Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš, kurš bija iniciators saceltajam tracim par Dundagas PKS klupināšanu

Kā redzat, Dundagas pienotavā viss spīd un laistās

Arī vietējie iedzīvotāji izmanto iespēju apskatīt, kas paveikts ES prasību īstenošanai

Talsu PVD pārvaldes vadītājs Ivars Koloda sarunā ar «Talsu Vēstu» žurnālisti Maiju Brūveri

Tā izskatās vēsturiskā celtne ar plastmasas logiem, kas jāmaina uz stilam atbilstošiem. Bet E.Dinsberģa iela jāslēdz satiksmei, lai nekaitētu pienam

Dundagas PKS valdes priekšsēdētājs Guntis Pirvits ar Induļa Emša dubultnieku Gunāru Kulpu, kurš strādā ūdens attīrīšanas iekārtās, tātad – arī vides aizsardzības darbinieks
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pārtikas kari jeb Negludas domas par vietu savā zemē

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Kas notiek Latvijas pārtikas ražošanā un pārstrādē? Protams, katram ražotājam un pārstrādātājam jāievēro higiēnas prasības, un šķiet, ka par to sen vairs nav strīdu. Jautājums ir, ko un kā pārbauda kontrolētāji un vai tas, kas atļauts vienam, ir atļauts arī otram? Visbeidzot – vai mazie pārtikas ražotāji vajadzīgi Latvijas valstij?


 

Vārdos un arī dažādos rakstu darbos valsts kvēli sola aizstāvēt mazo un vidējo uzņēmumu intereses un rūpēties par to attīstību. Valdības deklarācijas sadaļā par zemkopību ir rodamas pareizas un apsveicamas apņemšanās: «Nodrošināsim nacionālo interešu pārstāvniecību ES kopējās lauksaimniecības politikas un tās reformas īstenošanā, veicinot efektīvu un ilgtspējīgu Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstību; nodrošināsim tādu valsts un ES atbalstu laukiem un lauksaimniecībai, kas garantētu nozares konkurētspējas paaugstināšanu un lauku ekonomiskās vides dzīvotspēju.» Protams, konkurētspējīgs lauku ražotājs ir apgādāts ar pietiekami modernām tehnoloģijām un ievēro visas higiēnas prasības. Tiesa, Latvijas valsts gan nav definējusi, vai ir atšķirība un kāda tā ir starp mazajiem un lielajiem pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem. Tātad – visiem vienādas prasības. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kas bieži saņem pārmetumus par to, ka apkarojot mazos zemniekus un pārstrādātājus, loģiski paskaidro, ka, pirmkārt, pārtika un higiēna ir jāievēro visiem, jo pārtikas lietotājam jābūt drošam par savu veselību; otrkārt, PVD tikpat loģiski saka, ka likumdevējs ir tas, kam jādefinē, kas ir mazie un lielie un kā jāatšķiras prasībām. Saprotami un skaidri, vai ne? Tad kādēļ ik pa laikam nepamet sajūta, ka mazajiem ražotājiem un zemniekiem šajā valstī vieta nav paredzēta?

Piena kari Dundagā

Janvārī plašāku ievērību guva Dundagas pienotava, uz kuru devās arī 8.Saeimas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputāts Leopolds Ozoliņš. Pēc tam partijas mājaslapā internetā varēja lasīt, ka frakcijas sēdē deputāts Ozoliņš informējis kolēģus par savu vizīti uz Dundagu, kur viņš apmeklējis Dundagas piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības (PKS) pienotavu. Līdz slēgšanai šajā pienotavā darbs bijis 38 cilvēkiem, janvārī tā ar PVD lēmumu ir slēgta, līdzīgi kā 34 citas piena pārstrādes ražotnes visā Latvijā, kuras neatbilst ES prasībām. Ņemot vērā radušos situāciju, kā rezultātā ir cietuši daudzi mazie un vidējie uzņēmumi laukos un darbu ir zaudējuši daudzi lauku iedzīvotāji, ZZS Saeimas frakcija nolēma aicināt zemkopības ministru Mārtiņu Rozi un PVD direktoru Vinetu Veldri izvērtēt, vai ražotņu slēgšanas pamatā nav bijušas PVD inspektoru subjektīvas un nepareizi traktētas ES prasības. Frakcija nolēma uz nākamo sēdi uzaicināt minētās amatpersonas, lai diskutētu par radušos situāciju un vienotos par iespējamo risinājumu. Situācija Dundagā tiešām nebija cerīga, jo piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs bija parakstījis lēmumu par 20 strādnieku atlaišanu, bet daļu no 300 piena piegādātājiem pārvilināja Tukuma piena kombināts. Kāpēc tā notika? Dundadznieki paši atzina, ka viss vēl nav padarīts, tomēr ir ieguldīti aptuveni 110 tūkstoši latu, kas šim mazajam uzņēmumam ir liela nauda, bet lielākā nelaime – pārbaudītājiem esot katram savas prasības, un nekad nevarot saprast, kas atkal būs nepareizi izdarīts. Dundagas piena kari beidzās pēc nedēļas, kad PVD deva atļauju atsākt darbu. PVD direktors Vinets Veldre «Vides Vēstīm» atzina, ka atļauju devis, kaut gan īsti pareizi tas neesot bijis. Tomēr politiskā jezga esot bijusi pārāk liela, un tas laikam esot bijis saistīts ar vēlēšanām. Vārdu sakot, PVD savā ziņā esot bijis spiests atļaut pienotavai strādāt. Savukārt LZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis sacīja, ka viss esot kārtībā, pienotava strādājot – ja būšot kādas problēmas, frakcija par to uzzināšot. Par šiem jautājumiem frakcijā atbildot deputāts Andis Kāposts, kurš apzinot situāciju Latvijā un gatavojot tās analīzi.

Dundagas pagasta priekšsēdētājs Gunārs Laicāns, kurš pats sevi dēvē par senu, jo šajā amatā iedzīvotāji viņu pārvēlē jau no 1991.gada, pastāstīja, ka pienotavai krīzi izdevies pārvarēt, tas tiešām esot noticis tikai tāpēc, ka iejaukušies Saeimas deputāti un bijis laiks pirms vēlēšanām – citādi ne pienotavas, ne cilvēku liktenis nevienu neesot interesējis. «Vēl pirms mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā jutām Tautas partijas attieksmi – ko nu jūs tur ar tām dažām govīm un sīkumiem ņematies! Eiropai ir vajadzīgi kārtīgi ražotāji. Bet cilvēkiem, kam pieder tās piecas vai sešas govis, tas ir dzīvesveids. Kur citur viņi ies un ko darīs? Mēs pienu vācam no mazajiem zemniekiem, kam nav vairāk par piecpadsmit, divdesmit govīm. Lielākie mūs ir pametuši – pārdod Tukuma piena kombinātam vai lietuviešiem, kas var atļauties maksāt vairāk. Tomēr mēs ceram noturēties, jo laukos cilvēkiem vajag uzturēt pašapziņu, ka arī viņi kādam ir vajadzīgi un var kaut ko izdarīt. Dīkstāves mums nav. Un mēs jau nelūkojamies uz lielo tirgu, par Eiropu vispār nerunājot, – mums ir veikaliņi Dundagā, Talsos un Ventspilī, kur iepērkas ne jau tie bagātākie pircēji. Par tām Eiropas prasībām jāsaka – grūti reizēm saprast, ko tās nozīmē. Rakstīts, ka jābūt viegli mazgājamām virsmām, bet kādas tās ir, nav pateikts. Tad nu katrs pārbaudītājs to skaidro pēc sava prāta,» stāsta pagasta priekšsēdētājs. Laikam vietā ir piebilst, ka Gunārs Laicāns nav LZS biedrs, tādēļ viņa pateicība šai partijai nav savu biedru izcelšana.

Vai zobs pret zobu?

Protams, par to, kas notiek ar mazajiem ražotājiem un pārstrādātājiem, žurnāls vaicāja arī Andim Kāpostam. «No lielajiem uzņēmumiem ir pamatīgs spiediens, un daudzās vietās mazie tāpēc ir likvidēti. Februārī es noskaidroju, ka ir aizvērtas 43 mazās ražotnes, no kurām pamatoti – aptuveni puse. Mana pieredze liecina, ka daudzviet piekasās tādēļ, ka tā ir jādara, lai uzņēmumu aizvērtu. Šajā jautājumā mums ir domstarpības ar Veldres kungu – tiešām ir bijuši gadījumi, kad vienā dienā pārbaudītājs liek durvis ierīkot šajā vietā, bet nākamais pārmet, ka tas nav pareizi, un pieprasa tās ierīkot citur. Tāpat strīdi ir par izmantotajiem materiāliem. Cik ilgi var izturēt šādu attieksmi? Cilvēki man uzticas, jo es nestāstīšu, kurš šo informāciju sniedzis – viņi baidās, jo pēc tam viņiem klājas smagi. Pats par to pārliecinājos, kad vadāju Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju pie lauku uzņēmējiem, kurus viņi vēlāk novērtēja ļoti atzinīgi. Pie viena no uzņēmējiem pēc tam ieradās VID pārstāvji ar dažādām pretenzijām. Šis cilvēks man zvanīja un vaicāja, ko darīt. Devu padomu, lai viņš pieprasa pretenzijas rakstiski, ar visiem parakstiem. Pēc tam vairs VID nevajadzēja neko. Grūti klājās arī kādai pienotavai, pret kuru pēc tam vērsās PVD sankcijas. Tā ir lielo piena pārstrādātāju monopolpolitika. Mūsu valstī pašlaik notiek mazo ražotāju un pārstrādātāju likvidācija. Ārzemēs ir atļauta mājražošana, tāpat arī visi zina, ka Eiropa pamazām pāriet no lielajiem ražotājiem uz mazajiem, jo tas ir cilvēkiem labāk un izdevīgāk. 2003.gada decembrī pie mums bija Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Bāringdorfas grāfs Frīdrihs Vilhelms, kurš deva padomu neatkārtot Eiropas kļūdas un neiet viņu kļūdaino ceļu, bet uzreiz doties tur, kur viņi ir tagad. Viņa konsultanta ziņojumu neviens negribēja redzēt un viņa vēstuli nolika vistālākajā plauktā. Ja standartu ieviešanu fermās īstenos tāpat, kā to darīja ar standartu ieviešanu pārstrādātājiem, tad daudzas fermas tiks slēgtas. Piemēram, Eiropā ir noteikums, ka govis nedrīkst slaukt tajā pašā telpā, kur atrodas cūkas, bet mēs esam izdomājuši, ka govis vispār nedrīkst atrasties vienā telpā ar cūkām. Esmu daudz braukājis, un, piemēram, Flandrijā man rādīja un stāstīja, ka prasības ieviestas pamazām, lai cilvēki pierastu un varētu apgādāt paši sevi – tad nepalielinās sociālā spriedze. Mēs darām pretēji. Mēs radām apstākļus, lai gotiņu nevarētu turēt mājās un lai cilvēks neko nedarītu. Labi zinu, ka veterinārās pārbaudes ir vajadzīgas, jo man pieder ferma ar simts slaucamām govīm. Bet, ja to pašu, ko prasa ražotājam, prasa arī vienas vai divu govju īpašniekam, tas ir ārprāts, jo šiem cilvēkiem nav tādas naudas. Esam radījuši situāciju, kurā pašu cilvēkiem vairs nav vietas. Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Ievest un tirgot ir ērtāk un izdevīgāk nekā ražot Latvijā. Slikti, ka visi līgumi jau ir parakstīti un daudzas lietas vairs nevar grozīt, tas tika izdarīts vēl pirms mūsu ministra. Polija, piemēram, saņēma pārejas periodu daudzām lietām līdz pat 2020.gadam, mēs ne,» – tā situāciju komentē Andis Kāposts. Vaicāts, kāpēc likumdevējs nedefinē, kas ir liels un mazs zemnieks un pārstrādātājs, deputāts saka, ka tas nav iespējams, ja ir tāds pretspiediens no ieinteresētajiem politiskajiem spēkiem. «Pirms diviem gadiem biju pārliecināts, ka zinu, kas jādara, un zinu, kā to izdarīt. Tagad vairs tā nevaru teikt,» viņš saka, beidzot sarunu.

Protams, žurnāls lūdza raksturot esošo situāciju arī Valsts veterinārā dienesta Pārtikas produktu uzraudzības daļas Piena sektora vadītājam Gintam Briežkalnam, kurš apgalvoja, ka ažiotāža šajā jautājumā nav pamatota, jo tie, kas nav gribējuši visu sakārtot un ieviest kārtību, paši slēguši savas ražotnes, bet pārējie cenšas visu izdarīt un tad arī saņem atļaujas. «Nevar ražot piena produktus, ja neievēro higiēnas prasības, tas cilvēkiem beidzot ir jāsaprot. Tiek pārmests lielajiem ražotājiem... Taču viņiem arī ir taisnība, ja viņi jautā, kāpēc lielajiem ražotājiem jāiegulda darbs un liela nauda, lai varētu ražot, bet mazie tikai sūdzas un negrib neko ieguldīt. PVD strādā, ievērojot visus likumus, un tādēļ dienestam neko nevar pārmest. Ja likumus grib mainīt, tas ir jāprasa no likumdevēja,» skaidroja Briežkalns, piebilstot, ka tik daudzi uzņēmumi Latvijā nav slēgti, kā to apgalvojot deputāts Kāposts.

Acīmredzot viedokļi tiešām ir pretēji, un droši vien rudenī žurnālam nāksies pie viena sarunu galda nosēdināt gan pārbaudītājus, gan likumdevējus, gan lielos un mazos ražotājus un pārstrādātājus, lai noskaidrotu, kas notiek pārtikas jomā. Pašlaik piedāvājam Anda Kāposta minēto Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieka konsultanta ziņojumu, kas tā arī laikam paslīdējis garām Latvijas valsts amatpersonām. Teksts ir nedaudz īsināts. Katram lasītājam pašam ir iespēja vērtēt, ko mūsu valsts ir ievērojusi un izdarījusi. •

 

Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieka konsultanta ziņojums

«Vizītes laikā redzējām vairākas saimniecības un uzņēmumus. Mums bija iespēja tikties ar zemniekiem, kā arī ar mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Tādējādi varējām iegūt vispusīgu priekšstatu par Latvijas laukos notiekošajiem procesiem. Redzams, ka attīstība ir strauja, tomēr nepietiekami līdzsvarota. Ražošanas un pārstrādes procesu koncentrēšana un intensificēšana lielajās saimniecībās notiek vienlaikus ar stagnāciju daudzās mazajās un vidējās saimniecībās. Nesagaidījuši jaunas un efektīvas infrastruktūras ieviešanu, daži zemnieki pat pārtrauc saimniekošanu. Latvijā tiek atkārtotas politiskās kļūdas, kuras pēdējo 50 gadu laikā pieļāvušas Eiropas Savienības dalībvalstis. Raksturīgākās problēmas ir šādas:

  • Valsts atbalsts mazajiem un vidējiem zemniekiem un uzņēmējiem, kā arī kooperatīviem īpašas infrastruktūras izveidē, apmācības un tirgvedības iespēju izmantošanā ir acīmredzami nepietiekams. Daudzās jomās mazajiem un vidējiem zemniekiem un uzņēmējiem tiek izvirzītas tādas pašas prasības kā lielsaimniecībām un lielajiem uzņēmumiem, kas orientējas uz ražošanu Eiropas Savienības tirgum vai eksportu uz trešajām valstīm. Šķiet, ka saimniekošanu reglamentējošie noteikumi Latvijā netiek diferencēti atkarībā no saimniecības vai uzņēmuma lieluma un no tā, vai produkcija tiek ražota eksportam uz ES valstīm vai tiešai tirdzniecībai vietējā tirgū. Tā, piemēram, LR MK noteikumi Nr.302 «Par dzīvnieku barības apritē iesaistīto personu atzīšanu un reģistrācijas kārtību» tiek vienlīdz attiecināti gan uz lopbarības rūpnīcām, gan uz tiem, kas no pašaudzētas produkcijas gatavo barību tikai savas saimniecības dzīvnieku ēdināšanai. Citas Eiropas Savienības dalībvalstis tik strikti nepiemēro ES ietvarlikumus.
  • Mazs ir atbalsts bioloģiskajai un vidi saudzējošai lauksaimniecībai, lai gan ES eksistē īpaši noteikumi attiecībā uz bioloģisko lauksaimniecību un ir iespējams šo lauksaimniecības virzienu atbalstīt ar lauku attīstības programmu palīdzību. Šķiet, ka Latvijas valdība pilnībā neizmanto ar ķimikālijām maz piesārņoto Latvijas lauksaimniecības zemju un bioloģiski daudzveidīgās dabas vides priekšrocības. Latvijas valdība varētu izmantot noteikumus par lauksaimniecības produktu ģenētisko daudzveidību, ko tuvākajos mēnešos atkārtoti pieņems Eiropas Parlaments un ES Padome.
    Valsts atbalsts netiek sniegts atsevišķas infrastruktūras izveidei, kas zemniekiem dotu iespēju bioloģiskās lauksaimniecības produkciju realizēt par augstāku cenu nekā intensīvās lauksaimniecības produkciju. Bioloģiskajās saimniecībās ražotais piens tiek saliets kopā ar pārējo pienu, un zemnieks par šo pienu papildu ienākumus negūst. Valdībai būtu jāpalīdz izveidot labāku saikni starp bioloģisko lauksaimniecības produktu ražotājiem un īpašām patērētāju grupām, kas veselības iemeslu dēļ ir ieinteresētas pirkt šos produktus, kā arī vajadzētu iedrošināt restorānu īpašniekus un skolu ēdnīcas iegādāties šos produktus (šādi piemēri ir Francijā un Vācijā). Zemnieki, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, ir entuziasma pilni, viņi labvēlīgi ietekmē vidi un sabiedrību, bet cik ilgi šis entuziasms saglabāsies, ja viņiem netiks nodrošinātas labākas tirdzniecības iespējas?
  • Lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu un produkcijas cenu līdzsvarošanas mehānisms ir neapmierinošs. Latvijas Lauksaimniecības likuma 10.pantā uzdots MK apstiprināt noteikumus lauksaimniecības produktu un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai, bet faktiski šādi noteikumi nav izstrādāti. Tā rezultātā, resursiem sadārdzinoties, produkcijas cena atbilstoši nepieaug. Niecīgās valsts subsīdijas šos zaudējumus zemniekiem nespēj kompensēt. Zemnieki cenšas tos kompensēt, izcērtot mežus un meklējot ienākumus no dažādām blakus nodarbēm. Valdībai būtu jāpalīdz radīt papildu darba vietas lauku ekonomikā, tomēr par prioritāti ir jākļūst nepieciešamībai saglabāt lauksaimniecības produkcijas daudzveidību, attīstīt produkcijas vietējās un reģionālās pārstrādes iespējas un veicināt laukiem raksturīgo produktu mārketingu reģionālajā tirgū vai ārvalstīs.

Latvijai būtu ieteicams lielāku vērību pievērst saimniekošanas daudzveidības saglabāšanai un attīstīšanai laukos, nedrīkst pieļaut mazo un vidējo ražotāju izzušanu. Kā rāda ES dalībvalstu pieredze, reģionos, kur lauksaimniecība izzudusi, notikusi arī dabas un sociālās vides degradācija, tāpēc tagad ir jāiegulda lieli līdzekļi, lai šīs kļūdas labotu.» •