Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Karēlija šodien: meži, zinātne un celuloze

Agnese Priede


Karēlija... Ar ko jums saistās šis vārds? Man, pirms šeit nonācu, šis vārds saistījās ar mežonīgām, straujām upēm, neapdzīvotiem mežiem, arī ar Kalevalu un veclaicīgu bildi, kurā Eliass Lennrots, slavenais dziesmu vācējs, soļo pa pakalniem ar spieķi pie rokas un vecmodīgu mugursomu plecos. Patiesībā šodien ir divas Karēlijas: viena Krievijā – tā, pa kuras upēm ceļo latvju airētāji, otra – Somijā. Un vēl tās divas Karēlijas: viena pagātnē, otra – tagad. Šo reģionu starp divām valstīm sadalīja Otrais pasaules karš, novelkot līniju, kas atstāja neizdzēšamas pēdas šejienes ļaužu dzīvē un turpmākajos vēstures pavērsienos. Taču saites starp abām Karēlijām nav pārrautas. Daudziem šis reģions joprojām ir vienots veselums, vien tas, ka divas dažādas politiskās sistēmas – Padomju Savienība un neatkarīgā Somija – lika ļaudīm dzīvot dažādas dzīves. Taču šoreiz par to Karēliju, kas Somijas pusē, – par Ziemeļkarēliju. Kartē šis reģions atrodams ap 400 km uz ziemeļaustrumiem no Helsinkiem un ir tālākais Eiropas Savienības austrumu punkts, vismaz Eiropas kontinentālajā daļā, ar Joensū, pilsētu, kas ir mūsdienu Ziemeļkarēlijas centrs. Kāda ir mūsdienu Karēlija?


 

Karēlijas atslēgas vārdi

Joensū ir pazīstama kā Eiropas mežzinātnes, izpētes un tehnoloģiju centrs ar divām augstskolām, Somijas Meža pētniecības institūtu un Eiropas Mežu institūtu, zinātnes parku un citām ar mežu saistītām aktivitātem. Arī es šeit nonācu šo vilinājumu dēļ.

Tas, ko vilcienā no Helsinkiem uz Karēliju pa ceļam redzi, ir meži, meži un saullēkti, un saulrieti pār ezeriem un mežiem. Un vēl baļķiem piekrauti vilcieni stacijās uz mežu, «Stora Enso» un «Timberjack» milzīgo ēku fona. Ja šis būtu zinātnisks raksts ar atbilstošām formālām prasībām, atslēgas vārdu vietā varētu likt «mežs», «zinātne», «Stora Enso» un «Timberjack», jo tās ir šejienes ļaužu galvenās nodarbes, ienākumu avots un lepnums. Vēl kā ne mazāk svarīgus varētu pieminēt «celuloze», «ezeri» un «tehnoloģijas».

Kastrētais mežs

Ap 75% Somijas klāj mežs, Karēlijā pat vairāk. Lielākoties tie ir boreālie skujkoku meži, vienīgi Somijas dienvidos un piekrastē manāmas lapkoku mežu iezīmes. Karēlijā, tāpat kā citos ziemeļu reģionos, dominē priede, mazāk egle un bērzs. Kartēs un reālajā ainavā robeža starp Krievijas Karēliju un Somijas Karēliju šķiet kā ar nazi iegriezta. Somijas pusē lielākā daļa mežu faktiski ir plantācijas, kuru mērķis ir ražot koksni un pelnīt. Mežus caurauž meliorācijas sistēmu un ceļu tīkls, turpretī Krievijas puse šķiet mežonīga un salīdzinoši neskarta, krietni retāk apdzīvota un mežaināka. Divas dažādas mežu apsaimniekošanas prakses – intensīvā Somijas un ekstensīvā Krievijas – atstājušas arī manāmu ietekmi uz mežu bioloģisko daudzveidību. Šeit mēdz teikt, ka Somijā vairs nav neviena meža nostūra, ko vismaz pirms pārsimt gadiem nebūtu skāris cirvis. Tālab arī Ziemeļkarēlijas mežos lielākoties dominē viena vai dažas sugas. Intensīvās mežkopības prakse tikpat kā izskaudusi sugu daudzveidību, lielākoties tiek audzēta priede. Reti sastopami meži, kas nebūtu viena vecuma. Turpretī Krievijas puses mežos netrūkst vecu koku, kritalu un sekundāro lapkoku sugu, kas dod patvērumu daudzām sugām, kas ir gluži parastas Krievijā, turpretī retas un izzūdošas Somijas pusē. Taču šeit kā labākais ceļš jau krietni sen izraudzīts ekonomiskais izdevīgums. Ziemeļkarēlijas mežos ilgu laiku kā nesaimnieciskas cītīgi nīdēja tādas sugas kā apsi un bērzu, nu tas novedis pie pašreizējā mežu vienveidīguma. Taču patlaban somu mežsaimnieki un zinātnieki atzīst, ka kļūdījušies. Līdz ar lapu koku un veco koku izzušanu mežos stipri samazinājies daudzu sugu skaits: putni, lidvāveres, daudzas vaboļu, tauriņu un citu kukaiņu sugas, kas kādreiz šeit bijušas parastas un bieži sastopamas.

Taču kuru ceļu izvēlēties? Sugām bagātu, daudzveidīgu un ilgtspējīgu mežu vai ienesīgu mežu? Uz šo jautājumu atbilde ilgi nav jāmeklē, jo īpaši valstī, kuras ekonomika lielākoties balstās uz tradīcijām bagātu mežizstrādi un gadsimtiem ilgu intensīvas mežkopības pieredzi. Tāpat kā visa Eiropa, arī Somija pati sev uzdod jautājumu: kā izlīst caur adatas aci jeb kā vienlaikus saglabāt ekonomisko augšupeju, produkcijas pieaugumu un vispārēju labklājību, saglabājot patiesi ilgtspējīgu mežu? Par spīti tam, ka mežkopība ir visai ienesīga nozare ne tikai Karēlijā vien, Somija, tāpat kā daudzas Eiropas valstis, saskaras ar aizvien pieaugošo urbanizāciju. Attālāki lauku reģioni tiek pamesti, ciemati pamazām kļūst tukšāki, skolas tiek slēgtas, un tā rezultātā no pilsētas attālākos nostūros vairs nav cilvēku, kas strādātu mežā, nevis pārvaldītu resursus, sēžot pie datora. Somija atkal sev vaicā: kas viņi būs? Imigranti? Vai tomēr mēs paši? Pašlaik Ziemeļkarēlijā aptuveni seši tūkstoši cilvēku ikdienā maizi pelna mežu nozarē, daudzi ar to saistīti netieši.

Ezeru zeme

Somiju tēlaini dēvē par tūkstoš ezeru zemi. Tas nav pārspīlējums – pēc dažādām aplēsēm Somijā ir 150–180 tūkstoši ezeru. Jāteic, ka pirmais skaitlis ir tuvāks patiesībai, jo tie ir ezeri, ko patiešām var saukt par īstiem, platības ziņā vērā ņemamiem ezeriem. Pirms nonācu šeit, Austrumsomijā, mazliet apjukusi vēros Somijas kartē un prātoju, ka sauszemes tur ir visai maz. Patiešām – daļu Somijas teritorijas aizņem lielākā ezeru sistēma Saima, kas ir plašs, savstarpēji savienotu ezeru tīkls, vietām izraibināts ar sauszemes nogabaliem. Ceļi un dzelzceļi met plašus līkumus, jo taisni šis apgabals nav šķērsojams, vismaz ne pa sauszemi un vasarā. Turpretī maijā, kad nokūst ledus, paveras kuģošanas iespējas. Arī Joensū ir visai nopietna, reģionam nozīmīga osta, caur kuru ceļo ne vien tūristu kuģi, bet arī koksnes un celulozes kravas līdz pat Baltijas jūrai. Joprojām pastāv arī tradicionālā baļķu pludināšana. Ezeri veido sarežģītu labirintu, ūdensceļi iet krustu šķērsu ap un gar neskaitāmām salām, radot savdabīgu ūdenszemes ainavu.

Sistēma

Somi mīl sistēmu. Šai zemē nav haosa un pārsteigumu, nav nekā tāda, kas man būtu licis no tiesas brīnīties un sacīt: vai tiešām tā var būt? Pilsētas būvē un iekārto pēc loģiskas sistēmas. Karēlijā namdari savulaik būvēja koka mājas, sienas un ģēveles izrotājot kokgriezumiem. Līdz mūsdienām saglabājušās vairs tikai dažas šādas ēkas. Arī Joensū savulaik bijusi koka pilsēta, taču sistēma un kārtības tieksme ņēmusi virsroku, un koka namus, tāpat kā citviet, nojauca, to vietā 60., 70.gados uzceļot modernu, kantainu pilsētu – tādu pašu, kādas ir visas Somijas pilsētas. Tas tāpēc, ka kārtībai jābūt. Tas rada drošību un omulīgu mājīgumu, kas šejienes aukstajā klimatā ir ļoti no svara. Tam ir jēga un nozīme. Viss tiek darīts un runāts lēni un pamatīgi, un, ja kas reiz ir uzsākts, tad taps arī pabeigts.

Zinātne

Joensū, neapšaubāmi, ir zinātnes centrs. Reģiona ekonomika balstās uz koksnes ieguvi, apstrādi un pārstrādi, šeit koncentrēti ievērojami Somijas un arī plašākā kontekstā – Ziemeļeiropas – mežu resursi. Tālab mežu izpēte un tehnoloģiju attīstība ir Ziemeļkarēlijas stūrakmens un atspēriena akmens tālākiem lēcieniem. Meža resursu izpēte un tehnoloģiju attīstībā vadošo lomu ieņem Somijas Meža izpētes institūts jeb METLA, kas sadarbojas ar Joensū universitāti, kam savukārt ir būtiska nozīme gan jauno meža speciālistu izglītošanā, gan zinātniskajā izpētē, kā arī Politehnisko universitāti. Šeit ir arī Eiropas lielākā mežu izpētes tīkla centrālā institūcija – Eiropas Mežu institūts.

Sliktā labā celuloze

Šķiet, celuloze un Somija ir nešķirami jēdzieni. Ne viena vien paaudze Somijā, jo īpaši dienvidaustrumu Somijā, uzaugusi saldi šķebīgā celulozes smārda un fabriku dūmeņu pavēnī. Man cilvēki ir stāstījuši, ka viņi un ne viņi vien, bet veseli ciemati lepojušies ar šo smārdu, jo viņi bija piederīgi saimei, kas jau paaudzēs zina, kā un kur rodas celuloze un no kurienes smārds ceļas.

Ražošanas procesā sasmalcināto koksni vāra kopā ar ķimikālijām. Izdalās lignīns – melns šķidrums, organiska viela, kas satur kopā koksnes šķiedras. Vārot šķiedras tiek atbrīvotas un apstrādātas tālāk – balinātas, žāvētas un presētas. Senāk neviens nelauzīja galvu, kur likt ķimikālijām piesātināto vārīšanas šķidrumu. To vienkārši iepludināja upēs un ezeros. Un tā tikmēr, kamēr atklāja, ka šķidrumu var izmantot kā degvielu enerģijas ieguvei, vienlaikus gūstot labumu un nepiegānot ezerus un upes. Taču mūsdienās kā vecās industrijas mantojums ezeros joprojām saglabājies vairāku centimetru biezs piesārņojuma slānis, kas sakrājis sevī lielus hlororganisko savienojumu apjomus. Hlororganiskie savienojumi, nonākot ūdensvidē ezeru sedimentos, sākotnēji izturas kā hidrofilas jeb ūdenī šķīstošas vielas, kas caur membrānu spēj iekļūt šūnā, radot izmaiņas un uzkrājoties dzīvajos organismos. Ar laiku sedimentu vidē hloroganiskās vielas pārveidojas hidrofobās jeb ūdenī nešķīstošās vielās, tādējādi arī samazinās ietekme uz organismiem. Piesārņojums manāmi ietekmēja ezeru sedimentu ekosistēmas un tur mītošos organismus un sugu sastāvu, kam ir liela nozīme organisko piesārņotāju degradācijā. Mūsdienās, pateicoties ievērojamiem ieguldījumiem jaunās ražošanas tehnoloģijās, organisko hlororganisko savienojumu apjoms celulozes ražošanā Somijā samazinājies vismaz 10 reizes. Salīdzinājumam: 80.gados – visintensīvākās piesārņošanas laikā – hlora savienojumu emisijas ūdeņos sasniedza 500 tūkstošus tonnu gadā, turpretī 1998.gadā vairs tikai 1400 tonnu. Kā liecina Somijas universitāšu pētījumi, ezeros mītošās sīkdzīvnieku sabiedrības vairāku gadu desmitu laikā gandrīz pilnībā atjaunojušās, un uzskata, ka vecās rūpniecības pēdas daba drīz būs dzēsusi.

Latvijā vārds «celuloze» ieguvis īpašu skaņu un garšu. Somu «Metsalitto» rosīšanās jaunās rūpnīcas celtniecības labā un sabiedrības pretestība uzjundīja tādu kā baiļu vilni. Celuloze kā nezināms un līdz galam neizprotams, bet nopietns drauds. Pirms neilga laika ar prieku izlasīju ziņu par Latvijas uzvaru celulozes lietā. Taču jāpiebilst, ka, to lasot, faktiski es biju ienaidnieka nometnē. Celuloze šeit nav drauds, bet nauda. Turklāt tik lielām varām nepretojas, drīzāk lepojas ar to esamību. Taču Somijas mežu resursi, lai arī ir ievērojami, nav pietiekami arvien augošajiem ražošanas apjomiem. Jaunāko somu lielmēroga celulozes rūpnīcu, kas eikaliptu plantācijās audzēto koksni pārstrādās celulozē, drīz uzcels Urugvajā.

Kopumā Somijā tagad ir 19 celulozes rūpnīcas un aptuveni divas reizes vairāk papīra ražotņu, kas padara šo valsti par celulozes un papīra gigantu pasaules mērogā ar vislielākajiem eksporta apjomiem. Tie turpina augt. 2004.gadā saražotās celulozes apjoms palielinājās par 7%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Karēlijas celuloze

Ziemeļkarēlijā atrodas viena no lielākajām celulozes rūpnīcām, kas pieder Eiropas koksnes pārstrādes milzeņu somu–zviedru «Stora Enso» apakšuzņēmumiem «Enocell». Šīs rūpnīcas ražošanas apjomus var salīdzināt ar tiem, kādi bija paredzēti Latvijā. «Enocell» pašlaik ir arī viena no modernākajām celulozes rūpnīcām pasaulē. Pie ieejas tajā var aplūkot teju visus iespējamos starptautiskos vides sertifikātus, kas apliecina fabrikas rūpes par vidi. Rūpnīca atrodas pie viena no lielākajiem Saima sistēmas ziemeļdaļas ezeriem Pielinena, pie Pielisjoki upes iztekas. Tālāk upe caur Joensū pilsētu tek virzienā uz nākamo lielo ezeru – Pihaselke ezeru. «Enocell» rūpnīca ir milzīga un rada arī lielu notekūdeņu apjomu – aptuveni trīs reizes lielāku nekā Joensū un apkārtnes miestiņi kopā. Uz rūpnīcu caur Joensū gandrīz nemitīgā straumē piegādā koksnes kravas un tikpat cītīgi ved projām gatavo produkciju. Lai arī ražošana ir automatizēta, rūpnīca nodarbina teju visu Uimaharju ciematu pie Pielinena ezera, turklāt cilvēku resursi drīzumā draud izsīkt, jo daļa speciālistu pošas pensijā.

Koku rīma

«Enocell» rūpnīca gadā pārstrādā trīs miljonus tonnu koksnes. Realitātē tas izskatās tā, ka aptuveni ik pēc deviņām minūtēm rūpnīcas teritorijā ieved kārtējo koksnes kravu. Lielu daļu nepieciešamā materiāla (80% bērza, 20% skujkoku) eksportē no Krievijas, galvenokārt bērzu, jo iepriekšējo gadu industriālās un mežsaimniecības prakses dēļ Somijā vairs nepietiek lapkoku resursu.

Piesārņojums samazināts 10 reizes

Piesārņojuma atļaujas Somijā izsniedz, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, jo vispārīgu nosacījumu faktiski nav. Līdzīgi kā Latvijā, par piesārņojuma monitoringu maksā piesārņotājs, kā arī pastāv kontrole no ārpuses, kas spiež uzņēmumu ievērot noteiktās normas, pretējā gadījumā atļauju anulē. «Enocell» rūpnīca uzsāka darbību 1967.gadā. 1990.–92.gadā uzņēmums nonāca «Stora Enso» pārziņā, to modernizēja, ieviešot jaunas un tīrākas tehnoloģijas un palielinot saražotās celulozes apjomu trīs četras reizes no aptuveni 140 tūkstošiem līdz 620 tūkstošiem tonnu gadā. Taču, pateicoties atļauju sistēmai un sabiedrības spiedienam, piesārņojuma emisijas ievērojami samazinājās. Piemēram, fosfora līmenis notekūdeņos tika samazināts aptuveni 10 reizes (sk. tabulā).

  Pirms 2001.g. Pēc 2001.g.
Ķīmiskais O2 patēriņš (COD) 50 t/dienā 35 t/dienā
AOX 1,7 t/dienā 0,5 t/dienā
Fosfors 75 t/dienā 18 t/dienā

Prasības kļūst arvien stingrākas. 90.gados uzņēmumam izsniegtajā atļaujā pieprasītās normas bija krietni zemākas nekā šodien.

Rūpnīcā ražošanas procesi darbojas noslēgtā ciklā, ieskaitot ķimikāliju un enerģijas ražošanu uz vietas un notekūdeņu attīrīšanu. Tādējādi tiek samazināts pārvadājumu skaits un vidē nonāk mazāks piesārņojuma apjoms. Lielākā daļa nepieciešamo ķimikāliju ražo turpat rūpnīcā. Celulozes ražošanā izmanto sārmu (nātrija hidroksīdu) sasmalcinātās koksnes vārīšanai, nātrija hlorātu, sērskābi, metanolu, ko izmanto hlora dioksīda ražošanā. Bez minētajām ķimikālijām celulozes ražošanā izmanto arī talku, kaļķi, magnija sulfātu u.c. Balināšanai joprojām izmanto galvenokārt hlora dioksīdu, taču tehnoloģijas ļauj pilnībā pāriet uz tīrāku – ūdeņraža peroksīda balināšanas metodi. Rūpnīcas pārstāvju atbilde uz jautājumu, kāpēc neizmanto ūdeņraža peroksīdu, skan loģiski: ja patērētāji pieprasīs, balināsim ar tīrāku metodi. Varam ražot kaut vai nebalinātu celulozi. Visu nosaka pieprasījums...

Neticami tīri notekūdeņi

Pirms jaunās, 2001.gada piesārņojuma atļaujas izsniegšanas notika cīkstiņš starp valsts institūcijām un «Enocell», jo pieprasītie minimālie 18 kg fosfora dienā bija četras reizes zemāka norma nekā iepriekšējā. Taču rezultātā kompānija bija spiesta uzlabot jau tā uzlabotās tehnoloģijas. Pašreizējais emisijas apjoms ir tikai 4 kg fosfora dienā. Neviens tam īsti negrib ticēt – vai tiešam tik maz? Šeit ieradušies pat ASV celulozes ražotāju sūtīti eksperti, lai pasmeltu «Enocell» notekūdeņus un paši pārliecinātos, vai tas ir iespējams, jo pārlieku ticami tas neizklausās. Tas nozīme vien to, ka drīz arī citur pasaulē «netīrajiem» ražotājiem var tikt uzstādītas daudz augstākas prasības. Taču rezultāti ir apstiprinājušies. Izvadītie notekūdeņi sākotnēji sasniedz 60°C temperatūru, kas ziemā rada necaurredzamu miglu milzīgā rūpnīcas teritorijas nogabalā. Atdziestot ūdens temperatūra pirms novadīšanas Pielisjoki upē nokrīt līdz 26°C, kas, kā liecina universitātes dati, nerada izmaiņas upes ekosistemā, jo tā notece visu gadu ir augsta.

Ūdens kvalitāti Pielisjoki upē un Pihaselka ezerā kā neatkarīgs eksperts regulāri pārbauda Joensū universitātes Karēlijas institūta laboratorija, mērot skābekļa patēriņu un barības vielu daudzumu ūdenī, kā arī veicot hidrobioloģisko monitoringu (bentoss, zivis, flora), tajā skaitā arī zivju populācijas skaita un piesārņojuma līmeņa audos monitoringu. Līdz šim vērā ņemams piesārņojums nav konstatēts.

Vai paradīze?

Fakts, ka Somijā, paaugstinot prasības, panākti patiešām ievērojami uzlabojumi, nav noliedzams. Taču, ņemot vērā to, ka daudzas no Somzemes celulozes ražotnēm ir lielas, arī radītā ietekme uz vidi tomēr pastāv. Pat ja piesārņojošās vielas tiek atšķaidītas līdz neuztveramām koncentrācijam, tās tomēr nonāk vidē. Turklāt tas, kas man uzreiz liktu teikt «nē!» celulozes rūpnīcai, ir smaka, kas vēdī Uimaharju apkaimē. Cilvēks, dzīvojot smirdoņā, ar laiku pie tās pierodot. Iespējams, taču celulozes ražošanas radītā smaka tiešām nav nāsij tīkama. Rūpnīcas vides pārskatos rakstīts, ka smaku izplatība ir veiksmīgi ierobežota, sadedzinot sēru saturošās gāzes. Kopš 2002.gada smaka Uimaharju apkaimē tiekot izplatīta 5,2 stundas gadā, kas ir divas reizes mazāk nekā 90.gados. Uzlabojumi ir, taču netīkamais smārds neatkāpjas.

Bet kāda tad ir Karēlija? – jūs vaicāsiet. Tas atkarīgs no tā, cik plaši turi acis vaļā un cik daudz tu redzi. Karēlija var šķist lēzena un vienmuļa, Karēlija var šķist daudzveidīga un mistisku pagātnes stāstu apvīta. Pagātne un tagadne veido ainavu, kas prasa iedziļināšanos, lai to saprastu. Šie ir tikai daži Somijas Karēlijas aspekti, tas, ko redzi un jūti tagad. Bet vienmēr, rokot dziļāk, var atrast vairāk. •

 


Karēlija kartē un Helsinku areofoto.

 

Piesārņojuma emisijas

Parametrs «Enocell» emisijas 2002.g. Atļaujā noteiktais piesārņojuma līmenis ES rekomendētais minim. līmenis ES rekomendētais maksim. līmenis
Ūdens
Ķīmiskais O2 patēriņš (COD) 11 kg/t* 20 kg/t
(35 t/dienā)
8 kg/t 23 kg/t
Fosfors 4 kg/t 10 kg/t
(18 kg/dienā)
10 kg/t 30 kg/t
AOX (organ. hlora koncentr. vidē) 0,13 kg/t 500 g/dienā 0 kg/t 0,25 kg/t
Gaiss
Sērs 21 kg/t 1,5 kg/t 0,3 kg/t 0,6 kg/t
Slāpekļa oksīds NOx (NO2) 1,7 kg/t – 1 kg/t 1,5 kg/t
Atkritumi
9 kg/t

* daudzumi norādīti uz vienu saražotās celulozes tonnu.