Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Pakur, pakur uguntiņu, labo vecenīt...»

Lelde Stumbre


Uguns ir stihija, kurai daudzas sejas: sildošā, maigi smaidošā, glāsmainā un nomierinošā, attīrošā un relaksējošā, arī mistiskā un burvestīgā. Taču vienā mirklī tā spēj atiezt zobus, sapurināt matu pinkas, uzvirpuļot neprātīgā, nevaldāmā dejā, kas vairāk atgādina ārprātu, ko nav iespējams apturēt. Kopš cilvēks iepazinis uguni, tam lemts arī ar to cīnīties. Atklāta uguns ir gan iepriecinājums un bauda, gan bīstams spēks, kura robežas un iespējas cilvēks diemžēl neapzinās. Mums jau allaž liekas, ka esam taču saprātīgas būtnes, daži pat uzskata, ka – Radības kronis. Taču Daba joprojām ir daudzveidīgāka un neatkarīgāka, nekā mums šķiet, un viens no tās pamatelementiem ir uguns – tā tik lēti nepadodas apspiešanai un iesprostošanai.


 

Sezonas atklāšana

Mūsdienu cilvēks attālinās no atklātas uguns. Saprotams, drošības un ērtības labad – vienkāršāk taču būt siltumā, lietojot gāzes vai elektrības apkuri, nekā katru dienu kurināt krāsni, izmantot gāzes vai elektrisko, nevis malkas plīti virtuvē. Tomēr laikam nav tāda cilvēka, kam mājās nebūtu sveces; katrs sevi cienošs mājas īpašnieks goda vietā iebūvēs kamīnu, iekārtos dārzā ugunskura vietu; par Jāņu svinēšanu vispār nav ko runāt – kurš gan negrib šajā naktī sēdēt pie dzīvas uguns! Jāņu nakts mistērija, kas tik cieši ar to saistīta, veidojusi arī latvieša attieksmi pret šo stihiju. Un viena no svarīgākajām atziņām ir pārliecība – uguns attīra. Ne velti Jāņu ugunskurā sadedzina pagājušā gada vainagus, ne velti tajā liek tikai labu, sausu un tīru malku, nevis sadedzina, teiksim, vecu dīvānu. Mēs joprojām instinktīvi pielūdzam un godājam šo stihiju, kā to darīja mūsu senči. Tādēļ novērtēt to par zemu, spēlēties ar to tiešām nav prāta darbs – uguns sevis pazemošanu un nevērību nepiedod, atriebjas ātri un bez žēlastības.

Ziemā, ilgojoties pēc gaismas, dedzinājām sveces, un droši vien vēl jāpaiet ilgam laikam, lai eglītē svecītes pavisam nomainītu ar elektriskām lampiņām. Pavasarī dabiska un saprotama ir nepacietīgā vēlēšanās iztīrīt māju, sakārtot pagalmu, sētu, upes malu, parku vai mežu, un – grozi, kā gribi, – bet tas saistās ar dedzināšanu. Tas taču ir tik nekaitīgi! Savāksim vētrās sakritušos zarus, pērnās lapas, piemetīsim klāt dažādas mājas lietas, ko drīkst dedzināt – vecus apģērbus, avīžu kaudzes, kādu saplīsušu mēbeli, grozu –, un sadedzināsim vienā no pirmajām siltajām pavasara sestdienām, kad visa ģimene mājās, atbrauc arī draugi, laukā var iedzert alu un uzcept desiņu, īsi sakot, teātri vīkšas uz sezonas noslēgumu, bet mums, pikniku mīļotājiem, sezona tikai sākas!

Sniegs nokūst, un tad tik atklājas...

Jā, pareizi – tad tik atklājas visu veidu draza sētā un laukā! Nesaprotu, ko var pārmest un klaigāt pavasaros par to dedzināšanu! – tā vidusmēra praktiskais latvietis. No vienas puses, pavasarī visi šausminās: re, kādā cūkkūtī dzīvojam, kas atklājas, kad sniegs beidzot nokusis! Taču, kad tu, cilvēks, gribi visu to šmuci savākt un kaut kur nobēdzināt, tad pat slavenajā spodrības mēnesī – aprīlī – nav kur likt ne tās PET pudeles, ne stiklu, ne riepas, ne veco, labo, sarūsējušo ledusskapi. Kas cits atliek – jāstiepj uz mežu, jāatrod tur kāda nelegālā izgāztuve un jāizmet. Vislabāk – Rīgas pievārtes mežos. Tad sirds nomierināšanai var piezvanīt, teiksim, smukajam Oltem uz raidījumu «Vides fakti» un pateikt priekšā: re, tur un tur mežā ir atrodama nelegālā izgāztuve – brauciet, savāciet. Bet vēl labāk – sadedzināt! Lai tā būda rūc! Tā sev zem deguna murmina tas pats latvietis. Atņemt viņam pavasara dedzināšanas priekus? Tā taču ir neatņemama pavasara tīrīšanas sastāvdaļa!

Gribam tīrīt un pucēt, bet – nedrīkst taču!

Gandrīz vai tā iznāk, jo ar katru gadu arvien stingrāki kļūst noteikumi, ko drīkstam un ko ne, ja neliek mieru urdoša gribēšana pēc uguns mēles. Par nez kādiem posta darbiem neviens jau nedomā, grib tikai no visas sirds organizēt pavasara lielo tīrīšanu ne tikai savā dzīvoklī, bet arī laukā un dārzā, uz ielas, parkā, pie Daugavas, Abavas vai Vēdzeles, gar jūras krastu un daudzdzīvokļu māju pagalmos, bet allažiņ tā lieta atduras pret visādiem aizliegumiem, kas gadu no gada vairojas:

  • Mežos bez mežziņa atļaujas nedrīkst dedzināt neko – ne ugunskuru, ne kādus zarus, ne, saprotams, kūlu.
  • Šur un tur iekārtotas speciālas ugunskura vietas tūristiem, kur var iekurt ugunskuru, bet tad jāstāv tam klāt, kamēr izdziest visupēdējā oglīte.
  • Nezin, vai mežā vēl atļauts smēķēt, bet izsmēķus gan – kabatā vai cigarešu paciņā, nekādā ziņā ne uz zemes.
  • Dzīvojamās mājas tagad ceļ skaistas un ar lieliem balkoniem, bet, izrādās, ka tur aizliegts darbināt grilu un cept desiņas. Nedrīkst, un cauri! Tāpat uz balkona nevar glabāt viegli uzliesmojošus šķidrumus, kaut vai tos pašus – grila aizdedzināšanai –, benzīna kannas un tamlīdzīgi.
  • Būvējot jaunu māju vai kādu citu jaunbūvi savā zemes gabalā, jābūvē tā, lai lielās, sarkanās ugunsdzēsēju mašīnas nelaimes reizē brīvi varētu piekļūt namam no visām pusēm.
  • Pavasaris ir īstais laiks, kad iztīrīt skursteni, dūmvadus un caurules. Ķieģeļuskurstenim tas jādara vismaz reizi gadā, ķieģeļu skurstenim ar oderējumu un metāla dūmvadiem – ne retāk kā reizi divos gados. Sodrējus gan vajadzētu iztīrīt reizi mēnesī, kad ir apkures sezona – dūms ies ar pavisam citu sparu. Un aprīlī jau vēl būs šad un tad jāpakurina.
  • Un tad pats trakākais, ko noteikti nezina daudzi jo daudzi pilsētnieki, sevišķi tie, kam pilsētā savs namiņš ar dārzu visapkārt: sausā laikā ugunskuru nedrīkst kurināt pat ne savā dārzā, nerunājot nemaz par pilsētas zaļo zonu, kaut tie būtu vistrakākie brikšņi. Tikko parādīsies dūms, kas tā smuki kāps debesīs, tā policija būs klāt, jo katram apzinīgam kaimiņam ir tiesības un pienākums ziņot par to, ka kaut kur deg! Vienīgi Jūrmalas pilsēta savos noteikumos pieminējusi, ka jūrmalā kādreiz var aizdedzināt ugunskuru, tikai tam vajadzīga īpaša Jūrmalas pašvaldības atļauja.
  • Bet tīša meža aizdedzināšana (pamests, nenodzēsts ugunskurs, zemē nomests izsmēķis!) draud ar brīvības atņemšanu līdz pat pieciem gadiem.

Ko tad es drīkstu?

Visus šos aizliegumus lasot un pētot, latvieša – dedzinātāja – dūša sašļūk pavisam, pavasara entuziasms noplok, un pasprūk dusmas: kā pavēlēsiet sakopt apkārtni, paša sētu un māju, ja nevar pat nieka veco vatēto deķi savā sārtā sadedzināt?

«Vienkārši!» – tā atbild atkritumu apsaimniekotāji: katram pilsonim ir tiesības, bet pilsētniekiem – pienākums – noslēgt līgumu ar kādu apsaimniekošanas firmu, un visi prom metamie vatētie deķi, žurnālu kaudzes, vecās mēbeles vai saplēstie trauki tiks aizvesti.

Piemēram, Tukuma rajona atkritumu apsaimniekošanas firmā «Kurzemes ainava» apstiprina, ka tādus līgumus var noslēgt ar itin visiem iedzīvotājiem, arī pašā tālākajā lauku sētā. Par nieka 60–80 santīmiem mēnesī atkritumu savākšanas mašīna piebrauks un iztukšos konteinerus, ko par velti novieto pie katras privātās mājas. Iztukšošanas grafiku nosaka pakalpojuma izmantotājs. Laucinieks var arī doties uz savu pagasta padomi un iegādāties tur atkritumu maisus. Tos nopērkot, cenā iekļauta atkritumu izvešana. Tos var atstāt pie jebkuras legālas izgāztuves vai lielajiem konteineriem, ja gadījumā līdz lauku sētai pavasarī vai ziemā ceļš neizbraucams. Par zināmu samaksu jebkurš var pasūtināt mašīnu, lai tā atbrauc pēc veca ledusskapja un veļasmašīnas. Šķiet, Kurzemes pusē beigušies tie laiki, kad laucinieks savu attālāko piemājas zemi pielāgojis neskaitāmām lielākām vai mazākām atkritumu bedrēm, kas arī, saprotams, ir aizliegts.

Cietsirdīgā skaistule

Tad nu šķiet, ka, sadarbojoties ar atkritumu saimniecībām, jebkurš Latvijas iedzīvotājs savu māju un lauku tomēr var iztīrīt, nekurinot uguni un nebiedējot ne cilvēkus, ne citu dzīvo radību, jo, pagriežot kvēlojošam gunskuram muguru, tas ir tikai mirklis – nekrietnā, smējīgā glodene-liesma jau ložņā pa sauso zāli, un apturēt to ir ļoti grūti, tā parasti ir izveicīgāka.

Būtu jau skaisti, ja iedzīvotāji tiktu pie teikšanas paši: lai izvairītos no kņudošās sajūtas pakurt uguni zem vecu mēbeļu, apģērbu vai riepu kaudzes, aprīlī visas atkritumu apsaimniekošanas firmas savus pakalpojumus iedzīvotājiem varētu sniegt par baltu velti – tā varētu ar rāvienu tikt vaļā no atkritumiem, no vecām mēbelēm, elektrotehnikas vai sarūsējušām caurulēm. Zvaniet tikai – mēs būsim klāt un savāksim visu, kas vācams! Tas būtu tā... civilizēti. Jo vēl arvien cilvēki, lai netērētu savu naudiņu atkritumu izvešanai, izvēlas tos norakt zemē, sadedzināt vai izbērt mežā. Saprotams, par to noteikts naudas sods, bet – kurš tad pie rokas ir pieķerts? Tāpat kā slavenie kūlas dedzinātāji, kas šogad esot manīti jau janvārī! Šos neprāšus var iedalīt divās, manuprāt, striktās grupās: pirmie ir vecāka gadu gājuma cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka kūlas dedzināšana ir sentēvu tradīcija, kas nekādu ļaunumu nevienam nav darījusi un nedara, otrie – jaunie varoņi, kam tas ir varens izklaides veids. Pa vidu maisās dzērāji, kas piemiguši siltajā saulītē, ļaunprātīgi kaimiņi un tie, kas nedomā neko, vienkārši nosviež izsmēķi zemē un iet tālāk, nenojauzdami, kas notiek.

Uguns ir dzīva – nereti dzird sakām. Un, vērojot kustīgo liesmu, krāsu nianses un uguns spēju ielīst visur, laikam jau jāpatur prātā, ka tā ir ne tikai dzīva, bet vienmēr arī gatava izrauties brīvībā un... iznīcināt. Un tā ir cietsirdīga skaistule, tai vienalga – dzīva būtne vai priekšmets. •