Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Mākslas darbnīca «Antīks» Tukumā

Ilgvars Brucis

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lai bērni apglezno lielgabalu

Pēteris Polītis, autora foto


Vai turpināsim braukt pa Latvijas dīvainajām vietām, tikties ar dīvainīšiem, kas spītīgi nodarbojas ar kaut ko netradicionālu, neparastu, nekomerciālu? Pavasaris klāt – kurš gan spēj nosēdēt pilsētā!

Atcerieties – sākām janvārī, kad sarunājāmies ar siera darītāju – īstu francūzi – no Elejas, turpinājām Cēsīs, tērpjoties viduslaiku tērpos un apbrīnojot senās latgaļu rotas, Alūksnes pusē bijām pirtī un Bišu muzejā. Tagad esam noskatījuši Tukuma rajonu, kas ir tuvu Rīgai, tātad reāli sasniedzams, un ir pilns dažādu ceļotājam vilinošu pieturas punktu.


 

Bet es jau saprotu – pavasaris ir nemierīgs laiks, jo īpaši dārzu īpašniekiem. Bet kā ar ceļošanu? Nav laika tāpat vien klaiņot apkārt? Labi, tad brauksim uz stādu audzētavām – ko vajag, to vajag. Taču arī vienas dienas izbraucienā var izmest kādu līkumu pa mazāk zināmiem ceļiem un ieraudzīt kaut ko pavisam neparastu. Braucot pa Ventspils šoseju uz Tukumu, pa ceļam, man šķiet, ir divas stādu audzētavas, aiz Tukuma – Pūrē – vēl viena. Tās tad nu būtu mūsu ceļojuma praktiskais mērķis, taču aplūkosim arī ko nepraktiskāku... Lai gan, kas zina, varbūt tas nemaz nav tik nepraktiski. Sākumā ieskatīsimies Tukuma pilsētā, tad dosimies uz Zanti, tad – Kandavu. Izmetīsim nelielu loku ar vai bez stādiem (noteikti – ar!), un, ticiet man, sanāks pavisam jauks vienas dienas ceļojums.

Atnes dēļu kaudzi, dabūsi – lādi

Tukumā šoreiz vajadzētu iebraukt, izmantojot pagriezienu no apļa. Var jau būt, ka es stāstu sen zināmas lietas, tomēr katram gadījumam pateikšu: ja iebrauksiet Tukumā no apļa, pēc mirkļa ieraudzīsiet divus pamatīgus saimniecības preču un būvmateriālu veikalus, kas vairāk atgādina lielveikalus, un tur gan vajadzētu ieskatīties praktiskajiem un tiem, kas nav aizmirsuši kādreiz jautro veikalu ķemmēšanu mazpilsētās. Tur var sapirkties gan augu aizsardzības līdzekļus, gan grābekļus, izkaptis un šļūtenes, kūdru un vēl, un vēl dažādas dārzā vajadzīgas mantas. Cenas – starp acīm nebliež. Blakus lielveikaliem, starp citu, atrodama arī pieklājīga ēstuve – ja nav lāgā brokastots, tur var droši piestāt.

Kamēr dzersiet kafiju, pafilozofēšu par mūsdienu dizainu. Vai modīgākajos interjera žurnālos esat ievērojuši pēdējo gadu tendences? Lielas firmas piedāvā mēbeles ar filigrāni nostrādātu vecuma iespaidu. Lampu kāti, metāla trauki mazliet apsūbējuši, pat slavenais «eiroremonts» mājoklī vairs netiek piedāvāts tikai kā kaut kas pilnīgi sterils, bet veidots tā, lai, ieejot jaunā dzīvoklī, cilvēks uzreiz justos mājīgi – it kā viņš te dzīvotu jau daudzus gadus. Vai esat dzirdējuši arī par trakajām cenām, ko var ieraudzīt antikvariātos, kur pārdod patiešām īstas vecas mēbeles un sadzīves priekšmetus? Vienmēr domāju – mīļais Dievs, kas tad to pērk? Pērk, un kā vēl! Minimālisma stils mūsdienu modernajā interjerā pamazām pārtop par kustīgo, aizņemto jauniešu modi, bet tie, kas būvē ko pamatīgāku, raugās pēc stabilām, mūžīgām vērtībām, pēc priekšmetiem ar stāžu, ar notikumu, ar individualitāti.

Ja kafija izdzerta, tad, turpinot domu par īstām, vecām lietām, iesaku iebraukt Tukumā un sameklēt «skaisto namiņu» Harmonijas ielā 1, blakus baznīcai. Ielas nosaukums jau vien ir ko vērts, un māju ieraudzīsiet uzreiz, jo tā ir – apgleznota! Priecīgi un krāsaini, paiet garām nav iespējams.

Namiņā dzīvo mākslinieku ģimene – gleznotāja Ingemāra Treija un restaurators Leons Čivlis. Pie ārdurvīm izkārtne «Mākslas darbnīca «Antīks»», bet iekšā... galdi, lādes, krēsli, plauktiņi, etažerītes, gleznu rāmji, dīvaini mūzikas instrumenti, simtiem dažādu priekšmetu, kas veido namiņa savādo, māksliniecisko gaisotni. Pats namiņš arī, saprotams, ir īsti vecs un ar savu stāstu – tā celšanas gads nav noskaidrots, bet zināms, ka nams uzbūvēts vēl pirms baznīcas un kalpojis par lūgšanu namu. 1903.gadā tas pārbūvēts. Padomju laikā to vieglprātīgi nolēma nojaukt, taču iejaukusies Leona māte – viņa brīnumainā kārtā izglābusi namu un ieguvusi privātīpašumā, cerot, ka noderēs kādam no viņas dēliem.

Protams, noderēja. Leons Čivlis sācis to pamazām apdzīvot, saprazdams, ka namiņš nav vienkārši remontējams, tam vajadzīga restaurācija, ja grib saglabāt īpatnējo izskatu. Tā sākusies Leona īstā dzīve – aizraušanās ar vecu mēbeļu un priekšmetu restaurāciju, un namiņā tagad ir mākslas darbnīca, kur var ne tikai atnest «dēļu kaudzi, kas agrāk bijusi lāde», bet arī pasūtīt kādu sev tīkamu lietu vai nopirkt jau gatavu. Leons restaurē, gleznotāja Ingemāra – apglezno: slēģus, lādes, plauktus, durvis... Varbūt vēlaties savu vecāku vai bērnu portretu viduslaiku tērpos un interjerā? Varbūt citā interjerā? Es gribētu savus bērnus zaļā pļavā ar datoru rokās! Vai savu tēvu uz Zviedrijas karoga fona. Vai mammas draudzeni ar viņas kurpju kolekciju. Un mājās man ir veca lāde, ko vajadzētu...un durvis, ko arī vajadzētu...un visu mūžu esmu gribējis mājai slēģus, tad jau arī tos... Nu, jā...

Man tur patika. Pirmkārt, profesionāļi, kas savu darbu dara no sirds un veiksmīgi apvienojuši lietderīgo ar patīkamo. Otrkārt, tā neizsakāmā mākslinieka darbnīcas smarža un aura un divi brīnišķīgi cilvēki (Ingemāra ir skaista, bet Leonam riebjas fotografēties). Treškārt, prieks, ka mākslinieki sastopami te, Tukumā, nevis mudžekļainajā Rīgā.

Zantē beidzās karš

Lai tiktu līdz Zantei, jāpagriež auto uz Kandavas pusi, un tad – cauri skaistiem egļu mežiem, pāri klusiem laukiem, garām vientulīgām sētām... Braucot var arī aizsapņoties, klusībā dūcot pie sevis par skaisto Latvijas dabu. Ieraugot Zantes pagasta centru, ir skaidrs, ka karš te tiešām bijis, bet laimīgā kārtā sen beidzies – centrā redzamas gandrīz vienīgi padomju laikā sabūvētās silikātķieģeļu celtnes, un ko nu daudz par tām sūrosies – kādas ir, tādas ir. Toties pašā pagastmājā stabili iekārtojies «Kurzemes cietokšņa muzejs ar lauku ekspozīciju», kur jāieskatās, lai pārliecinātos – karš beidzies! Bija daudzi un dažādi kari, kas te, Zantei, cauri gājuši, bet nu tas ir beidzies

Ja būsiet savu atbraukšanu kādu mirkli iepriekš pieteikuši, jūs sagaidīs muzeja veidotājs, direktors un gids vienā personā – Ilgvars Brucis. Te nu aci pret aci varam ieraudzīt cilvēku, kam kolekcionēšana bijusi aizraušanās kopš zēna gadiem un izaugusi par nopietnu nodarbošanos, kas vainagojusies ar šo tiešām unikālo ekspozīciju piecās telpās: armijas un kara ieroči, kartes, blašķes, munīcija, apģērbs, simtiem dažādu ar armiju un karu saistītu priekšmetu, un tas viss tepat Zantes apkārtnē savākts, sašķirots un izvietots paša Ilgvara veidotajās vitrīnās. Pirmais, ko Ilgvars saka, kad ieejam muzeja telpās, ir: «Te var būt tāda tumša aura, jo visi šie priekšmeti ir lietoti – gan ieroči, gan karavīru ekipējums.» Sievietēm ar vājiem nerviem varbūt to visu nevajadzētu skatīties, jo savākto eksponātu ir tik daudz un tādā koncentrācijā, ka tiešām rada izbrīnu: tik daudz dažādu lietu, un tās visas – lai nogalinātu. Ilgvars gatavs stāstīt par katru, un kārtīga ekskursija ilgst aptuveni pusotru stundu. Taču tas ir tā vērts, jo cilvēks stāsta par to, ko patiešām zina – viņš kādreiz pats bijis sapieris.

Negaidīts pārsteigums sagaida vienā no ekspozīcijas telpām – pēkšņi karš ir beidzies, un acīm paveras jaukā, mīlīgā, mietpilsoniskā pagājušā gadsimta 30.gadu miera dzīve. Ilgvars iekārtojis parastu istabu: gulta, skapis, galds, trauki, lampa, mīlīgi aizkariņi, jaukas tamborētas sedziņas, vāzīte ar puķēm, skaisti Kuzņecova trauki... Tā vai aptuveni tā dzīvojušas sievas, meitas vai līgavas, kuru vīrieši bijuši karā vai kuri tur būs, jo miera periods 30.gados bija tik īss. Arī apmeklētājam, istabu aplūkojot, dots atelpas mirklis.

Un tad jau viss atkal turpinās: Otrais pasaules karš ar visu mums zināmo ārprātu – Hitlers, Staļins, pakti, valstu iztirgošana, latviešu leģionāri, Sarkanā armija, vācu armija. Un nemitīgi nākas sev atgādināt, ka redzamie priekšmeti ir īsti – gan kartes, gultas, trauki un zābaki, gan drausmie lielgabalu lādiņi Un jāatgādina sev arī tas, ka viss atrasts un savākts tepat vien – Kurzemē, Zantes apkaimē –, kur 7.maijā notika beidzamā kauja Latvijā. Te beidzās karš.

Pēc ekspozīcijas apskates, kas saistās ar sajūtām, ko pat grūti aprakstīt – vājprāts, ko tik cilvēki neizdomā, paldies Dievam, ka tas uz mums vairs neattiecas! –, tiekam atkal laukā, zaļā pļavā, kur, ticiet vai ne, pavasara saulītē gluži miermīlīgs un nekaitīgs stāv īsts tanks, īsta kara lidmašīna, var ielūkoties arī īstā karavīru bunkurā un izpētīt ierakumu līniju, kas arī ir autentiska. Nu, te būtu ko darīt puikām un viņu tēviem, jo šī muzeja daļa paredzēta «brīvām nodarbībām dabā»: te var skriet, kāpelēt, rāpot, sēdēt zālē, fotografēt, vasarā – arī peldēt, iet pirtī, doties pastaigā apskatīt Zantes muižu un muižas parku.

Ilgvars savu darbu šajā muzejā nebūt nav pabeidzis – muzeja kopplatība ir 1,5 ha, eksponāti arvien nāk klāt un «lauku ekspozīcija» arī tiek labiekārtota, tādēļ atvadoties apsolām uzrakstīt smalki jo smalki, kur un kā tas viss pieejams.

«Sveika, Kandava, dzimtā pilsēta!»

Tā mēs dziedam ik reizi, kad braucam cauri kādai Latvijas pilsētai. Un kāpēc ne? – Latvija ir tik maza, kāda jēga uzsvērt kādu īpašu pilsētu vai vietu, kurā esat piedzimis, tā varēja būt jebkura! Un kas vainas Kandavai? Tieši otrādi – cik būtu bijis lieliski, ja tā būtu Kandava! Sanfrancisko Amerikā dižmanīgi lepojas ar savām stāvajām ielām, bet tās ir platas un labi pārskatāmas; pamēģiniet ar savu plato amīšu vāģi pabraukt pa Kandavas ieliņām vakara krēslā, virzoties uz baznīcas torņa pusi, jo tai blakus atrodas skola! Mums veicās labi un pat tik labi, ka satikām pedagoģi, tekstilmākslinieci Ingu Brīniņu, kura ir stabila Pūres iemītniece, bet strādā Kandavas mākslas skolā. Un pabijām aizraujošā ekskursijā pa šo skolu. Man šķiet, tikai retais apzinās, ko tādā mākslas skolā bērni dara. Laikam kaut ko zīmē vai lipina – tāds parasti ir minējums. Jā, protams, zīmē, bet viņi arī veido un apdedzina keramiku, glezno uz zīda, auž, šuj paklājus un pārsegus no tūkstoš lupatiņām, veido ziedu kompozīcijas... īsi sakot – kļūst par cilvēkiem, kam būs sava gaume un stils, un dažādas mākslas viņiem nebūs svešas. Un ir neizsakāmi paveicies, ka bērniem ir tik radoša un piemīlīga skolotāja kā Inga, kura māk savaldīt draiskuļu baru. Kad viņiem piepeši kļūst līdz trakumam garlaicīgi (kam negadās!), viņa tos nosēdina uz grīdas, iedod rokās kaut ko šķeterējamu, atpinamu vai līmējamu, un miers atkal ir atgūts.

Kandavas mākslas skola nav vientuļa saliņa – tā ir viena no Latvijas 70 mākslas skolām, turklāt par augsto izglītības un radošo līmeni te var runāt ar lepnumu. Tas ticis apliecināts izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Ja ieiesiet kafejnīcā «Ieviņa» turpat blakus ieliņā (un tur noteikti pēc šīs iespaidiem bagātās dienas jāieiet), pie sienām ieraudzīsiet mākslas skolas audzēkņu darbus, ko ik pēc laika nomaina un papildina. Un, ja piepeši ieraugāt vēl kādu apgleznotu māju Kandavā – ne tikai Harmonijas ielā –, tad ziniet, ka arī tā ir skolas bērnu roku darbs. Ja esat Kandavā, tiešām ir vērts ieskatīties mākslas skolā, jo te gandrīz vienmēr aplūkojama kāda ekspozīcija, un gandrīz noteikti – tā jūs patīkami pārsteigs.

Es jau saprotu – vakars ir klāt, auto vai plīst no iepirkto stādu un iespaidu pārbagātības, bet vēl taču kāda vietiņa atradīsies... kafejnīcas «Ieviņa» gardumiem. Maizītes, pīrādziņi, kūciņas, cepumi – viss tik garšīgs, lēts un pievilcīgs gan izskatā, gan uz mēles! Ir, ir vērts arī šodien ieskatīties mazpilsētu bodēs, lai atceļā uz lielpilsētu gūtu pilnīgu gandarījumu – bija brīnišķīgas sajūtas gan miesai, gan garam! •

 

Atstāju jums koordinātes - noderēs:

Tukums, Harmonijas iela 1. Tālruņi: gleznotāja Ingemāre Treija – 9540516, restaurators Leins Čivlis – 604395.

Tukuma rajons, Zante, Skola iela 8a. Muzeja darba laiks: 10.00-17.00 vasaras sezonā, atskaitot pirmdienu un otrdienu. Ilgvars Brucis – tālr. 31 56692 (vakaros), mob.tālr. 9442311.