Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Andris Špats Laugas purva izstrādātajā daļā stāda lielogu dzērvenes

Starp dzērveņu laukiem uzbērti skaidu ceļi, kas noklāti ar nomaļiem

Andris Špats mēģina pārliecināt VAF KP locekļus par purva atjaunošanas nozīmīgumu
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Augstie purvi – dabiskie ūdenstorņi

Andris Špats


«Lauga» līvu valodā nozīmējot ‘akacis’. Vidzemē ir divi purvi, kas saglabājuši seno Laugas vārdu – viens starp Lēdurgu, Vidrižiem un Bīriņiem Limbažu rajonā, bet otra Lauga ir pie Inčukalna. Abi ir augstie purvi – tas nozīmē, ka ūdeni tie saņem tikai no nokrišņiem un tiem apkārt ir par 10–20 metriem zemāki lauki.


 

Augstos purvus varam salīdzināt ar pilsētniekiem labāk zināmajiem ūdenstorņiem, tikai purva «tornis» ir tūkstošiem hektāru plašs, tāpēc cilvēks pat nemana, ka iet pakalnā. Ikviens purvs iesākumā ir bijis ezers. Senos augstieņu ezeros nebija caurplūstošu straumju, tāpēc ūdens nesaturēja izšķīdušus zemes iežus. Šādā «mīkstā» ūdenī izšķīst vien ogļskābā gāze, tādēļ šeit aug minerālvielas mazprasošā sūna, tās nogulumi veido kūdru, kas nesadalās skābajā baktericīdajā ūdenī, jo tādā nespēj izdzīvot pūšanas baktērijas. Kūdra ir higroskopisks materiāls, kas labi vada ūdeni, tādēļ augstie purvi izaug vairākus metrus virs to senajiem krastiem, bet ūdens līmenis zem kūdras veido izliektu līniju, nevis horizontālu taisni kā ezerā. Ūdens baktericīdās spējas pierāda no kūdras 1–3 m dziļuma izraktie stumbeņi, kas ir vismaz pirms 1000–2000 gadu augušu koku nesadalījušās paliekas. Dziļi šķeļot kūdras slāni, tās «konservēšanas» spēju dēļ varam iegūt priekšstatu par to, kā senatnē mijušies slapjie periodi ar sausajiem. Slapjajos gados sūna ir augusi intensīvi un veidojusi gaiši brūnu kūdru. Sausajos periodos sūna nav augusi, bet tad šeit ir saauguši koki – kūdra ir melna, pilna ar zāļu atliekām.

Dzīvā ūdens lādiņš

Mūsu zeme regulāri saņem lietus ūdeni, kas nes paaugstinātu minerālu saturu, radioaktīvas vielas, un pierādījums tam ir rodams kūdras dziļāko slāņu analīzes datos, jo jau 1 m zem virsmas kūdrā ir tik zems radioaktivitātes fons, kādu nekur uz zemes neatrast. Retais zina, ka cilvēku un dzīvnieku organismos esošais ūdens ir uzlādēts līdz potenciālam – 300mV–350mV, bet saslimstot tas krītas līdz pat 0. Kādreiz visi seno jūru ūdeņi bija ar veselam cilvēkam raksturīgu lādiņu, bet pēdējos gadsimtos novērots, ka šis lādiņš sevišķi strauji samazinājies pilsētu dzeramajā ūdenī. Tikpat kaitīgs lādiņš ir visu upju ūdeņiem, atskaitot to izteces avotu tuvumā. Izrādās, ka Latvijā visveselīgāk lādētais ūdens ir augsto purvu ezeros un akačos. Purva ūdenim nokļūstot avotu āderēs, zemes ieži var šo ūdeni vēl spēcīgāk uzlādēt un izšķīdināt tajā vajadzīgos minerālus, tā radot patiesi dzīvinošu avotu ūdeni. Bija laiks, kad cilvēki uzskatīja, ka purvs ir domāts tikai kūdras ieguvei, tāpēc dabiskie ūdenstorņi tika nosusināti, tā iznīcinot daudzus dzīvā ūdens avotus; arī upes vairs nesaņem šo veselīgo ūdeni.

Augstais purvs baro upes un avotus

Purvu kūdra spēj ievērojami uzbriest, saglabājot sevī sniega un lietus ūdeni. Kūdra ir arī labs absorbents, kas uztver skābo lietu piemaisījumus. Tāpēc upes gar purviem neizsusē, jo arī sausās vasarās saņem dabiski attīrītu avotu ūdeni. Turklāt purva zaļais apaugums pasargā kūdras saturošo ūdeni no iztvaikošanas.

Kūdras ražotnes kā dabas kropļojums

Iepriekš minētās augsto purvu noderīgās īpašības tikai retajam ir zināmas, par ko pārliecinos, stāstot par 54 tūkstošiem hektāru izcūkotas Latvijas: tās ir kūdras ražotnes – mākslīgie brūnie tuksneši, kuru tumšās virsmas saulainā laikā ražo vismaz 1 kW saules siltuma no 1 m². Sausā kūdra saulē sakarst tā, ka neviens kukainis šeit neizdzīvo, atlidojušās augu un koku sēklas nedīgst, un desmitiem gadu šeit viss ir nedzīvs! Kūdra saules UV staros sadalās (tagad pat 2–3 cm gadā) līdz pelniem, tāpēc izdala ļoti daudz ogļskābās gāzes un slāpekļa oksīdu, kas Zemi sargājošajam ozona slānim ir 100 reižu kaitīgāks par ogļskābo gāzi.

Der atgādināt, ka pirms pāris gadiem pasaules presē parādījās Latvijas satelītfoto – tas liecināja, ka mūsu izstrādātie un neatjaunotie purvi izstaro infrasarkano starojumu. Tāpēc ir ļoti svarīgi izstrādātajos kūdras laukos atjaunot dabisko ūdens līmeni, lai atjaunotos purva virsmu aizsargājošā veģetācija.

Taču Vides ministrijas ierēdņi ļoti nelabprāt uzklausa purvu zinātnieku ieteikumus par šo mitraiņu atjaunošanu ne tikai Lubāna mitrainē un Teiču rezervātā, bet visā Latvijā. Man ir pamatotas aizdomas, ka notiek kūdras purvu «andeles» bizness, turklāt zemes nodoklis par purvu izcūkošanu jāmaksā pavisam minimāls. Ārzemniekiem Latvijas kūdras resursi ir ļoti vilinoši, jo citās zemēs zaļās kustības pārstāvji aktīvi un ar labiem panākumiem pretojas purvu izstrādei, pie mums par šo problēmu faktiski nerunā. Ja neskaita dažu darboņu personīgās labklājības pieaugumu, tad kūdras purvu iznomāšana vai pārdošana ir ļoti netālredzīga darbība. Normāli būtu, ja par kūdras izmantošanu iekasētais dabas resursu nodoklis tiktu ieguldīts purvu atjaunošanā, lai melnie klajumi neapdraudētu ozona slāni.

Meliorācijas briesmu darbi

Jau daudzus gadus es dzīvoju Vidrižos un Laugas purvā audzēju Amerikas liel-ogu dzērvenes. Mani ilggadējie novērojumi ļauj secināt, ka Bīriņu apkaimes avotus ar ūdeni apgādā tieši Laugas purvs. Kādreiz purva centrālā ezera – Višezera – līmenis ir bijis vismaz 7 m virs Pēterupes apkaimes laukiem, 16 m virs Velna purva līmeņa, 11 m virs Bīriņu ezera līmeņa un 20 m virs Pabažu ezera līmeņa. Kūdras ražotāji 60.gados nosusināja Laugas purva krastus un aizvadīja purva ūdeņus pa 4 m dziļu novadgrāvi. Tā kūdras ražotāji par nieka naudu iztirgoja ļoti senus dabas resursus, turklāt vienlaikus pasliktināja apkārtnes zemnieku dzīves apstākļus, samazinot ne tikai Pēterupes ūdens resursus vasaras mēnešos, bet arī negatīvi iespaidojot ozona slāni ap Zemi.

Pēdējos padomju gados no Višezera nelegāli izraka grāvi, kas tika savienots ar dziļajiem meliorācijas grāvjiem, tāpēc no ezera iztekošā Viršupīte izsusēja. Višezera ūdens līmenis attālinājās no senajiem kūdrainajiem krastiem, tie ielūza, veidojot plaisas ap ezeru. Ezera platība no 10 ha samazinājās līdz 6 ha, bet pavasara palu ūdens strauji aiztecēja, neuzkrājoties purva kūdrā. Ap ezeru pazuda senie sūnāji, kur agrāk auga dzērvenes. Augstā purva kūdras kupols gar dziļajiem novadgrāvjiem nosēdās par 1 m, izveidojot jaunu slīpumu no novadgrāvjiem uz dabisko kupolu – 30 m platu pārejas zonu.

Meklējumi un atradumi

Meklējot senās ūdens noteces no Laugas purva, konstatēju, ka nozīmīga ir bijusi ūdens notece pa sifoniem gar purva krastu – līdzīgi kā netālajā Pabažu ezerā, kam arī nav izteces, bet arī tur līmenis ievērojami nemainās. Būvējot dzērveņu plantāciju, atradu vienu senu sifona vietu, kas ir savienota ar 10 m dziļu āderu tīklu zem Laugas purva krasta līmeņa. Šis āderu tīkls dienvidu virzienā aiziet pat līdz 5 km attālajam Pēterupes un Rīgas šosejas krustojumam. Sūknējot ūdeni šajā sifonā, tas bez pēdām pazuda smiltīs 40 m³/h! Raksturīgi, ka trīs vietējos avotos, kas atrodas 3–4 km attālumā cits no cita, to lādiņa un skābuma rādītāji bija pilnīgi vienādi – tas liecina, ka Laugas ūdens nokļūst lielā dziļumā un iztek virszemē kā ļoti veselīgs avotu ūdens, ko nāk dzert meža dzīvnieki.

Par savas pētnieciskās saimniecības «Gundegas» līdzekļiem esmu atjaunojis gan Višezera agrāko līmeni, gan Viršupītes izteku, kas tūkstošiem gadu ilgi bija regulējusi Laugas purva līmeni. Esmu ievērojis, ka senie avoti kļūst ražīgāki, stabilizējies Bīriņu ezera un Pēterupes ūdens līmenis. Ievērojami palielinājies asaru skaits Višezerā, tur atkal viesojas dažādi ūdensputni.

Bebri ierāda darbus

Lai šo darbu veiktu, nevarēja vienkārši aizbērt ar smiltīm vai mālu pārrāvumu starp Višezeru un lielo novadgrāvi, jo šāda «smagā dambja» masa būtu nogrimusi dūņu slānī – līdzīgi kā purvā nogrimst smilšu ceļi. Vietējie bebri parādīja īsto risinājumu – jāveido divu dambju pakāpieni, lai nebūtu liels ūdens kritums. Turklāt krasti un grāvju dibens ir jāsapin ar dziļi krastos iesistiem mietiem, dambjiem jābūt sapītiem un stiegrotiem, taču viegliem. Mēs izdomājām izmantot peldošo kūdru, ko sapildījām izturīgos miltu maisos. Šāds «bebru dambis» izturēja salu, plūdus un ūdens spiedienu līdz 1 m līmeņu starpībai.

Atliek vien piebilst, ka Vides ministrijas ierēdņi, kas šo purva atdzīvināšanas projektu neatzīst jau sešus gadus, manī ir radījuši pārliecību par tur valdošo specifisku priekšstatu pasauli. Nekādu atsaucību šī dabas atjaunotnes ideja neguva arī vietējā pašvaldībā, kas vieglu roku iztirgo lielus dabas resursus.

Uz īstas zemes, laukos, dzīvojam mēs – zemnieki –, nevis pilsētu ierēdņi, tāpēc mums pašiem ir jādara viss, lai atjaunotu dabu vismaz savā apkārtnē. Nu jau cilvēce saprot, kādā maldu strupceļā mūs ieveduši tie, kas cerēja nesodīti ekspluatēt dabu, lai vairotu savu nožēlojamo bagātību, kam jāupurē dabas resursi, tā upurējot vietējo cilvēku izdzīvošanu. Rūpniecības ietekmē izmainītais klimats vissāpīgāk sit zemnieku ražu. Citviet gan valsts iestādes uzmanīgāk seko dabas norisēm un palīdz zemniekiem izdzīvot, jo viņu darbs ir pilsētnieku izdzīvošanas pamats. •