Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Savvaļas dārzs

Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis

Roalds Dobrovenskis. Velta, ko tu varētu pateikt par tēmu «mūsu dārzs»? Kā nekā – tu pie mums esi galvenā dārzniece!

Velta Kaltiņa. Es droši varu pateikt, ka tas ir brīvs – aug un zaļo, kā grib, pats par sevi. Nepareizi, protams! Tu pats zini, ka mums labi paziņas ir profesionāli dārznieki, un, redzot šo nebūšanu, viņi gandrīz vai zaudē samaņu.

R.D. Varu viņus saprast. Pie mums aug itin viss, kas zemē iederas. Piemēram, nezāles. Ērkšķi – tieši tādi paši kā uz Albrehta Dīrera gravīrām. Cik tur gadu simtu laikā nav izmainījušies ne par matu. Vai, teiksim, ābeles – vecum vecas, sūnām apaugušas, ar greiziem, kaprīzi izliektiem stumbriem. It kā visas zemes enerģijas virpuļu virpuļiem tām cauri gājušas. Vai tā milzīgā ieva, vai lazdas, kuras tu pati stādīji pirms kādiem 35 gadiem. Egles – tās ir jaunākas, tās atvedām no Neretas. Septiņas. Piecas izdzīvoja. Bet to ozolu, kas pie žoga, tavs tēvs man iedeva kā zīli ar tādu garu, sarkanu atvasi. Teica – iestādi! Iestādīju – un, re, kāds goliāts izaudzis!

V.K. Tu aizmirsi par kadiķiem, kas atvesti no Sāmsalas, rododendriem no Kaukāza un...

R.D. Un Sahalīnas griķus aizmirsu, kas izaug divtik lieli kā es, un etiķa kokus, kas ir apbrīnojami skaisti rudenī, un smiltsērkšķus, kam vajag, lai krūmi būtu divu dzimumu – viņš un viņa –, bet mums visu laiku nezin kāpēc neveicas ar tiem vīrišķajiem.

V.K. Es jau saprotu, ka kulturālie, labi koptie, nolaizītie dārzi arī var patikt! Un es jau arī gribētu!

R.D. Bet mūsējais – absolūti nekopts, nekulturāls, neizlaizīts!

V.K. Un lai! Pagaidām... Tas varbūt pat nepavisam nav dārzs. Gandrīz mežs. Un dzīvo ne tā, kā mēs. Mēs – pa taisno. Tikai uz priekšu vai tur, kur ved ceļš. Bet dārzs – pa loku. Lai atceramies, kā tas riņķa dancis sākas pavasarī. Vispirms izšķiļas pirmā zaļā zālīte. Tai skaitā – ēdamā. Mūsu pirmie salāti – pienenītes un gaiļpieši, nātres un ceļmallapas, gārsenes, ķiploki!

R.D. No kokiem pirmā zied ieva. Milzīga – tu ej no vārtiņiem saldas, reibinošas smaržas mākonī.

V.K. Un sākas mēnesi, pusotru ilga nepārtraukta ziedēšana. Ķirši, ābeles, mūsu personiskā kastaņa ar svinīgām, lielām svecēm, maijrozes, kuras nezied maijā, bet jūnijā. Protams, visas puķes dobēs! Atceries, man bija 120 rožu šķirņu? Tagad – gandrīz nekā. Bet tā jau ir ziedēšana līdz pat sniegiem.

R.D. Jā, tev tie ziedi mainās ar gadiem: vienu vasaru dārzā valda tulpes, otro – gladiolas vai lilijas. Un nekāda plāna, viss – spontāni. Un kaut kur uz zara jau sēž un koncertē lakstīgala. Mums katru gadu ir savas lakstīgalas. Sevišķi naktī, jau tumsā, visi viņas dziesmiņas pagriezieni – maiga svilpšana, spulgošana, trillināšana – tik spoži, tik skanīgi!

V.K. Tad pienāk brīdis, kad dārzs vēlīgi dod mums pirmo savvaļas ražu: zemenes, pēcāk jāņogas, krizdoles, avenes... No visa pa druskai, bet tomēr...

R.D. Par lakstīgalu jau ir izstāstīts, bet par vardīti? Kad piepildījās tavs senais sapnis un mums uzradās baseiniņš, tad radi atveda no Daugavas skalbes ar visām saknēm, un tajās pēkšņi iedzīvojās vardīte. Vienu rītu skatāmies – ir, dzīva un zaļa. Tiesa, atšķirībā no lakstīgalas tā nedziedāja. Vismaz es nedzirdēju.

V.K. Un kur tad vēl sienāži, kad nāk viņu dziedamais laiks, – vesels orķestris! Un zilās spāres jau trīsuļo virs ūdens. Jo tālāk, jo īsāka izskatās vasara – atskaties, un tās vairs nav. Bet pēc tam mums būs rudens. Te ir vesels lērums kļavu, un rudenī uz tām ir vērts paskatīties. Cik tās fotogēniskas! Un pieci bērzi tālākajā dārza daļā – tos mēs saucam par savu templi!

R.D. Bet vienurīt tu atvērsi durvis un, re, – tur viss balts. Sniega lāpstu, kā vienmēr, nepaspējām izvilkt no šķūņa. Suns Rembo un kaķe Džina kūņojas sniegā kā bērni, bet es steidzos notīrīt taku gan uz vārtiem, gan cauri dārzam uz – atvainojiet par prozu! – komposta kaudzi, citādi, kur tu, cilvēk, izliesi virtuves spaini? Un, ak, tu Dievs, cik tīra kļūst pasaule uz pāris dienām! Cik apžilbinoši tīrs un gaišs!

V.K. Un vēl virs mūsu dārza dažreiz stāv varavīksne. Protams, ne ziemā.

R.D. Un vēl virs mūsu galvām lido kliedzošas dzērves. Protams, pavasaros un rudeņos.

V.K. Un vēl pie mums viesojas sena paziņa vāverīte. Mielojas ar riekstiem.

R.D. Bet ezīši dod priekšroku āboliem. Zvirbuļus, žagatas, vārnas, zīlītes, sīļus un sarkankrūtīšus neuzskaitīsim. Vēl beidzot – vai atceries, vienreiz pār sētu bija pārlīdis kāds jaunulis. Es pajautāju: «Kas jums te meklējams?» Viņš atjautāja: «Bet kas? Vai šitais dārzs nav pamests?»

V.K. Nu gan dīvainis! Vēl nav pamests. Un nebūs, kamēr esam dzīvi, vai ne? •