Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas!

Lelde Stumbre
Uģa Ozola foto


Paugurknābja gulbji ir plaši izplatīti Eiropas mērenajās joslās. Latvijā parasti ligzdotāji – šeit, pārsvarā valsts rietumu daļā, ligzdo aptuveni 800–1000 pāru. Lielākais blīvums ir lielajos piejūras ezeros, piemēram, Liepājas ezerā 1997.gadā ligzdoja aptuveni 220 pāri. Regulāri ziemotāji – skaits svārstās no 200 līdz 5500 putniem atkarībā no ziemas apstākļiem. Galvenā ziemotne ir Liepājas ezers, kur normālās ziemās putnu skaits pārsniedz trīs tūkstošus. Lielākais pārziemotāju skaits bijis 2001.gada janvārī, kad uzskaitīti 3700 īpatņi. Tomēr bargās ziemās, kad ezers pilnībā aizsalst, gulbji aizlido no Latvijas. Vairāki tūkstoši ik gadu pulcējas uz spalvu maiņu lielākajos piejūras ezeros un zivju dīķu kompleksos.


 

Gulbis laikam ir putns, kurš cilvēka dzīvē ieņem vispopulārākā putna vietu – neskaitāmi simboli, pilsētu emblēmas, vides zīmoli, veikalu izkārtnes, reklāmu tēli veidoti, izmantojot gulbja attēlu, tas ir apdziedāts dziesmās, simfonijās, baletos, gan, protams, gleznots, zīmēts, kalts metālā un akmenī un izšūts krustdūrienā. Laikam nemaldīšos, ja teikšu, ka arī bērns pirmo no putniem savā dzīvē atpazīst tieši gulbi. Vizuāli putns ir ļoti izteiksmīgs – tik elegants kakla izliekums, spalvu košais baltums un spārnu efektīgais vēziens laikam tiešām ir retajam. Pastāv uzskats, ka gulbji dzīvo pāros, un, ja viens aiziet bojā, tad otrs līdz mūža galam paliek viens pats.

Gulbja dziesma

Pasaules sākumā Dievs radījis putnus un katram piešķīris savu balsi. Ar savu balsi tie slavējuši Dievu kā gudru radītāju, tik gulbis vien ne. Tas teicis, lai Dievs dodot viņam tikpat jauku balsi kā lakstīgalai, tad gan viņš tam pateikšoties. Dievs par to apskaities un gulbim noņēmis visas dziesmas, atstādams tik vienu, ar kuru tas varētu apdziedāt savu nāvi pirms miršanas. Vēl tagad visu mūžu gulbis pavadot klusēdams, bet īsi pirms miršanas dziedot savu nāves dziesmu.

Cilvēks, izlasījis šādus putnu dzīves stāstus, aizkustinājumā kļūst pavisam slābans un bargā ziemā gatavs glābt tos gan no iesalšanas ledū, gan iespējamā bada. Turklāt gulbis labprāt uzturas cilvēka tuvumā, to salīdzinoši viegli var apskatīt, izpētīt, un tas uzticas cilvēka pastieptajai rokai.

Janvāra vidū, kad pāri Latvijai aiztraucās vētra, kāda bijusi vien pirms gadiem četrdesmit, ar zināmu pašapmierinātu smaidu varējām teikt, ka gulbji šo vētru nojauta jau vismaz nedēļu iepriekš un lielos baros pārceļoja no jūras uz Liepājas ezeru, kur gan drošāk, gan vieglāk atrast barību, jo Liepājas ezers šoziem vēl ne reizi nebija aizsalis. Un laikam jau globālās sasilšanas efekts apstiprinās ar faktu, ka gulbji, kas rudeņos parasti migrē uz siltākām zemēm, pēdējos gados aizvien biežāk paliek Latvijā.

Tomēr liepājnieki, kas dzīvo blakus ezeram, janvāra vidū varēja vērot karalisku skatu – gulbju pulcēšanos un migrēšanu no vienas ezera vietas uz citu –, viņi varēja doties tos barot, jo gulbji uzticīgi tuvojās cilvēkam ar maizes gabalu rokās.

Bija vērts mērot garo ceļu līdz Liepājas ezeram, lai ieraudzītu majestātiski plašo, pārplūdušo ezeru un gulbjus. Gulbju simtus. Kā mazas sniegotas saliņas tie bija redzami ezera vidū, bet krasta tuvumā tie pārvietojās pašapzinīgā mierā, piepeši savēcināja spārnus, izstiepa kaklus, meklēja barību vai miermīlīgi viens ar otru sarunājās.

Mednieku un makšķernieku biedrības Liepājas nodaļa uzskata, ka Liepājas ezerā situācija ar gulbjiem ir pat traģiska, jo tur tie pārmērīgi savairojušies. Šie krāšņie putni kādreiz bija retums, tie iekļauti nemedījamās faunas sarakstā. Taču apstākļi krasi mainījušies, un baltie putni nodara ūdenstilpei ļaunumu. Gulbji neļauj ezera tuvumā ligzdot pīlēm un izēd ūdensaugus, pie kuriem nārsto zivis. Visu ezera austrumu krastu gulbji nomīdījuši melnu. Tur vairs neaug ūdenszāles. Lai gulbju skaitu samazinātu, varētu atsākt medības, kā tas Latvijā kādreiz noticis. Taču nepieciešamas izmaiņas medību noteikumos un likumā, lai to darītu. Savukārt Liepājas virsmežzinis Viktors Šķērsts domā, ka šo problēmu profesionāli atrisināt var tikai ornitologi. Viņiem jāiepazīstas ar nodarīto postu un jāsniedz rekomendācijas valdībai.

Latvijā novērojamas vēl divas gulbju sugas: ziemeļu gulbis un mazais gulbis, kas ir diezgan parasts caurceļotājs visā teritorijā, taču mazākā skaitā nekā ziemeļu gulbis. Latvijā tas neligzdo, lai gan vientuļi īpatņi reizēm sastopami arī vasarā. Ziemo reti, zināmi tikai daži novērojumi. •