Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nākotnei ir ne tikai viena zelta atslēdziņa

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Enerģētika ir viena no svarīgākajām ekonomikas nozarēm gan Eiropā, gan arī Latvijā, un speciālisti prognozē, ka Eiropas Savienība aizvien vairāk būs atkarīga no ārējiem enerģijas piegādātājiem. Ko enerģētikas jomā Latvija var lemt pati un ko šajos jautājumos nosaka Eiropa? Vai Eiropas Enerģētikas komisija var ietekmēt enerģētikas tirgu? To «Vides Vēstis» jautāja Eiropas enerģētikas komisāram Andrim Piebalgam, kas martā vienas dienas vizītē bija ieradies Latvijā.


 

Kāda ir Eiropas Savienības politika enerģētikas jomā – vai atomelektrostacijām un ogļu termoelektrocentrālēm ir dota zaļā gaisma?

Eiropai nav vienas receptes. Nav vainīgo vai nevainīgo, nav tikai vienas zelta atslēdziņas nākotnei. Zaļo programma Eiropā ir pārstāvēta vairāk nekā jebkad agrāk, bet tā nav vienīgā atbilde. Viens ir enerģijas efektivitātes jauna, kvalitatīva pakāpe, otrs – tas, ka tiek paplašināta atjaunojamo enerģiju izmantošanas joma, arī elektroenerģijas ražošana, aukstuma un biodegvielas ražošana. Jautājumā par kodolenerģijas ražošanu veikts ļoti daudz pētījumu. Piemēram, Somijā, kad būvēja piekto reaktoru, tika paredzēta arī kodolatkritumu glabātava, ko akceptēja ganvisas Somijas iedzīvotāji, gan arī tās vietas iedzīvotāji, kur šī glabātava atrodas. Eiropas Savienībā trešā daļa no visas elektroenerģijas ir tieši kodolenerģija. Taču tas nenozīmē, ka visur jābūvē atomelektrostacijas; šis lēmums katrai valstij jāpieņem pašai. Kāpēc, piemēram, Francijai būtu jābeidz izmantot kodolenerģiju, ja tās iedzīvotāji to akceptē? Līdzīgi ir arī Somijā. Enerģētikas komisijai jāstrādā ar divām lietām: pirmkārt, lai kodolenerģija, ko iegūst, ir droša un to nevarētu izmantot, piemēram, atomieroču radīšanai; otrkārt, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kas notiek ar kodolatkritumiem. Manuprāt, vissliktākais ir tas, ka ir valstis, kas izmanto kodoldegvielu un ved savus kodolatkritumus uz trešajām valstīm. Par oglēm var teikt, ka savulaik tās it kā izgāja no modes. Pašlaik attieksme ir tāda, ka šim resursam ir lielas rezerves, ir sakārtots tirgus, un ogles iepērk no valstīm, kas ir drošas un stabilas. Ja gribam atrisināt atmosfēras piesārņojuma jautājumu, tad nav citas izejas, kā uzķert šo piesārņojumu un noglabāt. Starp citu, transports dod daudz lielāku gaisa piesārņojumu, un tas ir pieaugošs. Jāsaprot arī, ka pat dabasgāze sadegot rada CO2, kaut arī mazāk nekā ogles. Pats svarīgākais ir tas, ka esam pieņēmuši politisku lēmumu pret to cīnīties. Tas dod iespējas jaunu tehnoloģiju izstrādāšanā, tas dod pieeju atjaunojamo enerģiju izmantošanai, kā arī rada jaunas darba vietas.

Citiem vārdiem sakot, Latvijai nav jāgaida padomi no ES, bet jāsaprot, cik un kādu enerģiju tā patērēs un kā to iegūs – ražos pati vai pirks. Nākamais lēmums acīmredzot ir – kā un ko mēs ražojam?

Tas ir sarežģītāk. Valsts uzdevums ir paredzēt, cik elektroenerģijas tiks patērēts, cik – saražots. Tas uzliek zināmus pienākumus, jo ir lietas, kuras tirgus neveido pats no sevis. Piemēram, zaļā enerģija, kas ir jāveicina, gribi vai negribi. Tas nozīmē, ka ir likums, kas uz zināmu laiku nosaka atbalsta apjomu, kas dod konkrētu rezultātu. Eiropas Savienībā ir paredzēts, ka valstīm tas jādara. Par gāzes vai ogļu izmantošanu nav konkrētu norāžu, valsts rīcību ietekmē netieši ar klimata politiku vai zaļās enerģija atbalstu. Mēs varētu raudzīties uz ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgu, kur pietiekami liela vieta ir atrasta gan zaļajām enerģijām, gan pastāvīgajiem enerģijas ieguves veidiem, gan arī kodolenerģijai kā Somijā un Zviedrijā. Mums ir svarīgi, lai Baltijas elektroenerģijas tirgus savienotos ar šo valstu tirgu.

Kāda pašlaik ir situācija ar Transeiropas elektroenerģijas tīkliem?

Situācija ir unikāla: trīs Eiropas Savienības dalībvalstis, kurām ir kopējas robežas ar citām ES valstīm, nav savienotas kopīgā elektroenerģijas tīklā. Šī situācija tāda ir izveidojusies vēsturiski, un jāsaprot, ka investīcijas iegulda privātās kompānijas. 2006.gadā būs elektropārvades tīklu savienojums starp Igauniju un Somiju. Otrs savienojums starp Lietuvu un Poliju visu laiku kavējas, bet pēc smagām sarunām ar Polijas politisko vadību tās attieksme ir mainījusies. Jautājums ir, kur atrast investīcijas, un es neesmu pārliecināts, ka varēs iztikt bez politiskiem lēmumiem. Tirgus savienojums kompānijām vismaz pagaidām nav tik interesants, lai tās būtu gatavas investēt lielu naudu. Pašlaik pētām, cik tas varētu maksāt un kā risināt šo jautājumu. Neapšaubāmi, komisija saprot, ka iespējamās Baltijas valstu problēmas ar elektroapgādi ir arī Eiropas Savienības jautājums.

Ko šajos jautājumos nosaka Eiropas Enerģētikas komisija?

Mēs nevaram pavēlēt, piemēram, slēgt starpsavienojumus. Mēs varam sacīt, ka tas ir vajadzīgs, un mēs varam būt kā starpnieki, lai puses risinātu šo problēmu. Mēs varam ieguldīt daļu naudas, lai veiktu pētījumus par konkrētu jautājumu. Pat tad, ja man būtu vislielākais politiskais atbalsts, komisijai nav tādas naudas, lai uzbūvētu elektropiegādes starpsavienojumu. Tas ir valdību un kompāniju ziņā. Komisija var izdarīt politisku spiedienu un panākt, ka valdības nopietni sāk domāt par šo jautājumu. Daudzos gadījumos Eiropas Savienībā kompānijas nemaz nevēlas vairāk starpsavienojumu, jo tās jūtas labi savā tirgū, kur neienāk konkurenti.

Latvijā spriež par dabasgāzes tarifu paaugstināšanu. Šo jautājumu ir grūti risināt, jo ir tikai viens gāzes piegādātājs. Vai tuvākajos divdesmit gados mums ir cerības uz piegādēm pa citu «cauruli»?

Latvijai ir viens piegādātājs – «Gazprom», un situāciju pasliktina tas, ka tā ir viena kompānija, kam arī otrā tirgū nav konkurences. Tomēr Latvijas situācija nav unikāla, ir vairākas Eiropas Savienības valstis, kas gāzi saņem tieši tāpat vai kurām viena piegādātāja loma ir ļoti liela. Tāpēc tiek slēgti ilgtermiņa gāzes kontrakti, kas nodrošina piegādi, bet cena mainās, jo tā parasti ir saistīta ar naftas cenu. Mēs nevaram novērst situāciju, ka gāzes cena ir augsta. Manuprāt, ir pareizi, ka regulators vērtē iespējamo tarifu pieaugumu un pieņem lēmumu, jo tas nav politisks, bet saimniecisks lēmums: ir noslēgts ilgtermiņa kontrakts, gāze tiek iepirkta, un ir monopola situācija, kas izveidojusies privatizācijas dēļ. Kā zināt, šis līgums paredz tā saukto neiegūto peļņu. Viena tiesa jau ir bijusi, un «Latvijas gāze» tajā uzvarēja. Tas notika pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tāpēc komisija nekādu lēmumu par to, vai tas ir bijis valsts atbalsts vai nav bijis, nepieņēma. Ja šāda situācija atkārtosies vēlreiz, komisija pieņems lēmumu, vai tas ir valsts atbalsts vienai kompānijai. Tomēr problēmu tas neatrisinās. Atbilde uz jautājumu, vai būs cita «caurule», ir – tuvākajā laikā nebūs. Neviens īpaši negribēs ieguldīt cauruļvados, ja gāzes cenas būs augstākas. Var uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli, kas ir dārgi, bet lētāk nekā ieguldīt cauruļvados. Turklāt terminālim ir lielāka fleksibilitāte, un gāzi var piegādāt tajos tirgus segmentos, kur cena ir augstāka. Tā ir alternatīva, taču Latvijā ekonomiski tas būtu neprāts. Neredzu, kas varētu šajā reģionā nodarboties ar tādām investīcijām. Savukārt projekts par to, ka gāzes vads varētu iet zem Baltijas jūras, ir tikai teorētiski apspriests, tam nav reālas attīstības.

Kā ir ar Latvijas plānu būvēt ogļu termoelektrocentrāli? Eiropas Savienība tomēr vairāk it kā atbalsta enerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus...

Šajā jautājumā komisijai nekas nav jāsaka, jo ogļu stacija ir normāla stacija. Ogļu krājumi pasaules tirgū ir aptuveni divsimt gadiem, un tas ir stabils tirgus, kam var paredzēt piegādes. Problēma ir CO2 izmeši. Tā kā šo izmešu daudzums ir jāsamazina, ir divas iespējas: nebūvēt ogļu staciju vai pirkt izmešu emisijas kvotas no citiem.

Tas mums nav jādara – mēs paši tirgojam savas emisijas kvotas, jo Latvijā emisija ir mazāka, nekā paredzēts.

Tādēļ ir jārēķina. Tas ir komerciāls projekts, un es neredzu nekā ļauna, ja godīgi atbildam uz jautājumiem par gaisa piesārņošanu un esam gatavi pirkt jaunākās tehnoloģijas. Ja noraidām ogļu stacijas būvi, tad jāskatās, kādas Latvijai ir citas alternatīvas. Pirmā – mēs varam būvēt kodolstaciju, bet to nevar uzbūvēt viena valsts, jo vajag lielāku tirgu un kompānijas, kas gatavas ieguldīt ļoti lielu naudu. Somijas gadījumā bija daudz lielu elektroenerģijas patērētāju, kas bija ieinteresēti investēt. Baltijas reģionā nav šādas situācijas. Otrs enerģijas avots ir gāze. Jūs vaicājāt, vai tirgus varēs izlīdzināt cenas Baltijā tuvākajā laikā, un es atbildēju, ka tuvākajā laikā konkurences nebūs, turklāt, kā jau sacīju, gāzes cena ir piesaistīta naftas cenai, un tā kāpj. No izmešu viedokļa gāze ir labs enerģijas avots, no ekonomiskā viedokļa – var būt problēmas. Oglēm ir daudz izmešu, bet ir labs un stabils tirgus. Katrā ziņā šo ideju par ogļu staciju ir vērts apspriest. Manuprāt, Latvijai vairāk jādara atjaunojamo enerģiju jomā. Mēs maz izmantojam mazās HES, gandrīz neizmantojam vēju un biomasu. Starp citu, Eiropas Savienībai nav nevienas direktīvas par mazajām HES. Vislabāk, ka ir dažādi enerģijas avoti, nevis viens dominējošais, jo tas rada problēmas. Tāpēc es neesmu viena enerģijas avota aizstāvētājs un otra noliedzējs.

Savulaik domājām, ka, iestājoties ES, varēsim Krievijai prasīt, kāpēc Ventspilij netiek piegādāta nafta? Tagad izskatās, ka šajos jautājumos ES mums neko nevarēs līdzēt.

Krievijas attieksme pret Latviju ir tipiska tādai valstij, kam ir enerģētiskie resursi, pret tādām, kam to nav. Valstis, kurām šie resursi ir, pret tiem izturas ar zināmu cieņu, tāpat arī uzmanīgi tos lieto. Mūsu komisija var runāt par šīm lietām, un mēs to arī darām: runājam par to, ka infrastruktūra jāveido un jāpiemēro Eiropas Savienībai, jo tā ir labs patērētājs, ka investīcijām Krievijā jābūt paredzamām, jo viņiem pašiem tas nāk par labu, ka jāsakārto tirdzniecības lietas... Latvijai svarīga ir gāzes piegāde. Krievijai ir parādījušies jauni klienti – arī Ķīna un Japāna. Pie esošajām augstajām cenām var celt šķidrās gāzes termināļus un ar kuģiem gāzi vest uz visiem tirgiem. Cenas ir milzīgas, un nav vajadzības palielināt ražošanu, labāk ir saglabāt rezerves ilgākam laikam. Krievijai ir daudz «līgavaiņu», un tas mums nerada ekskluzīvas tiesības sacīt: mēs pirksim vai nepirksim. Protams, ES ir ieinteresēta gāzes piegādēs. Atšķirībā no mūsu rūgtās pieredzes Eiropas Savienībai no Krievijas vienmēr ir bijušas stabilas piegādes. •