Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pļavas Abavas krastos

Lelde Stumbre; autores foto


Diez vai varu atļauties teikt, ka Abavas senleja, Kandavas un Sabiles novads ir ainaviski krāšņākās vietas Latvijā? Kāds tūlīt iebildīs, ka vēl skaistākas vietas atrodamas gan pie Latgales ezeriem, gan, protams, Vidzemē – Ērgļu apkārtnē, gan pie jūras, gan vēl, vēl un vēl. Bet Abavas ieleju tomēr sauc arī par Latvijas Šveici... Toties Latgales ezeri ir Zilo ezeru zeme! Nu, tādā garā mēs varētu vēl ilgi sasaukties. Un varbūt palikt pie vienkārša secinājuma – Latvija ir skaista! No viena gala līdz otram. Katrā vietā atrodams kas tāds, kas pat sapņos nav rādījies, un tik viegli šo sapni pārvērst brīnišķīgā realitātē – atliek vien aizbraukt un paskatīties.

Mēs ieradāmies Drubazās Abavas senlejas dabas parkā, kur pārliecinājāmies, ka skaista ir ne tikai paugurotā apkārtne ar tālajiem, dūmakaini zilajiem skatiem, bet tāda it kā labi zināma lieta kā pļavas. Žurnāla specifikas dēļ bijām Drubazās aprīļa beigās, kad pirmais zaļums tikai pavisam viegli vēdīja gaisā, plauka zilās vizbulītes, tomēr pļavas bija labi redzamas un apjaušamas.


 

Vienas sugas dažādas šķiras

Pamazām Latvijas lauku sabiedrība sāk dalīties arvien redzamāk: zemnieki ar savām saimniecībām un viesu namu īpašnieki. Šķiet, ka arī Eiropas un dažādu citu fondu nauda aizripo pie viņiem – pie zemniekiem vai tūrisma veicinātājiem, jo šīs divas kategorijas ir skaidri saprotamas un noteiktai kategorijai pakļaujamas. Bet ko darīt tiem, kas laukos nav ne vieni, ne otri? Jeb – ir gan vieni, gan otri? Piemēram, Drubazu saimnieks Andris Dzērve. Viņu varētu pieskaitīt zemniekiem, jo viņa pārziņā ir lopi, taču tikpat labi varētu pieskaitīt arī tūrismā strādājošajiem, jo lopi vajadzīgi vien tādēļ, lai apsaimniekotu apkārtesošās pļavas, saglabājot tur augu un dzīvnieku sugu daudzveidību un veidojot dabas takas cauri šīm pļavām. Pats saimnieks mūsu pastaigas un sarunas laikā uzdod šo jautājumu ne vienreiz vien, un patiesībā pats arī atbild: viņš neiederas nevienā no kategorijām. Tādēļ ir problemātiski pārliecināt Latvijas naudas devējus par savas idejas nepieciešamību, lai gan lauku attīstības plānā paredzēts Eiropas Savienības finansiāls atbalsts pļavu vēlai pļaušanai un noganīšanai. Paredzēti arī atlīdzinājumi par neiegūto ienākumu daļu, kas rodas, pļavu apsaimniekojot dabai draudzīgi. Bet nauda tādam pasākumam kā dabas takas veidošana un uzturēšana cauri pļavām ir visai nepieciešama, lūk, kādēļ...

Pļavas, kas prasa daudz darba

Pļavas ir skaistas, daudzveidīgas un bagātīgas, ja vien tām ļauj tādām būt. Šķiet, ka pļava ir kaut kas ļoti vienkāršs: lielāks vai mazāks zemes gabals starp mežiem, mājām vai pie ūdeņiem, kas skaisti zied līdz Jāņiem; tad to nopļauj, lai iegūtu barību lopiem. Taču ir arī tādas pļavas, kuru izmantošana lauksaimniecībā nav vēlama – uzarot tās auglīgajās augsnēs, tiek zaudēta vesela, brīnišķīga pasaule ar pļavas augiem, kukaiņiem, putniem; arī atstāšana pilnīgi bez uzraudzības nav vēlama. Tas ir pat nopietnāks drauds – pļava vienkārši aizaug un tāpat zaudē savu sākotnējo nozīmi. Sevišķi apdraudētas ir pļavas tieši Abavas senlejā, kur to izmantošana lauksaimniecībā ir problemātiska, un vairāk nekā pusi bioloģiski vērtīgo pļavu Abavas senlejā ne pļauj, ne nogana.

Lai iepazītos ar šīm bioloģiski daudzveidīgajām, skaistajām un vērtīgajām pļavām, jābrauc uz Drubazām, kur savā senču īpašumā pie Abavas, trīs kilometrus no Sabiles, saimnieko Andris Dzērve.

Sākumā jāapzinās tas, ka pļavas ir dažādas: sausās, slapjās, mitrās, parkveida... Katrai vajadzīga sava pieeja, tās apsaimniekojot. Tāpat tūristam nebūtu par sliktu zināt, ka katrā pļavā var ieraudzīt ko citu. Bet mūsu saruna ar Andri vairāk riņķo ap darbu. Jā, protams, ar Latvijas Dabas fonda atbalstu Andris varēja izveidot taku, ierīkot aplokus, žogus, nojumes, solus, kā arī ieviest lopus pļavu noganīšanai, bet tā ir tikai neliela daļa no tiem darbiem, kas bija jāveic un kas jādara gadu no gada, lai pļavas un takas saglabātu. Pļavām paredzēta divu veidu apsaimniekošana – noganīšana un pļaušana. Dabas takas vispirms jāizveido: jāizcērt liekie krūmi, jāveido pati taka, lai tā būtu ērta gājējam, un visas takas garumā būtībā jāveido ainava, kas no jebkura skatupunkta būtu skaista, un tas nozīmē, ka visu gadu jāuzmana, lai tā neaizaugtu. Un tas ir liels darbs – krūmu izciršana un attīrīšana, arī stādīšana. Andris kopā ar sievu stādījuši gan priedītes, gan kadiķus. Kadiķu audzes Abavas ielejai raksturīgas, tās ir vērtīgas arī ganāmlopiem, jo karstajās vasaras dienās dod paēnu, bet lopi neļauj tām savairoties un pārtapt par kadiķu biežņām. Ejot pa siltās pavasara saules apspīdēto taku, Andris stāsta, kas vēl jādara: te jāizpļauj, tur – jāizcērt, un to jau sen vairs nedara tikai ar parasto zāģi un cirvi, ja jāapkopj tik lielas platības. Andrim ir arī plāni, kā dabas takas maršrutu pagarināt.

Andris aizmirsa izstāstīt, ka viņa darbs tomēr tika novērtēts – 2003.gadā saimniecība saņēma Zemkopības un Vides ministrijas balvu «Sējējs» par ieguldījumu īpaši aizsargājamo biotopu apsaimniekošanā un sabiedrības izglītošanā.

Savvaļas orhideju plantācijas

Abavas ielejas nogāzēs, terašu pļavās, zāļu purvā un mežmalās aug vairāk par 10 aizsargājamu un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītu augu sugu. Lielākais lepnums Andrim ir par dažādajiem augiem, puķēm, kas tur zied: pavasarī visas nogāzes bija zilas no vizbuļiem, bet vasarās tur var atrast katrreiz citus augus. Projekta ietvaros izdots gan Drubazu pļavu takas ceļvedis, gan īpaši aizsargājamo augu zīmējumi ar aprakstu un to, ko un kurā laikā vasarā varam ieraudzīt: piemēram, tādu brīnumu kā bruņcepuru dzegužpuķes (tās jābrauc skatīties maijā, jūnijā), Baltijas dzegužpirkstītes (labākais skatāmlaiks – jūnijs, jūlijs) vai odu gimnadēnijas (tās ziedēs jūnija otrajā pusē, jūlijā), ko Latvijā sauc arī par savvaļas orhidejām.

Vai pelnīt arī var?

Drubazu saimnieks, saprotams, par to domā, kaut gan dabas taka pa pļavām nav nekāds milzīgais peļņas avots. Uz taku dodas tiešām ieinteresētie, botāniķi vai skolēni, un patiesībā tā ir vērtīga tiem, kas dabu sajūt dziļi un no sirds, apzinoties tās daudzveidību un neaizsargātību.

Bet Drubazās piedāvā ne tikai pļavas. Otrpus ceļam, pie Abavas, izveidota itin jauka atpūtas vieta sportotājiem, laivu braucējiem un telšu cēlējiem. Tur var skriet, spēlēt bumbu, peldēt, braukt ar trulīti pāri Abavai, vaļoties pēc sirds patikas, ik pa brīdim pametot acis visapkārt uz krāšņo Abavas ielejas ainavu, kas, lielajām debesīm virs tās mainoties, katrā brīdī ir atkal citādas. Jautāju Andrim, vai viņš te jūtas laimīgs, vai nenožēlo, ka pametis Sabili, pārceļoties uz laukiem, uz šo 500 gadus veco namu, kuru viņš tagad atjauno... Bet Andris Dzērve nav no tiem, kas uz tādiem jautājumiem jūsmīgi atsauktos. Viņš atsaka: «Tāda nu tagad ir mana dzīve.» Un man tomēr šķiet, ka viņš atbildēja: «Esmu laimīgs.» •

 

Piezvaniet, ja gribat ne tikai atpūsties, bet arī pārliecināties par to, cik skaistas ir Latvijas pļavas! Tālr. 32 52351 vai 6473783.