Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Izturīgākais pilsētas iemītnieks – koks

Jānis Vikmanis


Beigusies «Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna 2006.–2018.gadam» sabiedriskā apspriešana. Plāna apakšprojektu «Dabas pamatnes izpēte un analīze Rīgas vēsturiskajā centrā» izstrādāja prof. O.Nikodemus, A.Zvirgzds, D.Granta, L.Līduma, J.Šveisberga, LU studentu grupa, SIA «TOP VIDE» un Nacionālā botāniskā dārza dendrologi. Jānis Vikmanis iepazīstina ar saviem ieteikumiem.


 

Pilsētas apstādījumi ir atklāta publiskās telpas teritorija, labiekārtota dabas vide atpūtai un brīvā laika pavadīšanai. Juridiski apstādījumus šodien uzskata par īpašuma un dabas objekta vienību, tādēļ pilsētas zaļā zona pakļauta likumdošanas normām, kas nosaka saudzīgu, saprātīgu un ekonomisku apstādījumu izmantošanu. Kā klājas kokiem mūsu skaistajā, ātri augošajā un pārvērtībām bagātajā pilsētā?

Jau gatavas piemiņas zīmes – vajag tikai uzspodrināt

Rīgas dārzi un parki ir ilgstošā vēstures posmā radīta dārzu māksla un ainavu arhitektūra. Derētu atcerēties ainavu arhitektes I.Davidsones 80.gados sacīto: «Vēsturisko parku kompozīcijas ieceres maksimāli jāsaglabā, jānovērš svešu elementu izvietojums, kas nesaskan ar stilu.» I.Davidsone risināja arī Vecrīgas apzaļumošanas problēmas, viņa sarakstījusi grāmatu «Rīgas dārzi un parki, 1988.». Rīgas vēsturiskais centrs ir savdabīga valsts vizītkarte – te atrodas valsts pārvaldes, biznesa, tirdzniecības, kultūras un atpūtas vietas.

Parkos sabiedrībai pieejamās vietās – varbūt ar piemiņas zīmēm – vajadzētu informēt par mūsu dārzu mākslas pamatlicējiem, kam paliekoša vieta apzaļumošanas jaunradē.

Tādu godam pelnījis pirmais Rīgas parku direktors no 1893.gada – pilsētas dārznieks un projektētājs Georgs Kufalts (1855–1938), kurš Rīgā nostrādāja 35 gadus. Rīga pārņēma labākās Rietumeiropas apstādījumu ierīkošanas tradīcijas. G.Kufalta darbus no 1915.gada Rīgā turpināja viņa skolnieks Andrejs Zeidaks (1874–1964), daudzi viņa darbi saņēmuši godalgas, to skaitā ir zelta medaļa par Pēterburgas Kara akadēmijas apstādījumu projektu. A.Zeidaks aizsāka jaunu posmu Rīgas parkos, veica daudzu dārzu rekonstrukciju, pirmo reizi dzīvojamās apbūves teritorijā projektēja aktīvās atpūtas vietas bērniem, estrādes, bradājamos baseinus. Dārza teritoriju viņš centās sadalīt pa iedzīvotāju vecuma grupām, lai bērnu rotaļas netraucētu kluso atpūtu. A.Zeidaks piedalījās arī Rīgas Brāļu un Raiņa kapu izveidē. Ziedoņa dārzs – viens no labākajiem A.Zeidoka projektiem – šodien panīcis un vairs neatbilst vēsturiskajam plānojumam, parka celtnes sabrukušas. Dārza kā Rīgas vēsturiskā centra sastāvdaļas atjaunošana varētu būt labākā A.Zeidaka piemiņas saglabāšana. Pēc rekonstrukcijas dārzu vajadzētu pārvērst par slēgtu dārzu, jo tagad tas pakļauts huligānu uzbrukumiem.

Vairāk nekā 20 gadus Rīgas dārziem un parkiem veltījis Kārlis Barons, kurš 1960.gadā sarakstījis daiļdārzniecības grāmatu «Dārzu māksla». Viņa lielākais darbs ir dendroprojekts 36 ha lielajam Uzvaras parkam, kur projektētas vienas sugas dažādu koku grupas plašos zālienos. Tur varētu rast vietu jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecībai, radot dabas un arhitektūras harmoniju.

Koks drupina māju?

Saistībā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna projektu Nacionālā botāniskā dārza dendrologi un Latvijas Universitātes studentu grupa veica visaptverošu Rīgas vēsturiskā centra kokaugu inventarizāciju. Iepriekšējā, kas aptvēra visu Latviju, tika veikta laikā no 1973. līdz 1983.gadam, un milzīgais Zinātņu akadēmijas botāniskā dārza darbs atspoguļots grāmatā «Latvijas dendroloģiskās vērtības» («Zinātne», 1986).

Bieži vien koki aug ļoti tuvu ēkas sienām, un to drošība nav aizsargāta ar likumdošanu, jo pastāv uzskats, ka koku saknes «spridzinot» vai «saēdot» celtņu pamatus. Man gan nav izdevies atrast sakņu galus kvalitatīvi izbūvētos pagrabos. Dažus metrus no Kongresu nama aug 100 gadu veca liepa un ozols, Dailes teātra celtniecības gaitā līdzās celtnei saglabāja bērzu, kas tur aug vēl šodien, nenodarot namam nekādu kaitējumu. Varbūt vaina ir kur citur – seklus ēkas pamatus izcilā sals, augsnei sasalstot un atkūstot. Izpētīts, ka kokaugu saknes, kas atrodas ēku tuvumā, nosūc līdz pat 30% mitruma, tātad susina zemi. Koki pie ēkām ir dabiski gaisa kondicionētāji, attīrītāji, filtri, dabas veidoti ēnu režģi, skābekļa ražotāji. Par kokiem «nezālēm» ainavu arhitekti sauc pašizsējas kokus, kas ieauguši nejauši, un tad, iespējams, tie tiešām jāretina vai pat jāizcērt, it īpaši, ja tas noticis pilsētvides apstākļos.

Ārpus likuma aizsardzības atrodas arī augļu koki pagalmos uz privātīpašnieku zemes (skat. «Rīgas pilsētas teritoriju labiekārtošanas, apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības nolikums», 1999.) Rīgas vēsturiskais centrs pamazām tiek privatizēts, un koki un krūmi kļūst par traucēkli autostāvvietu vai veikalu ierīkošanai, tādēļ to īpašnieki ieinteresēti no tiem atbrīvoties. Viņi labprāt samaksā celma naudu desmitkārtīgā apjomā, jo svarīgāka un lielāka būs peļņa, ko iegūs nākotnē.

Apzāģēts koks iet bojā

Pilsētā tomēr kokus apkopj, un katru pavasari mēs redzam, kā tos apzāģē. Vai tas kokiem vajadzīgs, vai pagarinās to mūžs? Jau 1986.gadā grāmatā «Koki pilsētā» uz to atbild A.Zvirgzds: «Novārgušu un ielas segumā ietvertu Holandes liepu atjaunošana apzāģējot nedeva gandrīz nekādus rezultātus...» Zaru apzāģēšanas vietā liepām apzāģēja stumbrus un vadzarus, kā dēļ radās ilgstoši neapaugušas, nedzīstošas brūces, kurās vēlāk iedzīvojās slimību dīgļi, attīstījās serdes puve, samazinājās ūdens piegāde vainagam (lapotnei), jo pa stumbra koksnes daļu no saknēm tiek vadīta ūdensplūsma uz lapām un dzinumiem. Regulāra vainaga apjoma samazināšana samazina koka iztvaikojošo virsmu, bet būtiski padārdzina koka kopšanas izdevumus – zaru apzāģēšanu pilsētas ielās. Koku zarus nepieciešamības gadījumā var saīsināt vietās, kur tie pieskaras ēkas sienai, logiem vai gaisvadu līnijām. Arī blīvais asfalta segums neļauj kokiem saņemt pietiekamu daudzumu valgmes, kas ir neaizvietojams augšanas un attīstības pamatnosacījums. Ūdens pievadīšanu saknēm daļēji spēj nodrošināt ekobruģa šūnas, bet būtisku ūdens pievadīšanu pilsētas kokiem spēs nodrošināt ieteikums paredzēt finansējumu laistīšanas sistēmas izveidei un ekspluatācijai. Privātīpašniekiem savi koki jālaista pašiem, kaut arī māju saimnieki nereti iebilst, ka koki ir sabiedrisks īpašums, jo nav taču atļauta to patvaļīga nozāģēšana.

Asfaltā ieslēgtajiem kokiem jāparedz sakņu zonas atbrīvošana vismaz 5-10m diametrā, atkarībā no vainaga lieluma.

Koki kastēs, traukos un cita veida tvertnēs ir pilnīgi atkarīgi no cilvēka aprūpes pilsētu mākslīgi radītajā vidē.

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna pirmās redakcijas apspriešanā apakšzemes autostāvvieta bija paredzēta pie Nacionālās operas. Ja būvbedri veidos ar tām pašām metodēm kā pie Kongresu nama, būs jāupurē divi simtgadīgi ozoli, kas tur aug vēl no pirmā Rīgas dārznieka G.Kufalta laikiem, bet tas, protams, būtu tikai sīkums, salīdzinot ar vācu iekarotāju ticības karā iznīcinātajiem latviešu svētozolu tūkstošiem...

Vecu koku dzīvības apdrošināšana naudā nav izskaitļota. Nevar salīdzināt jauna kociņa vai pat dižstāda, kādus piedāvā ārzemju firmas, vērtību ar pilsētā auguša simtgadīga koka vērtību. •