Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 12 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pūlies, cik gribi, bojāts tomāts vienmēr tāds arī paliks

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Ata Ieviņa un Andas Krauzes foto


«Zaļais» Raimonds Vējonis nu jau trešajā valdībā ir vides ministrs, bet ministra gaitas viņš sāka Repšes valdībā pirms diviem gadiem 7.novembrī. Divi gadi ar ministra portfeli ļauj saredzēt notiekošo bez revolucionārām rozā brillēm, tādēļ «Vides Vēstis» aicināja viņu uz sarunu par padarīto un nepadarīto. Ministra sacīto vērtēs katrs lasītājs pats, tomēr dzirdētais lika domāt par to, cik ļoti ietekmējam savu dzīvi, pašvaldību vēlēšanās balsojot par, mūsuprāt, pareizajiem cilvēkiem – arī tad, ja to uzskatām tikai par formālu pasākumu.


 

Pavisam tradicionāli gribu vaicāt par pagājušajā gadā paveiktajiem darbiem, kas jūs priecē, arī par neveiksmēm. Kā vērtējat ministrijas veikumu?

Manuprāt, 2004.gads ir bijis veiksmīgs gan likumdošanas jomā, kur esam izdarījuši vairāk nekā pārējos gados kopā, gan arī citos jautājumos. Lai uzlabotu darbu un novērstu funkciju dublēšanos, beidzot esam paveikuši arī vides sistēmas, kas darbojās jau gadus piecpadsmit un sāka buksēt, reorganizāciju. Trešā lieta, par ko priecājos, ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju «Natura 2000» izveidošana – Latvijas nākotnei tas ir ļoti būtiski, tas ir svētīgs darbs, par spīti tam, ka cilvēkiem ir iebildumi pret šo teritoriju izveidošanu. Tagad mums ir 336 aizsargājamās dabas teritorijas, no kurām 122 ir jaunas.

Ne pārāk veiksmīga ir bijusi ministriju sadarbība būvniecības jautājumos. Nav izdevies panākt, ka nojauc Rucavas pašvaldībā nelikumīgi uzcelto māju. Vides ministrija ir gatava sniegt visu vajadzīgo palīdzību gan finanšu, gan juridiskajos jautājumos, bet pašvaldība nav pieņēmusi lēmumu.

Vai tas ir robs likumdošanā?

Tā ir kopdarbība starp Vides, Ekonomikas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, kas apliecina, ka pirms diviem gadiem darītais ir aplams. Toreiz atbildība būvniecības jautājumos tika sadalīta starp ministrijām – acīmredzot par šiem jautājumiem jāatbild vienai, varbūt divām, bet ne jau trīs ministrijām. Tagad teritoriālā plānošana ir vieniem, būvniecība otriem, vides jautājumi trešajiem, bet rezultāti ir tādi, kādi tagad ir. Likumdošana ļauj šos jautājumus risināt, kaut arī tajā varbūt ir vajadzīgas nelielas izmaiņas – lēmums jāpieņem pašvaldībām, un likumā nav precīzi pateikts, kas notiek, ja pašvaldība to nedara. Tagad pašvaldība var atrast simt un vienu iemeslu, kādēļ nepieņemt lēmumu, un ministrijai atliek vien noskatīties. Pēc mana ierosinājuma valdības deklarācijā tika iekļauts punkts par to, ka valdībai jāpadara vienkāršāka nelikumīgi uzcelto būvju nojaukšanas kārtība.

Vai Latvijā vēl ir kādas vietas, kur būvniecība no vides viedokļa ir nelikumīga, bet ministrijai atliek tikai noskatīties?

Tik traki kā Rucavā citur gan nav, bet pārkāpumi tomēr ir, jo pašvaldības ne visur ievēro noteikto procedūru, izdodot būvniecības atļaujas, kā tas bija Sakā, Lapmežciemā vai Kolkas pagastā. «Pateicoties» pašvaldībām, kas esošo likumdošanu skaidrojušas pēc sava prāta, ir parādījušās nelikumīgi uzbūvētas ēkas. Rucavas gadījums atšķiras ar to, ka pašvaldība vispār nav devusi nekādu atļauju. Citos gadījumos ir labticīgais ieguvējs, kas formāli ir rīkojies likumīgi, jo pašvaldības ir devušas atļauju.

Es saprotu, ka pašvaldības lielākoties grib tikai labu, lemjot par attīstību savās teritorijās, un negrib visu padarīt par neaizskaramo zonu, kur nekas nenotiek. Tomēr mulsina tas, ka veiksmīgi var apzināti ignorēt to, kas notiek ar vidi, – galvenais, lai savējiem vai turīgiem svešajiem tiktu kārotais, jo gan jau pašu kabatām vai pašvaldībai arī kaut kas atleks... Vai tos, kam vienīgā vērtība ir nauda, var pārmācīt, lasot lekcijas par vidi un Latvijas dabu? Ko darīt?

Sabiedrības apziņa tomēr pakāpeniski mainās. Tie, kas agrāk bija gatavi «sakārtot jautājumus» par jebkuru naudu, tagad to tik droši vairs nedara. Nelikumības notiek aizvien retāk. Piekrītu, ka ir pašvaldības, kas vides aizsardzības jautājumus saprot citādāk, nekā likumos domāts. Tādēļ jautājums par teritoriālo plānošanu ir būtisks. Vides ministrija nav pret visu, kas notiek, jo pašvaldībām ir jāattīstās, tādēļ ir jāsēž pie sarunu galda, lai vienotos, ko var vai nevar darīt. Diemžēl dialogs veidojas ne ar visām pašvaldībām. Te nu akmens jāmet Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas dārziņā. Man grūti paskaidrot, kāpēc šī ministrija pilnībā neizmanto tās iespējas, kuras dod likums. Rucavas gadījumā ministrija var vērsties pret pašvaldības vadītāju vai pat atlaist visu pašvaldību.

Vai Vides ministrija nevar vērsties tiesā pret pašvaldību, kas klaji ignorē likumdošanu?

To var darīt, bet tas nebūs vienkārši ne ministrijai, ne arī tiesai, jo pilnībā nav izmantotas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas iespējas ietekmēt pašvaldību, ko dod likums. Var sanākt tā, ka tiesa uzdod ministrijai izpildīt to, kas rakstīts likumā. Īstenībā tas būtu absurds.

Vai iesiet pie jaunā ministra Māra Kučinska runāt par šīm lietām?

Neapšaubāmi – es iešu pie ministra Kučinska runāt par šiem jautājumiem. Mums ir ļoti daudz kopīgi risināmā – kaut vai ciemu un pagastu robežu apstiprināšana. Domāju, ka ministrs gribēs darīt vairāk un citādāk nekā līdz šim. Un ceru, ka atradīsim kopīgu valodu. Tiesa, domāju, ka līdz pašvaldību vēlēšanām martā nekas daudz gan nenotiks – tā nu diemžēl Latvijā ir, ka visas valsts un pašvaldību dzīve ir pakārtota vēlēšanām. Godīgi jāsaka, ka mani dara bažīgu premjera Kalvīša teiktais: lai taču būvējas kāpās, ja būvējas.

Tieši to gribēju jums vaicāt – vai ir cerības panākt likumu ievērošanu būvniecībā, ja pats premjers pēc būtības ir pateicis, ka tas tāds sīkums vien ir?

Protams, pēc tam tika paziņots, ka tas ir Kalvīša personīgais, nevis amatpersonas viedoklis, bet mani tas uztrauca. Ja premjera attieksme tiešām ir tāda, tad man kā vides ministram būs grūti cīnīties pret nelikumībām. Laiks rādīs, kā tad īsti būs.

Jūs sacījāt, ka daudz laba izdarīts likumdošanā. Kas tad īsti ir padarīts, lai sacītu – nu tad beidzot esam padarījuši labu darbu?

Esam izveidojuši vides politikas plānu, bet saprotu, ka iedzīvotājiem tas vairāk šķiet ministrijas «papīrs», kas uz viņiem tieši neattiecas, lai gan tas ir fundamentāls dokuments, kas nosaka darbības virzienus tuvākajiem gadiem. Domāju, ka ļoti svarīgs ir stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums, ko ieviesām pagājušajā gadā. Novērtējums ir vajadzīgs gan konkrētas nozares attīstības, gan pašvaldības attīstības plānam. Bez novērtējuma, kā var tikt ietekmēta vide, plānu nevar apstiprināt. Varbūt nebūtu murgainie termināļi pilsētas centrā un citas netīkamas lietas, ja šis vērtējums būtu bijis agrāk.

Vai tas nozīmē, ka var izdoties apturēt termināļu bumu Rīgā?

Tas nav vienīgais, bet vides novērtējums ir viens no ieročiem, lai to apturētu.

Otra lieta, kas tapusi sabiedrības ietekmē, ir Ministru kabineta noteikumi par smaku ierobežošanu. Eiropā šī likumdošana ir ļoti dažāda, jo tur nav lielu problēmu, bet Latvijā, pateicoties sabiedrības aktivitātei, esam radījuši kārtību, kā normēt smakas un kādus pasākumus veikt, lai cilvēkiem, kas dzīvo blakus smirdošiem objektiem, nepasliktinātos dzīves vide.

Vēl ir vajadzīgs Saeimas balsojums, bet likumdevēja attieksme ir pozitīva jautājumā par vides inspektoriem, kuriem beidzot tiks dotas tiesības apturēt autotransportu un to sodīt aizsargjoslās un teritorijās, kur nav ceļu. Tas nozīmē, ka beidzot varēs cīnīties ar kāpu izbraukātājiem. Turklāt vides inspektori varēs uzlikt sodu arī tad, ja pie automašīnas klāt nebūs īpašnieka – tāpat kā sodu var uzlikt policisti par satiksmes noteikumu pārkāpumiem.

Svarīgi ir arī zvejniecības ierobežojumi iekšējos ūdeņos. Esam panākuši, ka valsts šo ierobežojumu kontrolē drīkst iesaistīt sabiedriskos vides inspektorus, kas ieguvuši sertifikātu. Sabiedriskie inspektori drīkstēs pārbaudīt zvejas rīkus, rakstīt protokolus, ja zvejniecības vai makšķerēšanas noteikumi tiks pārkāpti. Tas nozīmē, ka valsts sāk uzticēties sabiedrībai vides jautājumos.

Par aizliegumu zvejot ar tīkliem iekšējos ūdeņos bija daudz strīdu un emociju – cilvēkiem atņemot darbu un maizi.

Šajā jomā bija daudz pārkāpumu – nenotika zivju resursu atjaunošana, netika maksāti nodokļi. Nodokļus maksā tikai kooperatīvās sabiedrības, un pret to darbību pretenziju nav. Iedomājieties, jūs samaksājat naudu, iegūstat rūpnieciskās zvejas tiesības, un tālāk vairs neviens nezina, cik sazvejojat, vai zivis lieto tikai ģimene vai arī tās pārdod. Patiesībā jūs tikai smeltu no ezera, nedomājot par to, vai tur vēl kaut kas paliks. Tā tas notika gandrīz visos ezeros.

Vai sods bezceļu braukātājiem atkal nebūs pieci lati, par ko, piemēram, kvadraciklu un džipu īpašniekiem vien pasmieties?

Sodīt viņus varēja arī tagad, bet tas bija ceļu policijas ziņā, kurai darba tāpat pietiek un kuras pamatuzdevums ir ceļu satiksmes drošība. Jūs izsauksiet ceļu policistu, viņš atbrauks pēc stundas vai divām – ar to arī pārkāpuma atklāšana būs beigusies, jo braukātāji nestāv uz vietas. Vides inspektoram viens no uzdevumiem ir kāpu kontrole, tādēļ viņam ir jāredz un jāzina, kas notiek kāpās. Sodu mēs plānojam vismaz divsimt latus.

Kā labo darbu minējāt reorganizāciju, tādēļ gribu vaicāt, kas notiks ar Valsts ģeoloģijas dienestu? Tagad tas ir apvienots vienā aģentūrā ar Hidrometeoroloģijas un Vides aģentūru. Kāpēc? Vai Ģeoloģijas dienests nespēj strādāt kā patstāvīga institūcija?

Ģeoloģijas dienests tiešām nav aktīvākā vides sistēmas institūcija, kam vajadzētu būt galvenajai un noteicošajai Latvijas dabas resursu izmantošanā gan no plānošanas, gan no licencēšanas viedokļa. Dienestam būtu jādod padomi jautājumā par Latvijas dabas resursu ieguvi, viņiem jābūt ar stratēģisku domāšanu. Dzīvē Ģeoloģijas dienests gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ nebija tāds, kāds Latvijas valstij bija vajadzīgs. Resursus viņi novērtēja, bet lielākoties tas arī bija viss. Nevarējām no viņiem sagaidīt ieteikumus plānošanas dokumentiem. Grozījumi Zemes dzīļu likumā tapa ministrijā, kur nav ģeoloģijas speciālistu, bet kur cilvēki vismaz saprata problēmas šajā likumdošanā. Zemes dzīles nedrīkstētu piederēt privātai personai. Stratēģiskiem resursiem, piemēram, dolomītam, naftai, pazemes ūdens krājumiem, vajadzētu būt valsts īpašumā, citādi privātīpašnieks var nedot pilsētai ūdeni, ja grib. Likums bija tik vecs un nepareizs pēc savas būtības, ka pamatnostādnes nu jau vairs nav maināmas, izdarījām vismaz to, ko varējām. Savā ziņā aplamais likums ir arī Ģeoloģijas dienesta nopelns. Ceru, ka tagad dienesta vadība tomēr gribēs domāt stratēģiski un nebūs arī funkciju dublēšanās. Ir vajadzīga kopīga informācijas bāze, jo līdz šim viena aģentūra no otras pirka informāciju, kas ir absurdi. Ģeoloģijas dienestam bija jāveic darbs, lai valstī ieviestu ūdens baseinu pārvaldes principu – to paredz likums. Pagājušā gada laikā tā arī nekas netika izdarīts. Daugavas baseina izpētes darbi, kas notika zviedru projekta ietvaros un ko nodeva Ģeoloģijas dienestam, tā arī netika izmantoti paredzētajam mērķim. Šīs neizdarības apgrūtina darbu, un šogad nāksies strādāt ar dubultu slodzi. Tā ir dienesta vadības un cilvēku attieksme, kuru nekādi nevarēja mainīt.

Zemestrīce Latvijā lika domāt par to, vai zinām, uz kādiem «pamatiem» atrodas Latvija, un vai spējam prognozēt šo procesu attīstību. Informācijas apmaiņa ar citu valstu dienestiem un nākotnes prognozes taču arī ir mūsu Ģeoloģijas dienesta ziņā?

Protams, ģeoloģiskā informācija Ģeoloģijas dienestā ir, jo padomju laikos Latvija ir pētīta krustu šķērsu, labi zināms, kāda ir Latvijas zemes dzīļu ģeoloģiskā struktūra, līdz ar to ir iespējamas prognozes. Nezinu, cik kompetents ir Ģeoloģijas dienesta cilvēks šajos jautājumos, bet neapšaubāmi ir jāveido monitoringa sistēma. Situācija zemestrīces laikā parādīja, cik Ģeoloģijas dienests ir tai gatavs – gatavība bija ar mīnusa zīmi. Dienests bija tikpat pārsteigts, cik iedzīvotāji. Šogad plānojam iegādāties modernāku aparatūru, jo vienīgajam aparātam, kurš Latvijā var reģistrēt zemestrīces, izrādījās «sapuvuši» vadi. Protams, Latvijā nebūs tādas monitoringa sistēmas, kāda ir seismiski aktīvajos reģionos. Prognozes ir iespējamas, informatīvi sadarbojoties ar citu valstu dienestiem.

Starp citu, kad Saeimā aizstāvēju reorganizācijas ideju, saņēmu pārmetumu par to, ka Latvija nav nevienā starptautiskajā ģeologu asociācijā. Man jautāja, kāpēc esam starptautiskās Meteorologu asociācijas biedri, bet neesam Ģeologu asociācijā. Tāpēc, ka Ģeoloģijas dienests acīmredzot neuzskata, ka tas viņiem ir vajadzīgs! Nudien dīvaini – varētu domāt, ka ministrija ieliek pārraudzībā vai pakļautībā esošās institūcijas starptautiskās asociācijās! Katrs dienests pats rūpējas par to, kā sadarboties ar kolēģiem visā pasaulē, un izvēlas, kur darboties. Par to informē attiecīgās ministrijas un vajadzības gadījumā lūdz finansējumu iestāšanās un dalības maksai.

Protams, Latvijā ir labi ģeologi, taču viņi lielākoties strādā ārpus valsts pārvaldes institūcijām. Pieprasījums pēc ģeoloģiskās informācijas ir liels, un algas valsts un privātajās struktūrās nav salīdzināmas, tādēļ risināt Ģeoloģiskā dienesta problēmas, vienkārši mainot dienesta vadību, ir grūti. Turklāt dienesta vadītāji ir ierēdņi, ko atbrīvot nav vienkārši.

Jūs priecājāties par aizsargājamām dabas teritorijām, kuru skaits ir audzis. Gribu vaicāt, vai tas tomēr cilvēkiem ļoti neapgrūtina dzīvi, ja izrādās, ka viņa māja tagad atrodas šajā teritorijā? Esmu dzirdējusi atziņas, ka tagad pašvaldība gandrīz vai neļauj braukt uz savu māju un ka vienīgais, ko tur drīkstot bez īpašas atļaujas, – piesardzīgi elpot...

Sabiedrībā ir izveidojies nepareizs uzskats par to, ka aizsargājamā teritorijā ir totāls aizliegums kaut ko darīt. Tā nav. Būvniecība un attīstība ir iespējama arī šajās teritorijās, jautājums ir vienīgi par plānojumu. Tikai vietās ar unikālu dabas vērtību nedrīkst darīt neko. Domāju, ka brīžiem šīs lietas arī tiek pārprastas no pašvaldību puses. Pēdējos gados tā notiek retāk, bet agrāk pašvaldības apzināti neveidoja plānojumu, jo tad varēja brīvi šiverēt, atļaujot vai aizliedzot, kā tīk. Tagad, kad bez plānojuma vairs neko nevar darīt, pašvaldības apzināti vairs neizvairās no tā veidošanas. Ja cilvēkam pieder zemesgabals pie jūras, viņš tajā drīkst būvēt, ja tas ir paredzēts plānojumā, – vienīgi jāsaņem visas atļaujas. Ja plānojuma nav, tad, protams, jautājums par būvniecību vispār netiek izskatīts. Gadās, ka pašvaldību attieksmes dēļ cieš likumīgie zemes īpašnieki, bet, kad pienāk vēlēšanas, tad atkal ievēl tos pašus cilvēkus.

Kas notiks ar bēdīgi slaveno celulozes rūpnīcu? Vai mums nenāksies tiesāties un zaudēt miljonus tādēļ, ka negribam rūpnīcu pie Daugavas?

Mēs esam atstājuši spēkā esošo IVN (ietekmes uz vidi novērtējums – aut.) valsts biroja atzinumu, kuru «Baltic Pulp» sākotnēji pārsūdzēja, un, cik zinu, tad pašlaik viņi vairs neko negrasās apstrīdēt. Hlora tehnoloģija ir aizliegta, konkrētajā vietā būtu pieļaujama tikai ozona tehnoloģijas izmantošana, kas projektu sadārdzina par procentiem trīsdesmit, celuloze vairs nav tik kvalitatīva, jo ir dzeltenīga, un pēc tās vairs nav tik liels pieprasījums. Arī lietojot ozona tehnoloģiju, ražotājiem ir vesela rinda nosacījumu, ja kaut vienu no tiem neievēro, atļauja būvēt rūpnīcu Ozolsalā netiek dota. Ja «Baltic Pulp» tomēr nolemtu, ka grib Ozolsalā būvēt rūpnīcu, ievērojot visus noteikumus, tad atļauju dotu vai nedotu Ministru kabinets, jo ir vairākas pašvaldības, kuru intereses tas skartu, un tās ir pret šo būvniecību. Acīmredzot «Baltic Pulp» pašlaik domā, ko darīt. Ja viņi ir gatavi ieguldīt aptuveni miljonu eiro un domā, ka tas ir to vērts. Tad jau redzēs. Jāsaka gan, ka arī no finanšu viedokļa mūsu valsts viņiem neparedz kaut kādas atlaides. Man pašlaik nav zināms, ka ir kādi plāni būvēt šo rūpnīcu citā vietā. Jebkurā gadījumā – IVN ir nepieciešams, ar to būs jārēķinās, lai kur arī rūpnīcu gribētu celt.

Klausoties jūsu teiktajā, gribas sacīt, ka mums visiem jaunajā gadā vajadzētu sev novēlēt pietiekami daudz prāta, lai ievēlētu pašvaldībās godprātīgus un profesionālus cilvēkus, jo no viņiem, izrādās, tik ļoti ir atkarīga arī zaļa un veselīga Latvija.

Tā tas ir – pašvaldības šajos jautājumos ir viens no galvenajiem spēlētājiem. Pašvaldībām ir daļa varas, un ir svarīgi, kā tā tiek izmantota. Bojātu tomātu varat apsmidzināt ar ko vien gribat, tas ir un paliks bojāts. Tāpat arī ar likumu – rakstiet to, cik stingru gribat, tam ir jēga tikai tad, ja to ievēro. •