Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Dzērves

Baltpieres zosis

Priekšplānā trīs ziemeļu gulbji; tālāk – paugurknābja gulbji

Ornitologs Varis Liepa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā dzērvēm, gulbjiem un zosīm sadzīvot ar zemniekiem

Kristīne Apsīte
Andra Avotiņa foto


Katru pavasari un rudeni notiek putnu migrācija – Latviju šķērso desmitiem tūkstoši baltpieres un sējas zosu, tūkstošiem gulbju un dzērvju. Daļa caurceļotāju uz vairākām dienām apmetas pie mums, lai atpūstos, paēstu vai sagaidītu ceļa turpināšanai piemērotus laika apstākļus. Visu šo lielo augēdāju putnu rosība notiek cilvēku netraucētos un labi pārskatāmos apvidos. Ūdensputni nakti pavada ezeros, applūdušās pļavās, purvu lāmās un ezeriņos, zosis un dzērves – arī purvos. Dzērvēm patīk arī plaši pārskatāmas purvainas ezeru piekrastes, pussalas, palieņu pļavas, sekli līči, sadīguši ziemāju lauki un rugaines.


 

Cilvēku neizmainītā vidē zosveidīgie putni un dzērves ganījās tikai dabiskās barošanās vietās. Mūsdienās šādu vietu ir maz, toties daudz kultivētu tīrumu, kuru spirgtais zaļums no augšas ir tik vilinošs. Turklāt Rietumeiropā, kur ziemo lielākā daļa caurceļojošo zosu un dzērvju, putnu izdzīvošana atkarīga gandrīz tikai no kultūraugiem, viņi ir pieraduši baroties zemnieku tīrumos, un jau 90.gadu beigās lielie putni Latvijas zemniekiem radīja pamatīgus zaudējumus, ko lēš 90 000 latu apjomā. Kurš gan ar to spētu samierināties? Zīmīgi, ka pieprasīto kompensāciju apjoms ik gadu palielinās. Lai šie Latvijas Vides aizsardzības fonda (VAF) izdevumi stihiski nepieaugtu, Vides ministrija plāno noteikt kompensāciju kvotas un rosināt lauku ļaudis īstenot pasākumus, kas izkliedē lielo putnu barus un novirza uz speciāli ierīkotiem barošanās laukiem.

Visiem jānodrošina miers un ēdamais

Eiropas valstu pieredze rāda, ka, atstājot zemnieku un putnu attiecības pašplūsmā, šis konflikts kļūst bīstams putniem: talkā tiek ņemtas bises, inde, nogurušos ceļotājus padzen no nolūkotajām nakšņošanas vietām. Tāpēc kopš 2000.gada dzērves, ziemeļu un mazie gulbji ir iekļauti īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, paredzēts arī naudas sods par putnu, ligzdu un mazuļu iznīcināšanu, kā arī sods par šīm sugām nepieciešamo biotopu bojāšanu. Kaut sējas un baltpieres zosis ir medījamas sugas, taču, lai saglabātu migrējošo putnu populācijas, likums aizsargā šo putnu pulcēšanās vietas un tiem tīkamos biotopus.

Tādēļ noteikts, ka visiem putniem migrācijas laikā jānodrošina netraucēta atpūta un barošanās. Lai putni nepostītu kultūraugus, pieļaujama vien aizbiedēšana no lielajiem laukiem un lētāku barošanās vietu aprūpe. Turklāt lielākā daļa migrējošo putnu atpūtas vietu jau tagad atrodas rezervātos, nacionālajos un dabas parkos, kā arī liegumos. Ja aizsargājamā teritorijā kāds atļaujas nogalināt aizsargājamos putnus, to soda trīskāršā apmērā.

Zemniekiem kompensē neiegūtos labumus

Ja pirms gadiem pieciem valsts aizsardzība, kaut formāla, bet tika nodrošināta tikai putniem, tad tagad caurceļojošo lielo gājputnu postījumu kompensācijas daļai zemnieku pārvērtušās par savdabīgu biznesa veidu. Atliek vien putnu ceļā iesēt varenu ziemāju lauku, desmit dienu laikā ziņot Reģionālajai vides pārvaldei par postījumiem – un Latvijas Vides aizsardzības fonds piešķirs naudu, kas kompensē neiegūto ražu. Un nevienu te nevar nosodīt, jo ekonomiski aizsargāts un valsts atbalstīts zemnieks kļūst par ieinteresētu putnu draugu. Jā, kompensācijas ir nepieciešamas, un no 2001.gada jūlija, kad tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi «Kārtība, kādā zemes lietotājiem nosakāmi zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem», VAF tās katru gadu arī izmaksā.

Viens pret četri

Taču kompensācijas ir tikai viens no problēmas risināšanai izmantojamiem pasākumiem. Tajās valstīs, kur putnu un zemnieku attiecības ir labi noregulētas, secināts, ka neiegūto labumu kompensācija ir dārgākais risinājums. Ja Latvija nepārņems postījumus mazinošus pasākumus, tad ik gadu kompensācijās būs jāizmaksā līdz 100 tūkstošiem latu. Kanādā aprēķināts, ka viens postījumu ierobežošanā ieguldīts dolārs ietaupa četrus kompensācijai izmaksājamos dolārus.

Kā mazināt kaitējumu

Migrējošo putnu kaitējuma varbūtība paaugstinās, ja to nakšņošanas vietas atrodas tuvāk par 20 km no lielajiem laukiem, ja tīrumi ir lielāki par 25 ha, labi pārskatāmi un turklāt nomaļi. Lai ierobežotu kultūraugu nobradāšanu un izplūkāšanu dzērvju, gulbju un zosu nakšņošanas vietu tuvumā:

  • tīrumi nevar būt lielāki par 20 ha;
  • ja lauki ir plašāki, tos sadala ik pa 100 m joslās, stādot zemas plūmes, avenes vai kukurūzu;
  • palielina izsējas normas, lai pietiktu gan putniem, gan zemniekiem;
  • pēc nobradāšanas labības zelmeni stiprina ar slāpekļa mēslojumu;
  • lai novirzītu putnus no tīrumiem, uz tuvējām rugainēm izkaisa lopbarības graudus, kartupeļus un citu barību.

Diez vai kāds zemnieks bez valsts atbalsta noņemsies ar dzērvju barošanu rugainē, jo postījumu kompensācija tomēr ir garantēta nauda, turklāt rudenī nav jālauž kombains. Taču, mazinot postījumu apjomu, tiktu ietaupīta VAF nauda, ko varētu ieguldīt kaut skolēnu nometņu organizēšanai, lai lauku bērni mācītos sadzīvot ar dabu.

Katram laukam sargu

Ornitologi iesaka Vides ministrijai piešķirt algu fondu lauku sargu algošanai 14 zemnieku saimniecībām, kur putni katru gadu nobradā laukus 1000 un vairāk latu vērtībā. Tur, kur zaudējumi ir 1000–4000 latu, būtu jāalgo viens sargs, kur zaudējumi lielāki, vajag divus sargus. No zosīm un gulbjiem lauki ir jāsargā trīsarpus mēnešus gadā, bet dzērves jāuzmana četrarpus mēnešus. Lauku sargu algošana kompensācijas samazinātu piecas reizes, turklāt, ja zemnieks ar visiem sargiem nevar nosargāt laukus, tad pats vainīgs – nekādas kompensācijas vairs nepienākas.

Taču postījumu ierobežošana, apsargājot laukus, ir pieļaujama vien tad, ja nogurušajiem un neēdušajiem putniem ierīko novirzošos barošanās laukus. Šie darbi jāveic vienlaikus, jo barošanās lauku ierīkošana būs bezjēdzīga, ja sargi neapsargās viegli ieraugāmos, leknos un gardos kultūraugu tīrumus. Tāpēc lielāko postījumu vietās desmit pagastos papildus lauku sargu algošanai valstij vajadzētu finansēt vismaz 10 ha lielu barošanās lauku izveidošanu.

Vislielākie migrējošo dzērvju bari nolaižas:

  • Kuldīgas rajona Rendas pagastā;
  • Madonas rajona Murmastienes pagastā;
  • Rēzeknes rajona Rikavas pagastā;
  • Rīgas rajona Mārupes pagastā;
  • Rīgas rajona Olaines pagastā;
  • Valkas rajona Zvārtavas pagastā;
  • Valmieras rajona Dikļu pagastā.

Lielākās gulbju un zosu baru atpūtas un barošanās vietas:

  • Dobeles rajona Jaunbērzes pagastā;
  • Liepājas rajona Tadaiķu pagastā;
  • Madonas rajona Barkavas pagastā;
  • Rēzeknes rajona Rikavas pagastā.

Šajos pagastos vajadzētu algot gan lauku sargus, gan ierīkot putnu barošanās laukus. Arī tad, ja putnu izraisītos ražas zudumus samazinās, pavisam tos novērst neizdosies tikmēr, kamēr pāri mūsu zemei lidos lielie putni. Tāpēc atgādināšu zemnieku tiesības un pienākumus:

  • pieteikums zaudējumu kompensācijai reģionālajā vides pārvaldē (RVP) jāiesniedz 10 dienu laikā no postījumu dienas;
  • RVP izveido komisiju, kas 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas novērtē postījuma apjomus un to, kura suga tos radījusi;
  • RVP iesniedz VAF kompensāciju izmaksu projektu, VAF Konsultatīvā padome un Fonda padome lemj par līdzekļu piešķiršanu.

Taču lielākoties putnu ierašanās gardajos labības laukos nav vienreizējs notikums, pavasara migrācijas laikā postījumu riska periods var ieilgt līdz pat 50 dienām. Vienkāršāk būtu, ja zemnieki vides pārvaldei nekavējoties ziņotu par katru putnu barošanās gadījumu, vides speciālistu komisija ierastos noteikt postītāju sugu, bet zaudējumus novērtēt būtu jēga tikai vienreiz – ražas novākšanas laikā.

Dzīve pierāda, ka ne vienmēr migrējošie putni aiz sevis atstāj melnu zemi. Ir pat gadījumi, kad pavasarī paretinātie un labi nokakātie lauki rudenī dod vēl lielāku ražu nekā neaiztiktajos laukos.

Putnu tiesības

Mierīgas nakšņošanai un atpūtai piemērotas vietas ir ļoti svarīgas dzērvju, gulbju un zosu bariem. Ornitologi ir pārliecināti, ka dzērvju skaits pēdējos 30 gados pieaudzis tikai tādēļ, ka lielo putnu pulcēšanās vietas migrācijas ceļā tika aizsargātas un uzturētas. Migrējošo putnu izdzīvošanai nepieciešamie nosacījumi:

  • ap nakšņošanas vietu jānosaka vismaz 300 m zona, kur to uzturēšanās laikā cilvēkiem aizliegts atrasties;
  • ap putnu nakšņošanas vietu vismaz 500 m attālumā nedrīkst šaudīties stundu pirms saulrieta un stundu pēc saullēkta;
  • apvidos, kur dzērves un zosis nakšņo uz sauszemes, ziemā jāsamazina mežacūku, jenotsuņu, lapsu un vilku skaits.

Tomēr Latvijā joprojām putnu migrācijas laikā drīkst krēslā šaut gan pīles, gan zosis un stirnas. Tāpat nav dzirdēti gadījumi, kad dzērvju miera labad kāds ierobežotu lapsu un jenotsuņu skaitu.

Tomēr nākotnē vajadzētu darīt visu, lai migrējošie putni neveidotu milzu barus, tāpēc mazo, aizaugušo nakšņošanas vietu ierīkošana un jaunu radīšana, vēlams ar lielo zālēdāju starpniecību, veicinātu vienmērīgu zosu, dzērvju un gulbju baru izkliedēšanos, tā mazinot tīrumu nobradāšanu, nekaitējot putniem. •

 

Latvijas Vides aizsardzības fonda piešķirtās kompensācijas

 GadsPiešķirts, Ls
200118 290
20028085
200341 051
200451 973

 

Raksts tapis, izmantojot Vara Liepas rakstu «Lielo gājputnu un zemnieku ražas konflikts: problēmas un iespējamie risinājumi», kas publicēts 2002.gadā izdotajā grāmatā «Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā», un Vides aizsardzības fonda migrējošo putnu lauksaimniecības zemēm nodarīto postījumu uzskaites lapas.