tādu kā bubuli visiem, kas savu iecerēto nākotni saista ar skaistu dzīvi personīgajā mājā dabas vidū. Tāpēc «Vides Vēstis» devās pie bioloģes, botāniķes un ekoloģes Vijas Znotiņas, kas savu darbu raksturo īsi: «Mazliet pasniedzu Latvijas Universitātes Botānikas un ekoloģijas katedrā, piedalos pētniecības projektā par mežu attīstību, un pašlaik mana pamatnodarbošanās ir «LIFE-Nature» projekts par piekrastes biotopu aizsardzību un apsaimniekošanu Latvijā.»


 

Saruna ar Viju Znotiņu vedina ne tikai uz sapratni par puķēm un dažādām zālītēm jeb lakstiem, kā viņa sarunā dažreiz nosauc augus, bet liek paraudzīties uz tiem kā uz sabiedrību ar savu kārtību. Vaicāta, kāpēc izvēlējusies botāniku, kas patlaban nu nekādi nesaistās ar pārtikušu dzīvi, Vija ar smaidu saka, ka esot diezgan sena un ka viņas bērnībā bizness vēl nebija kļuvis par dzīves galveno vērtību. «Es nāku no meža,» saka Vija un, redzot žurnālistes vaicājošo skatienu, pastāsta, ka ir lauku meitene, kas augusi Ventspils pusē. Bērnībā viņai gribējies zināt, kā sauc katru ieraudzīto lakstu, un draugu ģimene pamatskolas laikā uzdāvinājusi Vijai augu noteicēju. «Noteicu visus pamanītos augus un daudzus pavisam sirsnīgi noteicu nepareizi,» viņa saka ar smaidu.

Cik daudz cilvēki zina par augiem?

Ja salīdzina augus ar cilvēkiem, tad arī to starpā ir atšķirības, pat vienas sugas vidū. Pētnieki dažkārt izpēta vienu augu, kaut ko par to noskaidro – piemēram, svina saturu priedes skujās, – un nolemj, ka citām priedēm ir gluži tāpat. Tā nevar būt, jo augi atšķiras tikpat ļoti, kā savā starpā atšķiramies mēs, cilvēki. Turklāt ir vērts atcerēties, ka bioloģija ir eksakta zinātne, tā nav daiļliteratūra, kas raksta par jūtām. Cilvēki jau no seniem laikiem zina, ka retas sugas vajag aizsargāt, ka retas sugas nav cilvēku izdomājums, taču, kad atnāk biologs un runā par biotopiem, tad cilvēki bieži vien domā, ka tas ir kaut kas izdomāts vai mākslīgi veidots.

Tad droši vien vietā ir jautājums – kas ir biotops? Vārdnīcā rakstīts, ka tas ir augu vai dzīvnieku apdzīvots nogabals ar samērā vienveidīgiem vides apstākļiem. Kā jūs to skaidrotu nezinīšiem?

Piemēram, pļava, purvs vai grava ir biotops. Agrāk, pēc krievu zinātnes tradīcijām, to dēvēja par bioģeocenozi, tagad to sauc par biotopu, ko latviešu valodā reizēm tulko kā «dzīvotne». Piemēram, pļavās biologi skatās, kādas augu sugas tur ir, un, ja ir atrodama reta sugu kombinācija, tad tas ir rets biotops. Tāpat kā retas dzīvnieku sugas ieraksta reto sugu sarakstā, arī retie biotopi tiek ierakstīti aizsargājamo biotopu sarakstos. Piemēram, aizsargājamais biotops ir sugām bagātas vilkakūlas pļavas. Vilkakūla ir sīka graudzāle, kas pati par sevi nav aizsargājama, bet, ja tā ir izveidojusi veselu pļavu, tad tas ir aizsargājams biotops. Tāpat aizsargājamas ir zilganās molīnijas smilšainās pļavās. Molīnija arī ir graudzāle. Visas pļavas pie jūras, kas ir ar sāļainām augsnēm, arī ir aizsargājamas.

Kādēļ kāds augs pats par sevi nav nekas īpašs un sargājams, bet, ja tas veido pļavu, kļūst par aizsargājamu biotopu?

Ziniet, man patīk tādi jautājumi, jo tie liecina par to, ko cilvēki nezina un nesaprot. Par zālīti, kas viena pati it kā nav nekas, bet barā jau ir aizsargājama, pateikšu piemēru, kas varbūt nebūs vienkāršs. Kāpēc jāaizsargā biotopi? Kā jūs rīkotos, ja gribētu aizsargāt kādu orhideju? Vai jūs tai apliktu apkārt žogu un noliktu armiju, kas to apsargā? Varbūt ieliktu muzejā aiz stikla? Bet muzejā orhideja nomirtu.

Varbūt iestādītu dobē, ko varu uzmanīt...

Tad jums tā būtu jāizrauj no savvaļas, īsti nezinot, vai piedāvātā dobe orhidejai patiks. Varbūt orhideju tomēr labāk ir atstāt pļavā, kurā tā aug, jo tur nāk arī kukaiņi, kas ir pielāgojušies šim neparastās formas ziedam. Nāk putni, kas ēd šos kukaiņus, – tā ir vesela barības ķēde.

Pagājušā gadsimta pirmajā pusē uzskatīja: ja kaut kur ir kaut kas ļoti rets, tad vienīgais veids, kā to aizsargāt, ir dabūt no turienes prom cilvēkus. Iedomājieties, ka bija pļava, kuru noganīja vai nopļāva, bet pēc tam tai apkārt uzcēla žogu. Pļavā esošo augu sugu kombināciju izveidoja cilvēks ar savu darbību – pļava pielāgojās cilvēkam, tur sāka augt sugas, kam tīri labi patika, ka laiku pa laikam tās nopļauj vai nogana. Pārtraucot to darīt, sugas pamazām tika iznīcinātas, lai gan ne tik ātri, kā to var izdarīt ar lāpstu. Citiem vārdiem sakot, pārtraucot saimniecisko darbību, kas bija līdz tam, tika iznīcināta neviena vien reto augu sugu atradne.

Vai tas nozīmē, ka jāatrod vidusceļš?

Noslēpums, kā to izdarīt, laikam ir neparasts: varbūt pļavu var turpināt ganīt un pļaut? Suga ir dzīvojusi līdzās cilvēkam, pielāgojusies viņam, un cilvēks, pat nepazīstot tās, bija iekopis biotopu. Biotopam ir vajadzīgs, lai turpinātos tāda pat dzīve, kā visu laiku.

Tātad, lai aizsargātu kādu augu sugu, ir jābūt biotopam?

Sugu pašu par sevi nevar aizsargāt. Ja to pārvietos citur, ar laiku tā izbeigsies. Lai aizsargātu desmit cilvēkus, ielieciet tos vienā istabā – tas būs cietums, kurā cilvēki nīkuļos. Varbūt vēl dažās paaudzēs viņi vairosies, bet īsti labi viņi jutīsies tikai starp citiem cilvēkiem parastā dzīvē. Augu sugas var aizsargāt tikai tad, ja aizsargā visu dzīvotni, kopumu, kurā tie aug. Bieži vien tādās vietās retās sugas pulcējas bariem – tur ir arī retas kukaiņu un putnu sugas. Reizēm nav reto sugu, bet ir apstākļu kopums, kas tām ir vajadzīgs, tādēļ jāsaglabā vide kopumā. Jebkura pļava ir biotops, un ir reti sastopami un ir visur sastopami biotopi. Jēdziens «biotops» vēl nenozīmē, ka tur ir kaut kas aizsargājams. Tur, kur cilvēki saimniekojuši ļoti intensīvi, kur lietots daudz ķīmijas, biotopi ir ļoti nabadzīgi. Dažviet pilsētā var atrast vairāk putnu nekā kārtīgi ar ķīmiju apstrādātā lauku vidē. Biologa uzdevums ir apskatīties, kur labāk ir būvēt māju, ja ir alternatīva. Cilvēkam varbūt ir vienalga, kurā no divām vietām būvēt: vienā vietā viņš neko vidē nemainīs, turpretī otrā viņš, ceļot savu māju, būs iznīcinājis mājokli daudzām sugām, kurām nav citas vietas, kur palikt. Cilvēks var dzīvot gan pelēkajā kāpā, gan pilsētā, bet, piemēram, manīgais putniņš stepes čipste var dzīvot tikai pelēkajā kāpā. Tas ir rets biotops, kas izskatās ne gluži kā pļava, ne gluži kā kāpa – tāda kā nabadzīga pļava, vietvietām ar retiem lakstiem.

Vai cilvēki ir gatavi saprast, kāpēc nevar saimniekot vai celt mājokli kādā vietā, kas izskatās tikpat parasta kā jebkura cita vieta?

Ja ar cilvēkiem runā aci pret aci, ja viņiem stāsta, diskutē, viņi visu saprot gluži labi. Informāciju, kas publicēta presē, viņi uztver sliktāk, jo nav diskusijas iespēju, sabiedrība nejūt, ka arī tās viedokli uzklausa ar izpratni un cieņu. Arī pašvaldības šos jautājumus saprot aizvien labāk. Pašvaldības nav pret aizsargājamu biotopu saglabāšanu. Ir maz cilvēku, kam riebjas dabas aizsardzība, – cilvēki parasti grib, lai arī nākamajām paaudzēm saglabātos skaistas ainavas un neskarta daba. Problēma ir tā, ka ir šodienas ekonomiskās intereses un vajadzības, un spiediens no naudīgāko puses, tad nu pašvaldības rīkojas kā nu kuro reizi.

Kāda ir situācija Latvijas jūras piekrastē – starp naudu, kas iebirst kabatā tūlīt, un dabas aizsardzību, ko nevar atlikt uz nākotni, kad nauda būs rokā?

Apstākļi, kuros cilvēki rīkojas tā, kā nu katrreiz rīkojas, ir dažādi. Ir pašvaldību vēlme labi ātri tikt pie vajadzīgās naudas, ir zināšanu trūkums par situāciju. Negribētos, ka piekrastē pašvaldības iet to ceļu, ko ir gājušas daudzas Rietumvalstis, kuras visu ir iznīcinājušas un pārveidojušas. Tagad tām ir nauda, ar kuras palīdzību tās pūlas atjaunot zaudēto.

Vai tas ir iespējams – atjaunot biotopu?

Jāskatās, kāds ir biotops un kā tas rodas. Biotopu tā vienkārši nevar iestādīt. Ārzemēs ir projekti, kad purvā mēģina iestādīt sūnas. Rietumeiropas valstīs purvi ir pamatīgi iznīcināti. Arī Latvijā ir purvu atjaunošanas projekti, bet mums nav jāsāk no nekā, kā tas notiek citviet. Tur kūdras paliekās paaugstina ūdens līmeni un pēc pusgada vai gada dodas stādīt sūnas; tas nenotiek gluži tā, kā tiek stādīti kociņi, – sūnas izkaisa. Tās ir sfagnu sūnas – gaišas un mīkstas sūnas, kas aug purvos, kur cilvēki lasa dzērvenes. Tā ir parasta sūnu suga, taču dažās valstīs tā, izrādās, ir retums. Tas ir mēģinājums ne tikai atjaunot sūnas, bet atjaunot purvu ar visiem procesiem, kas tajā notiek, – atjaunot putnu, kukaiņu un augu sugas, kas mīt purvā. Tas ir mēģinājums atjaunot biotopu. Projekti ir tikai pašā sākumā. Tas notiek lēni un grūti, turklāt lāgā nav zināms, kā to paveikt.

Vai cilvēkiem ir izdevies kaut kur atjaunot iznīcinātos biotopus?

Ar krūmiem aizaugušu pļavu atjaunot ir samērā vienkārši: jāizcērt krūmi, jāpļauj, jāgana un jāgaida, kad pļava atjaunosies. Var cerēt, ka sugas ir saglabājušās tā sauktajā sēklu bankā – sēklās, kas ir palikušas augsnē un dažus gadus vēl saglabā dīgtspēju. Ir sēklas, kas var gaidīt piemērotus apstākļus vairākus gadus. Gribu teikt, ka pļavu biotopu atjaunošana var būt vienkārša, taču var gadīties, ka tas vairs nav iespējams. Tas atkarīgs no tā, cik degradēta ir pļava. Nīderlandē tika veikts kāds pētījums par pļavas atjaunošanu. Divas pļavas atradās tieši blakus, tām bija viena robeža. Pirmo pļavu ganīja un pļāva, un tajā bija retas augu sugas. Otrā pļavā ilgus gadus bija arts, tas bija tīrums, kurā notika intensīva lauksaimnieciskā darbība. Tad tīrumu pārstāja apstrādāt, to vairs neara. Saaugušo zāli sāka pļaut un ganīt, un gaidīja, kad atjaunosies iepriekšējais pļavas biotops. Pētnieki gaidīja piecus, desmit gadus, bet nekas tā īsti neatjaunojās – pļavā auga tikai pavisam parastas augu sugas, bet neviena no blakus pļavas vērtīgajām augu sugām tur neieauga. Tad sākās pētījumi par vērtīgajām augu sugām, kuru ieaugšanu cilvēki nebija sagaidījuši. Izrādījās, ka viena auga sēklas gadā izplatās ne tālāk kā pusotru metru ap augu, un tā notiek labākajā gadījumā. Par citu sugu tika noskaidrots, ka ir vajadzīgs kāds rets kukainis, kas to apputeksnē, jo augs gan zied, bet pie sēklām netiek, jo atjaunojamajā pļavā šo kukaiņu vairs nav. To, ka pļava ir apdraudēts biotops, cilvēki sāk apzināties tikai pēdējos pārdesmit gados, jo pamanīja, ka ļoti retas kļūst augu sugas, kas agrāk bija izplatītas visur. Kādreiz cilvēki brauca uz laukiem, priecājās par ainavu un putniņiem, Jāņos pina vainadziņu no septiņu sugu lakstiem. Pamēģiniet tagad aizbraukt līdz pļavai un nopīt vainadziņu no septiņu veidu ziediem. Jums tas nemaz tik viegli neizdosies, atradīsiet tikai kamolzāli, timotiņu un gārsu.

Tātad aizaudzēt tīrumu ar zāli nav grūti, bet grūti ir sagaidīt, ka tajā atgriezīsies visi augi, kas tur dzīvoja garāk?

Tas ir atkarīgs no augsnes un no tā, cik ilgi un intensīvi tīrumā saimniekots. Dažviet augu sugas atgriežas ātrāk, dažviet lēnāk. Upju ielejās, kur augsne ir bagātāka ar kalciju, augi atgriežas ātrāk.

Par kurām augu sugām Latvijā var teikt, ka tās iet mazumā?

Tas ir grūts jautājums. Kopumā augu sugu daudzums Latvijā nesamazinās, jo ienāk jaunas sugas. Mēs paši ar dažādiem stādiem ievedam nezāles, sugas, ko nemaz nepamanām, savvaļā ieaug eksotiski košumkrūmi. Apdraudētās sugas varētu būt tās, kuras apdraud globālās klimata pārmaiņas. Ja siltāks klimats lēnām virzās uz ziemeļiem, tad sugām būtu jāvirzās līdzi klimata zonām. Neizvēlīgajām sugām, kas aug visur, problēmu nav. Taču mežā dzīvojošs gliemezītis nevar šķērsot šoseju. Ar augiem ir līdzīgi. Tie, kam ir mazas izplatīšanās spējas un kam ir vajadzīgi ļoti specifiski augšanas apstākļi, var netikt līdzi – gan tāpēc, ka pārvietojas lēni, gan tāpēc, ka, piemēram, ir vajadzīgs mežs, pa kuru var pārvietoties. Taču mežus izcērt, to platības ir aizvien sadrumstalotākas.

Šeit esošās augu sugas ir sadalījušas savas mājvietas kopā ar kukaiņiem un citām dzīvajām radībiņām. Vai svešie ienācēji augu valstī kaut ko maina uz labu vai sliktu?

Sugas izplatās un pārvietojas arī dabiskā ceļā – tā tam ir jābūt. Problēma ir tā, ka cilvēks šo procesu ir paātrinājis vairākas reizes, un daba nav tam gatava. Mēs, cilvēki, esam tikai viena no visām sugām uz Zemes, bet iejaucamies ļoti daudzos procesos. Ir jauki, ja cilvēks stāda puķes savās dobēs, bet vairs nav tik labi, ja viņš cenšas tās stādīt neskartā dabā. Mēģinājumi uzlabot dabu parasti ir neveiksmīgi, jo cilvēki tā īsti nezina, kas dabai ir vajadzīgs. Svešās jeb agresīvās sugas parasti ienāk vietās, ko cilvēks ir pārmainījis, tādēļ pārmaiņas notiek daudz straujāk, nekā tas notiktu dabiski. Piemēram, augsnes bagātināšanās ar barības vielām notiek arī dabiskā veidā, bet visai lēni. Ja cilvēks augsni piesārņo, piemēram, ar fermu notekūdeņiem, viss izmainās tik strauji, ka daudzas no sugām, kas tādā vietā parādās, ir nezāles. Var teikt, ka svešās sugas meklē vājākās vietas dabā. Pēdējos pārsimt gadus botāniķi rūpīgi aprakstījuši augu sugas, kas mīt Latvijā, tādēļ ir labi zināms, kādi augi raksturīgi mūsu zemei un kādi apstākļi katrai sugai ir vajadzīgi. Augu sabiedrībā ir raksturīgs sugu kopums vienai vienlaidus teritorijā – jo ir ne tikai cilvēku, bet arī augu sabiedrība. Ir retas, ir biežāk sastopamas sabiedrības, kuras var klasificēt kaut vai tāpat kā ēdienu. Ir ievārījuma maizītes, un ir magoņmaizītes; abās ir tāda «tipiskā suga» kā milti, bet atšķirīgais ir tas, ka magones ir tikai daļā maizīšu, tās ir «raksturīgā suga», bet ar to pietiek, lai maizīte iegūtu savu unikālo garšu. Tāpat ir arī ar augu sabiedrību, kurā ir tipiskās un ir raksturīgās sugas.

Tomēr – vai tradicionālās Latvijas augu sugas iet mazumā?

Jā, tā notiek ar sugām un sugu kopumu, kas ir saistīts ar to, ko cilvēki kādreiz darīja, ar lauksaimniecības tradīcijām. Pirms gadiem simts cilvēki pļāva un ganīja, viņi nelietoja ķīmiju. Pļavu sugas ir apdraudētas, jo cilvēks te ir dzīvojis ilgi, viņš vaiga sviedros iekopa savu zemīti, gadsimtiem ilgi pļāva savas pļavas, tāpēc sugas vienmēr ir bijušas kopā ar cilvēku – tās ir atkarīgas no cilvēka. Tāpat kā mūsu mājdzīvnieki. Tagad pēkšņi, desmit gadu laikā, mūsu lauksaimniecība ir mainījusies, zemnieki mācās saimniekot citādi, daudz intensīvāk. Viņi neapsaimnieko to, kas nav ekonomiski: ja pļavā, viņuprāt, zālīte nav tāda, kādu viņi grib, tad pļavu vai nu uzar, vai arī ļauj, lai aizaug. Gadu simtiem veidojušās augu sabiedrības vairs nevienam nav vajadzīgas. Protams, mēs nevaram gaidīt, ka zemnieki sāks zemi art ar zirdziņu, sies kūlīšus un savus bērnus sūtīs ganīt cūkas. Tomēr mēs varam saglabāt augu daudzveidību kaut vietām – mežmalās un grāvmalās. Atcerieties, Antuāns de Sent-Ekziperī rakstīja, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Tas pilnībā attiecas arī uz augu sugām, kas bijušas ar mums kopā gadu tūkstošiem. Mēs kā suga nedrīkstam iznīcināt citas sugas. Mēs tās neesam radījuši, to evolūcija ir daudz ilgāka nekā cilvēka darbība. Pirms cilvēka bija lielie zālēdāji, kas ganīdamies iekopa kaut ko līdzīgu pļavām. Tagad pļavu sugām vairs nav kur patverties, mežos vairs nav dabisko laucīšu, ir palikušas tikai dabiskās pļavas, kas pilnīgi ir atkarīgas no cilvēka.

Tātad Latvijas augu sabiedrība mainās...

Vērtīgas, daudzveidīgas un interesantas augu sabiedrības veidojas ilgā laikā, tāpat kā cilvēku sabiedrība. Ja savāksiet cilvēkus no visām iespējamajām vietām un ieliksiet viņus vienā telpā, tā uzreiz nebūs sabiedrība ar saviem tikumiem un tradīcijām. Cilvēki ātri nokārtos attiecības savā starpā: vieni kļūs bagātāki, otri nabadzīgāki – gluži tāpat, kā tas ir noticis pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Sistēma mainījās, un cilvēki bija kā augi, pārstādīti citā vietā. Bija gadi, kad nebija brīnums, ja kādu nošāva piedzēries zemessargs, bija laiki, kad pilnīgi visur darbojās reketieri un katram bija savs «jumts», tad pienāca laiks, kad trīs miljonu nozagšana bija tikai viena ziņa starp daudzām. Tagad daudzi reketieri esot kļuvuši par godīgiem biznesmeņiem, cilvēki vairāk maksājot nodokļus – to nevarēja no sabiedrības gribēt uzreiz. Ir vajadzīgs laiks, kurā pamazām veidojas tikumība un godīgums, paliekošu vērtību sistēma. Tas, ka vēlēšanās nopērk kādu balsu simtu, cilvēkiem liekas svarīgi, un vēlēšanu rezultātus atceļ. Šajos gados mēs jau esam kaut ko sasnieguši, bet līdz godīgai sabiedrībai mums vēl ejams tāls ceļš. Tāpat ir ar augu sabiedrību. Kaut kādu sabiedrību var iegūt arī desmit gadu laikā, jautājums tikai – kādu? Sākumā tīrumā savairojas nezāles, kas ātri izmanto visus resursus, bet pamazām sugu daudzums palielināsies, ienāks retās sugas. Tādēļ es saku, ka ar augiem ir tāpat kā ar cilvēkiem, un mums to jāprot saskatīt un novērtēt. •