Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Sedas purvs Lietuvā. Zem noraktā 2 m dziļā kūdras slāņa atklāti aptuveni 2000 gadu veci koki

3500 gadus veca ozola koksnes fragments. Tas atrasts Rīgā, Rātslaukumā, un izlikts apskatei Melngalvju namā

Rīga, Krievu sala. Redzama viena ceturtdaļa no izraktā aptuveni 6000 – 7000 gadu vecā ozola stumbra
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par senseniem kokiem

Dr.biol. Māris Zunde
LU Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs; autora foto


No vienas puses, nav nemaz tik slikti atgādināt veco patiesību, ka daba mums apkārt ir dzīva, satur informāciju gan par sevi, gan arī par mums – jāmāk to tikai saklausīt un iegūt; no otras puses – kad esi saskāries ar reāliem šā apgalvojuma pierādījumiem, izbrīnam un tādai kā pastulbai neticībai nav robežu. Jūs, protams, esat redzējuši un arī jūsmojuši par lielu, uz visām debess pusēm sazarotu koku lauka vidū, bijuši Pededzes krastos, lai apbrīnotu savā krāšņumā gandrīz vai mistiskās ozolu birzis un nojaustu, kādēļ ozols ir arī svētvieta.


 

Koka dzīves «dienasgrāmata»

Latvijā pēdējos 15 gadus veic tādu seno koku izpēti, kuru koksne gadu desmitus vai simtus kalpojusi par būvmateriālu vēsturisku ēku un citu būvju konstrukcijās vai bijusi aprakta kultūrslānī. Uzmanība tiek pievērsta arī senajai koksnei, kas gadu simtus vai pat gadu tūkstošus gulējusi dziļi smiltīs vai kūdrā. Izcelta dienasgaismā, senā koksne spēj stāstīt gan par senā koka dzīves ilgumu un absolūto datējumu, gan par ģeogrāfisko vietu, kur tas audzis, gan par sausiem, karstiem vai slapjiem gadiem, ko pārdzīvojis. Šo informāciju koks ierakstījis secīgi ikgadēji veidoto koksnes gadskārtu rakstā – savas dzīves «dienasgrāmatā». Tajā ir uzzināma informācija gan par koka augšanai labvēlīgiem, gan nelabvēlīgiem gadiem, kā arī par to, kurā gadā un kādā vecumā koks ievainots, kad bijis novārdzis vai, tieši otrādi, sācis straujāk augt, un beigu beigās – kad gājis bojā.

Interesanta un zinātnei būtiska ir ne vien tā informācija, kas līdz mūsdienām saglabājusies sen augušu koku rakstītajās «dienasgrāmatās», bet arī tā, kas iegūta no vēl augošiem kokiem. Koku gadskārtu platuma dati ļoti sekmīgi izmantojami vides kvalitātes bioindikatīvai vērtēšanai, t.i., iespējams raksturot vides stāvokļa dabiski un it īpaši cilvēku darbības rezultātā radušās pārmaiņas pēc koku reakcijas uz tām. Mežsaimniecībā ir svarīgi uzzināt, kādi faktori konkrētajos meža augšanas apstākļos biežāk ierobežo ikgadējo koksnes pieaugumu, kā samazināt šādu faktoru ietekmi; svarīgi ir arī noskaidrot, vai, kā, cik ātri un cik ilgi konkrētais mežsaimniecības pasākums ir ietekmējis koku ikgadējo radiālo pieaugumu. Un koku gadskārtas spēj sniegt ne tikai šo, bet vēl plašāku informāciju!

Koka laika mācība

Ar koku gadskārtu datēšanu un to struktūrā ietvertās informācijas iegūšanu un izpēti, vides un ar vēstures izpēti saistītu problēmu risināšanas nolūkā nodarbojas konkrētas zinātnes nozare – dendrohronoloģija (grieķu valodā: dendron – koks, chronos – laiks, logos – mācība). Terminu «dendrohronoloģija» biežāk lieto tā šaurākā nozīmē, un ar to saprot zinātnisku metodi koksnes absolūtā vecuma noteikšanai pēc koksnes gadskārtas vai to struktūras elementus raksturojošiem parametriem (pēc to platuma, blīvuma, ķīmiskā sastāva vai noteiktu izotopu daudzuma). Šo īpaši precīzo datēšanas metodi plaši izmanto arheoloģijā, etnogrāfijā, arhitektūras un mākslas vēstures izpētē, kā arī ģeoloģijā, purvzinībā, astrofizikā un vēl citās zinātnes nozarēs. Dendrohronoloģiskā metode izmantota arī kriminālistikā.

Dendrohronoloģijas apakšnozares, kas no koku gadskārtām vai to struktūras elementiem iegūto informāciju izmanto galvenokārt ekoloģisko problēmu risināšanā un vides izpētē, kopā veido zinātnes nozari – dendroekoloģiju. Galvenās tās sastāvdaļas ir: dendroekoloģija (šaurākā nozīmē), kas pēta mainīgo vides faktoru ietekmi uz koku attīstību un veic vides kvalitātes bioindikatīvo vērtēšanu; dendroklimatoloģija, kas pēta sakarības starp klimatisko faktoru un koku pieauguma ikgadējām pārmaiņām, veic pagātnes klimata rekonstrukciju un iespēju robežās prognozē klimata pārmaiņas nākotnē; dendrohidroloģija, kas nosaka ūdens straumju vēsturiskās maiņas, plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu; dendroģeomorfoloģija, kas pēta lokāla mēroga Zemes garozas kustības; dendroglacioloģija, kas pēta ledus segas kustības. Turklāt pēc gadskārtu platuma laikrindām pēta arī uguns, sniega, mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu masveida savairošanos u.c. konkrētu vides faktoru ietekmi uz koku ikgadējo radiālo pieaugumu.

Tātad koku gadskārtas mums var pastāstīt daudz noderīga, tikai jāprot šo informāciju nolasīt. Arī cilvēki atkarībā no daudziem faktoriem (savām īpašībām, pieredzes, uzskatiem, atrašanās vietas notikuma brīdī u.tml.) vienu un to pašu parādību parasti raksturo vairāk vai mazāk atšķirīgi. Pilnīgāku un objektīvāku priekšstatu par konkrēto parādību gūstam tikai tad, kad esam uzklausījuši pēc iespējas vairāk cilvēku, kurus šī parādība ietekmējusi (piemēram, ja tā ir redzēta, dzirdēta vai sajusta). Līdzīgā veidā arī atsevišķi koki uz to pašu faktoru ietekmi nereti reaģē visai atšķirīgi, bet līdzīgos augšanas apstākļos augušu vienas sugas daudzu koku vidējā reakcija faktoru ietekmes raksturu uzrāda jau samērā skaidri.

Mazais ledus periods

Koku ikgadējo radiālo pieaugumu visbiežāk ietekmē klimatisko faktoru (gaisa temperatūras, nokrišņu daudzuma) pastāvīgās pārmaiņas. Atšķirībā no teritorijām, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem vai dienvidiem, Latvijas teritorijā koku augšanu attiecīgi zemas temperatūras un nokrišņu nepietiekamība ietekmē mazāk un retāk. Tāpēc pie mums noskaidrot koku ikgadējā pieauguma samazinājuma dabisko cēloni ir salīdzinoši grūtāk. Tomēr bieži vien par to ir iespējams spriest, ja konstatē, kādi faktori koku augšanu konkrētajā laikposmā pārsvarā ietekmējuši citās ģeogrāfiski netālu esošo valstu teritorijās.

Iepriekš minētais vistiešāk attiecas uz parasto priedi un egli, kuras kā tautsaimniecībā plaši izmantotas koku sugas vairāk izmanto arī dendrohronoloģiskajos pētījumos. Latvijas vides apstākļi tām ir tuvu optimāliem, tāpēc neviens no klimatiskajiem faktoriem neizpaužas kā noteicošais šo sugu koku attīstību limitējošais faktors. Citādāk varētu būt ar ozoliem. Latvijas teritorija atrodas tuvu pie parastā ozola izplatības areāla ziemeļaustrumu robežas, tāpēc šeit ozoli varētu būt salīdzinoši jutīgāki pret vietējo klimatisko faktoru ietekmi. Jo īpaši tas varētu attiekties uz ozoliem, kas auguši t.s. mazajā ledus periodā, kas ilga no 13./14. līdz pat 19.gadsimtam. Šajā laikposmā gaisa vidējā temperatūra gadā bija samazinājusies līdz aptuveni 3–5oC, kas tikai nedaudz pārsniedz 2oC, t.i., gada aptuveno vidējo temperatūru, kurā vispār iespējama ozola izplatība.

Senu ozolu par maz!

Diemžēl Latvijā ozolu gadskārtu dendrohronoloģiskā izpēte tikpat kā nemaz nav veikta, jo to sastopamība ir ievērojami mazāka, salīdzinot ar priedēm, eglēm vai ar ozoliem Rietumeiropas valstīs. Gan ozolu augšanai mazāk piemērotie klimatiskie apstākļi mazajā ledus periodā, tomēr galvenokārt cilvēku darbība (lielās platībās iestrādājot līdumus, izraisot biežus meža ugunsgrēkus, kā arī izcērtot ozolus kuģu būvei, eksportam, hidrobūvēm u.c. vajadzībām) ir cēlonis tam, ka mūsdienās tie sastopami niecīgās platībās. Pēdējos gados to skaits atkal sāk palielināties, bet, piemēram, vēl 20.gadsimta pirmajā pusē ozoli aizņēma tikai 0,1% no ar mežu apklātām platībām. Tāpēc ir tā, ka savulaik no Baltijas valstu teritorijām eksportēto seno ozolu koksni nereti atrod Rietumeiropas valstīs (no tās veidotas ēku un kuģu koka konstrukcijas, skulptūras, gleznu pamatnes un rāmji, mucas u.c.), bet šeit uz vietas tā saglabājusies tikai atsevišķos objektos vai vietās. Tā kā ozola koksne labi saglabājas mitrā vidē, tam nenovēro t.s. gadskārtu izkrišanu (skujkokiem tas novērojams izteikti nelabvēlīgu faktoru ietekmē), iepriekšējos gadsimtos tam bija ievērojami plašāks pielietojums, tad vismaz Rietumeiropā ozols kļuvis par dendrohronoloģiski visvairāk pētīto un datēto koku sugu. Piemēram, Vācijā parastā ozola absolūti datēto gadskārtu platuma datu laikrindas sastādītas jau vairāk nekā 10 000 (!) gadu ilgam laikposmam.

Mūsdienās Latvijā vēl atrod ar smiltīm apraktus seno ozolu stumbrus upju piekrastēs vai to kādreizējo gultņu vietās. Tie atrasti arī Rīgas robežās. Piemēram, ozols, kura stumbru pirms vairākiem gadiem atklāja Rātslaukumā, būvbedrē pie Melngalvju nama pamatiem, audzis aptuveni pirms 3500 gadiem, savukārt Krievu salā 9–12 m dziļumā atklāto vareno stumbru absolūtais vecums, spriežot pēc smilšu slāņa ģeoloģiskā datējuma, sasniedz pat 6000–7000 gadu. Kopā ar to seno priežu gadskārtām, kuru stumbru paliekas vēl atrodamas saglabājušās purvu kūdrā, tik senu ozolu gadskārtas var sniegt būtisku papildu informāciju par vidi un tās pārmaiņām Baltijas teritorijā pirms vairākiem simtiem un pat tūkstošiem gadu. Diemžēl līdzekļu tik senas koksnes izpētei pie mums Latvijā trūkst, tāpēc parasti šī koksne pēc izrakšanas iet bojā līdz ar visu tajā fiksēto informāciju... Un šī informācija nav vairs atjaunojama.

Stāsta baznīcu soli, zārku dēļi un bišu stropi

Var iebilst, ka ieguvums no seno koku gadskārtu izpētes sākotnējiem rezultātiem varētu nebūt tik liels, lai segtu izpētei nepieciešamos naudas līdzekļus. Taču te jāpaskaidro, ka iegūtā informācija var būtiski papildināt to, kas iegūta paleobotāniskajos, ģeoloģiskajos un vēl ar citām zinātnes nozarēm saistītos pētījumos, un nereti kalpo par trūkstošo posmu starp diviem līdz šim nesavienojamiem informācijas ķēdes posmiem, kas savukārt ļauj nonākt pie jaunām zinātniskām atziņām. Iepriekš minētais attiecas arī uz informāciju, ko salīdzina starptautiskā mērogā (piemēram, par pagātnes klimata un ar to saistītās vides reģionālajām pārmaiņām). Ikvienā ģeogrāfiskā teritorijā vides apstākļi atšķiras, tāpēc katrai teritorijai atbilstošie dendrohronoloģiskie dati savā ziņā ir unikāli. To izmantojamība ir atkarīga vienīgi no vēlmes, prasmes un praktiskajām iespējām tos iegūt un izmantot. Līdz ar to arī iepriekšējā tūkstošgadē augušo koku koksne, kas dendrohronoloģiski datēta, lai noteiktu attiecīgā nekustamā vai kustamā kultūrvēsturiskā objekta absolūto vecumu, ir uzskatāma par vērtīgu dabas rakstītu vēsturisko avotu, kurā sniegtas ziņas gan par attiecīgo laikposmu, gan par attiecīgo ģeogrāfisko vietu, kur koki auguši. Šī koksne var būt iegūta gan no arheoloģiski atklātu senu celtņu koka būvdetaļām, gan no seniem baznīcu soliem un kancelēm, kuģu apšuvuma dēļiem, viduslaikos darinātu ozolkoka zārku dēļiem, etnogrāfiskiem vienkoka bišu stropiem un lopu ēdināmajām silēm...

Pēdējos gadu desmitos senās koksnes daudzums arī pie mums Latvijā strauji sarūk: vēsturiskās celtnes vai nu sabrūk, vai arī tiek pārbūvētas, liela daļa senās koksnes sadedzināta vai izmesta kā nevērtīga, savulaik bijušās plašās meliorācijas dēļ ar smiltīm vai zemi segtās koku paliekas, nonākušas saskarē ar gaisu, straujāk trūd. Tāpēc būtu svarīgi apzināt un kaut daļēji saglabāt to seno koksni, kas vēl ir līdz mūsdienām saglabājusies. Jādomā, ka nākotnē zinātne pratīs koku rakstīto gadskārtu grāmatu tulkot vēl precīzāk, taču būtu žēl, ka gandrīz viss tulkojamais materiāls būtu jau iznīcināts vai dabiski gājis zudumā. Tādēļ arī vēl zaļojošie liela vecuma koki, to skaitā dižkoki, jāvērtē ne vien no estētikas viedokļa, kā nozīmīgi skābekļa avoti, dzīves telpa vairāku putnu, kukaiņu un augu sugu pārstāvjiem, bet arī kā informācijas nesēji par vietējās vides pārmaiņām šo koku dzīves laikā, kuras ilgums dažkārt var sasniegt pat vairākus gadu simtus. Diemžēl šādi koki parasti neaug vienkopus, t.i., līdzīgos augšanas apstākļos, un informācijas ziņā vērtīgākās gadskārtas trupes dēļ tie nereti ir jau zaudējuši.

Analizējot augošu koku gadskārtu platuma pārmaiņu dinamiku, ir iespējams konstatēt un ņemt vērā konkrētos augšanas apstākļus, kādos šie koki aug. Tas palīdz precīzāk izšķirt, cik lielā mērā, kad un kurš no vides faktoriem koku augšanu ir sekmējis vai, gluži pretēji, ierobežojis. Kā jau minēts raksta sākumā, atbildes uz šiem jautājumiem skaidro dendroekoloģija. Latvijā dendroekoloģijas jomā veikta ievērojami plašāka iestrāde nekā dendrohronoloģijā (tās šaurākā nozīmē). Taču par dendroekoloģiju – tas jau ir pavisam cits, atsevišķs stāsts. •