Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Nāc nākdama Liela diena...» jeb Lieldienas

Lelde Stumbre


Svētkus gaidām jau nākamajā dienā, kad beigušies iepriekšējie. Aizzvanīja Ziemassvētki, visi pašausminājās par lielo izēšanos, dāvanu lavīnām, veikalnieku nekaunību, mazliet pailgojās pēc klusuma un miera, cerēja, ka uzsnigs sniedziņš, un, patiesībā, notika viss, kas svētkus padara par rituālu, tradīciju, ko ievēro un svin visi, lai kādas apņemšanās pirms tam būtu pieņemtas. Mūsdienās vispirms ir svētki – patīkams satraukums, prieks, viesības, uguņošana, brīvdienas, tikai pēc tam – rituāls ar īpašu nozīmi un būtību un zināms pienākums pret šo rituālu. Taču, ja papētām, kā mūsdienu populārākie svētki – Ziemassvētki un Lieldienas – radušies, tad jāatzīst, ka sākumā bija rituāls ar īpašu, svarīgu nozīmi un tikai tad svētki, kādus pazīstam šodien.


 

Pagāns un kristietis roku rokā

Esam latvieši, kas savas pagāniskās saknes negrib un arī nevar aizmirst, un par to parūpējušies kristieši. Kristīgās ticības uzvaras gājiens, manuprāt, bija ļoti veiksmīgi izplānots. Savu tradīciju un rituālu jaunajai ticībai nebija, tādēļ daudzos pagānus savai ticībai pievērst varēja, izmantojot stingri iesakņojušās un daudznozīmīgās pagāniskās tradīcijas, jo bija skaidrs, ka pilnībā tās iznīdēt nevarēs nekad.

Pagāniskās tradīcijas aptvēra visas cilvēkam nozīmīgās dzīves jomas. Un kas gan cilvēkam var būt svarīgāk par dzimšanu un nāvi. Senās reliģijas gan Grieķijā, gan ziemeļzemēs visupirms uzsvēra Sauli un Zemi – dzīvības devējas un uzturētājas. Neskaitāmas teikas, eposi un pasakas stāsta mums par atdzimšanu pavasarī pēc ziemas tumsas un aukstuma. Grieķu leģenda vēsta par Persefones – zemes dievietes Dēmetras meitas – atgriešanos no pazemes valstības; viņa simbolizēja pavasara atdzimšanu. Frīģieši ticēja, ka viņu visspēcīgā dievība ziemas saulgriežu dienā dodas dusēt, lai pavasara saulstāvju laikā pamostos, un šī atmošanās tika sveikta ar ceremonijām un mūziku. Arī vispārzināmais, iemīļotais Lieldienu zaķis, kristīgajai baznīcai sāji smaidot, protams, simbolizē auglību. Tas lēkšojis pie mums no senām teitoņu tradīcijām, kurās var atrast zaķa (truša) tēlu un olu spilgto krāsošanu, kas liecināja par saules gaismas spēku un spilgtumu.

Kristīgajai baznīcai nebija nekādu cerību iznīdēt šīs tradīcijas, tādēļ – gudrākais piekāpjas! – labāk piemēroja savu leģendu visas pasaules tradīcijām. Tā nu Kristus dzima Ziemassvētkos, lai pieņemtos spēkā un prātā līdz pat Lieldienām, kad pavasara saules dzīvinošajā siltumā un spēkā viņš augšāmcēlās un bija gatavs sēt, stādīt, ravēt un izskaust.

Nepieradināts datums

Lieldienas ievada gavēnis, kas sākas Pelnu trešdienā – 40 dienas pirms Lieldienām. Taču mūsdienās ar to iet tāpat kā ar kvēlo vēlēšanos svinēt klusus un vienkāršus Ziemassvētkus. Vārda «gavēnis» senākā nozīme ‘izturēties ar godbijību, ar cieņu’ ienākusi latviešu valodā vēl pirms 13.gadsimta no senkrievu valodas. Tīri fizioloģiski gavēnis pēc ziemas smagajiem ēdieniem noteikti ir atbalstāma lieta. Pavasarim tuvojoties, nav slikti kļūt vieglākam gan miesiski, gan garīgi. Tomēr arī šajā jautājumā, šķiet, pirmsākumā gavēnim ir diezgan praktisks skaidrojums – pavasarim tuvojoties, zemnieka ziemas pārtikas krājumi izsīkst, viņš spiests ciešāk savilkt jostu. Vai nav gudri izmantot pat šādu diezgan regulāru sadzīves detaļu savā labā? Un, lai gavēņa laiks būtu pilns nozīmības un jēgas, tajā iekļāva Kluso sestdienu, Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu un Lielo piektdienu, kurā Kristus ciešanas pie krusta norāda mums, cik niecīgas un maznozīmīgas ir mūsējās, jo galds tāds patukšs.

Pilnīgs sajukums kristīgajai Baznīcai sākās, kad vajadzēja noteikt Lieldienu svinēšanas datumus. Tie joprojām ir citādi katru gadu un dažādu tautību kristiešiem. Baznīca izmēģināja dažādus paņēmienus, lai tos noteiktu, piemēram, 387.gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka Austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai, kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu-romiešu civilizācijas klēpī dzimušās Rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā. 1923.gadā šo jautājumu izskatīja Svētais Krēsls, cerot noteikt Lieldienām konkrētu datumu, kā tas ir Ziemassvētkiem, tomēr, par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas palikuši svētki ar mainīgu datumu.

Kur noslēpta ola

Ja Ziemassvētku svinēšanas tradīcijā svarīgs simbols ir mūžzaļa egle, sveces un apdāvināšana, tad Lieldienās pa laukiem ļepato zaķis, zem krūmiem un zālē slēpjot raibas, spilgtas olas.

Latviešu Lielajā dienā zemnieku sētas saimnieks, sēžot galda galā, brokastīs dalīja olu, lai tiek pa gabaliņam katram saimes loceklim, lai katram tiek spēks un dzīvība. Tad jaunie kāra šūpoles, kuru simboliskā nozīme pilnīgi noteikti meklējama pagānismā – jo augstāka šūpošanās, jo bagātāka būs raža. Taču arī pret tām kristīgajai Baznīcai nekas būtisks nebija iebilstams – lai jau jaunieši priecājas. Arī olas kā Visuma modelis, kā pavasara zemes atvēršanās jaunai dzīvībai nāk no krietni senākiem laikiem par kristietību. Tomēr šis simbols bija gana spēcīgs, lai arī to Baznīca piesavinātos savu mērķu sasniegšanai, kaut arī ola tika pasludināta par kapu, kas atveras, lai Kristus varētu augšāmcelties.

Nav nekas pārāk neparasts, ja cilvēks savā attīstības procesā izmanto jau zināmo un labi pārbaudīto, to variēdams un piemērodams savām jaunajām vajadzībām. Vienīgi žēl, ka senie rituāli, kuru būtību var izteikt ar vārdiem daba–cilvēks–daba pārvērtušies par svētkiem, kuru īsto, pirmreizējo nozīmi – dabas atmodu, dzīvības uzvaru pār nāvi – mūsdienās atceras retais. Oliņas veikalos piedāvā jau nokrāsotas, nerunājot nemaz par to, ka Lielās dienas rītā vajadzētu izskrieties basām kājām pa pirmo pavasara zālīti, bet zaķi ķert nevis lielveikalā, bet meža miklajā, pēc pavasara sulām smaržojošā biezoknī. •